2010.–2019. gads
    Lai Viņa Gars varētu būt ar jums
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Lai Viņa Gars varētu būt ar jums

    Es no visas savas sirds lūdzu, kaut jūs saklausītu tā Gara balsi, kas tik dāsni ticis jums sūtīts!

    Mani brāļi un māsas, es esmu pateicīgs par iespēju uzrunāt jūs Tā Kunga sabatā, šīs Baznīcas vispārējās konferences ietvaros, šajā Lieldienu laikā. Es pateicos mūsu Debesu Tēvam, ka Viņš ir dāvājis mums Savu mīļoto Dēlu, kurš brīvprātīgi nāca šajā pasaulē, lai kļūtu par mūsu Pestītāju. Es esmu pateicīgs par to, ka zinu — Viņš izpirka mūsu grēkus un augšāmcēlās. Es ik dienu esmu svētīts ar zināšanām par to, ka, pateicoties Viņa īstenotajai Izpirkšanai, arī es kādudien varu tikt augšāmcelts, lai mūžam dzīvotu mīlošā ģimenē.

    To visu es zinu vienīgajā veidā, kā ikviens no mums to var uzzināt. Svētais Gars ir uzrunājis manu prātu un sirdi, apliecinot, ka tā ir patiesība — un ne tikai vienreiz, bet daudzkārt. Man ir bijis nepieciešams šis nepārtrauktais mierinājums. Mēs visi pieredzam traģēdijas, kad mums ir vajadzīgi atkārtoti Gara apliecinājumi. Arī es to kādudien sajutu, esot slimnīcā kopā ar savu tēvu. Mēs noskatījāmies, kā mana māte, ievilkusi dažus seklus elpas vilcienus, pārstāja elpot. Mēs ielūkojāmies viņas sejā — sāpēm pagaistot, tās bija nomainījis smaids. Pēc neilga klusuma brīža pirmais ierunājās mans tēvs. Viņš teica: „Mazā meitenīte ir devusies mājās.”

    Viņš to teica maigi. Šķita, ka viņš ir samierinājies. Viņš pateica to, ko uzskatīja par patiesu. Viņš klusiņām sāka savākt mātes personīgās lietas. Viņš izgāja slimnīcas gaitenī, lai pateiktos visām medmāsām un ārstiem, kuri dienām ilgi bija viņai kalpojuši.

    Mans tēvs tobrīd baudīja Svētā Gara sadraudzību, kas ļāva viņam sajust, saprast un īstenot to, ko viņš todien paveica. Viņš, tāpat kā daudzi citi, bija ieguvis solījumu: „Lai Viņa Gars varētu būt ar viņiem.” (M&D 20:79.)

    Es ceru, ka šodien man izdosies iedvesmot jūs uz lielāku vēlmi un spēju saņemt Svēto Garu. Paturiet prātā, ka Tas ir Dievības trešais loceklis. Tēvs un Dēls ir augšāmceltas būtnes. Svētais Gars ir garīga būtne. (Skat. M&D 130:22.) Jums ir jāizvēlas, vai jūs gribat pieņemt To un ieaicināt To savā sirdī un prātā.

    Lai gan prasības šīs dievišķās svētības saņemšanai ir izskaidrotas vārdos, kas tiek izrunāti katru nedēļu, var gadīties, ka mēs ne vienmēr izprotam tos ar savu sirdi un prātu. Lai pie mums varētu tikt sūtīt Gars, mums vajag „vienmēr atcerēties” Glābēju un „pildīt Viņa baušļus” (M&D 20:77).

    Šis svētku laiks palīdz mums atcerēties par Glābēja upuri un Viņa uzcelšanos no kapa kā augšāmceltai būtnei. Daudzi no mums ir iztēlojušies šo notikumu atainojumu. Reiz es kopā ar savu sievu stāvēju pie kāda kapa Jeruzālemē. Daudzi uzskata, ka tas ir kaps, no kura krustā sistais Glābējs iznāca, parādoties kā augšāmceltais un dzīvais Dievs.

    Kāds godbijīgs gids todien pamāja mums ar roku, sakot: „Nāciet, apskatiet tukšo kapu!”

    Mēs pieliecāmies, lai ieietu. Mēs ieraudzījām akmens solu, kas atradās pie sienas. Taču tobrīd manam prātam pavērās cita aina, kas bija tikpat reāla, kā tas, ko todien redzējām. Es redzēju Mariju, kuru apustuļi bija atstājuši pie kapa. Gars man to ļāva saredzēt un pat sadzirdēt savā prātā tik skaidri, it kā es pats tur būtu bijis:

    „Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā

    un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas.

