2010.–2019. gads
    Mūsu mērķis ir rūpēties par cilvēkiem
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Mūsu mērķis ir rūpēties par cilvēkiem

    Baznīcas mērķis ir rūpēties par jums, Tā Kunga mācekļiem, — tiem, kuri Viņu mīl un Viņam seko un kuri ir uzņēmušies Viņa vārdu.

    Gatavojoties brīnišķīgā Parīzes Francijas tempļa celtniecībai, es piedzīvoju ko tādu, ko nekad neaizmirsīšu. Kad 2010. gadā templim tika atrasts zemesgabals, pilsētas mērs mūs uzaicināja satikties, lai uzzinātu ko vairāk par mūsu Baznīcu. Šī tikšanās bija kritisks solis celtniecības atļaujas iegūšanai. Ar īpašu rūpību mēs sagatavojām prezentāciju, kurā iekļāvām vairākus iespaidīgus attēlus ar pēdējo dienu svēto tempļiem. Es kvēli cerēju, ka tempļu arhitektoniskais skaistums pārliecinās mēru atbalstīt mūsu projektu.

    Man par pārsteigumu, mērs norādīja, ka tā vietā, lai aplūkotu mūsu prezentāciju, viņš ar savu komandu vēlētos veikt izmeklēšanu, lai saprastu, kāda veida Baznīca mēs esam. Nākamajā mēnesī mēs atkal tikām uzaicināti uz tikšanos, lai noklausītos ziņojumu, ko sniedza pilsētas padomes locekle, kura bija arī reliģijas vēstures profesore. Viņa teica: „Vairāk par visu mēs vēlējāmies saprast, kādi ir jūsu Baznīcas locekļi. Pirmkārt, mēs apmeklējām vienu no jūsu dievkalpojumiem. Mēs nosēdāmies zāles aizmugurē un rūpīgi novērojām draudzes locekļus un to, ko viņi darīja. Tad mēs satikāmies ar jūsu kaimiņiem — tiem, kuri dzīvo jūsu staba centra apkārtnē, un jautājām, kādi cilvēki ir mormoņi.”

    „Un ko jūs secinājāt?” Es jautāju, juzdams nelielu satraukumu. Viņa atbildēja: „Mēs atklājām, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca līdzinās sākotnējai Jēzus Kristus Baznīcai vairāk nekā jebkura cita baznīca, kuru mēs zinām.” Es gandrīz iebildu, sakot: „Tā nav taisnība! Tā nav baznīca, kas visvairāk līdzinās Jēzus Kristus Baznīcai, tā ir Jēzus Kristus Baznīca — tā pati baznīca, patiesā baznīca. Taču es savaldījos un tā vietā klusībā izteicu pateicības lūgšanu. Pēc tam mērs mums paziņoja, ka, pamatojoties uz viņu pētījumu, viņam un viņa komandai nav iebildumu pret tempļa celtniecību šajā rajonā.

    Šodien, domājot par šo brīnumaino pieredzi, es jūtos pateicīgs par mēra gudrību un izpratni. Viņš zināja, ka viens no svarīgākajiem faktoriem, lai gūtu izpratni par Baznīcu, nav skatīties uz tās ēku ārējo izskatu vai to aplūkot kā labi organizētu institūciju, bet gan raudzīties uz miljoniem uzticīgu Baznīcas locekļu dzīvi, kuri katru dienu cenšas sekot Jēzus Kristus piemēram.

    Definīciju par Baznīcu var atvasināt no kādas Mormona Grāmatas rakstvietas, kurā teikts: „Un tie [domājot Kristus mācekļus], kas tapa kristīti Jēzus Vārdā, tika saukti par Kristus baznīcu.”1

    Citiem vārdiem sakot, Baznīcas mērķis ir rūpēties par cilvēkiem. Rūpēties par jums, Tā Kunga mācekļiem, — tiem, kuri Viņu mīl un Viņam seko un kuri ir uzņēmušies Viņa vārdu, slēdzot derību.

