2010.–2019. gads
Dieva pravietis
iepriekšējais nākamais

Dieva pravietis

Pravietis nav jūsu starpnieks Glābēja priekšā. Viņš, drīzāk, stāv jums līdzās, rādot ceļu pie Glābēja.

Arī es pievienojos pārējiem, sveicot elderu Geritu Gongu un elderu Ulisu Soaresu Divpadsmito kvoruma unikālajā brālībā.

Atbalstot prezidentu Raselu M. Nelsonu par Tā Kunga pravieti un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu, mēs piedalījāmies dievišķi iedibinātajā, svētajā sapulcē, kas ir svēta, jo debesis jau kopš pasaules radīšanas ir gaidījušas šīs pēdējās stundas notikumus. Šodien Tas Kungs, Jēzus Kristus, kurš vada Savu darbu, caur prezidentu Airingu ir iepazīstinājis mūs — Savus derības ļaudis — ar Savu pravieti, Savu iesvaidīto vadītāju, ļaujot mums publiski apliecināt savu vēlmi — atbalstīt viņu un sekot viņa padomam.

Es vēršos pie tiem miljoniem Baznīcas locekļu, kuri neatrodas kopā ar mums šajā Konferenču centrā, sakot: es gribu, lai jūs zinātu, ka prezidenta Nelsona atbalstīšanas laikā šajā ēkā valdīja tieši tāda Kunga Gara ietekme, kādu jūs bijāt gaidījuši, — te valdīja garīgā spēka pārpilnība. Taču mūsu debesu vadītā sapulce ir tikusi noturēta ne vien šajā Konferenču centrā, bet visā pasaulē — Āzijas, Āfrikas un Ziemeļamerikas dievnamos; Centrālamerikas, Dienvidamerikas un Eiropas mājās; Klusā okeāna un jūras salu nojumēs. Šī sapulce tika noturēta visās pasaules malās, lai kur jūs atrastos, pat ja jūs tai pieslēdzāties tikai caur savu viedtālruņa audiopieslēgumu. Kaut arī mūsu bīskapi neuzskaitīja mūsu paceltās rokas, tām neapšaubāmi ir tikusi pievērsta uzmanība debesīs, jo mēs esam noslēguši derību ar Dievu un tas, kā mēs rīkojamies, ir pierakstīts dzīvības grāmatā.

Tas Kungs izvēlas Savu pravieti

Pravieti izraugās Pats Kungs. Šeit nav nekāda aģitācijas, debašu, mākslīgas pozēšanas, šķelšanās, neuzticības, apjukuma vai satraukuma. Arī es apliecinu, ka debesu spēki bija ar mums, kad mēs, tempļa augšistabā lūdzot, sastājāmies aplī ap prezidentu Nelsonu, jūtot neapstrīdamu apstiprinājumu no Tā Kunga.

Prezidents Nelsons tika izraudzīts kalpošanai par Dieva pravieti jau sen. Tas, ko Tas Kungs teica Jeremijam, attiecas arī uz prezidentu Nelsonu: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.”1 Vēl pirms trīs gadiem elders Nelsons, kuram tobrīd bija 90 gadu, bija ceturtais visilgāk kalpojušais apustulis, un divi no trim vecākajiem apustuļiem bija jaunāki par viņu. Tas Kungs, kuram ir kontrole pār dzīvību un nāvi, izraugās Savu pravieti. Prezidentam Nelsonam savā 93 gadu vecumā ir apbrīnojama veselība. Mēs ceram, ka viņš būs ar mums vēl vismaz vienu vai divas desmitgades, un šobrīd mēs cenšamies pārliecināt viņu izvairīties no slēpošanas trasēm.

Kaut arī mēs atbalstām pravieti par Tā Kunga iesvaidītu vīru, es vēlos paskaidrot, ka mēs pielūdzam vienīgi Dievu, mūsu Debesu Tēvu, un Viņa dievišķo Dēlu. Vienīgi mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, nopelni, žēlastība un labvēlība ļauj mums kādudien no jauna atgriezties Viņu klātbūtnē.2

Kādēļ mēs sekojam pravietim?

Bet Jēzus Kristus ir mācījis mums būtisku patiesību arī par tiem kalpiem, kurus Viņš mums sūta. „Kas jūs uzņem,” Viņš ir teicis, „tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.”3

Tā Kunga pravieša būtiskākā loma ir mācīt mums par Glābēju un vest mūs pie Viņa.

Pastāv daudz iemeslu, kādēļ būtu tikai loģiski sekot prezidentam Raselam M. Nelsonam. Pat tie, kuri nav no mūsu ticības, varētu teikt, ka viņam ir spīdošs prāts. 22 gadu vecumā viņš jau bija kļuvis par ārstu, cienījamu kardioķirurgu un atzītu atvērtās sirds operāciju pamatlicēju.

