Godprātība — Kristum piemītoša īpašība
Godprātīga dzīve prasa, lai mēs būtu uzticīgi Dievam, cits citam un savai dievišķajai identitātei.
Savas kalpošanas pēdējās stundās Glābējs devās uz Eļļas kalnu Ģetzemanes dārzā un aicināja Savus mācekļus gaidīt.1 Palicis vienatnē, Viņš lūdza Savu Tēvu: „Ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis.”2 Agonijā Viņa ciešanas lika Viņam, „tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, … un gribēj[a], lai [Viņš] varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties”.3 Tomēr šajā — dziļā izmisuma — brīdī Glābējs neizvairījās, „bet baudīj[a] to un pabeidz[a] Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem”.4
Esot Tēva Vienpiedzimušajam Dēlam, Jēzum Kristum bija vara pār nāvi, sāpēm un ciešanām, taču Viņš no tā neizvairījās. Viņš piepildīja derību, ko bija noslēdzis ar Savu Tēvu, un, to darot, izrādīja Kristum piemītošu īpašību, kas kļūst arvien svarīgāka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, — godprātību. Viņš palika uzticīgs Dievam, katram no mums un Savai dievišķajai identitātei.
Godprātība
Jēzus Kristus ir mūsu paraugs. Dzīvojot godprātīgu dzīvi, mums ir jābūt uzticīgiem Dievam, cits citam un savai dievišķajai identitātei. Godprātība izriet no pirmā augstākā baušļa — mīlēt Dievu. Ja jūs mīlat Dievu, jūs vienmēr esat Viņam uzticīgi. Jūs saprotat, ka pastāv pareizais un nepareizais, kā arī absolūtā patiesība — Dieva patiesība. Godprātība nozīmē, ka mēs nepazeminām savus standartus un nemainām ierasto uzvedību, lai atstātu uz citiem iespaidu vai tiktu citu pieņemti.5 Jūs „[rīkojaties] pareizi, [nebaidoties] seku”.6 Nesen veiktajos Sludini Manu evaņģēliju misionāru rokasgrāmatas labojumos tika īpaši pievienota godprātība kā vēl viena Kristum piemītošā īpašība.7
Pirms vairākiem gadiem elderam Uhtdorfam tika uzdots reorganizēt mūsu stabu. Mūsu intervijas laikā viņš man uzdeva kādu jautājumu, ko es neesmu aizmirsis: „Vai tavā dzīvē ir bijis kaut kas tāds, kas, nonākot sabiedrības uzmanības lokā, būtu apkaunojums tev vai Baznīcai?” Būdams pārsteigts, mans prāts ātri pārskrēja pāri visai manai dzīvei, cenšoties atsaukt atmiņā tos brīžus, kad es, iespējams, esmu kļūdījies, un vaicājot sev: „Ja citi zinātu visu, ko es esmu darījis, ko viņi domātu par mani vai Baznīcu?”
Tobrīd es domāju, ka elders Uhtdorfs vaicā tikai par cienīgumu, taču es esmu sapratis, ka tas patiesībā bija jautājums par godprātību. Vai es esmu patiess pret to, ko sludinu? Vai pasaule saskatīs saskaņu starp maniem vārdiem un maniem darbiem? Vai citi saskatīs Dievu manā uzvedībā?
Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja: „Godprātība” ir mūsu „vēlme un spēja dzīvot saskaņā ar savu pārliecību un saistībām.”8
Uzticība Dievam
Godprātīga dzīve prasa, lai mēs, pirmkārt un galvenokārt, būtu uzticīgi Dievam.
Jau no agras bērnības mēs mācījāmies stāstu par Daniēlu lauvu bedrē. Daniēls vienmēr bija uzticīgs Dievam. Viņa greizsirdīgie laikabiedri „meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt [viņu]”9, un izdeva rīkojumu, ka drīkst lūgt vienīgi viņu dievus. Daniēls zināja par šo rīkojumu, taču devās mājās un pie „atvērti[em] logi[em]”10 nometās ceļos, un trīs reizes dienā pielūdza Israēla Dievu. Tādēļ Daniēls tika iemests lauvu bedrē. Rītausmā ķēniņš atklāja, ka Daniēla Dievs bija viņu izglābis, tādēļ izdeva jaunu rīkojumu, ka visiem „būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs”.11
Ķēniņš iepazina Dievu, pateicoties Daniēla godprātībai. Citi redz Dievu mūsu vārdos un darbos. Tāpat kā Daniēla gadījumā, mūsu uzticība Dievam arvien vairāk atšķirs mūs no pasaules.
