2010.–2019. gads
    Priesterības spēki
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Priesterības spēki

    Tam, vai jūs turat godā savu svēto priesterību, ir izšķiroša loma tajā, lai īstenotu Tā Kunga darbu savā ģimenē un savos Baznīcas aicinājumos.

    Mani mīļotie brāļi, mēs esam dzirdējuši, kā prezidents Rasels M. Nelsons paziņo par saņemto atklāsmi. Mēs esam dzirdējuši būtisku papildinformāciju no eldera Kristofersona un Rasbanda, kā arī prezidenta Airinga. Tas, kas vēl tiks teikts, ieskaitot to, ko vēl teiks prezidents Nelsons, izskaidros to, kas jums — Tā Kunga vadītājiem un priesterības nesējiem — turpmāk jādara, pildot savus pienākumus. Lai palīdzētu šajā lietā, es sniegšu pārskatu par dažiem noteicošajiem pamatprincipiem attiecībā uz jums piešķirto priesterību.

    I Priesterība

    Melhisedeka priesterība ir dievišķās pilnvaras, ko Dievs deleģējis cilvēkiem, lai darītu Savu darbu jeb īstenotu „cilvēka … mūžīgo dzīvi” (Mozus gr. 1:39). 1829. gadā Glābēja apustulis Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra to Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam (skat. M&D 27:12). Mums nav pa spēkam aprakstīt, cik tā ir svēta un varena.

    Priesterības atslēgas ir spēks, ar kuru tiek vadīta priesterības pilnvaru izmantošana. Tādējādi, piešķirot Džozefam un Oliveram Melhisedeka priesterību, apustuļi deva tiem arī atslēgas, ar kurām vadīt tās izmantošanu (skat. M&D 27:12–13). Taču tolaik viņiem netika piešķirtas visas priesterības atslēgas. Visas atslēgas un zināšanas, kas nepieciešamas šajā „laiku pilnības” evaņģēlija atklāšanas laikmetā (M&D 128:18), tiek dotas „rindiņu pēc rindiņas” (21. pants). Papildu atslēgas tika dotas pēc septiņiem gadiem Kērtlandes templī (skat. M&D 110:11–16). Šīs atslēgas tika dotas, lai vadītu priesterības pilnvaru izmantošanu, veicot tādus papilduzdevumus kā kristīšanos mirušo labā, kas tika atklāta tajā pašā laikā.

    Melhisedeka priesterība nav nekāds statuss vai tituls. Tas ir dievišķs spēks, kas uzticēts ar mērķi — sekmēt Dieva darbu Viņa bērnu labā. Mums allaž vajadzētu paturēt prātā, ka tie vīrieši, kuriem ir piešķirta priesterība, paši par sevi nav „priesterība”. Atsaucoties uz šo tēmu, nebūtu pareizi runāt par „priesterību un sievietēm”. Mums būtu jārunā par „priesterības nesējiem un sievietēm”.

    II Kalpošanas garīdzniecība

    Tagad padomāsim par to, ko Tas Kungs, Jēzus Kristus, sagaida no Saviem priesterības nesējiem, jeb to, kā mums ir jāved pie Viņa cilvēku dvēseles.

    Prezidents Džozefs F. Smits mācīja: „Mēs tik tiešām varam teikt, ka Baznīca ir nevainojami organizēta. Vienīgā problēma ir tā, ka attiecīgās organizācijas nepilnīgi īsteno tām uzticētos pienākumus. Sākot pilnvērtīgi apzināties tām izvirzītās prasības, tās veiks savus pienākumus daudz uzticīgāk un Tā Kunga darbs šajā pasaulē virzīsies uz priekšu daudz spēkpilnāk, jaudīgāk un iespaidīgāk.”1

    Vēl prezidents Smits brīdināja:

