Pravieša sirds
Mēs varam līksmot, jo Tā Kunga pravietis ir iecelts savā vietā un Tā Kunga darbs tiek īstenots saskaņā ar Viņa dievišķajiem norādījumiem.
Es esmu dedzīgi lūdzis par to, lai ar katru no mums šodien šajā debešķīgajā pasākumā būtu Svētais Gars. Mēs esam kolektīvi pieredzējuši ļoti iespaidīgu notikumu: 17–tā šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta pravieša atbalstīšanu svētajā sapulcē.
Tiecoties pēc norādījumiem, lai saprastu, par kādu tēmu Tas Kungs vēlas, lai es šodien runātu, manas domas ir pievērsušās nesenai sarunai ar jaunaicināto Augstāko prezidiju. Šajā apspriedē viens no padomniekiem pateica kaut ko līdzīgu šim: „Es ļoti ceru, ka Baznīcas locekļi spēs aptvert, cik liela nozīme ir tam, kā ir norisinājusies mūsu jaunā pravieša, prezidenta Rasela M. Nelsona, aicināšana, un to, cik būtiska un svēta ir svētā sapulce, kas tiks noturēta vispārējās konferences ietvaros.” Viņš turpināja dalīties savos novērojumos, sakot: „Ir pagājuši jau desmit gadi, un daudzi, jo īpaši Baznīcas jaunieši, to vairs neatceras vai nekad agrāk nav pieredzējuši.”
Tas ir licis man atcerēties savu personīgo pieredzi. Pirmais pravietis, kuru es atceros, ir prezidents Deivids O. Makejs. Man bija 14 gadu, kad viņš aizgāja mūžībā. Es atceros zaudējuma izjūtu, kas pavadīja viņa aiziešanu, asaras savas mātes acīs un to, kā visa mūsu ģimene sēroja. Es atceros, ka lūdzot vārdi: „Lūdzu, svētī prezidentu Deividu O. Makeju”, manās lūpās skanēja tik dabiski, ka, ja vien es nepiedomātu, tad būtu automātiski turpinājis teikt tos pašus vārdus pat pēc viņa aiziešanas. Es prātoju, vai spēšu sajust tādas pašas izjūtas un pārliecību un tāpat domāt par praviešiem, kas nāks pēc viņa. Taču gandrīz vai līdzīgi vecākiem, kuri mīl katru no saviem bērniem, es iemīļoju, radu saikni un ieguvu liecību par prezidentu Džozefu Fīldingu Smitu, kurš nāca pēc prezidenta Makeja, un tāpat arī par katru no turpmākajiem praviešiem: Haroldu B. Lī, Spenseru V. Kimbalu, Ezra Taftu Bensonu, Hovardu V. Hanteru, Gordonu B. Hinkliju, Tomasu S. Monsonu un tagadējo prezidentu — Raselu M. Nelsonu. Es pilnībā atbalstīju ikvienu pravieti — ar paceltu roku un pacilātu sirdi.
Kad ikviens no mūsu mīļotajiem praviešiem aiziet mūžībā, ir tikai dabiski izjust zināmas sēras par šo zaudējumu. Taču mūsu bēdas mazina prieks un cerība, ko gūstam, pieredzot vienu no lielākajām Atjaunošanas svētībām — mūsdienu pravieša aicināšanu un atbalstīšanu uz šīs Zemes.
Tādēļ es runāšu ar jums par šo dievišķo procesu, ko esmu novērojis pēdējo 90 dienu laikā. Es aprakstīšu četras šī procesa sadaļas: pirmkārt, mūsu pravieša aiziešanu mūžībā un Augstākā prezidija atsaukšanu; otrkārt, laika periodu, kurā tiek gaidīta Augstākā prezidija reorganizācija; treškārt, jauna pravieša aicināšanu un, ceturtkārt, jaunā pravieša un Augstākā prezidija atbalstīšanu svētajā sapulcē.
Pravieša aiziešana mūžībā
2018. gada 2. janvārī otrpus priekškaram devās mūsu dārgais pravietis Tomass S. Monsons. Viņš mūžam paliks mūsu sirdīs. Prezidents Henrijs B. Airings pēc prezidenta Monsona aiziešanas dalījās savās domās, precīzi raksturojot mūsu visu izjūtas: „Raksturīgākā viņa dzīves iezīme, līdzīgi Glābējam, bija personīgā gādība par palīdzības sniegšanu trūcīgajiem, sirgstošajiem un visiem indivīdiem visā pasaulē.”1
Prezidents Spensers V. Kimbals skaidroja:
„Kad aiz horizonta noriet kāda zvaigzne, pie debesīm parādās kāda cita, un no nāves izriet dzīvība.
