Tāpat kā Kristus jums piedevis, piedodiet arī jūs
Mēs visi varam saņemt neizsakāmu mieru un būt vienoti ar mūsu Glābēju, ja iemācāmies brīvi piedot tiem, kas mums ir nodarījuši kādu netaisnību.
„Bet pirmajā nedēļas dienā — ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
Un tās atrada akmeni — no kapa noveltu.
Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.
Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.”1
Rīt, Lieldienu svētdienā, mēs īpašā veidā atcerēsimies to, ko Jēzus Kristus ir paveicis mūsu labā: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”2 Galu galā mēs tiksim augšāmcelti, tāpat kā Viņš, lai dzīvotu mūžīgi.
Pateicoties brīnumam — svētajai, Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai — kā dāvanu mēs varam saņemt arī piedošanu par saviem grēkiem un kļūdām, ja izmantojam iespēju un pieņemam atbildību nožēlot grēkus. Un, saņemot nepieciešanos priekšrakstus, ievērojot derības un paklausot baušļiem, mēs varam iegūt mūžīgo dzīvi un paaugstināšanu.
Šodien es vēlos koncentrēties uz piedošanu, kas ir būtiska un dārga dāvana, kuru mums sniedz mūsu Glābējs un Izpircējs, Jēzus Kristus.
1982. gada decembra naktī mūsu mājās Pokatello, Aidaho, manu sievu Teriju un mani pamodināja telefona zvans. Kad es atbildēju, tad sadzirdēju tikai šņukstus. Visbeidzot, mana māsa saspringtā balsī sacīja: „Tomijs ir miris.”
Kāds 20 gadus vecs piedzēries šoferis Denveras piepilsētā, Kolorādo štatā, braucot ātrāk par 85 jūdzēm (135 km) stundā, pārdroši šķērsoja ceļu pie luksofora sarkanās gaismas. Viņš spēcīgi ietriecās mašīnā, kuru vadīja mans jaunākais brālis Tomijs, acumirklī nogalinot viņu un viņa sievu Džounu. Apmeklējuši Ziemassvētku sarīkojumu, viņi devās mājup pie savas mazās meitiņas.
Mēs ar sievu nekavējoties aizlidojām uz Denveru un devāmies uz apbedīšanas biroju. Mēs sapulcējāmies kopā ar maniem vecākiem, brāļiem un māsām, lai sērotu par mūsu mīļoto, Tomija un Džounas, zaudējumu. Mēs bijām viņus zaudējuši bezjēdzīga un noziedzīga nodarījuma rezultātā. Mūsu sirdis bija salauztas, un manī sāka pieaugt dusmas pret jauno likumpārkāpēju.
Tomijs strādāja par advokātu Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu departamentā, un turpmākajos gados viņš vēlējās kļūt par spēcīgu advokātu, aizstāvot indiāņu zemes un dabas resursus.
Kad bija pagājis kāds laiks, tika noturēta tiesas sēde jaunietim, kurš bija atbildīgs par slepkavību ar transportlīdzekli. Bēdu un skumju pilni, mani vecāki un vecākā māsa Keitija piedalījās tiesas sēdē. To apmeklēja arī iereibušā šofera vecāki. Kad tiesas sēde bija noslēgusies, viņi sēdēja uz soliņa un raudāja. Mani vecāki un māsa sēdēja turpat blakus, cenšoties savaldīt savas emocijas. Pēc mirkļa mani vecāki un māsa piecēlās un piegāja pie šofera vecākiem, un sacīja viņiem mierinājuma vārdus, un pauda piedošanu. Vīri paspieda rokas, sievietes turēja rokas, visiem bija dziļas bēdas un asaras, visi atzina, ka abas ģimenes ir ļoti cietušas. Mamma, tētis un Keita savā klusajā spēkā un drosmē parādīja mūsu ģimenei, kāda ir piedošana.
Šāda piedošanas paušana tādā brīdī mīkstināja manu sirdi un pavēra ceļu uz dziedināšanu. Laika gaitā es iemācījos, kā citiem piedot. Tikai ar Miera Prinča palīdzību mana sāpīgā nasta tika atvieglināta. Man vienmēr pietrūks Tomija un Džounas, bet piedošana man tagad ļauj atcerēties viņus ar pilnīgu prieku. Un es zinu, ka mēs atkal būsim kopā kā ģimene.
Es nesaku, ka mums vajadzētu attaisnot nelikumīgu rīcību. Mēs labi zinām, ka ikvienam ir jāuzņemas atbildība par savu noziedzīgo nodarījumu un civiltiesiskajiem pārkāpumiem. Tomēr mēs zinām arī to, ka mums kā Dieva dēliem un meitām ir jāseko Jēzus Kristus mācībām. Mums ir jābūt piedodošiem pat tad, ja šķiet, ka citi mūsu piedošanu nav pelnījuši.
Glābējs mācīja:
„Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.
Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.”3
Mēs visi varam saņemt neizsakāmu mieru un būt vienoti ar mūsu Glābēju, ja iemācāmies brīvi piedot tiem, kas mums ir nodarījuši kādu netaisnību. Šāda vienotība mūsu dzīvēs ienes Glābēja spēku pārliecinošā un neaizmirstamā veidā.
Apustulis Pāvils deva padomu:
„Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā;
ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat … ; tāpat kā [Kristus] jums piedevis, piedodiet arī jūs.”4
Pats Tas Kungs ir paziņojis:
„Tādēļ Es saku jums, lai jūs piedotu cits citam; jo tas, kas nepiedod savam brālim viņa pārkāpumus, paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks.
Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem.”5
Mūsu Glābēja un Izpircēja, Jēzus Kristus, mācība ir skaidra — ja grēcinieks cer saņemt piedošanu, viņam vai viņai ir jāspēj piedot citiem.6
Brāļi un māsas, vai mūsu dzīvēs ir cilvēki, kas mūs ir sāpinājuši? Vai mēs turam sevī aizvainojuma un dusmu sajūtas, kas šķiet pilnīgi pamatotas? Vai mēs ļaujam lepnībai mūs atturēt no piedošanas un sliktu sajūtu atlaišanas? Es aicinu mūs visus pilnībā piedot un ļaut notikt iekšējai dziedināšanai. Pat ja jūs nespējat piedot uzreiz, ziniet: ja mēs to vēlamies un uz to tiecamies, mēs to spēsim — gluži tāpat kā tas notika pēc mana brāļa nāves.
Lūdzu, atcerieties arī to, ka piedošanas princips sevī ietver arī piedošanu sev.
„Lūk, tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu.”7
Es lūdzu, kaut katrs no mums atcerētos un sekotu Jēzus Kristus piemēram. Pie krusta, Golgātā, Savās sāpēs Viņš sacīja šos vārdus: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”8
Būdami ar piedodošu sirdi un attiecīgi rīkojoties, līdzīgi kā to darīja mani vecāki un vecākā māsa, mēs varam apzināties Glābēja apsolījumu: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”9
Es liecinu, ka mēs pieredzēsim šo mieru savā dzīvē, ja dzīvosim pēc Jēzus Kristus mācībām un sekosim Viņa piemēram, piedodot citiem. Ja mēs piedosim, es apsolu, ka Glābējs mūs stiprinās, un Viņa spēks un prieks ieplūdīs mūsu dzīvē.
Kaps ir tukšs. Kristus dzīvo. Es pazīstu Viņu. Es mīlu Viņu. Es esmu pateicīgs par Viņa žēlastību, kas ir stiprinošs spēks, ar kuru pietiek, lai visu varētu dziedināt. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.