2010.–2019. gads
    Pieņemt Svēto Garu par savu ceļvedi
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Pieņemt Svēto Garu par savu ceļvedi

    Kādu gan nesalīdzināmu dāvanu saņem tie, kuri izrāda savu ticību Jēzum Kristum! Šī dāvana ir Svētais Gars.

    Šajā Lieldienu svētdienā mūsu domas ir vērstas uz Tā Kunga, Jēzus Kristus, Augšāmcelšanos un uz tukšo kapu, kas sniedz cerību katram ticīgajam par Kristus uzvaru pār pārliecinošo sakāvi. Līdzīgi kā apustulis Pāvils, es ticu, ka, tāpat kā Dievs „Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, [Viņš] arī [mūsu] mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir [mūsos]”.1

    Atdzīvināt nozīmē — padarīt dzīvu. Līdzīgi kā Kristus atdzīvina mūsu ķermeņus pēc fiziskās nāves caur Savas Augšāmcelšanās spēku, tāpat Viņš mūs var atdzīvināt vai padarīt dzīvus no garīgās nāves.2 Mozus grāmatā mēs varam lasīt, kā Ādams piedzīvoja šāda veida atdzīvināšanu: „[Ādams] tapa kristīts, un Dieva Gars nolaidās uz viņu, un tā viņš piedzima no Gara, un tapa atdzīvināts iekšējā cilvēkā.”3

    Kādu gan nesalīdzināmu dāvanu saņem tie, kuri izrāda savu ticību Jēzum Kristum! Šī dāvana ir Svētais Gars, kas dod mums to, ko Jaunā Derība sauc par dzīvību Kristū.4 Taču kādēļ mēs dažkārt pieņemam šo dāvanu kā pašsaprotamu?

    Brāļi un māsas, tā ir brīnišķīga privilēģija — „pie[ņemt] Svēto Garu par [mūsu] ceļvedi”5 —, kā tas ir aprakstīts tālāk dotajā pieredzē.

    Sailor

    Korejas kara laikā jaunākais leitnants Frenks Blērs dienēja uz karaspēka transporta kuģa, kas atradās Japānā.6 Kuģis nebija pietiekoši liels, lai uz tā būtu oficiāls kapelāns, tādēļ kapteinis palūdza brālim Blēram kļūt par kuģa neoficiālo kapelānu, jo bija novērojis, ka jaunais vīrietis bija ticības un principa cilvēks, kuru ļoti cienīja visa apkalpe.

    Sailor on ship

    Leitnants Blērs rakstīja: „Mūsu kuģi panāca milzīgs taifūns. Viļņi bija aptuveni 45 pēdu (14 metru) augsti. Es biju sardzē, … tajā brīdī viens no trijiem dzinējiem pārstāja darboties un tika ziņots par plaisu kuģa centrālajā līnijā. Mums bija atlikuši divi dzinēji, no kuriem viens darbojās tikai ar pusjaudu. Mēs bijām nopietnās grūtībās.”

    Leitnants Blērs pabeidza stāvēt sardzē un devās jau gulēt, kad kapteinis pieklauvēja pie viņa durvīm. Viņš palūdza: „Vai tu, lūdzu, palūgsi par šo kuģi?” Protams, leitnants Blērs piekrita to darīt.

    Tajā brīdī leitnants Blērs varēja vienkārši lūgt: „Debesu Tēvs, lūdzu, svētī mūsu kuģi un gādā par mūsu drošību,” un tad doties gulēt. Tā vietā viņš lūdza pēc zināšanām, ko viņš varētu darīt, lai palīdzētu nodrošināt kuģa drošību. Atbildot uz brāļa Blēra lūgšanu, Svētais Gars viņu mudināja doties uz komandtiltu, runāt ar kapteini un uzzināt vairāk. Viņš uzzināja, ka kapteinis centās noteikt, cik ātri jādarbina kuģa atlikušie dzinēji. Leitnants Blērs atgriezās savā kajītē, lai lūgtu atkal.

    Viņš lūdza: „Ko es varu darīt, lai palīdzētu atrisināt problēmu ar dzinējiem?”

