Vārdiem ir nozīme
Vārdi nosaka toni. Tie pauž mūsu domas, sajūtas un pieredzi — gan labu, gan sliktu.
Brāļi, māsas un draugi visā pasaulē, es esmu pagodināts uzrunāt šo plašo auditoriju, no kuriem daudzi ir mūsu Baznīcas locekļi un daudzi ir draugi, un jauni šīs konferences pārraides klausītāji. Laipni lūgti!
No šīs kanceles paustie vēstījumi tiek nodoti vārdos. Tie tiek pausti angļu valodā un tulkoti gandrīz 100 dažādās valodās. Pamats vienmēr ir viens un tas pats. Vārdi. Un vārdiem ir ļoti liela nozīme. Ļaujiet man to pateikt vēlreiz. Vārdiem ir nozīme!
Tie ir mūsu saskarsmes pamatā; tie atspoguļo mūsu uzskatus, tikumus un nākotnes redzējumu. Dažreiz mēs runājam vārdus, citreiz klausāmies. Vārdi nosaka toni. Tie pauž mūsu domas, sajūtas un pieredzi — gan labu, gan sliktu.
Diemžēl vārdi var būt neapdomīgi, pārsteidzīgi un sāpīgi. Kad tie ir pateikti, mēs nevaram tos atsaukt. Tie var ievainot, sodīt, sagraut un pat novest pie destruktīvām darbībām. Tie var būt kā smaga nasta.
No otras puses, vārdi var cildināt uzvaru, paust cerību un iedrošinājumu. Tie var mūs mudināt pārdomāt, iesākt kaut ko no jauna un mainīt virzienu. Vārdi var atvērt mūsu prātu patiesībai.
Tieši tāpēc, pirmkārt un galvenokārt, Tā Kunga vārdiem ir nozīme.
Mormona Grāmatā pravietis Alma un viņa ļaudis senajā Amerikā saskārās ar nebeidzamu karu pret tiem, kas ignorēja Dieva vārdu, nocietināja savu sirdi un samaitāja savu kultūru. Ticīgie būtu varējuši cīnīties, taču Alma deva šādu padomu: „Un tad, tā kā vārda sludināšanai bija tieksme pārliecināt ļaudis darīt to, kas bija taisnīgi — jā, tam bija bijusi spēcīgāka ietekme uz ļaužu prātiem nekā zobenam vai vēl kaut kam citam, kas ar tiem notika — tādēļ Alma domāja, ka būtu nepieciešams, lai viņi izmēģinātu Dieva vārda iedarbību.”1
„Dieva vārds” ir pārāks pār visām citām izpausmēm. Tā tas ir bijis kopš pasaules radīšanas, kad Tas Kungs sacīja: „Lai top gaisma, un gaisma tapa.”2
Glābējs apliecināja Jaunajā Derībā: „Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.”3
Un šo: „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”4
Kā arī Marija, Jēzus māte, sniedza šo pazemīgo liecību: „Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.”5
Ticēšana Dieva vārdam un tā ievērošana tuvinās mūs Viņam. Prezidents Rasels M. Nelsons ir apsolījis: „Ja jūs studēsiet Viņa vārdus, jūsu spēja — būt Viņam līdzīgākiem — pieaugs.”6
Vai gan mēs visi nevēlamies būt tādi, kā teikts garīgajā dziesmā, — „kļūt svētākam māci un līdzīgam Tev”?7
Es iztēlojos jauno Džozefu Smitu uz ceļiem, dzirdot Sava Tēva vārdus no debesīm: „[Džozef,] šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”8
Mēs „sadzirdam Viņu” Svēto Rakstu vārdos, bet vai mēs tos pielietojam un atzīstam, ka Viņš runā uz mums? Vai mēs maināmies?
Mēs „uzklausām Viņu” personīgās atklāsmēs un Svētā Gara pamudinājumos, atbildēs uz lūgšanām un tajos brīžos, kad tikai Jēzus Kristus ar Savas īstenotās Izpirkšanas spēka palīdzību var pacelt mūsu nastas, dāvāt mums piedošanu un mieru un ieskaut mūs „[Savās] mīlestības rokās”.9
Otrkārt, praviešu vārdiem ir nozīme.
Pravieši liecina par Jēzus Kristus dievišķumu. Viņi māca Viņa evaņģēliju un pauž Viņa mīlestību pret visiem.10 Es liecinu, ka mūsdienu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, dzird un runā Tā Kunga vārdus.
