„Esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs”
Mēs varam būt mierīgi un apzināties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs.
Nesen atvērto durvju dienu pasākumā vienā no jaunajiem Tā Kunga namiem es vadīju ekskursiju žurnālistu grupai pa šo svēto celtni. Es izklāstīju Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas tempļu celtniecības mērķus un atbildēju uz viņu daudzajiem, lieliskajiem jautājumiem.
Pirms ieiešanas celestiālajā istabā es paskaidroju, ka šī konkrētā telpa Tā Kunga namā simboliski ataino mieru un skaistumu debesu mājās, kurās mēs varam atgriezties pēc šīs dzīves. Es norādīju mūsu viesiem, ka celestiālajā telpā mēs nesarunāsimies, bet es labprāt atbildēšu uz visiem jautājumiem pēc tam, kad būsim nākamajā apskates vietā.
Kad bijām izgājuši no celestiālās telpas un sapulcējāmies nākamajā vietā, es jautāju mūsu viesiem, vai viņi vēlas dalīties savos novērojumos. Viena no žurnālistēm aizkustinājumā sacīja: „Es nekad mūžā neesmu piedzīvojusi neko līdzīgu. Es nezināju, ka pasaulē eksistē tāds klusums, es nezināju, ka ir iespējams sajust šādu mieru.”
Mani pārsteidza gan šīs personas sirsnība, gan atklātība. Un žurnālistes reakcija izgaismoja vienu svarīgu miera aspektu — spēju pārvarēt un izslēgt mūsu ārējās vides kņadu.
Kad es vēlāk apdomāju žurnālistes komentāru un aizdomājos par mūsdienu dzīves straujo tempu — aizņemtību, troksni, uzmanības novērsējiem, traucēkļiem un apkārtceļiem, kas tik bieži prasa mūsu uzmanību, — man prātā ienāca šī rakstvieta: „Esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.”1
Es lūdzu, lai Svētais Gars apgaismotu katru no mums mūsu pārdomās par augstāku un svētāku miera dimensiju mūsu dzīvē — tādu iekšējo dvēseles garīgo mieru, kas ļauj mums zināt un atcerēties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Šī ievērojamā svētība ir pieejama visiem Baznīcas locekļiem, kuri uzticīgi cenšas kļūt par „Tā Kunga derības ļaudīm”.
Esiet mierīgi
1833. gadā svētie Misūri štatā bija pakļauti intensīvām vajāšanām. Pūlis bija padzinis tos no viņu mājām Džeksonas apgabalā, un daži Baznīcas locekļi centās apmesties uz dzīvi citos tuvējos apgabalos. Taču vajāšanas turpinājās, un bija neskaitāmi nāves draudi. Šajos sarežģītajos apstākļos Kērtlandē, Ohaio štatā, Tas Kungs atklāja pravietim Džozefam Smitam šādu mācību:
„Tādēļ lai jūsu sirdis top mierinātas attiecībā uz Ciānu; jo visa miesa ir Manās rokās; esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.”3
Es ticu, ka Tā Kunga pamācība „esiet mierīgi” nozīmē ko daudz vairāk par nesarunāšanos vai nekustēšanos. Iespējams, Viņš vēlas, lai mēs atcerētos un paļautos uz Viņu un Viņa spēku „visos laikos un visās lietās, un visās vietās, kurās [mēs] varētu būt”.4 Tādējādi norādījums „esiet mierīgi” var būt kā atgādinājums par nepieciešamību pastāvīgi koncentrēties uz Glābēju kā galveno dvēseles garīgā klusuma avotu, kas dod mums spēku paveikt un pārvarēt grūtas lietas.
Celt uz klints
Patiesa ticība vienmēr ir vērsta uz To Kungu Jēzu Kristu — uz Viņu kā Dievišķo un Vienpiedzimušo Mūžīgā Tēva Dēlu, uz Viņu un Viņa īstenotās Izpirkšanas misiju.