    Atbildot uz to, Svētais Gars čukstēja, ka viņam vajadzētu pārvietoties pa kuģi un novērot, lai iegūtu vairāk informācijas. Viņš atkal atgriezās pie kapteiņa un palūdza viņam atļauju izpētīt klāju. Pēc tam ar apsietu glābšanas virvi ap vidukli viņš devās ārā — vētrā.

    Stāvot kuģa pakaļgalā, viņš novēroja milzu dzenskrūves, kad tās parādījās virs ūdens, kuģim sasniedzot viļņa virsotni. Tikai viena no tām pilnībā darbojās, un tā griezās ļoti ātri. Pēc šiem novērojumiem leitnants Blērs lūdza vēlreiz. Viņš saņēma skaidru atbildi, ka atlikušajam labajam dzinējam bija pārāk liela slodze un tas bija jāpalēnina. Tad viņš atgriezās pie kapteiņa un piedāvāja šo ieteikumu. Kapteinis bija pārsteigts, pastāstot viņam, ka kuģa inženieris tikko ieteicis pretējo — viņiem jāpalielina labā dzinēja ātrums, lai pārvarētu vētru. Tomēr kapteinis izvēlējās sekot leitnanta Blēra ieteikumam un palēnināja dzinēja darbību. Līdz rītausmai kuģis bija drošībā — mierīgos ūdeņos.

    Tikai divas stundas vēlāk labais dzinējs pavisam pārstāja darboties. Ar pusi jaudas atlikušajā dzinējā kuģis spēja „ieklibot” ostā.

    Kapteinis teica leitnantam Blēram: „Ja mēs nebūtu palēninājuši to dzinēju, kad mēs to izdarījām, mēs to būtu pazaudējuši vētras vidū.”

    Bez šī dzinēja nebūtu iespējams stūrēt. Kuģis būtu apgāzies un nogrimis. Kapteinis pateicās jaunajam PDS pārstāvim un teica, ka ticēja tam, ka, sekojot leitnanta Blēra garīgajiem iespaidiem, tika izglābts kuģis un tā apkalpe.

    Šis stāsts ir diezgan dramatisks. Lai gan mēs, iespējams, nepiedzīvosim tik briesmīgus apstākļus, šis stāsts ietver svarīgas vadlīnijas par to, kā mēs biežāk varam saņemt Gara vadību.

    Pirmkārt, runājot par atklāsmi, mums pareizi jānoregulē mūsu uztvērējs debesu frekvencei. Leitnants Blērs dzīvoja šķīstu un uzticamu dzīvi. Ja viņš nebūtu bijis paklausīgs, viņam nebūtu bijusi garīgā pašpārliecība, kas nepieciešama, lai lūgtu par sava kuģa drošību un saņemtu konkrētus norādījumus, kā viņš to darīja. Mums katram ir jāpieliek pūles, lai saskaņotu savu dzīvi ar Dieva baušļiem un lai mēs tiktu Viņa vadīti.

    Dažreiz mēs nedzirdam debesu signālu, jo neesam cienīgi. Grēku nožēlošana un paklausība ir veids, kā atkal panākt skaidru saziņu. Vecajā Derībā vārds nožēlot nozīmē — „atgriezties” vai „pagriezties”.7 Kad jūs jūtaties atšķirti no Dieva, jums tikai jāpieņem lēmums — novērsties no grēka un satikt Glābēju, un Viņš jūs sagaidīs Savās izplestajās rokās. Viņš dedzīgi vēlas jūs vadīt, un jūs esat tikai vienas lūgšanas attālumā, lai atkal saņemtu šo vadību.8

    Otrkārt, leitnants Blērs nelūdza Tam Kungam tikai atrisināt viņa problēmu. Viņš jautāja, ko viņš varēja darīt, lai rastu risinājumu. Mēs tāpat varētu jautāt: „Kungs, kas man ir jādara, lai es palīdzētu rast risinājumu?” Tā vietā, lai tikai uzskaitītu savas problēmas un lūgtu To Kungu tās atrisināt, mums būtu jāmeklē proaktīvāki veidi, kā saņemt Tā Kunga palīdzību un apņemties rīkoties saskaņā ar Gara vadību.