    „Dieva dotos, pagodinošos titulus …, kas saistās ar vairākiem svētās priesterības amatiem un kārtām, nedrīkst izmantot vai uzskatīt par kaut ko līdzīgu cilvēku radītajiem tituliem; tie nav doti, lai izrādītos vai apliecinātu kundzību, tie drīzāk norāda uz iecelšanu pazemīgā kalpošanā, lai īstenotu mūsu vienīgā Kunga darbu, par kura kalpiem mēs esam sevi pasludinājuši. …

    Mēs strādājam, lai glābtu dvēseles, un mums vajadzētu sajust, ka tas ir pats dižākais, mums uzticētais pienākums. Līdz ar to mums vajadzētu būt ar mieru upurēt pilnīgi visu, ja tas būs nepieciešams, Dieva mīlestības vārdā un cilvēku glābšanas labad, lai Dieva valstība uz šīs Zemes varētu triumfēt.”2

    III Priesterības amati

    Tā Kunga Baznīcā Melhisedeka priesterības amatiem ir dažādas funkcijas. Mācībā un Derībās par Augstajiem priesteriem tiek runāts kā par „pastāvīgajiem prezidentiem vai kalpotājiem dažādos stabos, izkaisītos pa pasauli” (M&D 124:134). Elderi tiek dēvēti par „[Tā Kunga] baznīcas pastāvīgajiem kalpotājiem” (M&D 124:137). Šeit būs vēl citas mācības par šīm nodalītajām funkcijām.

    Augstais priesteris pilda un vada garīgās lietas (skat. M&D 107:10, 12). Prezidents Džozefs F. Smits mācīja arī to, ka tad, „[kad cilvēks] ir ticis iesvētīts par Augsto priesteri, [viņam] vajadzētu just pienākumu … parādīt atdarināšanas vērtu piemēru gan veciem, gan jauniem un ieņemt taisnīguma skolotāja pozīciju, ne vien mācot, bet it īpaši parādot piemēru un tādējādi nododot gados jaunākajiem vecuma priekšrocības, kas nāk līdz ar pieredzi, kā arī kļūstot par individuālu spēka avotu sabiedrībā, kurā viņš mājo”.3

    Runājot par eldera pienākumiem, elders Brūss R. Makonkijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma teica: „Elders ir Tā Kunga, Jēzus Kristus, kalpotājs. … Viņam ir dots norīkojums — būt par Tā Kunga pārstāvi un darboties Viņa vārdā …, kalpojot saviem līdzcilvēkiem. Viņš ir Tā Kunga pilnvarots pārstāvis.”4

    Elders Makonkijs kritizēja domu par to, ka cilvēks var būt „tikai elders”. „Ikvienam Baznīcas elderam ir tikpat daudz priesterības, kā Baznīcas prezidentam … ,” viņš teica. „Kas ir elders? Viņš ir gans — gans, kurš kalpo Labā gana avju aplokā.”5

    Pildot šo būtisko funkciju jeb kalpojot Labā gana avju aplokā, Melhisedeka priesterības Augstā priestera un eldera amati ir līdzvērtīgi. Mācības un Derību diženajā 107. nodaļā Tas Kungs pasludina: „Augstajiem priesteriem pēc Melhisedeka priesterības kārtas ir tiesības pildīt pienākumus viņu pašu amatos prezidija vadībā, vadot garīgās lietas, un arī eldera amatā [vai Ārona priesterības amatos]” (M&D 107:10; skat. arī 12. pantu).

    Būtiskākais princips, kas jāņem vērā visiem priesterības nesējiem, ir princips, ko māca Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs. Kad viņi ar viņa brāli Jāzepu bija iesvētīti par savas tautas priesteriem un skolotājiem, viņš paziņoja: „Un mēs turējām godā mūsu amatus Tam Kungam, uzņemdamies uz sevi atbildību, ar savām pašu galvām atbildēdami par ļaužu grēkiem, ja mēs nemācītu viņiem Dieva vārdu ar pilnīgu uzcītību.” (Jēkaba gr. 1:19.)