„Jo Viņš ir izpildījis likuma prasības, un Viņš pieprasa visus tos, kam ir ticība Viņam; un tie, kam ir ticība Viņam, paliks pie visa labā; tādēļ Viņš aizstāv cilvēku bērnu lietu.”5
Jēzus Kristus ir mūsu Pestītājs,6 mūsu Starpnieks7 un mūsu Aizstāvis8 Mūžīgā Tēva priekšā un klints, uz kuras mums vajadzētu būvēt savas dzīves garīgo pamatu.
Helamans paskaidroja: „Atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”9
Ļoti pamācoša ir Kristus līdzība par „klinti”, uz kuras mums ir jāceļ savas dzīves pamats. Lūdzu, ņemiet vērā, ka šajā pantā Glābējs nav minēts kā pamats. Drīzāk, mēs tiekam pamācīti būvēt savu personīgo garīgo pamatu uz Viņa.10
Pamats ir ēkas daļa, kas to savieno ar zemi. Stiprs pamats nodrošina aizsardzību pret dabas katastrofām un daudziem citiem postošiem spēkiem. Pareizi izbūvēti pamati arī sadala konstrukcijas svaru lielākā platībā, lai izvairītos no grunts pārslodzes, un nodrošina līdzenu virsmu būvniecībai.
Stiprs un drošs savienojums starp zemi un pamatiem ir būtisks, lai konstrukcija laika gaitā paliktu stabila un noturīga. Īpašos būvniecības projektos var izmantot enkuru tapas un tērauda stieņus, lai ēkas pamatus piestiprinātu pie „pamatieža” — cietas, pamatīgas klints, kas atrodas zem virszemes slāņiem, piemēram, augsnes un grants.
Līdzīgi mūsu dzīves pamatam ir jābūt savienotam ar Kristus klinti, ja mēs vēlamies palikt stabili un nelokāmi. Glābēja atjaunotā evaņģēlija svētās derības un priekšrakstus var salīdzināt ar enkuru tapām un tērauda stieņiem, ko izmanto ēkas savienošanai ar pamatiezi. Katru reizi, kad mēs uzticīgi saņemam, pārskatām, atceramies un atjaunojam svētās derības, mūsu garīgie enkuri tiek arvien stingrāk un nelokāmāk nostiprināti pie Jēzus Kristus „klints”.
„Tādēļ, kas tic Dievam, var droši cerēt uz labāku pasauli, jā, patiesi uz vietu pie Dieva labās rokas, šī cerība nāk no ticības, izveido enkuru cilvēku dvēselēm, kas padara tos drošus un nelokāmus, vienmēr labu darbu pārpilnus, vadot tos godināt Dievu.”11
Pakāpeniski un arvien vairāk „laika gaitā”12 „tikumība rotā[s] [mūsu] domas nepārtraukti”, mūsu „paļāvība [kļūs stiprāka un stiprāka] Dieva klātbūtnē” un „Svētais Gars būs [mūsu] pastāvīgais pavadonis”.13 Mēs nostiprināmies, iesakņojamies un kļūstam stabilāki.14 Ja mūsu dzīves pamats ir balstīts uz Glābēju, mēs esam svētīti ar spēju „[būt] mierīgi” — gūt garīgu pārliecību, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, ka mēs esam Viņa bērni un ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs.
Svēts laiks, svētas vietas un mājas
Tas Kungs nodrošina gan ar svētu laiku, gan ar svētām vietām, lai palīdzētu mums piedzīvot un iepazīt šo mūsu dvēseles iekšējo mieru.
Piemēram, sabats ir Dieva diena, svēts laiks, kas atvēlēts, lai atcerētos un pielūgtu Tēvu Viņa Dēla Vārdā, piedalītos priesterības priekšrakstos un saņemtu, un atjaunotu svētās derības. Katru nedēļu mēs pielūdzam To Kungu, studējot savās mājās, kā arī kā „vienas valsts pilsoņi ar svētajiem”15 Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā un citās sanāksmēs. Viņa svētajā dienā mūsu domas, rīcība un izturēšanās kļūst par apliecinājumu, kas parāda Dievam, cik ļoti mēs Viņu mīlam.16 Katru svētdienu, ja vēlamies, mēs varam būt mierīgi un apzināties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs.
