2010.–2019. gads
    Ģimenes vēstures un tempļa darbs: saistīšana un dziedināšana
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Ģimenes vēstures un tempļa darbs: saistīšana un dziedināšana

    Kad mēs sakopojam savus ģimenes vēstures pierakstus un dodamies uz templi savu priekšteču labā, Dievs īsteno apsolītās svētības vienlaikus — abās priekškara pusēs.

    Ģimenes attiecības var kļūt par daļu no visatalgojošākās, bet tajā pašā laikā izaicinājumiem pilnākās pieredzes, ar kuru mums nākas sastapties. Daudzi no mums ir pieredzējuši zināma veida ģimenes šķelšanos. Šāds lūzums iestājās arī divu Jēzus Kristus Baznīcas Atjaunošanas laika varoņu attiecībās šajās pēdējās dienās. Brāļi — Pārlijs un Orsons Preti — bija agrīno dienu jaunpievērstie un ordinēti apustuļi. Viņi abi pieredzēja ticības pārbaudījumus, bet izturēja tos ar nesatricināmu liecību. Viņi abi nesa milzīgus upurus un ārkārtīgi daudz ieguldīja patiesības vārdā.

    Parley P. Pratt

    Navū laikos viņu attiecības kļuva arvien saspringtākas, līdz 1846. gadā konflikts vainagojās ar publisku, dedzīgu strīdu. Viņu attiecībās iestājās dziļa un ilgstoša plaisa. Pārlijs iesākumā aizrakstīja Orsonam, lai izlīdzinātu nesaskaņas, taču Orsons neatbildēja. Pārlijs padevās, jūtot, ka sarakste ir beigusies uz visiem laikiem, ja vien to neatsāks pats Orsons.1

    Orson Pratt

    Pēc vairākiem gadiem, 1853. gada martā, Orsons uzzināja, ka tiek iecerēts izdot grāmatu par Viljama Preta pēcnācējiem, kurš bija brāļu senākais priekštecis Amerikā. Ielūkojoties šajā ģimenes vēstures dārgumu krātuvē, Orsons sāka raudāt „kā mazs bērns”. Viņa sirds atmaiga, un viņš nolēma atjaunot sarautās attiecības ar brāli.

    Orsons aizrakstīja Pārlijam: „Manu dārgo brāli, starp visiem mūsu priekšteča — [leitnanta] Viljama Preta — pēctečiem nav neviena, kuram būtu tik liela interese uzmeklēt viņa pēcnācējus kā mums.” Orsons bija viens no pirmajiem, kurš saprata, ka pēdējo dienu svētajiem ir pienākums pētīt un sakopot ģimenes vēsturi, lai mēs varētu izpildīt aizstājošos priekšrakstus savu priekšteču labā. Viņa vēstulē bija rakstīts: „Mēs zinām, ka šajā visā roku ir pielicis mūsu tēvu Dievs. … Es lūdzu piedošanu, ka esmu bijis tik nolaidīgs un neesmu tev rakstījis. … Es ceru, ka tu man piedosi.”2 Kaut arī viņiem abiem bija nešaubīga liecība, tieši mīlestība pret saviem priekštečiem kalpoja par motivāciju, lai izlīdzinātu plaisu, sadziedētu ievainojumu, tiektos pēc piedošanas un piedotu.3

    Dodot mums norādījumus kaut kā viena paveikšanai, Dievam bieži vien prātā ir vairāki mērķi. Ģimenes vēstures un tempļa darbs tiek veikts ne tikai mirušo labā, — tas nāk par svētību arī dzīvajiem. Orsona un Pārlija gadījumā tas palīdzēja atvērt savas sirdis vienam pret otru. Ģimenes vēstures un tempļa darbs deva tiem spēku dziedēt to, kam bija nepieciešama dziedināšana.

