Necieties daudz — palīgā sauc!
Ja mēs piesauksim Dievu, es liecinu, ka mēs nekritīsim.
Šodien es vēlos sākt ar liecību, ka manā sirdī ir pilnīga pārliecība par to, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas un atbild uz tām personīgā veidā.
Pasaulē, kurā mēs pieredzam nenoteiktību, sāpes, vilšanās un sirdssāpes, mums, iespējams, rodas vēlme vairāk paļauties uz pašu spējām un izvēlēm, kā arī uz zināšanām un drošību, ko sniedz pasaule. Taču tā mēs nevilšus varam atstāt otrajā plānā patieso palīdzības un atbalsta avotu, ar ko mēs varam stāties pretī šīs laicīgās dzīves izaicinājumiem.
Es atceros gadījumu, kad nokļuvu slimnīcā kādas slimības dēļ un nevarēju pagulēt. Kad es izslēdzu gaismu un palātā kļuva tumšs, es sev pretī pie griestiem ieraudzīju atstarojošu zīmi, kas vēstīja: „Necieties daudz — palīgā sauc!” Man par pārsteigumu, nākamajā dienā es šo pašu vēstījumu ieraudzīju vairākās citās palātas vietās.
Kāpēc šis vēstījums bija tik svarīgs? Kad es par to jautāju medmāsai, viņa teica: „Tas ir paredzēts, lai novērstu satraumēšanos, kas var palielināt jūsu jau esošās sāpes.”
Šī dzīve pēc savas būtības liek izdzīvot sāpīgas pieredzes — dažas no tām izjūt mūsu fiziskais ķermenis, dažas rada mūsu vājības vai ciešanas, dažas rodas tāpēc, ka citi izmanto savu rīcības brīvību, savukārt, citas — tāpēc, ka mēs izmantojam savējo.
Vai ir vēl kāds spēcīgāks apsolījums par to, ko deva pats Glābējs, paziņojot: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet” jeb sauciet palīgā, „tad jums taps atvērts”?1
Lūgšana ir saziņas veids ar mūsu Debesu Tēvu, kas mums ļauj „neciesties daudz un palīgā saukt”. Tomēr ir reizes, kad mums sāk šķist, ka mūsu palīgā sauciens nav sadzirdēts, jo mēs nesaņemam tūlītēju vai mūsu gaidām atbilstošu atbildi.
Tas dažkārt izraisa nemieru, skumjas vai vilšanos. Bet atcerieties Nefija ticības izpausmi Tam Kungam, kad viņš teica: „Kā tas ir, ka Viņš nevar pamācīt mani, lai es uzbūvētu kuģi?”2 Tagad es jums jautāju, kā tas ir iespējams, ka Kungs nevar jūs pamācīt, ka jūs nekristu?
Uzticēšanās Dieva atbildēm nozīmē pieņemt to, ka Viņa ceļi nav mūsu ceļi3 un ka „visam ir jānotiek savā laikā”.4
Pārliecībai par to, ka mēs esam mīloša un žēlīga Debesu Tēva bērni, vajadzētu mūs iedrošināt „palīgā saukt” dievbijīgā lūgšanā ar „vienmēr lū[dzošu] un nepagur[stošu] attieksmi; … lai Viņš iesvētītu [mūsu] darbu [mums], lai [mūsu] darbs būtu [mūsu] dvēseles labumam”.5 Iztēlojieties, kā jūtas Debesu Tēvs, kad mēs ik lūgšanu pazemīgi izsakām Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdā. Kāds gan spēks un maigums, manuprāt, tiek izrādīts, kad mēs to darām!
Svētajos Rakstos ir daudz piemēru par cilvēkiem, kuri Dievu palīgā sauca, lai viņi nekristu. Helamans un viņa armija, stājoties pretī savām likstām, Dievu piesauca, izlejot savas dvēseles lūgšanā. Viņi guva pārliecību, mieru, ticību un cerību, iegūstot drosmi un apņēmību, līdz sasniedza savu mērķi.6
Iedomājieties, kā Mozus sauca un piesauca Dievu, atrodoties starp Sarkano jūru un ēģiptiešiem, kuri tuvojās, lai viņiem uzbruktu, vai Ābrahāms, paklausot pavēlei — upurēt savu dēlu Īzāku.
Esmu pārliecināts, ka ikvienam no jums ir bijušas un būs pieredzes, kad „palīgā saukt” būs atbilde uz to, lai „neciestu daudz”.
Pirms trīsdesmit gadiem, kad mēs ar sievu gatavojāmies mūsu kāzām un tempļa laulībai, mēs saņēmām zvanu, kurā tikām informēti, ka civillaulību noslēgšana tiek apturēta streika dēļ. Mēs šo zvanu saņēmām trīs dienas pirms paredzētās ceremonijas. Pēc vairākiem mēģinājumiem atrast brīvu pieraksta laiku citās dzimtsarakstu nodaļās un to neatrodot, mēs kļuvām nomākti un šaubījāmies, vai vispār varēsim apprecēties, kā bijām plānojuši.
Mēs ar līgavu „saucām palīgā”, izlejot savas dvēseles Dievam lūgšanā. Visbeidzot kāds mums pastāstīja par kādu dzimtsarakstu nodaļu piepilsētā, kuras mērs bija mūsu paziņa. Mēs bez vilcināšanās devāmies pie viņa un jautājām, vai mūs tur varētu salaulāt. Mums par prieku viņš piekrita. Viņa sekretāre uzsvēra, ka mums šajā pilsētā ir jāsaņem sertifikāts laulības reģistrācijai un visi dokumenti jānogādā viņai līdz nākamās dienas pusdienlaikam.
