Visas lietas mūsu labumam
Laikā un mūžībā Radīšanas nolūks un paša Dieva būtība ir — apvienot visas lietas mūsu labumam.
Šodien ir 6. aprīlis, gadadiena, kopš Jēzus Kristus atjaunoja Savu pēdējo dienu Baznīcu, — un daļa no Lieldienu laika, kad mēs priekpilni liecinām par Jēzus Kristus nevainojamo dzīvi, Izpirkšanas upuri un brīnišķīgo Augšāmcelšanos.
Kāds ķīniešu stāsts sākas ar to, ka reiz kāda vīrieša dēls atrod skaistu zirgu.
„Tā ir veiksme,” saka kaimiņi.
„Redzēsim,” saka vīrs.
Tad dēls nokrīt no zirga un tiek neatgriezeniski savainots.
„Tā ir neveiksme,” saka kaimiņi.
„Redzēsim,” saka vīrs.
Ierodas iesaukšanas armija, bet nepaņem savainoto dēlu.
„Tā ir veiksme,” saka kaimiņi.
„Redzēsim,” saka vīrs.
Šī svārstīgā pasaule bieži vien šķiet dzīves likstu nomākta, nenoteikta, dažkārt veiksmīga, taču — pārāk bieži — neveiksmīga. Tomēr šajā bēdu pilnajā pasaulē1 „mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”.2 Patiesi, ja mēs staigājam taisnīgi un atceramies savas derības, „visas lietas strādās kopā jūsu labumam”.3
Visas lietas mūsu labumam.
Kas par ievērības cienīgu apsolījumu! Mierinošs apliecinājums no paša Dieva! Brīnumainā veidā Radīšanas nolūks un Dieva būtība ir — zināt sākumu un galu;4 īstenot visu, kas ir mūsu labumam; un palīdzēt mums tikt iesvētītiem un svētiem caur Jēzus Kristus labvēlību un Izpirkšanu.
Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana var mūs izglābt un atpestīt no grēka. Taču Jēzus Kristus arī ļoti personīgi saprot visas mūsu sāpes, ciešanas, slimības,5 bēdas, atšķirtību. Laikā un mūžībā Viņa uzvara pār nāvi un elli var visu izlabot.6 Viņš palīdz dziedināt salauztos un noniecinātos, samierināt dusmīgos un nošķirtos, mierināt vientuļos un izolētos, iedrošināt nedrošos un nepilnīgos un īstenot brīnumus, kas ir iespējami vienīgi ar Dievu.
Mēs dziedam alelujā un saucam ozianna! Ar mūžīgo spēku un bezgalīgo labestību Dieva laimes iecerē visas lietas var darboties mūsu labā. Mēs varam stāties pretī dzīvei ar pārliecību, nevis bailēm.
Vieni paši mēs varbūt nezinātu šo savu labumu. Kad „es izvēlos sevi”, es arī izvēlos savus ierobežojumus, vājības, nepilnības. Galu galā, lai darītu visvairāk laba, mums pašiem ir jābūt labiem.7 Tā kā neviens nav labs, izņemot Dievu,8 mēs tiecamies pēc pilnības Jēzū Kristū.9 Mēs kļūstam par — cik vien iespējams — patiesiem un labiem tikai tad, ja atmetam miesīgo vīrieti vai sievieti sevī, kļūstot Dieva priekšā par bērniem.
Pateicoties mūsu paļāvībai un ticībai Dievam, pārbaudījumi un ciešanas var tikt iesvētītas mūsu labumam. Jāzeps, kurš tika pārdots verdzībā Ēģiptē, vēlāk izglāba savu ģimeni un tautu. Pravietis Džozefs Smits, būdams ieslodzīts Libertī cietumā, mācījās: „Tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.”10 Dzīvojot ar ticību, pārbaudījumi un upuri, ko mēs nekad paši neizvēlētos, var svētīt mūs un citus tā, kā to nekad nebūtu iedomājušies.11
Mēs vairojam ticību un paļāvību uz To Kungu, ka visas lietas var darboties kopā mūsu labumam, kad iegūstam mūžīgo redzējumu;12 saprotam, ka mūsu pārbaudījumi var būt „vēl tikai īsu brīdi”;13 apzināmies, ka ciešanas var tikt iesvētītas mūsu labumam;14 atzīstam, ka negadījumi, priekšlaicīga nāve, smagas slimības un kaites ir laicīgās dzīves sastāvdaļa; un paļaujamies, ka mūsu mīlošais Debesu Tēvs nedod pārbaudījumus, lai sodītu vai tiesātu. Viņš nedotu akmeni kādam, kas lūdz maizi, nedz čūsku kādam, kas lūdz zivi.15
Pārbaudījumu laikā bieži vien tas, ko mēs visvairāk vēlamies, ir — lai kāds uzklausītu mūs un būtu kopā ar mums.16 Tajā brīdī klišejiski ierastas atbildes var nebūt noderīgas, lai cik arī mierinošs būtu to nolūks. Reizēm mēs ilgojamies pēc kāda, kas sēros, cietīs līdzi un raudās kopā ar mums; ļaus mums izteikt sāpes, neapmierinātību, dažkārt pat dusmas; un kopīgi atzīs, ka ir lietas, ko mēs nezinām.