Vairums izteiktu atzinību par viņa gudrību un spriešanas spējām, kas iegūtas, mācoties par dzīvi un nāvi deviņdesmit gadu garumā, nesavtīgi dzīvojot, mīlot un mācot Dieva bērnus visos pasaules nostūros un iegūstot briedumu caur 10 bērnu, 57 mazbērnu un 118 mazmazbērnu audzināšanu (šis skaits ātri mainās; viens no viņa mazmazdēliem piedzima pagājušo trešdien).

Tie, kuri viņu ļoti labi pazīst, runātu par prezidenta Nelsona spēju — ticīgi un drosmīgi stāties pretī dzīves grūtībām. Kad vēzis laupīja viņa 37 gadus vecās meitas Emīlijas dzīvību, kura atstāja mīlošu vīru un piecus mazus bērnus, es dzirdēju, kā viņš saka: „Lai gan es biju tēvs, ārsts un Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustulis, man bija jānoliec sava galva, atzīstot: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!””4

Sargs sargtornī

Lai gan mēs apbrīnojam visas šīs cēlās īpašības, kādēļ mēs īsti sekojam prezidentam Nelsonam? Kādēļ mēs sekojam pravietim? Jo Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir aicinājis un izraudzījis viņu būt par Savu sargu sargtornī.

Karkasona ir ievērojama, mūriem apjozta Francijas pilsēta, kura ir saglabājusies kopš viduslaikiem. No tās aizsargvaļņiem slejas augsti torņi, kas tika celti sargiem, kuri dienu un nakti stāvēja sardzē, uzmanīgi vērojot, vai netuvojas ienaidnieks. Kad sargs redzēja tuvojamies ienaidnieku, viņa brīdinošā balss pasargāja Karkasonas ļaudis no draudošajām briesmām, ko viņi paši nemanīja.

Pravietis ir sargs, kurš, stāvot tornī, sargā mūs no garīgajiem apdraudējumiem, ko mēs paši, iespējams, nemaz nepamanām.

Tas Kungs teica Ecēhiēlam: „Tevi … Es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā Vārdā.”5

Lai gan mēs bieži runājam par nepieciešamību sekot pravietim, padomājiet par to smago slogu, ko Tas Kungs uzliek uz Sava pravieša pleciem, sakot: „Ja … tu nebrīdini bezdievi, [un bezdievis nomirst] savā noziegumā, … viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.”6

Varena personīgā liecība

Mēs sajūsmināti atbalstām prezidentu Nelsonu, kā būtu atbalstījuši Pēteri vai Mozu, ja dzīvotu viņu dienās. Dievs Mozum teica: „Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.”7 Mēs uzklausām Tā Kunga pravieti, ticot, ka viņa vārdi nāk no „paša [Kunga] mutes”.8

Vai tā ir akla ticība? Nē, tā nav. Ikviens no mums ir saņēmis garīgu apliecinājumu tam, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs tik tiešām ir atjaunots. Mēs pēc pašu gribas un izvēles šorīt pacēlām savas rokas, pasludinot, ka vēlamies atbalstīt Tā Kunga pravieti ar savu „uzticību, ticību un [lūgšanām]”9 un sekot viņa padomam. Būdami pēdējo dienu svētie, mēs esam pagodināti ar iespēju saņemt personīgu apliecinājumu tam, ka prezidents Nelsons ir Dieva aicināts. Kaut arī mana sieva Keitija ir pazinusi prezidentu Nelsonu jau teju trīsdesmit gadus un viņai nav šaubu par viņa dievišķajām pilnvarām, viņa iesvētīšanas laikā sieva sāka lasīt visas viņa pēdējo 34 gadu gaitā sniegtās vispārējās konferences uzrunas, lūdzot pēc dziļāka apliecinājuma par viņa lomu pravieša aicinājumā. Es apsolu, ka arī jūs saņemsiet šādu, vēl varenāku apliecinājumu, pazemīgi un cienīgi pēc tā tiecoties.

Kādēļ mēs tik labprātīgi sekojam mūsu pravieša balsij? Tiem, kuri uzcītīgi tiecas pēc mūžīgās dzīves, pravieša balss dāvā garīgu drošību ļoti nemierpilnos laikos.

Mēs dzīvojam uz planētas, kur tiek klaigāts miljoniem balsīs. Gan internets, gan mūsu viedtālruņi, gan izklaides iespēju pārbagātība pieprasa mūsu uzmanību, cenšoties ietekmēt mūs cerībā, ka mēs pirksim noteiktus ražojumus un pārņemsim noteiktus standartus.