Glābējs mums atgādina: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”12 Prezidents Rasels M. Nelsons deva padomu: „[Pārvarēt pasauli] nozīmē — pārvarēt kārdinājumu vairāk nodoties rūpēm par šīs pasaules lietām nekā par Dieva lietām. Tas nozīmē — paļauties vairāk uz Kristus mācību nekā uz cilvēku filozofijām.”13 Mums arī jāpretojas kārdinājumam staigāt „savu ceļu un pēc sava paša dieva tēla, kura tēls ir pēc pasaules līdzības”.14
Šīs pasaules pretstatu vilkme ir būtiska daļa no Dieva pestīšanas ieceres. Tas, kā mēs reaģējam uz šo vilkmi, ir mūsu būtība — mūsu godprātības mērs. Pasaules vilkme var būt tik tieša, kā laulības uzticības sagraušana, vai tik smalka, kā anonīmu, kritizējošu komentāru publicēšana par Baznīcas mācību vai kultūru. Godprātības paušana mūsu izvēlēs ir ārējā izpausme mūsu iekšējai apņēmībai — sekot Glābējam Jēzum Kristum.
Uzticība citiem
Tieši tāpat kā godprātība izriet no pirmā augstākā baušļa — mīlēt Dievu —, uzticība citam pret citu izriet no otrā baušļa — mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu. Godprātīga dzīve nav nevainojama dzīve; tā ir dzīve, kurā mēs katru dienu cenšamies pirmām kārtām būt uzticīgi Dievam un šajā kontekstā — būt uzticīgi citiem. Prezidents Oukss mums atgādina: „Dedzīgi ievērojot šo otro bausli, mēs nedrīkstam aizmirst par pirmo bausli.”15
Pasaulei ir arvien lielākas grūtības ar godprātību, uzspiežot uzvedības kodeksus un ētikas normas, kas regulē attiecības starp cilvēkiem un institūcijām. Lai arī šie noteikumi ir pieņemami, tie parasti nav balstīti absolūtā patiesībā un ir pakļauti izmaiņām, pamatojoties uz sabiedrības akceptu. Līdzīgi eldera Uhtdorfa uzdotajam jautājumam — dažas organizācijas apmāca darbiniekus apdomāt, kā izskatītos viņu lēmumi vai lēmumu pieņemšanas process, ja tie tiktu publicēti tiešsaistē vai kāda liela laikraksta pirmajā lappusē. Baznīcai iznākot laukā no krēslas un tumsas,16 mums, tāpat kā Daniēlam, ir jāpārvar pasaulīgās gaidas un jākļūst par patiesā un dzīvā Dieva pārstāvjiem visos laikos un visās vietās.17
Nepietiek ar to, ka apliecinām godprātību vārdos, ja mūsu rīcība nav saskaņā ar tiem. Tāpat arī kristīgā laipnība neaizstāj godprātību. Mums kā derības ļaudīm un Viņa Baznīcas vadītājiem ir jābūt nevainojamiem un saskaņā ar Tā Kunga noteiktajiem standartiem.
Godprātīga rīcība vairo ticību un paļāvību, kā arī pārliecina citus, ka mēs tiecamies darīt tikai Tā Kunga gribu. Mūsu padomēs mēs pretojamies ārējām ietekmēm un rīkojamies pēc Tā Kunga atklātā procesa, meklējot katras sievietes un katra vīrieša atziņas un rīkojoties atbilstoši saņemtajam iedvesmas padomam.18
Mēs koncentrējamies uz Glābēju, un mēs esam piesardzīgi, lai izvairītos no tādas rīcības, kas varētu tikt uztverta kā kalpošana savām interesēm, labuma gūšana savai ģimenei vai labvēlības izrādīšana uz kāda cita rēķina. Mēs ļoti cenšamies izvairīties no jebkāda priekšstata par to, ka mūsu rīcību var ietekmēt cilvēku pagodinājumi,19 personīga atzinība, vairāk „īkšķīšu”, citējumu vai publicējumu.
Uzticība mūsu dievišķajai identitātei
Visbeidzot — godprātīga dzīve prasa, lai mēs būtu uzticīgi savai dievišķajai identitātei.
Mēs zinām dažus, kuri tādi nebija. Īpaši nozīmīgs ir antikrists Korihors, kurš aizvilināja daudzu cilvēku sirdis, izdabājot viņu „miesīgajam prātam”.20 Tomēr savas dzīves pēdējos brīžos viņš atzinās: „Es vienmēr zināju, ka Dievs ir.”21 Prezidents Henrijs B. Airings ir mācījis, ka melošana „ir pretrunā ar mūsu gara būtību”22 — mūsu dievišķo identitāti. Korihors pievīla pats sevi, un viņā nebija patiesības.23
Turpretī pravietis Džozefs Smits pārliecinoši paziņoja: „Es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt.”24
Tas Kungs mīlēja Džozefa brāli Hairamu „dēļ viņa sirds godaprāta”.25 Viņš un Džozefs palika uzticīgi līdz galam — uzticīgi savai dievišķajai identitātei, gaismai un zināšanām, ko viņi saņēma, un uzticīgi tam, par ko var kļūt.
Noslēgums
Kaut mēs salīdzinātos ar „Dieva prātu”26 un attīstītu Kristum piemītošo godprātības īpašību. Kaut mēs sekotu mūsu Paraugam, pasaules Glābējam, un neizvairītos, bet dzīvotu uzticībā Dievam, cits citam un mūsu dievišķajai identitātei.
Kā teica Ījabs: „Lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu [godprātību]!”27 Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.