Pateicoties tempļa derībām — viss būs labi
Nav nekā svarīgāka par to derību godāšanu, ko jūs esat slēguši vai varētu noslēgt templī.
Mani mīļie brāļi un māsas, man šī vispārējās konferences sesija ir bijis svēts brīdis. Es esmu pateicīgs par norīkojumu — uzrunāt miljoniem pēdējo dienu svēto un mūsu draugus visā pasaulē. Es jūs mīlu, un es zinu, ka Tas Kungs jūs mīl.
Pirms vairāk nekā 50 gadiem man bija tas gods kalpot par Riksa koledžas prezidentu Reksburgā, Aidaho štatā. 1976. gada 5. jūnija rītā mēs ar sievu Ketiju devāmies braucienā no Reksburgas uz Aidahofolsas Aidaho templi, lai piedalītos kādas tuvas draudzenes saistīšanā. Protams, tā kā tolaik mūsu mājās dzīvoja četri mazi zēni, mūsu tempļa brauciens varēja tikt īstenots tikai ar drosmīgas auklītes palīdzību! Mēs atstājām savus dārgos bērnus viņas aprūpē un devāmies neilgajā 30 minūšu braucienā.
Mūsu pieredze templī todien bija brīnišķīga, kā tas vienmēr ir bijis. Tomēr, kad tempļa saistīšanas ceremonija bija beigusies un mēs gatavojāmies atgriezties mājās, mēs ievērojām, ka daudzi tempļa darbinieki un apmeklētāji satraukti sarunājās tempļa foajē. Pēc brīža kāda no tempļa darbiniecēm pateica mums, ka nesen uzceltais Tetonas dambis Aidaho austrumos ir sagruvis! Caur sagruvušo dambi izplūda vairāk nekā 300 miljoni kubikmetru ūdens, kas appludināja 775 kvadrātkilometru lielu teritoriju tuvējās ielejās. Liela daļa Reksburgas pilsētas bija zem ūdens, un mājas un transportlīdzekļus bija aizskalojuši plūdi. Divas trešdaļas no 9000 iedzīvotāju pēkšņi bija palikuši bez pajumtes.1
Jūs noteikti varat iedomāties, ka mūsu raižpilnās domas pievērsās mūsu dārgo bērnu, simtiem koledžas studentu un mācībspēku, kā arī mūsu iemīļoto apkaimes ļaužu drošībai. Mēs atradāmies mazāk nekā 50 km attālumā no mājām, un tomēr todien, krietni pirms mobilo tālruņu un īsziņu ieviešanas, mums nebija iespējas nekavējoties sazināties ar saviem bērniem, un mēs nevarējām braukt no Aidahofolsas uz Reksburgu, jo visi ceļi bija slēgti.
Mūsu vienīgā iespēja bija pārnakšņot Aidahofolsas vietējā motelī. Mēs ar Ketiju nometāmies ceļos savā moteļa istabiņā un pazemīgi lūdzāmies Debesu Tēvam par mūsu dārgo bērnu un tūkstošiem līdzcilvēku drošību, kurus bija skārusi šī traģēdija. Es atceros, kā Ketija, raizējoties par mūsu bērniem, staigāja šurpu turpu pa istabu līdz pat agram rītam. Par spīti savām raizēm, es spēju nomierināt savu satraukto prātu un iemigt.
Nepagāja ilgs laiks, līdz mana mīļā, mūžīgā dzīvesbiedre mani pamodināja, sakot: „Hal, kā gan tu vari šādā brīdī gulēt?!”
Tobrīd manā sirdī un prātā skaidri ieskanējās šie vārdi. Es teicu savai sievai: „Ketija, lai kas arī notiktu, pateicoties templim, viss būs labi. Mēs esam stājušies derībās ar Dievu un tikuši saistīti mūžīgajā ģimenē.”
Tobrīd šķita, ka Tā Kunga Gars apstiprina mūsu sirdī un prātā patiesību, ko mēs abi jau zinājām: caur saistīšanas priekšrakstiem, kas ir rodami vienīgi Tā Kunga namā un ir tikuši veikti ar atbilstošām priesterības pilnvarām, mēs esam saistīti kā vīrs un sieva un mūsu bērni ir piesaistīti mums. Mums tik tiešām nebija iemesla baidīties, un mēs jutāmies pateicīgi, kad vēlāk uzzinājām, ka mūsu zēni ir drošībā.