Prezidents Nelsons prot izteikties. Viņš ir teicis: „Palieciet uz derību takas”,11 „Sapulciniet Israēlu”,12 „Ļaujiet Dievam gūt virsroku”,13 „Celiet savstarpējas saprašanās tiltus”,14 „Esiet pateicīgi”,15 „Vairojiet savu ticību Jēzum Kristum”,16 „Uzņemieties atbildību par savu liecību”,17 un „Kļūstiet par miera nesējiem”.18
Pavisam nesen viņš mūs aicināja „domāt celestiāli”. Viņš sacīja: „Saskaroties ar kādu dilemmu, domājiet celestiāli! Tiekot pārbaudīti ar kārdinājumiem, domājiet celestiāli! Kad dzīve vai jūsu mīļie jūs pieviļ, domājiet celestiāli! Ja kāds priekšlaicīgi nomirst, domājiet celestiāli! …Ja jūs pārņem dzīves slogi, domājiet celestiāli! … Domājot celestiāli, jūsu sirds pakāpeniski mainīsies, … jūs varēsiet paraudzīties uz pārbaudījumiem un pretestību jaunā gaismā, … [un] jūsu ticība vairosies.”19
Kad mēs domājam celestiāli, mēs redzam „liet[as], kādas tās patiesībā ir un kādas tās patiesībā būs”.20 Šajā apjukumu un strīdu novārdzinātajā pasaulē mums visiem ir vajadzīgs šāds redzējums.
Elders Džordžs Alberts Smits vēl ilgi pirms kļūšanas par Baznīcas prezidentu runāja par pravieša atbalstīšanu un viņa vārdu uzklausīšanu. Viņš sacīja: „Pienākums, kuru uzņemamies, kad paceļam savas rokas, … ir ļoti svēts. Tas nozīmē, … ka mēs stāvēsim aiz viņa; mēs lūgsim par viņu; … un mēs centīsimies izpildīt viņa norādījumus tā, kā Tas Kungs ir paredzējis.”21 Citiem vārdiem sakot, mēs uzcītīgi rīkosimies saskaņā ar mūsu pravieša vārdiem.
Kā viens no 15 praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem, kurus vakar atbalstīja mūsu pasaules mēroga Baznīca, es vēlos dalīties ar jums kādā no savām pieredzēm, kad atbalstīju un rīkojos saskaņā ar pravieša vārdiem. Man tas bija līdzīgi kā pravietim Jēkabam, kurš sacīja: „Es biju … dzirdējis Tā Kunga balsi runājam uz mani skaidriem vārdiem.”22
Pagājušā gada oktobrī mēs ar sievu Melāniju bijām Bangkokā, Taizemē, kad es gatavojos iesvētīt Baznīcas 185. templi.23 Šis uzdevums man šķita gan sirreāls, gan arī iedvesa dziļu pazemību. Tas bija pirmais templis Dienvidaustrumāzijas pussalā.24 Tā bija meistarīgi projektēta — sešu stāvu, deviņu torņu būve, „kopā salaista”,25 lai kalpotu par Tā Kunga namu. Es mēnešiem ilgi biju domājis par tā iesvētīšanu. Manā dvēselē un prātā bija nostiprinājusies atziņa, ka par šo valsti un templi pravieši un apustuļi bija rūpējušies gadiem ilgi. Prezidents Tomass S. Monsons paziņoja par tempļa celtniecību,26 un prezidents Nelsons — par tā iesvētīšanu.27
Es jau vairākus mēnešus iepriekš biju sagatavojis iesvētīšanas lūgšanu. Šie svētie vārdi tika tulkoti 12 valodās. Mēs bijām gatavi. Vismaz tā mums likās.
Naktī pirms iesvētīšanas es pamodos ar satraukumu un pamudinājumu attiecībā uz iesvētīšanas lūgšanu. Es centos ignorēt pamudinājumu, domādams, ka lūgšana ir pilnībā pabeigta. Taču Gars mani nelika mierā. Es sajutu, ka trūkst dažu vārdu, un, atbilstoši dievišķajam nodomam, es tos saņēmu atklāsmē, iestarpinot lūgšanas beigās: „Kaut mēs domātu celestiāli, ļaujot Tavam Garam gūt virsroku mūsu dzīvē, un lai mēs vienmēr censtos būt par miera nesējiem.”28 Tas Kungs man atgādināja ņemt vērā mūsdienu pravieša vārdus: „Domājiet celestiāli”, „ļaujiet Garam gūt virsroku”, „centieties būt par miera nesējiem”. Pravieša vārdiem ir nozīme Tam Kungam un mums.