    Leitnanta Blēra stāstā ir trešā svarīgā mācība. Vai viņš būtu lūdzis ar tik mierīgu pārliecību, ja viņš nebūtu saņēmis Gara vadību iepriekš? Taifūna ierašanās nav īstais laiks, lai „noslaucītu putekļus” no Svētā Gara dāvanas un lai sāktu domāt, kā to izmantot. Šis jaunais vīrietis nepārprotami sekoja paraugam, kuru viņš bija daudzkārt pielietojis, tostarp kā pilnlaika misionārs. Mums ir vajadzīgs Svētais Gars kā mūsu ceļvedis mierīgos ūdeņos, lai Viņa balss būtu nekļūdīgi skaidra pat niknākās vētras vidū.

    Daži domā, ka mums nevajadzētu sagaidīt ikdienas vadību no Gara, jo „tas nav pareizi, ka [Dievam] ir jāpavēl visās lietās”, tādējādi mums kļūstot par kūtriem kalpiem.9 Tomēr šis Svēto Rakstu pants tika dots dažiem agrīnajiem misionāriem, kuri lūdza, lai Džozefs Smits saņemtu atklāsmi, ko viņi paši būtu varējuši saņemt. Iepriekšējā pantā Tas Kungs viņiem teica doties uz misijas vietām, „kā viņi pārspriedīs savā starpā un ar Mani”.10

    Šie misionāri vēlējās konkrētu atklāsmi par viņu ceļošanas plāniem. Viņi vēl nebija iemācījušies meklēt vadību personīgos jautājumos. Tas Kungs nosauca šādu attieksmi par kūtrumu. Agrīnie Baznīcas locekļi, iespējams, bija tik priecīgi par patieso pravieti, ka viņiem draudēja neizdošanās iemācīties, kā pašiem saņemt atklāsmi. Būt garīgi pašpaļāvīgam nozīmē — dzirdēt savā dzīvē Tā Kunga balsi caur Viņa Garu.

    Alma ieteica savam dēlam: „Apspriedies ar To Kungu visā, ko tu dari.”11 Šādi dzīvot — ko mēs bieži nosaucam par dzīvošanu „saskaņā ar Garu” — ir liela privilēģija. Tā sniedz klusuma un drošības sajūtu, kā arī tādus Gara augļus kā mīlestību, prieku un mieru.12

    Leitnanta Blēra spēja — saņemt atklāsmi — izglāba viņu un kuģa apkalpi no spēcīgās vētras. Mūsdienās plosās cita veida vētras. Mormona Grāmatas līdzība par dzīvības koku13 spilgti ataino to, kā saņemt garīgo drošību šajā pasaulē. Šis sapnis stāsta par pēkšņu tumsības miglas iestāšanos, atnesot garīgo iznīcību Baznīcas locekļiem, kuri mēroja ceļu atpakaļ pie Dieva.14

    Lehi's Dream

    Aplūkojot šo attēlu, es redzu savā prātā ļaužu pūļus, kuri ceļo pa šo taciņu, daži ar savām rokām cieši satver dzelzs stieni, bet daudzi citi vienkārši seko līdzi cilvēku atstātajiem pēdu nospiedumiem. Šī pēdējā pieeja neliek domāt vai piepūlēties. Jūs varat vienkārši darīt un domāt to, ko dara un domā citi. Saulainā laikā tas darbosies tīri labi. Taču maldu vētras un melu miglas uzrodas bez brīdinājuma. Šajās situācijās — atpazīstot Svētā Gara balsi — tas ir garīgās dzīvības un nāves jautājums.

    Nefija spēcīgais solījums ir tāds, ka tie, „kas paklausīs Dieva vārdam un … stingri turēsies pie tā, … nekad neies bojā; ne arī kārdinājumi un pretinieka ugunīgās bultas varēs tos uzveikt, padarot tos aklus un novedot iznīcībā”.15

    Nepietiek vien ar sekošanu ļaužu pēdu nospiedumiem uz takas jūsu priekšā. Mēs nevaram tikai darīt un domāt to, ko citi dara un domā; mums dzīvē ir jāsaņem vadība. Mums katram ir jāturas ar savu roku pie dzelzs margas. Tad mēs varēsim doties pie Tā Kunga ar pazemīgu pārliecību, zinot to, ka Viņš „vedīs [mūs] aiz rokas un sniegs [mums] atbildes uz [mūsu] lūgšanām”.16 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.