Iespējams, šis prezidenta Tomasa S. Monsona izteikums visprecīzāk ataino to, ko mēs ar Ketiju sajutām tanī neaizmirstamajā naktī. „Apmeklējot templi, mēs varam sasniegt augstāku garīguma pakāpi un iegūt miera izjūtu. … Tur mēs sapratīsim, ko patiesībā nozīmē šie Glābēja teiktie vārdi: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu. … Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas [Jāņa 14:27].””2
Es tieku svētīts ar šo miera izjūtu ikreiz, kad ienāku svētajā templī. Es atceros pirmo reizi, kad iegāju Soltleiksitijas templī. Es biju jauns vīrietis.
Es paskatījos augšup uz augstajiem, baltajiem griestiem, kas izgaismoja telpu tik lielā mērā, ka šķita — caur tiem paveras debesis. Un tobrīd man prātā ienāca šī skaidros vārdos izpaustā doma: „Es jau esmu bijis šajā izgaismotajā vietā.” Taču tad man nekavējoties prātā atskanēja ne manā balsī teikti vārdi: „Nē, tu vēl nekad neesi šeit bijis. Tu atceries laiku pirms savas piedzimšanas. Tu atradies svētā vietā, kas līdzinās šai, kur varēja ienākt Tas Kungs.”
Brāļi un māsas, es pazemīgi liecinu, ka, apmeklējot templi, mums var tikt atgādināts par mūsu gara mūžīgo iedabu, mūsu attiecībām ar Tēvu un Viņa dievišķo Dēlu un mūsu būtiskāko vēlmi — atgriezties savās debesu mājās.
Nesenajās konferences uzrunās prezidents Rasels M. Nelsons mācīja:
„Visdrošākā vieta garīgā ziņā ir dzīvošana atbilstoši savām tempļa derībām.”
„Itin viss, kam mēs ticam, un katrs solījums, ko Dievs ir devis Saviem derības ļaudīm, apvienojas templī.”3
„Katram cilvēkam, kurš stājas derībās … templī un ievēro tās, paveras lielāka pieeja Jēzus Kristus spēkam.”4
Viņš arī mācīja, ka, „tiklīdz mēs noslēdzam derību ar Dievu, mēs uz visiem laikiem atsakāmies būt neitrāli. Dievs neatstās novārtā attiecības ar tiem, kuri ir izveidojuši ar Viņu šāda veida saikni. Patiesībā visiem tiem, kuri ir stājušies derībā ar Dievu, ir pieejama īpaša veida mīlestība un žēlastība.”5
Prezidenta Nelsona iedvesmotajā vadībā Tas Kungs ir paātrinājis un turpinās paātrināt tempļu celtniecības tempu visā pasaulē. Tas dos visiem Dieva bērniem iespēju saņemt pestīšanas un paaugstināšanas priekšrakstus, kā arī stāties svētajās derībās un ievērot tās. Cienīguma standartu izpilde, lai stātos svētajās derībās, nav vienreizēji centieni, bet gan dzīvesveida modelis. Tas Kungs ir teicis, ka tas prasīs visu mūsu sirdi, spēku, prātu un izturību.6
Bieži piedaloties tempļa priekšrakstos, mēs varam ieviest paradumu — nodoties Tam Kungam. Ievērojot savas tempļa derības un atceroties par tām, jūs ieaicināt Svētā Gara sadraudzību, kas var jūs gan stiprināt, gan šķīstīt.
Pēc tam jūs varat pieredzēt gaismu un cerību sniedzošo izjūtu, kas liecina, ka šie solījumi ir patiesi. Jūs pakāpeniski sapratīsiet, ka ikviena derība ar Dievu ir iespēja tuvināties Viņam, kas, savukārt, radīs jūsu sirdī vēlmi — ievērot tempļa derības.