Nākamajā dienā mēs devāmies uz šīs mazpilsētas policijas iecirkni, lai nokārtotu nepieciešamos dokumentus. Mums par pārsteigumu policijas darbinieks paziņoja, ka viņš šos dokumentus neizsniegs, jo esot daudz jaunu pāru, kuri aizmūk no ģimenēm, lai slepus apprecētos šajā mazpilsētā, kas, protams, nebija mūsu gadījums. Mūs atkal pārņēma bailes un skumjas.
Es atceros, kā klusībā piesaucu Debesu Tēvu, lai atkal nebūtu jācieš. Man prātā ienāca skaidra doma, kas vairākkārtīgi atkārtojās: „Tempļa rekomendācija, tempļa rekomendācija.” Es nekavējoties izņēmu savu tempļa rekomendāciju un iedevu to policijas darbiniekam, neskatoties uz manas līgavas apjukumu.
Mēs bijām pārsteigti, dzirdot viņu sakām: „Kāpēc jūs man neteicāt, ka esat no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas? Es labi zinu jūsu baznīcu.” Viņš nekavējoties sāka gatavot dokumentus. Mūs vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņš, neko neteicis, pameta iecirkni.
Pagāja piecdesmit minūtes, un viņš vēl nebija atgriezies. Pulkstenis jau bija 11.55, un, lai nogādātu dokumentus, mums bija laiks tikai līdz pusdienlaikam. Pēkšņi viņš uzradās ar skaistu kucēnu un teica, ka tā ir kāzu dāvana, un iedeva to mums kopā ar dokumentiem.
Mēs skrējām uz mēra biroju ar mūsu dokumentiem un mūsu jauno suni. Tad mēs pamanījām, ka mums pretī brauc dienesta automašīna. Es gandrīz tai uzskrēju virsū. Automašīna apstājās, un mēs ieraudzījām tajā sekretāri. Ievērodama mūs, viņa teica: „Atvainojiet, es jums teicu līdz pusdienlaikam. Man ir jādodas citās darīšanās.”
Es klusībā no visas sirds pazemīgi „saucu palīgā” Debesu Tēvu, vēlreiz lūdzot palīdzību, lai mums nebūtu „jācieš”. Pēkšņi notika brīnums. Sekretāre teica: „Cik jums skaists sunītis! Kur tādu var dabūt? Es tādu gribētu savam dēlam.”
„Tas ir jums!” mēs nekavējoties atbildējām.
Sekretāre izbrīnā uz mums paskatījās un teica: „Labi, dosimies uz biroju un visu nokārtosim.”
Pēc divām dienām mēs ar Kerolu apprecējāmies, kā bijām plānojuši, un pēc tam tikām saistīti Limas Peru templī.
Mums, protams, ir jāatceras, ka „palīgā saukšana” ir ticības un rīcības jautājums — ticības, lai mēs atzītu, ka mums ir Debesu Tēvs, kurš atbild uz mūsu lūgšanām saskaņā ar Savu bezgalīgo gudrību, un rīcības — lai mēs rīkotos saskaņā ar to, par ko mēs lūdzām. Lūgšana — palīgā saukšana — var būt mūsu cerības zīme. Taču rīcība pēc lūgšanas ir zīme, ka mūsu ticība ir patiesa — ticība, kas tiek pārbaudīta sāpju, baiļu vai vilšanās brīžos.
Es jums iesaku apsvērt šo:
-
Vienmēr vispirms vērsieties pēc palīdzības pie Tā Kunga.
-
Necietiet daudz — palīgā sauciet! Vērsieties pie Dieva sirsnīgā lūgšanā!
-
Pēc lūgšanas dariet visu iespējamo, lai iegūtu svētības, ko lūdzāt.
-
Esiet pazemīgi, lai varētu pieņemt atbildi Viņa laikā un Viņa veidā.
-
Neapstājieties! Turpiniet virzīties uz priekšu pa derību ceļu, kamēr gaidāt atbildi.
Iespējams, ir kāds, kuram šobrīd noteiktu apstākļu dēļ šķiet, ka viņam būs daudz jācieš, un viņš vēlas „palīgā saukt”, tāpat kā Džozefs Smits, kad viņš izsaucās: „Ak Dievs, kur Tu esi? … Cik ilgi Tava roka būs apturēta?”7
Pat šādos gadījumos lūdziet Dievu ar „garīgās inerces spēku”, kā par to mācīja prezidents Rasels M. Nelsons8, jo jūsu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas!
Paturiet prātā šo garīgo dziesmu:
Vai, pirms devies dienas gaitās,
Dievu pielūdzi?
Vai tu Jēzus Kristus Vārdā
Lūdzi, lai Viņš tevi sargā,
Kamēr pārnāksi?
Lūdzot Dievu, mieru gūsi,
Nakts par gaišu dienu kļūs.
Kad tev pienāk brīži grūti,
Neaizmirsti lūgt!9
Kad mēs lūdzam, mēs varam sajust, kā mūs apskauj Debesu Tēvs, kurš sūtīja Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai atvieglotu mūsu nastas. Es liecinu, ka mums nebūs jāpacieš daudz, ja mēs Dievu „palīgā sauksim”. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.