Kristus mācības iedarbīgais, tikumīgais modelis
Es aicinu jūs atkārtoti, mērķtiecīgi un apzināti dzīvot pēc Kristus mācības un palīdzēt citiem viņu ceļā.
Pirms daudziem gadiem mēs ar sievu Rutu un mūsu meitu Ešliju pievienojāmies pārējiem tūristiem Havaju štatā, Amerikas Savienotajās Valstīs, lai dotos ekskursijā ar kajakiem. Kajaks līdzinās zemai kanoe laivai, kur airētājs, sēžot ar skatu uz priekšu, ar dubulto airi airē no priekšas uz aizmuguri vienā un pēc tam otrā laivas pusē. Mūsu plānos bija aizirties līdz divām mazām saliņām pie Oahu krastiem un atpakaļ. Es jutos pārliecināts par saviem spēkiem, jo jaunībā biju braucis ar kajakiem pa kalnu ezeriem. Pārdrošība nekad nebeidzas labi, vai ne?
Mūsu gids sniedza mums norādījumus un parādīja okeānam paredzētos kajakus, ko gatavojāmies izmantot. Tie atšķīrās no tām laivām, ko biju airējis iepriekš. Man vajadzēja sēdēt kajaka virspusē, nevis tajā iekšā. Uzsēžoties uz kajaka, mans smaguma centrs atradās augstāk, nekā ierasts, un uz ūdens noturēt līdzsvaru bija grūtāk.
Uzsākot braucienu, es airēju ātrāk par Rutu un Ešliju. Pēc kāda laika es jau biju viņām tālu priekšā. Kaut arī es lepojos ar savu varonīgo tempu, es pārtraucu airēt un gaidīju, kad viņas mani panāks. Taču tad mana kajaka sānos ietriecās „liels” vilnis — aptuveni 13 centimetru augstumā1 — un iegāza mani ūdenī. Kad man bija izdevies apgriezt kajaku un ar pūlēm atkal uz tā uzrāpties, Ruta un Ešlija jau bija mani apsteigušas, taču es biju pārāk paguris, lai atsāktu airēt. Pirms paguvu atvilkt elpu, manā kajakā ietriecās vēl viens vilnis, šoreiz tik tiešām „milzīgs” — vismaz 20 centimetru augstumā2, — un atkal iegāza mani ūdenī. Kad man atkal bija izdevies apgriezt kajaku, es biju tā aizelsies, ka baidījos, ka vairs nespēšu uz tā uzrāpties.
Redzot manu situāciju, pie manis pieairēja gids, kurš stabilizēja manu kajaku, lai man būtu vieglāk uz tā uzkāpt. Redzēdams, ka joprojām esmu pārāk aizelsies, lai airētu patstāvīgi, viņš piekabināja manam kajakam virvi un sāka airēt, velkot mani sev līdzi. Drīz vien es atguvos un atsāku pienācīgi airēt pats saviem spēkiem. Gids atvienoja virvi, un es bez turpmākas palīdzības sasniedzu pirmo salu. Ierodoties tur, es smagi atkritu smiltīs, pagalam nomocījies.
Kad grupa bija atpūtusies, gids man klusiņām teica: „Renlanda kungs, ja jūs turpināsiet airēt, saglabājot uzņemto inerci, man šķiet, ka jums viss izdosies.” Es sekoju viņa padomam, kad mēs airējām uz otru salu un pēc tam atpakaļ uz sākuma vietu. Divreiz gids, airējot garām, pateica, ka man izdodoties „lieliski”! Pret mana kajaka sāniem sitās vēl lielāki viļņi, taču es netiku apgāzts.
Airējot kajaku pastāvīgā tempā, es saglabāju inerci un virzību uz priekšu, mazinot viļņu ietekmi, kas sitās pret kajaka sāniem. Tas pats princips ir attiecināms arī uz mūsu garīgo dzīvi. Mēs kļūstam neaizsargātāki, ja palēninām tempu, un it īpaši tad, ja apstājamies.3 Ja mēs saglabājam garīgo inerci, nepārtraukti „airējoties” pretī Glābējam, mēs esam lielākā drošībā un pasargātāki, jo mūsu mūžīgā dzīve ir atkarīga no mūsu ticības Viņam.4
Garīgā inerce veidojas „visa mūsu mūža garumā, atkārtoti pieņemot Kristus mācību”.5 Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja, ka tādējādi izstrādājas iedarbīgs, tikumīgs uzvedības modelis.6 Tik tiešām, tādas Kristus mācības sastāvdaļas kā, piemēram, ticību Tam Kungam Jēzum Kristum, grēku nožēlošanu, stāšanos derību attiecībās ar To Kungu caur kristībām, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un pastāvēšanu līdz galam7 nav paredzēts pieredzēt tikai vienreiz, ievelkot ķeksīti darāmo lietu sarakstā. Sevišķi jāpiemin „pastāvēšana līdz galam”, kas tiešām nav atsevišķs solis Kristus mācībā, lai pēc pirmo četru soļu speršanas ierautos sevī, sakostu zobus un gaidītu līdz nāves brīdim. Nē, pastāvēšana līdz galam ir atkārtota un mērķtiecīga visu pārējo Kristus mācības sastāvdaļu pielietošana, ieviešot prezidenta Nelsona aprakstīto „iedarbīgo, tikumīgo uzvedības modeli”.8
Atkārtota nozīmē to, ka mēs visa mūža garumā atkal un atkal piemērojam visas Kristus mācības sastāvdaļas. Mērķtiecīga nozīmē to, ka mēs līdz ar katru atkārtojumu turpinām uzsākto un pilnveidojamies. Kaut arī mēs ejam cauri šiem aspektiem atkārtoti, mēs negriežamies pa apli bez turpmākas virzības uz priekšu. Tā vietā mēs, katru reizi ejot cauri šim ciklam, arvien vairāk tuvināmies Jēzum Kristum.