    Mums, Baznīcas locekļiem, ir dievišķi dots pienākums — uzmeklēt savus priekštečus un sakopot ģimenes vēsturi. Tas nav tikai ieteicams hobijs, jo glābšanas priekšraksti ir nepieciešami visiem Dieva bērniem.4 Mums ir jānoskaidro, kuri no mūsu mirušajiem priekštečiem nav saņēmuši glābšanas priekšrakstus. Mēs varam veikt šos aizstājošos priekšrakstus templī, un mūsu priekšteči var izvēlēties tos pieņemt.5 Mēs tiekam mudināti palīdzēt arī citiem bīskapijas un staba locekļiem ar viņu ģimenes vārdiem. Tas ir neticami un apbrīnojami, ka, veicot ģimenes vēstures un tempļa darbu, mēs varam palīdzēt pestīt mirušos.

    Taču arī mēs paši, piedaloties ģimenes vēstures un tempļa darbā, varam pretendēt uz „dziedināšanas” svētībām, ko solījuši pravieši un apustuļi.6 Arī šīs svētības ir neticami apbrīnojamas, pateicoties savam vērienīgumam, konkrētumam un nozīmīgumam laicīgajā dzīvē. Šis garais saraksts ietver šādas svētības:

    • pieaugošu izpratni par Glābēju un Viņa īstenoto Izpirkšanas upuri;

    • pieaugošu Svētā Gara ietekmi,7 lai gūtu spēku un norādījumus mūsu pašu dzīvē;

    • pieaugošu ticību, kas vedina uz dziļu un paliekošu pievēršanos Glābējam;

    • arvien lielāku spēju un motivāciju mācīties un nožēlot grēkus,8 pateicoties izpratnei par to, kas mēs esam un no kurienes mēs nākam, kā arī skaidrākai vīzijai par to, kurp mēs dodamies;

    • arvien lielāku mūsu siržu attīrīšanu, iesvētīšanu un savaldīšanu;

    • arvien lielāku prieku, kas gūstams caur pieaugošu spēju izjust Tā Kunga mīlestību;

    • arvien lielākas ģimenes svētības, neatkarīgi no mūsu tagadējā, kādreizējā vai gaidāmā ģimenes stāvokļa, lai cik nepilnīgs būtu mūsu ģimenes koks;

    • arvien lielāku mīlestību un atzinību pret saviem priekštečiem un dzīvajiem tuviniekiem, jo mēs vairs nejūtamies vieni;

    • pieaugošu spēju atpazīt to, kam nepieciešama dziedināšana, un tādējādi ar Tā Kunga palīdzību kalpot citiem;

    • arvien lielāku aizsardzību no kārdinājumiem un pieaugošās pretinieka ietekmes; kā arī

    • arvien lielāku palīdzību satrauktas, salauztas vai trauksmes pilnas sirdis dziedināšanā, padarot ievainotos veselus.9

    Ja jūs esat lūguši pēc kādas no šīm svētībām, iesaistieties ģimenes vēstures un tempļa darbā! Tādējādi jūsu lūgšanas tiks atbildētas. Veicot priekšrakstus mirušo labā, Dieva bērni uz šīs Zemes tiek dziedināti. Nav nekāds brīnums, ka, uzstājoties ar savu pirmo vēstījumu Baznīcas prezidenta amatā, prezidents Rasels M. Nelsons paziņoja: „Pielūgšana templī un kalpošana saviem priekštečiem svētīs jūs ar pieaugošu personīgo atklāsmi un mieru, kā arī spēcinās jūsu apņemšanos — palikt uz derību takas.”10

    Arī kāds sendienu pravietis pareģoja par svētībām, kuras saņems gan dzīvie, gan mirušie.11 Debesu vēstnesis parādīja Ecēhiēlam vīzijā templi, no kura plūda ūdens. Ecēhiēlam tika teikts:

    „Šis ūdens tek … lejup [tuksnesī] un beigās ietek Nāves jūrā, un … tur jūras ūdens kļūst veselīgs.