Pats svarīgākais sabata dienas pielūgsmē ir „iet uz lūgšanu namu un pienest [mūsu] Svētos Vakarēdienus Tā Kunga svētajā dienā”.17 „Lūgšanu nam[i]”, kuros mēs pulcējamies sabata dienā, ir sanāksmju nami un citas tam paredzētas telpas — svētas vietas godbijībai, pielūgsmei un izzināšanai. Katru sanāksmju namu un citas telpas ir iesvētījis kāds priesterības vadītājs kā vietu, kurā var mājot Tā Kunga Gars un kurā Dieva bērni var „nā[kt] pie sava Pestītāja atziņas”.18 Ja mēs vēlamies, mēs varam „[būt] mierīgi” savās svētajās pielūgsmes vietās un arvien drošāk apzināties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs.
Templis ir vēl viena svēta vieta, kas ir iesvētīta, lai mēs pielūgtu Dievu un kalpotu Viņam, un mācītos mūžīgās patiesības. Tā Kunga namā mēs domājam, rīkojamies un ģērbjamies citādāk nekā citās vietās, kuras bieži apmeklējam. Viņa svētajā namā, ja vēlamies, mēs varam būt mierīgi un apzināties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs.
Svētā laika un svēto vietu galvenie mērķi ir vieni un tie paši: atkārtoti pievērst mūsu uzmanību Debesu Tēvam un Viņa iecerei, Tam Kungam Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, Svētā Gara pamācošajam spēkam un apsolījumiem, kas saistīti ar Glābēja atjaunotā evaņģēlija svētajiem priekšrakstiem un derībām.
Šodien es atkārtoju principu, ko jau iepriekš esmu uzsvēris. Mūsu mājām vajadzētu būt gan svēta laika, gan svētas vietas pilnīgai kombinācijai, kur cilvēki un ģimenes var „[būt] mierīgi” un apzināties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Atstāt mūsu mājas, lai pielūgtu sabatā un Tā Kunga namā, protams, ir būtiski. Taču mēs spēsim saglabāt savu fokusu uz mirstīgās dzīves galvenajiem uzdevumiem un pārvarēt mūsu kritušajā pasaulē valdošos kārdinājumus tikai tad, ja, atgriežoties mājās, būsim apveltīti ar garīgo skatījumu un spēku, kas gūts šajās svētajās vietās un nodarbēs.
Tām pieredzēm, ko mēs regulāri gūstam sabatā, templī un mājās, vajadzētu apveltīt mūs ar Svētā Gara spēku, ar pastāvīgu un stiprāku derības saikni ar Tēvu un Dēlu un ar „pilnīgu cerības spožumu”19 Dieva mūžīgajos apsolījumos.
Mēs varam tapt visādi ietekmēti, bet, ja mājas un Baznīca ir apvienotas Kristū,20 tad mūsu prātā un sirdī nemājos satraukums. Mūs var samulsināt mūsu apstākļi un izaicinājumi, taču mēs nebūsim izmisuši. Mēs varam tikt vajāti, taču mēs atzīsim, ka nekad neesam vieni.21 Mēs varam saņemt garīgu spēku, lai kļūtu un paliktu stingri, nelokāmi un patiesi.
Apsolījums un liecība
Es apsolu, ka, ceļot savas dzīves pamatu uz Jēzus Kristus „klints”, Svētais Gars var mūs svētīt ar individuālu un garīgu dvēseles mieru, kas ļauj mums zināt un atcerēties, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni, Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un mēs varam tikt svētīti, lai paveiktu grūtas lietas un pārvarētu grūtības.
Es ar prieku apliecinu, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, mēs esam Viņa bērni un Jēzus Kristus ir mūsu Pestītājs un mūsu glābšanas „klints”. Par to es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.