Inerces uzturēšanā ir svarīgs gan ātrums, gan virziens.9 Ja es būtu enerģiski airējis savu kajaku nepareizā virzienā, es būtu varējis uzņemt ievērības cienīgu inerci, taču nesasniegtu iecerēto galamērķi. Tāpat arī mums savas dzīves gaitā ir „jāairējas” pretī Glābējam, lai nāktu pie Viņa.10
Mūsu ticību Jēzum Kristum ir nepieciešams stiprināt katru dienu.11 Tā tiek stiprināta, ik dienu lūdzot, ik dienu studējot Svētos Rakstus, ik dienu prātojot par Dieva labestību, ik dienu nožēlojot grēkus un ik dienu sekojot Svētā Gara pamudinājumiem. Tāpat kā nav veselīgi atlikt visa ēdiena apēšanu līdz svētdienai un pēc tam pārēsties, uzņemot visu nedēļas uztura devu vienlaicīgi, arī garīgajā ziņā nav veselīgi savas liecības stiprināšanā aprobežoties tikai ar vienu dienu nedēļā.12
Paši uzņemoties atbildību par savu personīgo liecību,13 mēs uzņemam garīgo inerci un pakāpeniski attīstām pamatīgu ticību Jēzum Kristum, Kristus mācībai kļūstot par mūsu dzīves mērķa centrālo aspektu.14 Inerce vairojas arī tad, kad mēs cenšamies ievērot Dieva likumus un nožēlot grēkus. Grēku nožēlošana ir priekpilna nodarbe, kas ļauj mums mācīties no savām kļūdām, tādējādi īstenojot savu mūžīgo pilnveidi. Neapšaubāmi, gadīsies arī tādi brīži, kad mūsu kajaki apgāzīsies un mēs attapsimies dziļos ūdeņos. Nožēlojot grēkus, mēs varam atgriezties virspusē un turpināt iesākto ceļu, — lai vai cik reižu būtu krituši.15 Svarīgākais ir tas, lai mēs nepadotos.
Nākamā Kristus mācības sastāvdaļa ir kristības, kurās ietilpst kristīšana ar ūdeni un caur konfirmēšanu — arī kristīšana ar Svēto Garu.16 Kaut arī kristības ir vienreizējs notikums, mēs atjaunojam savu kristību derību atkārtoti — pieņemot Svēto Vakarēdienu. Lai gan Svētais Vakarēdiens neaizstāj kristības, tas sasaista sākotnējās Kristus mācības sastāvdaļas — ticību un grēku nožēlošanu — ar Svētā Gara saņemšanu.17 Apzinīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs ieaicinām savā dzīvē Svēto Garu,18 tāpat kā brīdī, kad tikām kristīti un konfirmēti.19 Ja mēs ievērojam Svētā Vakarēdiena lūgšanās aprakstīto derību, Svētais Gars kļūst par mūsu pavadoni.
Pateicoties tam, ka Svētais Gars arvien lielākā mērā iespaido mūsu dzīvi, mēs pakāpeniski un mērķtiecīgi attīstām Kristum piemītošās īpašības. Mūsu sirdis mainās. Mūsu tieksme darīt ļaunu mazinās. Mūsu tieksme darīt labu pieaug, līdz vienīgais, ko mēs vēlamies, ir „nepārtraukti darīt labu”.20 Un tādējādi mēs piekļūstam debesu spēkam, kas nepieciešams, lai pastāvētu līdz galam.21 Mūsu ticība ir vairojusies, un mēs esam gatavi atkal atkārtot šo iedarbīgo, tikumīgo uzvedības modeli.