Treškārt, ļoti svarīgi ir mūsu pašu vārdi. Ticiet man, mūsu emocijzīmju pilnajā29 pasaulē mūsu vārdiem ir nozīme.
Mūsu vārdi var izteikt atbalstu vai dusmas, prieku vai nepatiku, līdzjūtību vai noraidījumu. Brīža karstumā pateiktie vārdi var dzelt un sāpīgi iespiesties dziļi dvēselē — un tur arī palikt. Mūsu paustie vārdi internetā, īsziņās, sociālajos tīklos vai tvītos kļūst svarīgi un grūti kontrolējami. Tāpēc esiet uzmanīgi, ko un kā jūs sakāt. Mūsu ģimenēs, īpaši attiecībās ar vīriem, sievām un bērniem, mūsu vārdi var mūs satuvināt vai attālināt.
Ļaujiet man ieteikt trīs vienkāršas frāzes, ko mēs varam izmantot, lai atbrīvotos no grūtībām un domstarpībām, uzmundrinātu un iedrošinātu cits citu:
„Paldies.”
„Es atvainojos.”
Un: „Es tevi mīlu.”
Netaupiet šīs pieticīgās frāzes kādam īpašam notikumam vai katastrofai. Lietojiet tās bieži un sirsnīgi, jo tās apliecina cieņu pret citiem. Runas kļūst arvien tukšākas; nesekojiet šim paraugam.
Mēs varam pateikt „paldies” liftā, autostāvvietā, tirgū, birojā, gaidot rindā, runājot ar kaimiņiem vai draugiem. Mēs varam sacīt „es atvainojos” vai „man ir žēl”, kad kļūdāmies, nokavējam tikšanos, aizmirstam dzimšanas dienu vai redzam kāda sāpes. Mēs varam teikt „es tevi mīlu”, un šie vārdi sevī ietver vēstījumu — „es par tevi domāju”, „tu man rūpi”, „es esmu tev līdzās” vai „tu man nozīmē pilnīgi visu”.
Ļaujiet man dalīties personīgā piemērā. Vīri, pievērsiet uzmanību. Māsas, tas palīdzēs arī jums. Pirms pilna laika kalpošanas Baznīcā es daudz ceļoju sava uzņēmuma vajadzību dēļ. Samērā bieži es devos uz vistālākajiem pasaules nostūriem. Neatkarīgi no savas atrašanās vietas, dienas beigās es vienmēr zvanīju uz mājām. Kad mana sieva Melānija pacēla tālruņa klausuli un es stāstīju par dienas gaitām, mūsu saruna vienmēr noveda pie vārdiem „es tevi mīlu”. Katru dienu šie vārdi kalpoja par enkuru manai dvēselei un manai uzvedībai; tie mani pasargāja no ļauniem nodomiem. „Melānija, es tevi mīlu” — apliecināja mūsu dārgo uzticību.
Prezidents Tomass S. Monsons mēdza teikt: „Ir pēdas, kas jāstiprina, rokas, kas jāsatver, prāti, kas jāiedrošina, sirdis, kas jāiedvesmo, un dvēseles, kas jāglābj.”30 Tas tiks paveikts, ja mēs sacīsim „paldies”, „es atvainojos” un „es tevi mīlu”.
Brāļi un māsas, vārdiem ir nozīme.
Es apsolu — ja mēs „baudīsim Kristus vārdus”,31 kas ved uz glābšanu, mūsu pravieša vārdus, kas mūs vada un iedrošina, un mūsu pašu vārdus, kas norāda uz to, kas mēs esam un kas mums ir dārgs, tad mēs būsim svētīti ar debesu spēku. „Kristus vārdi pateiks jums visu, kas jums ir jādara.”32 Mēs esam Debesu Tēva bērni, un Viņš ir mūsu Dievs, un Viņš vēlas, lai mēs runātu „eņģeļu mēlē”33 ar Svētā Gara spēku.34
Es mīlu To Kungu Jēzu Kristu. Izsakoties pravieša Jesajas vārdiem no Vecās Derības, Viņš ir „Brīnum[s], Padoma devēj[s], Varen[ais] Diev[s], Mūžīg[ais] Tēv[s], Miera valdniek[s]”.35 Un, kā to skaidri norādīja apustulis Jānis, Pats Jēzus Kristus ir „Vārds”.36
Par to es liecinu kā apustulis, kas ir aicināts Tā Kunga dievišķajā kalpošanā — pasludināt Viņa vārdu — un ir aicināts būt par Viņa īpašo liecinieku. Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.