Mums ir apsolīts: „Pateicoties mūsu derībai ar Dievu, Viņš nekad nepagurs savos centienos mums palīdzēt, un mēs nekad neizsmelsim Viņa žēlastīgo pacietību pret mums.”7
Tieši caur templī noslēgtajām saistīšanas derībām mēs varam gūt pārliecību par mīlošām ģimenes attiecībām, kas turpināsies pēc nāves un ilgs mūžīgi. Dieva tempļos slēgto laulības un ģimenes derību godāšana nodrošinās aizsardzību pret tādām ļaunuma izpausmēm kā savtīgums un lepnība.
Brāļu un māsu pastāvīgā gādība citam par citu ir panākama tikai ar neatlaidīgiem centieniem — vadīt savu ģimeni Tā Kunga ceļos. Dodiet bērniem iespējas lūgt citam par citu. Ātri ievērojiet nesaskaņu uzsākšanos un izsakiet atzinību par pašaizliedzīgu kalpošanu, it sevišķi citam cita starpā. Ja brāļi un māsas lūgs cits par citu un kalpos cits citam, viņu sirdis tiks mīkstinātas un viņi pievērsīsies cits citam un saviem vecākiem.
To zināmā mērā raksturoja Maleahijs, pareģodams pravieša Elijas ierašanos: „Viņš iedēstīs bērnu sirdīs solījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem. Ja tas tā nebūs, visa zeme tiks pilnīgi nopostīta pie Viņa atnākšanas.”8
Mums visiem nepārprotami nāksies pieredzēt pārbaudījumus, grūtības un sirdssāpes. Nevienam no mums nav imunitātes pret „dzeloni miesā”.9 Tomēr, apmeklējot templi un atminoties savas derības, mēs varam sagatavoties personīgu norādījumu saņemšanai no Tā Kunga.
Kad mēs ar Ketiju tikām salaulāti un saistīti Loganas Jūtas templī, mūsu saistīšanu veica tolaik vēl elders Spensers V. Kimbals. Dažos izteiktajos vārdos viņš ietvēra šo padomu: „Hal un Ketija, dzīvojiet tā, lai tad, kad jūs tiksiet aicināti, jums būtu viegli doties projām.”
Kaut arī sākumā mēs nesapratām šī padoma nozīmi mūsu dzīvē, mēs pēc labākās gribas centāmies dzīvot tā, lai, saņemot aicinājumu, būtu gatavi doties projām un kalpot Tam Kungam. Kad bijām precēti jau gandrīz 10 gadus, mēs saņēmām negaidītu aicinājumu no Baznīcas Izglītības departamenta pārstāvja Nīla A. Maksvela.
Mīlošais padoms, ko prezidents Kimbals bija devis mums templī, par spēju „viegli doties projām” īstenojās dzīvē. Mēs ar Ketiju tikām aicināti pamest šķietami idilliskus ģimenes apstākļus Kalifornijā, lai kalpotu norīkojuma vietā, par kuru es neko nezināju. Taču mūsu ģimene bija gatava doties projām, pateicoties tam, ka pravietis svētajā templī — atklāsmes vietā — bija redzējis turpmākos notikumus, kam mēs tobrīd tikām sagatavoti.
Mani dārgie brāļi un māsas, es liecinu, ka nav nekā svarīgāka par to derību godāšanu, ko jūs esat slēguši vai varētu noslēgt templī. Lai arī kur jūs šobrīd atrastos savā derību ceļā, es mudinu jūs kļūt tempļa apmeklēšanas tiesību cienīgiem. Apmeklējiet templi tik bieži, cik jūsu apstākļi to ļauj. Stājieties svētajās derībās ar Dievu un ievērojiet tās. Es varu jums apliecināt to pašu patiesību, kurā teju pirms piecām desmitgadēm Aidahofolsas moteļa istabiņā nakts vidū dalījos ar Ketiju: „Lai kas arī notiktu, pateicoties tempļa derībām, viss būs labi.”
Es dalos ar jums savā nešaubīgajā liecībā par to, ka Jēzus ir Kristus. Viņš dzīvo un vada Savu Baznīcu. Tempļi ir Tā Kunga nami. Prezidents Rasels M. Nelsons ir Dieva mūsdienu pravietis uz Zemes. Es mīlu viņu, un es mīlu ikvienu no jums. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.