    Brāļi, mums uzticētie priesterības nesēja pienākumi ir jāuztver nopietni. Citas organizācijas var justies apmierinātas ar pasaulīgajiem standartiem atbilstošu sniegumu, nododot savu vēstījumu un pildot pārējās funkcijas. Taču mums — Dieva priesterības nesējiem — ir dievišķa vara, ar kuru tiek regulēta iekļūšana paša Dieva celestiālajā valstībā. Mums ir izvirzīts mērķis un doti pienākumi, kurus Tas Kungs ir definējis un atklājis Mācības un Derību priekšvārdā. Mums ir jāsludina pasaulei tā,

    „lai katrs cilvēks varētu runāt Dieva, Tā Kunga, tieši pasaules Glābēja, Vārdā;

    lai arī ticība varētu pieaugt uz zemes;

    lai Mana mūžīgā derība varētu tikt nodibināta;

    lai Mana evaņģēlija pilnība varētu tikt pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem uz pasaules galiem” (M&D 1:20–23).

    Lai īstenotu šo dievišķo uzdevumu, mums ir jābūt uzticīgiem, turot godā savus priesterības aicinājumus un pienākumus (skat. M&D 84:33). Prezidents Harolds B. Lī paskaidroja, ko nozīmē — turēt godā priesterību: „Kad cilvēks kļūst par priesterības nesēju, viņš kļūst par Tā Kunga pārstāvi. Viņam vajadzētu domāt par savu aicinājumu kā par darbošanos Tā Kunga uzdevumā. Tas ir tas, ko nozīmē — turēt godā priesterību.”6

    Tā nu, brāļi, ja pats Tas Kungs lūgtu jums palīdzēt vienam no Viņa dēliem vai meitām (ko Viņš ir darījis caur Saviem kalpiem), vai jūs to darītu? Un ja tā, vai jūs darbotos kā Viņa pārstāvis, kurš pilda „Tā Kunga uzdevumu”, paļaujoties uz Viņa solīto palīdzību?

    Prezidentam Lī ir vēl kāda mācība par to, kā turēt godā savu priesterību: „Kad jūs turat virs kādas lietas palielināmo stiklu, tad tā izskatās lielāka nekā tad, ja jūs skatītos uz to ar neapbruņotu aci; tas ir palielināmais stikls. Tagad …, ja kāds tur godā savu priesterību — tas ir, uztver to kā kaut ko lielāku, nekā sākotnēji šķitis, un daudz būtiskāku, nekā citiem šķitis, — tas ir veids, kā jūs varat turēt godā savu priesterību.”7

    Šeit būs kāds piemērs tam, kā priesterības nesējs var turēt godā savus priesterības pienākumus. Es to dzirdēju no eldera Džefrija D. Ēreksona, kurš bija mans pārinieks kādā staba konferencē Aidaho štatā. Būdams jauns, precēts elders, kas nonācis bezcerīgā trūkumā un nezinādams, kā pabeigt pēdējo koledžas gadu, Džefrijs nolēma pamest mācības un pieņemt vilinošu darba piedāvājumu. Pēc dažām dienām viņa mājās ieradās viņa elderu kvoruma prezidents. „Vai tu saproti, cik būtiskas ir man dotās priesterības atslēgas?” elderu kvoruma prezidents vaicāja. Kad Džefrijs atbildēja apstiprinoši, prezidents pastāstīja, ka, izdzirdot par Džefrija nodomu pamest koledžu, viņam ir nācies pieredzēt vairākas mokošas bezmiega naktis, kuru laikā Tas Kungs ir licis nodot viņam šādu vēstījumu: „Būdams tavs elderu kvoruma prezidents, es iesaku tev nepamest koledžu. Šis vēstījums tev nāk no Tā Kunga.” Džefrijs turpināja mācības. Es satiku viņu pēc daudziem gadiem, kad viņš jau bija veiksmīgs uzņēmējs, un es dzirdēju, kā viņš sanākušajiem priesterības nesējiem saka: „Šis [ieteikums] pilnā mērā izmainīja manu dzīvi.”