Kad mēs paļaujamies uz Dievu un Viņa mīlestību pret mums, mūsu lielākās bēdas galu galā var darboties kopā mūsu labumam.
Es atceros dienu, kad saņēmu ziņu par smagu autoavāriju, kurā cietuši bija arī tie, kurus es mīlu. Tādos brīžos — ciešanās un ticībā — mēs varam tikai teikt kopā ar Ījabu: „Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”17
Visā pasaules mēroga Baznīcā patvērumu un drošību nodrošina 3500 stabu un apgabalu un aptuveni 30 000 bīskapiju un draudžu.18 Taču mūsu stabos un bīskapijās daudzas uzticīgas ģimenes un indivīdi saskaras ar sarežģītiem izaicinājumiem, zinot, ka (vēl nezinot, kā) viss strādās kopā mūsu labumam.
Neilgi pirms kļūšanas par jauno staba prezidentu Hadersfīldā, Anglijā, brālim Semjuelam Bridžstokam tika diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Ņemot vērā viņa smago diagnozi, viņš jautāja savai sievai Annai, kāpēc viņam vispār doties uz interviju.
„Tāpēc,” māsa Bridžstoka teica, „ka tu tiksi aicināts par staba prezidentu.”
Sākotnēji tika dots viens vai divi gadi, ko dzīvot, taču prezidents Bridžstoks (kurš šodien ir šeit) šobrīd kalpo jau ceturto gadu. Viņam ir labas dienas un grūtas dienas. Viņa stabs ir saliedējies lielākā ticībā, kalpošanā un laipnībā. Tas nav viegli, taču viņa sieva un ģimene dzīvo ar ticību, pateicību un saprotamām skumjām, un viņi paļaujas, ka tās pārtaps par mūžīgu prieku, pateicoties Jēzus Kristus atjaunojošajai Izpirkšanai.19
Ja mēs esam mierīgi, atvērti un godbijīgi, mēs varam sajust Tā Kunga dāvāto derību skaistumu, mērķi un rāmumu. Svētajos brīžos Viņš var ļaut mums ieskatīties plašākā mūžīgajā realitātē, kuras sastāvdaļa ir mūsu ikdiena, kur mazas un vienkāršas lietas darbojas kopā gan devēju, gan saņēmēju labumam.
Rebeka, mana pirmā misijas prezidenta meita, dalījās tajā, kā Tas Kungs atbildēja uz viņas lūgšanu pēc mierinājuma ar negaidītu iespēju atbildēt uz kāda cita lūgšanu.
Kādā vēlā vakarā, sērojot par savas mātes neseno aiziešanu mūžībā, Rebekai radās skaidra iedvesma — nopirkt savai automašīnai degvielu. Ierodoties benzīntankā, viņa sastapa kādu gados vecāku sievieti, kura smagi elpoja, izmantojot lielu skābekļa inhalatoru. Vēlāk Rebeka sievietei uzdāvināja savas mātes pārnēsājamo skābekļa aparātu. Šī māsa pateicīgi teica: „Tu man atdevi brīvību.” Kad mēs kalpojam tā, kā to darītu Jēzus Kristus, visas lietas nāk par labu.
Kāds tēvs, kurš kopā ar savu skolotāja vecuma dēlu tika norīkoti par kalpojošiem pāriniekiem, paskaidroja: „Kalpošana ir tad, kad mēs no kaimiņiem, kas atnes cepumus uzticamiem draugiem, pārtopam par garīgajiem pirmās palīdzības sniedzējiem.” Piederība caur derībām Jēzū Kristū mierina, vieno, iesvētī.
Pat piedzīvojot traģēdiju, garīgā sagatavošanās var mums atgādināt, ka Debesu Tēvs zina, kad mēs jūtamies pavisam neaizsargāti un vientuļi. Piemēram, kāda ģimene, kuras bērnu nogādāja slimnīcā, vēlāk rada mierinājumu, atceroties, ka Svētais Gars jau iepriekš bija pačukstējis par gaidāmo.
Dažkārt plašāka mūžīgā realitāte, ko Tas Kungs mums ļauj sajust, ietver ģimeni viņpus priekškaram. Kāda māsa guva prieku, pievēršoties Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam. Tomēr viņas dzīvi bija dziļi iespaidojušas divas traumas — nelaimes gadījums laivošanas laikā un traģiska mātes zaudēšana, kura atņēma sev dzīvību.