    Tie saka viņai: „Sieva, ko raudi?” Viņa tiem saka: „Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.”

    To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus.

    Jēzus viņai saka: „Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: „Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!”

    Jēzus viņai saka: „Marija!” Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: „Rabuni” (tas ir: mācītājs)!

    Bet Jēzus viņai saka: „Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”” (Jāņa 20:11–17.)

    Es esmu lūdzis, kaut man būtu ļauts sajust kaut nelielu daļiņu no tā, ko Marija izjuta pie kapa un ko sajuta abi mācekļi, kuri gāja uz Emavu kopā ar augšāmcelto Glābēju, ko tie uzskatīja par Jeruzālemes apmeklētāju:

    „Un viņi To gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt.

    Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva,

    tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.

    Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?”” (Lūkas 24:29–32.)

    Daļa no šiem vārdiem tika atkārtota kādā Svētā Vakarēdiena sanāksmē, kuru es apmeklēju vairāk nekā pirms 70 gadiem. Tolaik Svētā Vakarēdiena sanāksmes tika noturētas vakaros. Ārā bija tumšs. Draudze dziedāja pazīstamus vārdus. Es biju tos dzirdējis jau daudzas reizes. Taču man prātā ir palikušas tieši attiecīgā vakara sajūtas. Tās tuvina mani Glābējam. Varbūt, šobrīd citējot jums šos vārdus, šīs sajūtas no jauna pārņems mūs visus:

    „Ar mani paliec šovakar!

    Steidz diena projām iet.

    Jau krēsla klusi zemi klāj,

    Sārts blāzmo saules riets.

    Kā viesis, laipni aicināts,

    Šo namu neatstāj!

    Ar mani paliec šovakar!

    Man sirds kā liesma kvēl.

    Tos vārdus, kurus runāji,

    Es gribu dzirdēt vēl.

    Pēc Tava Gara dvēsele

    Man ilgot nepārstāj.

    Ar mani paliec šovakar,

    Ak, mīļais Pestītāj!

    Ar mani paliec šovakar,

    Ak, mīļais Pestītāj!”1

    Daudz vērtīgākas par atmiņā palikušajiem notikumiem ir atmiņas par to, kā Svētais Gars ir skāris mūsu sirdis, un Tā nepārtrauktais apliecinājums par patiesību. Daudz vērtīgāk, nekā atcerēties savām pašu acīm redzēto vai dzirdētos un lasītos vārdus, ir atsaukt atmiņā sajūtas, kas ir pavadījušas Gara kluso balsi. Retu reizi es esmu to izjutis tā, kā ceļotāji, kas devās uz Emavu, — kā maigu, taču pārliecinošu sirds kvēlošanu. Daudz biežāk tā ir viegla un klusa apliecinājuma izjūta.

    Mums ir dots nenovērtējams apsolījums, ka Svētais Gars būs mūsu pavadonis, līdz ar patiesiem norādījumiem, kā pretendēt uz šo dāvanu. Tā Kunga pilnvarots kalps, uzlikdams savas rokas uz mūsu galvas, ir teicis šādus vārdus: „Saņem Svēto Garu.” Tobrīd mēs visi esam saņēmuši apliecinājumu, ka Tas tiks sūtīts. Taču mums ir pienākums — izvēlēties atvērt savu sirdi, lai saņemtu šo Gara kalpošanu visas savas dzīves garumā.

    Pravieša Džozefa Smita pieredze kalpo par ceļvedi. Viņš uzsāka un turpināja savu kalpošanu, izlemjot, ka ar viņa paša gudrību nepietiek, lai saprastu, kādā virzienā būtu jādodas. Viņš izvēlējās būt pazemīgs Dieva priekšā.

    Pēc tam Džozefs nolēma vaicāt Dievam. Viņš lūdza ticībā, cerot, ka Dievs atbildēs. Šī atbilde tika dota, kad viņš vēl bija jauns puisis. Viņš saņēma vēstījumus, kad tam bija nepieciešams saprast, kā, saskaņā ar Dieva gribu, jātiek dibinātai Viņa Baznīcai. Svētais Gars mierināja un vadīja viņu visas viņa dzīves garumā.

    Viņš paklausīja Tā iedvesmai arī tad, kad tas bija grūti. Viņš, piemēram, saņēma norādījumus — sūtīt Divpadsmit apustuļus uz Angliju, kad tie viņam bija visnepieciešamākie. Viņš tos sūtīja.

    Viņš pieņēma Gara aizrādījumus un mierinājumu, atrodoties ieslodzījumā, kad svētie tika briesmīgi apspiesti. Un viņš paklausīgi mēroja ceļu uz Kārtidžu, kaut zināja, ka viņa dzīvībai draud briesmas.