Šķietami nebeidzamā informācijas un viedokļu gūzma atgādina mums Svētajos Rakstos ietverto brīdinājumu par svaidīšanos „šurpu turpu”10, vēja dzītiem11 un to cilvēku viltīgās rīcības piekrāptiem, kuri cenšas mūs maldināt.12

Lai mēs varētu balstīt savas dvēseles uz To Kungu, Jēzu Kristu, no mums tiek prasīts uzklausīt tos, kurus Viņš sūta. Sekošana pravietim satraukuma pilnajā pasaulē līdzinās mierinošai, siltai segai stindzinoši saltā dienā.

Mēs dzīvojam spriedelējumu, debašu, argumentu, loģikas un pamatojumu pilnā pasaulē. Jautājums „Kādēļ?” pozitīvi iespaido daudzus mūsu dzīves aspektus, ļaujot likt lietā savu saprāta spēku milzum daudzās izvēlēs un lēmumos, kas jāpieņem ik dienu.

Taču Tā Kunga balss bieži vien nesniedz nekādus paskaidrojumus.13 Labu laiku pirms zinātnieki bija izpētījuši neuzticības iespaidu uz paļāvīgiem laulātajiem un bērniem, Tas Kungs paziņoja: „Tev nebūs laulību pārkāpt.”14 Daudz augstāk par paļaušanos vienīgi uz saprāta balsi mēs vērtējam Svētā Gara dāvanu.

Nebrīnieties!

Pravieša vārdi, kaut laipni izteikti, bieži vien prasīs mainīties, nožēlot grēkus un atgriezties pie Tā Kunga. Ja mums ir nepieciešams laboties, nekavēsimies! Un nesatraucieties, ja pravieša brīdinošie vārdi nonāk pretrunā ar šī brīža valdošajiem uzskatiem. Brīdī, kad pravietis sāk runāt, viņš allaž nonāk aizkaitinātu neticīgo izsmiekla krustugunīs. Es apsolu — ja jūs pazemīgi sekosiet Tā Kunga pravieša padomam, jūs saņemsiet lielākas drošības un miera svētību.

Nebrīnieties, ja laiku pa laikam jūsu pašu personīgie uzskati sākotnēji nesaskanēs ar Tā Kunga pravieša mācībām. Tie ir mācīšanās un pazemības pilni brīži, kad mēs metamies ceļos lūgšanā. Mēs dodamies uz priekšu ticībā, paļaujoties uz Dievu un zinot, ka ar laiku saņemsim no sava Debesu Tēva lielāku garīgo skaidrību. Aprakstot Glābēja nepārspējamo dāvanu, kāds pravietis ir teicis, ka caur to „Dēla griba saplūda Tēva gribā”.15 Savas gribas pakļaušana Dieva gribai nav nekāda padošanās, bet gan godības pilnas uzvaras priekšvēstnese.

Daži centīsies pārlieku analizēt pravieša vārdus, cenšoties noteikt, kas ir uzskatāms par pravieša balsi un kas ir tikai viņa personīgais viedoklis.

1982. gadā, divus gadus pirms aicināšanas par Augstāko pilnvaroto, brālis Rasels M. Nelsons teica: „Es nekad sev nevaicāju: „Kad pravietis runā kā pravietis un kad viņš tā nerunā?” Es interesējos: „Kā es varētu vēl vairāk viņam līdzināties?”” Un viņš piebilda: „Mana [filozofija] ir pārstāt apšaubīt praviešu apgalvojumus, liekot aiz tiem nevis jautājuma, bet gan izsaukuma zīmi.”16 Tas ir tas, kam šis pazemīgais un garīgais vīrs izvēlējās pakļaut savu dzīvi. Tagad, pēc 36 gadiem, viņš ir Tā Kunga pravietis.

Vairosim savu ticību Glābējam

Es pats savā personīgajā dzīvē esmu atklājis — ja es ar lūgšanu studēju Dieva pravieša vārdus un rūpīgi un pacietīgi pieskaņoju savu gribu viņa iedvesmotajām mācībām, mana ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, allaž kļūst stiprāka.17 Ja mēs izvēlamies ignorēt viņa padomu, nolemjot, ka paši zinām labāk, mūsu ticība cieš un mūsu mūžīgā perspektīva aptumšojas. Es apsolu jums — ja jūs turpināsiet apņēmīgi sekot pravietim, jūsu ticība Glābējam stiprināsies.