    Kāds priesterības nesējs bija turējis godā savu priesterību un aicinājumu, un tas „pilnā mērā izmainīja” kāda cita Dieva bērna dzīvi.

    IV Priesterība ģimenē

    Līdz šim es esmu runājis par priesterības funkcijām Baznīcā. Tagad es runāšu par priesterību ģimenē. Es sākšu ar atslēgām. Principam, ka priesterības pilnvaras var tikt izmantotas tikai tāda cilvēka vadībā, kam ir attiecīgās priesterības atslēgas, ir būtiska loma Baznīcā, bet tas neattiecas uz priesterības pilnvaru izmantošanu ģimenē.8 Tēvs, kurš ir priesterības nesējs, prezidē savā ģimenē ar viņam piešķirtās priesterības pilnvarām. Viņam nav nepieciešami caur priesterības atslēgām doti norādījumi vai apstiprinājumi, lai dotu padomu savas ģimenes locekļiem, noturētu ģimenes sanāksmes, dotu priesterības svētības savai sievai un bērniem vai dziedināšanas svētības ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem.

    Religious education in the home

    Ja tēvi turētu godā savu priesterību savā pašu ģimenē, tas sekmētu Baznīcas misijas īstenošanos daudz lielākā mērā nekā jebkas cits, ko tie varētu darīt. Tēviem, kuri ir Melhisedeka priesterības nesēji, vajadzētu ievērot baušļus, lai tiem būtu priesterības spēks, ar ko dot svētības savas ģimenes locekļiem. Tēviem arī vajadzētu veidot mīlošas ģimenes attiecības, lai ģimenes locekļi vēlētos lūgt saviem tēviem svētības. Un vecākiem vajadzētu sekmēt biežāku priesterības svētību došanu savā ģimenē.

    Father blessing his son

    Tēvi darbojas kā līdzvērtīgi savu sievu partneri, kā tiek mācīts vēstījumā par ģimeni.9 Un, tēvi, kad jūs tiekat pagodināti ar iespēju īstenot savu priesterības pilnvaru spēku un ietekmi, dariet to „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību” (M&D 121:41). Šim augstajam priesterības pilnvaru īstenošanas standartam vislielākā nozīme ir tieši ģimenē. Kad prezidents Harolds B. Lī bija kļuvis par Baznīcas prezidentu, viņš deva šādu solījumu: „Jums piešķirtais priesterības spēks visbrīnišķīgāk darbojas tieši tad, kad jūsu mājās ir iestājusies krīze, kāds ir smagi saslimis vai jums ir jāpieņem kāds būtisks lēmums. … Priesterības spēka ietvaros, kas ir visu varenā Dieva spēks, ietilpst spēks darīt brīnumus, ja vien Tas Kungs to vēlas, taču, lai mēs varētu izmantot šo priesterību, mums ir jābūt tās cienīgiem. Ja mums neizdosies izprast šo principu, mums neizdosies saņemt svētības, kas paredzētas šīs varenās priesterības nesējiem.”10

    Mani mīļie brāļi, tam, vai jūs turat godā savu svēto priesterību, ir izšķiroša loma tajā, lai īstenotu Tā Kunga darbu savā ģimenē un savos Baznīcas aicinājumos.

    Es liecinu par Viņu, kura priesterība šī ir. Pateicoties Viņa ciešanām un upurim, īstenojot Izpirkšanu, un tam, ka Viņš augšāmcēlās, visiem vīriešiem un sievietēm ir nodrošināta nemirstība un dota iespēja iemantot mūžīgo dzīvi. Ikvienam no mums vajadzētu uzticīgi un uzcītīgi darīt savu daļu šajā diženajā Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, darbā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.