Garīgā inerce, kas vedina mūs uz priekšu, arī stimulē mūs stāties turpmākās derībās ar Dievu Tā Kunga namā. Vairāku derību ievērošana tuvina mūs Kristum un vēl ciešāk piesaista mūs Viņam. Caur šīm derībām mums paveras lielāka piekļuve Viņa spēkam. Skaidrs ir tas, ka kristību un tempļa derības pašas par sevi nav spēka avots. Spēka avots ir Kungs Jēzus Kristus un mūsu Debesu Tēvs. Slēdzot un ievērojot derības, tiek radīts kanāls, pa kuru Viņu spēks ieplūst mūsu dzīvē. Dzīvojot saskaņā ar šīm derībām, mēs galu galā kļūstam par visa tā mantiniekiem, kas ir Debesu Tēvam.22 Inerce, kas rodas, dzīvojot pēc Kristus mācības, ne vien piešķir jaudu mūsu dievišķās dabas pārtapšanai mūsu mūžīgajā sūtībā, bet arī mudina mūs pienācīgā veidā palīdzēt apkārtējiem.
Padomājiet par to, kā gids, kurš vadīja ekspedīciju, palīdzēja man, kad mans kajaks bija apgāzies. Viņš neizkliedza no tālienes kādu nelietderīgu jautājumu, piemēram: „Renlanda kungs, ko jūs darāt ūdenī?” Viņš nepieairēja man klāt, pārmetoši sakot: „Renlanda kungs, jūs nebūtu nonācis šādā situācijā, ja būtu labākā fiziskajā formā.” Viņš nesāka vilkt manu kajaku, kamēr es centos uz tā uzrāpties. Un viņš nepamācīja mani visas grupas priekšā. Tā vietā viņš sniedza man nepieciešamo palīdzību tieši tobrīd, kad man tas bija vajadzīgs. Viņš deva man padomu tad, kad es biju gatavs to uzklausīt. Un viņš pielika papildu pūliņus, lai mani iedrošinātu.
Kalpojot līdzcilvēkiem, mums nevajadzētu uzdot viņiem nelietderīgus jautājumus vai konstatēt acīmredzamo. Vairums cilvēku, kuriem ir grūtības, zina, ka viņiem ir grūtības. Mums nevajadzētu būt nosodošiem; mūsu nosodījums nav ne lietderīgs, ne vēlams, un visbiežāk mēs neesam pietiekami informēti.
Sevis salīdzināšana ar citiem var vedināt mūs pie postošu kļūdu pieļaušanas — it sevišķi tad, ja mēs pieņemam, ka esam taisnīgāki par tiem, kam ir grūtības. Šādi salīdzinājumi ir bezcerīga slīkšana trīs metru dziļumā,23 atzīstot kādu citu, kurš slīkst četru metru dziļumā,24 par lielāku grēcinieku un tādējādi pašam jūtoties labāk. Galu galā mēs visi cīnāmies katrs savā veidā. Neviens no mums neizpelnās glābšanu.25 Mēs nekad to nespēsim. Jēkabs Mormona Grāmatā mācīja: „Atcerieties, kad [mēs esam] salīdzinājušies ar Dievu, ka tas ir tikai iekš un caur Dieva labvēlību, ka [mēs esam] izglābti.”26 Mums visiem ir nepieciešama nevis daļēja, bet gan bezgalīga Glābēja Izpirkšana.
Mums tiešām ir vajadzīga visa sava līdzjūtība, empātija un mīlestība savā saziņā ar apkārtējiem!27 Tiem, kuriem ir grūtības, „ir nepieciešams sajust tīro Jēzus Kristus mīlestību, kas atspoguļojas [mūsu] vārdos un rīcībā”.28 Kalpojot līdzcilvēkiem, mēs bieži viņus iedrošinām un piedāvājam palīdzību. Pat tad, ja kāds nav atsaucīgs, mēs turpinām kalpot tā, kā viņš to ļauj. Glābējs mācīja, ka „tādiem jūs turpināsit kalpot; jo jūs nezināt — varbūt tie atgriezīsies un nožēlos grēkus, un nāks pie Manis ar patiesu sirdi, un Es dziedināšu tos; un jūs būsit līdzekļi glābšanas nešanā tiem”.29 Glābēja uzdevums ir dziedināt. Mūsu uzdevums ir mīlēt — mīlēt un kalpot tā, lai citi sajustu tieksmi tuvināties Jēzum Kristum. Tas ir viens no Kristus mācības iedarbīgā, tikumiskā cikla augļiem.
Es aicinu jūs atkārtoti, mērķtiecīgi un apzināti dzīvot pēc Kristus mācības un palīdzēt citiem viņu ceļā. Es liecinu, ka Kristus mācībai ir centrālā loma Debesu Tēva iecerē; tā taču galu galā ir Viņa mācība. Īstenojot ticību Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai, mēs tiekam mudināti turpināt savu derību ceļu un esam motivēti palīdzēt citiem kļūt par uzticīgiem Jēzus Kristus mācekļiem. Tādējādi mēs varam kļūt par mantiniekiem Debesu Tēva valstībā, ar ko vainagojas uzticīga dzīvošana pēc Kristus mācības. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.