Glābējs teica: „Visi pravieši … ir liecinājuši par Mani.”18

Pravietis nav jūsu starpnieks Glābēja priekšā. Viņš, drīzāk, stāv jums līdzās, rādot ceļu pie Glābēja. Pravieša lielākais pienākums un visdārgākā no mums dotajām dāvanām ir viņa nešaubīgā liecība un viņa skaidrās zināšanas par to, ka Jēzus ir Kristus. Mūsu pravietis, tāpat kā sendienu Pēteris, paziņo: „[Viņš ir] Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”19

Nākamībā, atskatoties uz savu laicīgo dzīvi, mēs līksmosim par to, ka esam staigājuši pa šo Zemi laikā, kad uz tās ir dzīvojis pravietis. Es lūdzu, kaut tanī dienā mēs varētu teikt:

„Mēs Viņu uzklausījām.

Mēs viņam ticējām.

Mēs pacietīgi un ticīgi studējām viņa vārdus.

Mēs par viņu lūdzām.

Mēs bijām vienoti ar viņu.

Mēs bijām pietiekami pazemīgi, lai viņam sekotu.

Mēs viņu mīlējām.”

Es jums svētsvinīgi liecinu, ka Jēzus ir Kristus, mūsu Glābējs un Pestītājs, un ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Viņa iesvaidītais pravietis uz šīs Zemes. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Jeremijas 1:5.

  2. Skat. 2. Nefija 2:8.

  3. Mateja 10:40.

  4. Personīgas atmiņas; skat. arī Spencer J. Condie, Russell M. Nelson: Father, Surgeon, Apostle (2003), 235.

  5. Ecēhiēla 33:7.

  6. Ecēhiēla 33:8.

  7. 2. Mozus 4:12.

  8. Mācības un Derību 21:5.

  9. Mācības un Derību 107:22.

  10. Efeziešiem 4:14.

  11. Skat. Jēkaba v. 1:6.

  12. Skat. Efeziešiem 4:14.

  13. Prezidents Dalins H. Oukss ir teicis:

    „Kādā 1988. gada intervijā … es izskaidroju savu attieksmi pret mēģinājumiem pamatot dievišķo atklāsmi ar mirstīgo argumentiem:

    „Ja, lasot Svētos Rakstus, jūs sev vaicājat: „Kādēļ Tas Kungs pavēlēja to vai kādēļ Viņš pavēlēja šo?”, jūs atskāršat, ka tikai mazāk nekā vienai no simts pavēlēm ir doti kādi pamatojumi.Pamatojumu sniegšana neietilpst Tā Kunga metodē. Mēs, [mirstīgie], varam piemeklēt atklāsmēm pamatojumu. Mēs varam piemeklēt pamatojumu baušļiem. Mēs to darām tikai paši saviem spēkiem. Daži cilvēki ir centušies pamatot [atklāsmi] … un izrādījušies ārkārtīgi tālu no patiesības. Tajā ir kāda mācība. … Es jau ļoti sen nolēmu, ka man ir ticība pavēlēm un ka man nav nekādas ticības neviena piedāvātajiem pamatojumiem. …

    Man šķiet, ka, cenšoties pamatot, mēs uzņemamies nevajadzīgu risku. … Neatkārtosim agrāk pieļautās kļūdas, … cenšoties pamatot atklāsmi. Vēlāk izrādās, ka šie pamatojumi lielā mērā ir tikai cilvēku izdoma. Mēs atbalstām atklāsmes kā Tā Kunga gribu, un tieši tas dāvā mums drošību.”” (Life’s Lessons Learned [2011], 68–69.)

  14. 2. Mozus 20:14.

  15. Skat. Mosijas 15:7.

  16. Russell M. Nelson, in Lane Johnson, “Russell M. Nelson: A Study in Obedience,” Tambuli, Jan. 1983, 26.

  17. Prezidents Henrijs B. Airings ir teicis: „Vēl pastāv maldīgs uzskats par to, ka izvēle — pieņemt vai nepieņemt praviešu padomu — nav nekas vairāk par lēmumu pieņemt labu padomu, tādējādi gūstot kādu labumu, vai atstāt visu, kā ir. Taču izvēle — nepieņemt pravieša doto padomu — maina pamatu, uz kura mēs stāvam. Tas kļūst bīstamāks. Neuzklausot pravieša padomu, mēs kļūstam nespējīgāki pieņemt turpmākus iedvesmotos padomus. Labākais brīdis, lai izlemtu palīdzēt Noam uzbūvēt arku, bija brīdis, kad viņš to lūdza pirmo reizi. Ar katru nākamo reizi, kad viņš to prasīja, cilvēku neatsaucība arvien lielākā mērā mazināja to spēju sajust Garu. Tādēļ ar katru nākamo reizi viņa lūgums tiem varēja šķist tikai vēl muļķīgāks, līdz sāka līt. Un tad jau bija par vēlu.” (“Finding Safety in Counsel,” Ensign, May 1997, 25.)

  18. 3. Nefija 20:24.

  19. Mateja 16:16; skat. arī Jāņa 6:69.