Tā Kunga darbs ir nebeidzams. Pat, ja nomirst ietekmīgs vadītājs, Baznīca ne uz mirkli netiek atstāta bez vadības, pateicoties laipnā Dieva gādībai, kurš ir nodrošinājis, lai Viņa valstība turpinātu nepārtraukti un nemainīgi pastāvēt. Kā tas ir noticis jau agrāk … šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā, ļaudis godbijīgi aizber kapu, noslauka savas asaras un sāk raudzīties nākotnē.”2
Apustuļu vadības starpposms
Laika periods starp pravieša nāvi un Augstākā prezidija reorganizēšanu tiek dēvēts par „apustuļu vadības starpposmu”. Šajā periodā Divpadsmito kvorums, kvoruma prezidenta vadībā, kopīgi īsteno Baznīcas vadības atslēgu izmantošanu. Prezidents Džozefs F. Smits mācīja: „Baznīcai vienmēr ir vadītājs, un, ja Baznīcas prezidijs nāves vai kādu citu apstākļu dēļ tiek atsaukts, Baznīcas vadībā darbojas Divpadsmit apustuļi līdz brīdim, kad tiek organizēts jauns prezidijs.”3
Pēdējais no minētajiem starpposmiem aizsākās ar prezidenta Monsona aiziešanu mūžībā 2018. gada 2. janvārī un noslēdzās pēc 12 dienām — 14. janvāra svētdienā. Tanī sabata rītā Divpadsmito kvorums tikās Soltleiksitijas tempļa augšistabā, sanākot kopā gavēņa un lūgšanas garā un prezidenta Rasela M. Nelsona prezidējošajā vadībā, kurš tobrīd bija vecākais apustulis un Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents.
Jauna pravieša aicināšana
Šajā svētajā un neaizmirstamajā sapulcē, vienoti un vienprātīgi sekodami teicami iedibinātam paraugam, brāļi sasēdās sava kalpošanas ilguma secībā no 13 krēsliem izveidotā puslokā un pacēla savas rokas, lai iesākumā atbalstītu Augstākā prezidija izveidošanu un pēc tam arī prezidentu Raselu M. Nelsonu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu. Pēc šīs atbalstīšanas Divpadsmito kvorums sastājās aplī un uzlika savas rokas uz prezidenta Nelsona galvas, lai ordinētu un iesvētītu viņu, darbojoties nākamā, visilgāk kalpojušā apustuļa vadībā.
Pēc tam prezidents Nelsons nosauca tos, kuri kalpos par viņa padomniekiem — prezidentu Dalinu Harisu Ouksu un prezidentu Henriju B. Airingu —, nosakot, ka prezidents Oukss kalpos par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu un prezidents Melvins Rasels Balards — par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītāju. Kad šie brāļi bija tikuši atbalstīti līdzīgā veidā, prezidents Nelsons iesvētīja katru no tiem viņu attiecīgajos amatos. Tā bija ļoti svēta pieredze, kad pār mums tika izliets Gars. Es jums varu nešaubīgi liecināt, ka tās dienas notikumos un pasākumos spēcīgi izpaudās Tā Kunga griba, pēc kuras mēs dedzīgi lūdzām.
Līdz ar prezidenta Nelsona ordinēšanu un Augstākā prezidija reorganizēšanu apustuļu vadības starpposms noslēdzās, un jaunizveidotais Augstākais prezidijs apbrīnojamā kārtā sāka darboties bez jebkādiem kavēkļiem, lai vadītu Tā Kunga valstību uz šīs Zemes.
Svētā sapulce
Šorīt šis dievišķais process vainagojās ar Svēto Rakstu mandāta izpildi, kas ir dots Mācībā un Derībās: „Jo visam ir jātiek darītam kārtībā un ar vispārēju vienprātību baznīcā, ar ticības lūgšanu,”4 un „trīs prezidējošie augstie priesteri, … atbalstīti ar uzticību, ticību un baznīcas lūgšanu, veido baznīcas Prezidija kvorumu”.5
Elders Deivids B. Heits ir aprakstījis, kas notika iepriekšējā no pasākumiem, kurā mēs šodien piedalījāmies:
„Mēs esam paša svētākā pasākuma liecinieki, kas piedalās šajā svētajā sapulcē, lai rīkotos saskaņā ar dievišķo kārtību. Šodien, tāpat kā senlaikos, svētie visā pasaulē ir daudz gavējuši un lūguši, lai pār tiem varētu tikt izliets Tā Kunga Gars, kas tik izteikti bija sajūtams šī rīta pasākumā.