    [Un notiks, ka] visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; … [jo tie tiks dziedināti]; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība.”12

    Šim ūdenim bija divas ievērības cienīgas īpatnības. Pirmkārt, kaut arī šai mazajai straumītei nebija nekādu pieteku, tā pārauga varenā upē, kas lejtecē kļuva arvien platāka un dziļāka. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar svētībām, kas plūst no tempļa, indivīdiem tiekot sasaistītiem ģimenēs. Saistīšanas priekšrakstiem saliedējot ģimenes, gan iepriekšējo, gan turpmāko paaudžu virzienā noris nozīmīga izaugsme.

    Otrkārt, upe atjaunoja visu, kas bija tās ceļā. Tāpat arī tempļa svētībām ir satriecoša spēja dziedināt. Tempļa svētības var dziedināt sirdis un cilvēku dzīvi, un ģimenes.

    Todd Max Baxter

    Es minēšu kādu piemēru. 1999. gadā kāds jaunietis, vārdā Tods, saļima, jo viņa smadzenēs bija plīsis asinsvads. Kaut arī Tods un viņa ģimene bija Baznīcas locekļi, viņu aktivitāte bija visai epizodiska un neviens no viņiem nebija pieredzējis tempļa svētības. Toda dzīves pēdējā vakarā viņa māte Betija, sēžot pie viņa gultas un glāstot viņa roku, teica: „Tod, ja tev patiešām ir jāaiziet, es apsolu, ka nodrošināšu, lai par tevi tiktu veikts tempļa darbs.” Nākamajā rītā tika paziņots, ka Todam ir iestājusies smadzeņu nāve. Ķirurgi pārstādīja Toda sirdi manam pacientam — apbrīnojamam cilvēkam, vārdā Rods.

    Dažus mēnešus pēc transplantācijas Rods uzzināja par sava sirds donora ģimeni un sāka ar viņiem sarakstīties. Aptuveni pēc diviem gadiem Toda māte Betija uzaicināja Rodu ierasties uz viņas pirmo tempļa apmeklējumu. Rods un Betija pirmo reizi dzīvē satikās Jūtas štata Sentdžordžas templī.

    Drīz pēc tam nomira Toda tēvs — Betijas vīrs. Pēc pāris gadiem Betija aicināja, lai Rods veiktu aizstājošos tempļa priekšrakstus viņas mirušā dēla labā. Rods to pateicīgi izdarīja, un aizstājošais darbs vainagojās Jūtas štata Sentdžordžas tempļa saistīšanas telpā. Betija tika sasaistīta ar savu mirušo vīru, metoties ceļos altāra priekšā, — otrpus savam mazdēlam, kurš kalpoja par viņas vīra pārstāvi. Tad, asarām pār vaigiem ritot, viņa pamāja Rodam, lai viņš pievienotos tiem pie altāra. Rods nometās ceļos līdzās viņiem, darbojoties kā viņas dēla pārstāvis, kura sirds vēl joprojām sitās Roda krūtīs. Tad Roda sirds donors Tods tika uz visu mūžību saistīts ar saviem vecākiem. Toda māte bija turējusi solījumu, ko pirms daudziem gadiem bija devusi savam mirstošajam dēlam.

    Rod and Kim Ririe at Provo Temple

    Taču ar to šis stāsts vēl nebeidzas. Kad pēc sirds transplantācijas bija pagājuši piecpadsmit gadi, Rods, kurš bija saderinājies, lūdza, lai es sasaistu viņus Jūtas štata Provo templī. Kāzu dienā es tikos ar Rodu un viņa brīnišķīgo līgavu Kimu istabā, kas atradās līdzās saistīšanas telpai, kur gaidīja viņu ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Pēc īsas sarunas es pavaicāju, vai Rodam un Kimai ir kādi jautājumi.

    Rods teica: „Jā. Šeit ir ieradusies mana donora ģimene, un viņi ļoti vēlas ar jums satikties.”

    Es biju ļoti pārsteigts un pārvaicāju: „Tu saki, ka viņi ir šeit? Tagad?”

    Rods atbildēja: „Jā.”