Tomēr šai māsai izdevās pārvarēt savas bailes no ūdens, lai taptu kristīta ar iegremdēšanu. Un kādā ļoti laimīgā dienā viņa pieredzēja to, kā kāda māsa templī tiek kristīta viņas mātes vietā. „Tempļa kristības dziedināja manu māti, un tās mani padarīja brīvu,” šī māsa teica. „Tā bija pirmā reize, kad es izjutu mieru kopš savas mātes nāves.”
Mūsu svētajās dziesmās atbalsojas Viņa pārliecība, ka visas lietas var darboties kopā mūsu labumam.
„Lai miers tev, dvēsele! Viss Dieva rokās —
Gan tava pagātne, gan tas, kas būs.
Lai atdzimst cerība un pagaist šaubas!
Reiz visus noslēpumus atklās Kungs.”20
„Uz priekšu, svētie, bailes atmetiet,
Līksmi iet turpiniet!
Lai gan šis ceļš tik grūts mums reizēm šķiet,
Labvēlīgs vienmēr Dievs. …
Ja arī tālo ceļu nebeigsim,
Laimi mēs iegūsim.”21
Mormona Grāmata ir pierādījums, ko mēs varam turēt savās rokās un kas apliecina, ka Jēzus ir Kristus un Dievs piepilda Savus pravietojumus. Mormona Grāmata, ko ir sarakstījuši iedvesmoti pravieši, kuri redzēja mūsu dienas, sākas ar nopietnu konfliktu — ģimeni, kurā pastāv dziļas nesaskaņas. Tomēr, studējot un pārdomājot no 1. Nefija 1. nodaļas līdz Moronija 10. nodaļai, mēs tiekam piesaistīti Jēzum Kristum ar stingru liecību, ka tas, kas tolaik notika, var svētīt mūs šeit un tagad.
Tā kā Tas Kungs caur Savu mūsdienu pravieti pietuvina aizvien vairāk Tā Kunga namu vairāk vietās, tempļa svētības darbojas kopā mūsu labumam. Mēs ar derību un priekšrakstu nākam pie Dieva, mūsu Tēva, un Jēzus Kristus un iegūstam mūžīgu skatījumu uz laicīgo dzīvi. Vienu pēc otra, vārdu pēc vārda, mēs piedāvājam mīļajiem ģimenes locekļiem — priekštečiem — svētos priekšrakstus un derības svētības Tā Kunga veidā, būdami glābēji Ciānas kalnā.22
Tā kā tempļi daudzviet atrodas mums aizvien tuvāk, tempļa upuris, ko mēs varam pienest, ir — biežāk tiekties pēc svētuma Tā Kunga namā. Daudzus gadus esam taupījuši, plānojuši un ziedojuši, lai dotos uz templi. Ja apstākļi to atļauj, lūdzu, nāciet vēl biežāk pie Tā Kunga Viņa svētajā namā. Lai regulāra pielūgsme un kalpošana templī svēta, aizsargā un iedvesmo jūs un jūsu ģimeni — ģimeni, kas jums ir, vai ģimeni, kas jums kādudien būs.
Turklāt, ja apstākļi to atļauj, lūdzu, apsveriet svētību — iegūt pašiem savas tempļa drēbes.23 Kāda vecmāmiņa no pieticīgas ģimenes teica, ka visvairāk par visu pasaulē vēlas, lai viņai būtu pašai savas tempļa drēbes. Viņas mazdēls sacīja: „Vecāmāte pačukstēja: „Es kalpošu pati savās tempļa drēbēs, un pēc nāves mani tajās apglabās.”” Un, kad pienāca laiks, tā arī notika.
Prezidents Rasels M. Nelsons māca: „Itin viss, kam mēs ticam, un katrs solījums, ko Dievs ir devis Saviem derības ļaudīm, apvienojas templī.”24
Laikā un mūžībā Radīšanas nolūks un paša Dieva būtība ir — apvienot visas lietas mūsu labumam.
Tas ir Tā Kunga mūžīgais nolūks. Tas ir Viņa mūžīgais redzējums. Tas ir Viņa mūžīgais solījums.
Ja dzīvē valda juceklis un mērķis nav skaidrs, ja jūs vēlaties dzīvot labāk, bet nezināt kā, lūdzu, nāciet pie Dieva, mūsu Tēva, un Jēzus Kristus. Paļaujieties, ka Viņi dzīvo, mīl jūs un vēlas visu jūsu labumam. Es liecinu, ka Viņi to vēlas — bezgalīgi un mūžīgi —, Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.