Svētā sapulce, kā uz to norāda tās nosaukums, ir svēta, mierīga un godbijīga sanāksme, kurā svētie sapulcējas Augstākā prezidija vadībā.”6
Brāļi un māsas, mēs varam līksmot (pat saukt: „Ozianna!”), jo Tā Kunga runasvīrs, Dieva pravietis, ir iecelts savā vietā, un Tas Kungs ir apmierināts, ka Viņa darbs tiek īstenots saskaņā ar Viņa dievišķajiem norādījumiem.
Prezidents Rasels M. Nelsons
Pateicoties šim dievišķi iedibinātajam procesam, tiek iecelts vēl viens dievišķi aicināts pravietis. Prezidents Monsons bija viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, kas mājojis uz šīs Zemes, un tāds ir arī prezidents Nelsons. Tas Kungs ir viņu īpaši sagatavojis un apmācījis, lai viņš spētu vadīt mūs šajā laikā. Tā ir liela svētība, ka tagad par mūsu mīlošo un nodošanās pilno pravieti ir kļuvis dārgais prezidents Rasels M. Nelsons — 17–tais Baznīcas prezidents šajā pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmetā.
Prezidents Nelsons ir patiesi ievērojams cilvēks. Man vairāk nekā divus gadus ir bijis tas gods kalpot Divpadsmito kvorumā, kura prezidents viņš ir bijis. Es esmu ceļojis kopā ar viņu, un es apbrīnoju viņa enerģiskumu, jo cilvēkam ir jāpasteidzas, lai tiktu līdzi viņa tempam! Savas dzīves laikā viņš ir viesojies kopumā 133 valstīs.
Viņš palīdz visiem — gan jauniem, gan veciem. Šķiet, ka viņš pazīst ikvienu, un viņam ir īpašs talants paturēt prātā cilvēku vārdus. Ikviens, kas viņu pazīst, jūtas tā, it kā būtu viņa mīlulis. Un to pašu mēs jūtam arī pret viņu, pateicoties viņa neviltotajai mīlestībai un gādībai par ikvienu no mums.
Kaut arī mana saskarsme ar prezidentu Nelsonu galvenokārt ir balstīta uz kalpošanu Baznīcas amatos, es esmu iepazinis arī prezidenta Nelsona profesionālo dzīvi, kuru viņš vadīja pirms aicināšanas Augstākā pilnvarotā amatā. Kā jau daudzi no jums zina, prezidents Nelsons bija pasaulslavens kardioķirurgs un jau savā mediķa karjeras sākumā kļuva par vienu no pirmajiem, kurš izstrādāja sirds–plaušu aparātu. Viņš darbojās pētnieku komandā, kas 1951. gadā kalpoja par asistentiem pirmajā cilvēkam veiktajā atvērtās sirds operācijā, kurā tika izmantots sirds–plaušu apvedceļa aparāts. Prezidents Nelsons veica sirds operāciju prezidentam Spenseram V. Kimbalam neilgi pirms tam, kā prezidents Kimbals kļuva par pravieti.
Interesanti, ka pirms 34 gadiem, kad ar aicināšanu Divpadsmito kvorumā noslēdzās prezidenta Nelsona profesionālā karjera medicīnā, kuras laikā viņš bija stiprinājis un dziedinājis sirdis, viņš varēja uzsākt savu kalpošanu apustuļa aicinājumā, nododoties tam, lai stiprinātu un dziedinātu sirdis neskaitāmiem desmitiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē, kurus ir pacilājuši un dziedinājuši viņa vārdi, viedie darbi, kalpošana un mīlestība.
Kristīga sirds
Iztēlojoties kristīgas sirds ikdienas izpausmes, es redzu prezidentu Nelsonu. Es neesmu saticis nevienu, kura dzīvē šī iezīme izpaustos vēl augstākā līmenī, kā viņa dzīvē. Iespēja — personīgi novērot prezidenta Nelsona kristīgās sirds izpausmes — ir kalpojusi par ievērojamu apmācību manā dzīvē.