    Es aizgāju ap stūri un pasaucu no saistīšanas telpas šo ģimeni. Betija, viņas meita un viņas znots mums pievienojās. Rods apskaujoties sasveicinājās ar Betiju, pateicās par viņas ierašanos un pēc tam iepazīstināja mūs. Rods teica: „Betij, šis ir elders Renlands. Viņš ir tas ārsts, kurš tik daudzus gadus rūpējās par tava dēla sirdi.” Viņa šķērsoja istabu un apskāva mani. Un mūsu visu apskāvieni un prieka asaras nemitējās vairāku minūšu garumā.

    Pēc tam, kad bijām atguvuši savaldību, mēs iegājām saistīšanas telpā, kur Rods un Kima tika saistīti uz laiku un uz visu mūžību. Rods, Kima, Betija un es varam liecināt, ka tobrīd debesis bija ļoti tuvu un ka ar mums kopā bija vēl citi, kas jau ir šķērsojuši šīs laicīgās dzīves priekškaru.

    Dievs ar Savām neierobežotajām spējām saista un dziedina indivīdus un ģimenes, par spīti traģēdijām, zaudējumiem un grūtībām. Dažkārt, aprakstot templī pieredzētās izjūtas, mēs sakām, ka esam uz īsu brīdi ielūkojušies debesīs.13 Todien Jūtas štata Provo templī manā prātā atbalsojās K. S. Levisa apgalvojums: „Runājot par dažām laicīgajām ciešanām, [mirstīgie] teic, ka „nekāda gaidāmā svētlaime nespēs to kompensēt”, nezinot, ka Debesis, kad tās tiks sasniegtas, darbosies atgriezeniski, pārvēršot pat šo viņu agoniju godībā. … Svētīgie teiks: „Mēs nekad neesam dzīvojuši nekur citur, kā vienīgi Debesīs.””14

    Dievs stiprinās, palīdzēs un atbalstīs mūs;15 un Viņš iesvētīs mūsu dziļākās ciešanas mūsu labumam.16 Kad mēs sakopojam savus ģimenes vēstures pierakstus un dodamies uz templi savu priekšteču labā, Dievs īsteno daudzas no šīm apsolītajām svētībām vienlaikus — abās priekškara pusēs. Tāpat arī mēs tiekam svētīti, palīdzot šajā darbā citiem mūsu bīskapijas un staba locekļiem. Arī tie Baznīcas locekļi, kuri nedzīvo tempļa tuvumā, saņem minētās svētības, iesaistoties ģimenes vēstures darbā un uzmeklējot savu priekšteču vārdus, lai par tiem varētu tikt izpildīti tempļa priekšraksti.

    Tomēr prezidents Rasels M. Nelsons brīdina: „Mēs varam iedvesmoties dienām ilgi, klausoties par tempļa un ģimenes vēstures darba pieredzi, kas bijusi citiem. Taču, lai mēs tik tiešām paši pieredzētu šo prieku, mums ir kaut kas jādara.” Viņš turpina, sakot: „Es aicinu jūs lūgt un padomāt, ko jūs varētu ziedot (visvēlamāk būtu ziedot savu laiku), lai šogad paveiktu vēl vairāk ģimenes vēstures un tempļa darba.”17 Ja jūs atsauksieties prezidenta Nelsona aicinājumam, jūs uziesiet un sapulcināsiet savas ģimenes locekļus, rodot ar tiem saikni. Bez tam, jūsu pašu un jūsu ģimenes locekļu dzīvē ieplūdīs svētības — gluži kā upe, par kuru runāja Ecēhiēls. Jūs pieredzēsiet, ka tiek dziedināts tas, kam nepieciešama dziedināšana.

    Orsons un Pārlijs Preti pieredzēja ģimenes vēstures un tempļa darba dziedinošo un saistošo ietekmi jau šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta pirmsākumos. To pieredzēja arī Betija, viņas ģimene un Rods. Arī jūs to varat. Caur Savu Izpirkšanas upuri Jēzus Kristus piedāvā šīs svētības visiem — gan mirušajiem, gan dzīvajiem. Pateicoties šīm svētībām, mēs, tēlaini izsakoties, varēsim atklāt, ka „nekad neesam dzīvojuši nekur citur, kā vienīgi … Debesīs”.18 Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.