    Pravietis Džozefs parādīja mums piemēru, kā saņemt nepārtrauktus garīgus norādījumus un mierinājumu caur Svēto Garu.

    Pirmais, ko viņš izvēlējās, bija pazemība Dieva priekšā.

    Otrais bija — lūgt ar ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum.

    Trešais bija precīza paklausība. Paklausība var prasīt ātru rīcību. Tā var prasīt sagatavošanos. Vai arī tā var prasīt pacietīgu gaidīšanu pēc turpmākas iedvesmas.

    Un ceturtais bija — lūgt, lai izzinātu citu cilvēku vajadzības un izjūtas un saprastu, kā tiem palīdzēt Tā Kunga uzdevumā. Džozefs lūdza par ciešanu nomāktajiem svētajiem, atrazdamies cietumā. Man ir bijusi tā iespēja vērot, kā Dieva pravieši lūdz, vaicā pēc iedvesmas, saņem norādījumus un atsaucas tiem.

    Es esmu redzējis, cik bieži viņi lūdz par cilvēkiem, kurus mīl un kuriem kalpo. Šķiet, ka rūpes par citiem atver viņu sirdis iedvesmas saņemšanai. Tā var notikt arī ar jums.

    Iedvesma palīdzēs mums kalpot citiem Tā Kunga uzdevumā. Jūs jau esat to pieredzējuši, tāpat kā es. Reiz, kad manas sievas dzīvē bija iestājies liels saspringums, mans bīskaps teica: „Ikreiz, kad es dzirdu par kādu bīskapijas locekli, kam nepieciešama palīdzība, un dodos palīdzēt, es redzu, ka tava sieva jau ir ieradusies tur pirms manis. Kā viņa to paveic?”

    Viņa ir tāda pati kā visi varenie kalpotāji Tā Kunga valstībā. Šķiet, ka ir divas lietas, ko viņi dara. Varenie kalpotāji ir izpelnījušies teju pastāvīgu Svētā Gara sadraudzību. Un viņi ir izpelnījušies žēlsirdības dāvanu, kas ir tīrā Kristus mīlestība. Šīs dāvanas ir vairojušās, jo tikušas izmantotas, kalpojot aiz mīlestības uz To Kungu.

    Tas, kā mūsu kalpošanā mijiedarbojas lūgšana, iedvesma un mīlestība uz To Kungu, manuprāt, tiek nevainojami paskaidrots šajos vārdos:

    „Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.

    Ja jūs Mani mīlat, turiet Manas pavēles.

    Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi,

    Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.

    Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.

    Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.

    Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos.

    Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa 14:14–21.)

    Es dalos savā personīgajā liecībā, ka Tēvs šo pašu brīdi zina par jums, jūsu sajūtām un visu jūsu apkārtējo cilvēku garīgajām un laicīgajām vajadzībām. Es liecinu, ka Tēvs un Dēls sūta Svēto Garu visiem, kuriem ir dota šī dāvana un kuri lūdz pēc šīs svētības un cenšas būt tās cienīgi. Taču ne Tēvs, ne Dēls, ne Svētais Gars neuzspiež mums Savu klātbūtni mūsu dzīvē. Mēs varam brīvi izvēlēties. Tas Kungs ir teicis visiem:

    „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.

    Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.

    Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.” (Jāņa atkl. 3:20–22).

    Es no visas savas sirds lūdzu, kaut jūs saklausītu tā Gara balsi, kas tik dāsni ticis jums sūtīts! Un es lūdzu, kaut jūs atvērtu savas sirdis, lai to vienmēr pieņemtu! Ja jūs lūgsiet pēc iedvesmas ar patiesu nolūku un ticību Jēzum Kristum, jūs to saņemsiet Tā Kunga veidā un Viņa laikā. Dievs jaunībā dāvāja to Džozefam Smitam. Viņš dāvā to mūsu pašreizējam pravietim — prezidentam Raselam M. Nelsonam. Viņš ir nolicis jūs citu Dieva bērnu ceļā, lai jūs kalpotu tiem Viņa uzdevumā. Es zinu to ne tikai, pateicoties tam, ko esmu redzējis savām paša acīm, — daudz iespaidīgāk par to liecina Gara čuksti manā sirdī.

    Es esmu sajutis, ka Tēvs un Viņa mīļotais Dēls mīl visus Dieva bērnus šajā pasaulē un visus Viņa bērnus garu pasaulē. Es pats esmu sajutis Svētā Gara mierinājumu un vadību. Es lūdzu, kaut jums būtu tas prieks — pastāvīgi baudīt Svētā Gara sadraudzību! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.