Dažas nedēļas pēc manas aicināšanas Divpadsmito kvorumā, kas notika 2015. gada oktobrī, man pavērās iespēja cieši ielūkoties prezidenta Nelsona profesionālajā dzīvē. Es tiku uzaicināts piedalīties pasākumā, kur viņš tika pagodināts kā kardioķirurģijas aizsācējs. Ienākot pasākuma norises vietā, mani pārsteidza milzīgais skaits profesionāļu, kuri bija ieradušies pagodināt prezidentu Nelsonu, izsakot atzinību par darbu, ko viņš bija veicis pirms daudziem gadiem, būdams ārsts un ķirurgs.
Tovakar neskaitāmi profesionāļi cēlās kājās, lai izrādītu cieņu un apbrīnu, godinot prezidenta Nelsona izcilo ieguldījumu mediķa specialitātē. Lai cik iespaidīgi izteicās katrs no runātājiem, aprakstot prezidenta Nelsona dažādos sasniegumus, man vēl saistošāka šķita saruna, kuru biju uzsācis ar blakussēdošo vīru. Viņš nezināja, kas es esmu, bet viņš pazina prezidentu Nelsonu, kurš 1955. gadā bija doktors Nelsons — torakālās ķirurģijas aspirantūras programmas direktors medicīnas skolā.
Minētais vīrietis bija prezidenta Nelsona kādreizējais students. Viņš dalījās daudzās atmiņās.Visinteresantākais bija viņa apraksts par prezidenta Nelsona pasniegšanas veidu, kas, pēc viņa teiktā, bija izpelnījies visai lielu ievērību. Viņš paskaidroja, ka vairumā gadījumu kardioķirurģijas rezidentu apmācības norisinājās operāciju telpā. Šajā telpā, gluži kā laboratorijas klasē, rezidenti novēroja un veica operācijas, darbojoties fakultātes vadītāju uzraudzībā. Viņš pastāstīja, ka dažu fakultātes ķirurgu vadībā šajā operāciju telpā valdīja haotiska, konkurējoša, saspringta un pat patmīlīga gaisotne. Šis vīrs teica, ka strādāt šādā gaisotnē bieži vien bija grūti, pat pazemojoši. Ķirurģijas rezidenti jutās tā, it kā no notiekošā nereti būtu atkarīga visa viņu karjera.
Pēc tam viņš paskaidroja, cik unikāla gaisotne valdīja prezidenta Nelsona operāciju telpā. Tā bija mierpilna, klusa un cildena. Pret rezidentiem tika izrādīta dziļa cieņa. Taču pēc tam, kad bija demonstrēta procedūras veikšana, doktors Nelsons sagaidīja no katra rezidenta visaugstākā līmeņa sniegumu. Vēlāk šis vīrietis paskaidroja, ka doktora Nelsona operāciju telpā pacientu ārstēšanai bija vislabākie rezultāti un no tās nāca paši labākie ķirurgi.
Tas mani nebūt nepārsteidz. Tas ir tas, ko es pats personīgi esmu novērojis un kā tik tiešām esmu ticis svētīts Divpadsmito kvorumā. Es jūtos tā, it kā kaut kādā ziņā būtu bijis viens no viņa „apmācāmajiem rezidentiem”.
Prezidentam Nelsonam ir neparasta pasniegšanas pieeja, jo viņš izsaka aizrādījumus pozitīvā, cieņpilnā un pacilājošā veidā. Viņš ir kristīgas sirds iemiesojums un piemērs mums visiem. No viņa mēs varam mācīties, ka, lai kādi būtu mūsu apstākļi, mēs varam uzvesties un mūsu sirdis var darboties saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēlija principiem.
Tagad mums tiek dota varena svētība — atbalstīt savu pravieti, prezidentu Raselu M. Nelsonu. Visa sava mūža garumā viņš ir turējis godā savus neskaitāmos pienākumus, būdams students, tēvs, profesors, vīrs, ārsts, priesterības vadītājs, vectēvs un apustulis. Viņš ir pildījis šos pienākumus un turpina to darīt ar pravieša sirdi.
Brāļi un māsas, pateicoties tam, ko mēs esam pieredzējuši, piedaloties šodienas svētajā sapulcē, es varu liecināt, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Tā Kunga mūsdienu runasvīrs, caur kuru tiek uzrunāta visa cilvēce. Tāpat es liecinu arī par Dievu Tēvu, Jēzu Kristu un lomu, kuru Viņš pilda, būdams par mūsu Glābēju un Pestītāju. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.