    Prezidents Rasels M. Nelsons reiz salīdzināja Baznīcu ar labu automašīnu. Mums visiem patīk, ja mūsu automašīna ir tīra un spodra. Taču automašīnas galvenais mērķis ir nevis labi izskatīties, bet pārvietot cilvēkus.2 Līdzīgi arī mēs, Baznīcas locekļi, novērtējam, ka mums ir skaistas pielūgsmes vietas, kas ir tīras un labi uzturētas, un mēs priecājamies arī par to, ka mums ir programmas, kas labi darbojas. Taču tās ir tikai atbalsta sistēmas. Mūsu vienīgais mērķis ir aicināt ikvienu Dieva dēlu un meitu nākt pie Kristus un vest viņu pa derības ceļu. Nekas nav svarīgāks. Mūsu darbs ir rūpēties par cilvēkiem un derībām.

    Vai nav brīnišķīgi, ka nosaukums, kas caur atklāsmi dots atjaunotajai Baznīcai, sasaista kopā divus galvenos katras evaņģēlija derības elementus? Pirmais ir Jēzus Kristus vārds. Šī ir Viņa Baznīca, un Viņa iesvētošā Izpirkšana un derības ir vienīgais ceļš uz glābšanu un paaugstināšanu. Otrais vārds attiecas uz mums — svētajiem — jeb, citiem vārdiem, Viņa lieciniekiem un mācekļiem.

    Es iemācījos, cik svarīgi ir koncentrēties uz cilvēkiem, kalpojot par Francijas staba prezidentu. Savas kalpošanas sākumā es savā prātā attiecībā uz stabu biju izvirzījis ļoti godkārīgus mērķus: radīt jaunas draudzes, uzcelt jaunas baznīcas ēkas un pat templi mūsu apgabalā. Kad es pēc sešiem gadiem tiku atbrīvots no aicinājuma, neviens no šiem mērķiem nebija sasniegts. To varētu uzskatīt par pilnīgu neveiksmi, ja vien šo sešu gadu laikā mani mērķi nebūtu krietni mainījušies.

    Kad es dienā, kad tiku atbrīvots no aicinājuma, sēdēju uz paaugstinājuma, mani pārņēma spēcīga pateicības un labi paveikta darba sajūta. Es aplūkoju simtiem sanākušo draudzes locekļu sejas. Es atcerējos garīgās pieredzes, kas bija saistītas ar ikvienu no viņiem.

    Viņu vidū bija tie brāļi un māsas, kuri bija iegājuši kristību ūdeņos, tie, kuriem es biju parakstījis viņu pirmās rekomendācijas, lai viņi varētu saņemt svētos tempļa priekšrakstus, un tie jaunieši un pāri, kurus es biju iesvētījis vai atbrīvojis no pilnlaika misijas. Viņu vidū bija arī daudzi citi, kuriem es biju kalpojis, viņiem piedzīvojot dzīves pārbaudījumus un likstas. Es izjutu spēcīgu, brālīgu mīlestību pret katru no viņiem. Es biju izjutis īstu prieku, viņiem kalpojot, un priecājos par viņu pieaugošo uzticību un ticību Glābējam.

    Prezidents M. Rasels Balards mācīja: „Mūsu vissvarīgākajos Baznīcas pienākumos ietilpst nevis ziņojumi par statistiku vai sanāksmju vadīšana, bet gan tas, vai cilvēki, kuriem personīgi kalpojam, tāpat kā to darīja Glābējs, ir pacilāti, iedrošināti un galu galā — mainās.”3

    Mani dārgie brāļi un māsas, vai mēs aktīvi dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju, vai arī mēs sevi vienkārši nodarbinām, lai izpildītu Baznīcas aicinājumus? Galvenais ir sekot Glābēja piemēram visās lietās. Ja mēs to darīsim, mēs dabīgi vēlēsimies koncentrēties uz cilvēku glābšanu, nevis uzdevumu pildīšanu un programmu īstenošanu.

    Vai jūs sev kādreiz esat pajautājuši, kā tas būtu, ja nākamajā svētdienā Glābējs apmeklētu jūsu bīskapiju vai draudzi? Ko Viņš darītu? Vai Viņš satrauktos par to, vai uzskates līdzekļi ir pietiekami labi un vai krēsli klasē ir pareizi izvietoti? Vai arī Viņš atrastu kādu, kuru mīlēt, mācīt un svētīt? Iespējams, Viņš uzmeklētu kādu jaunu draudzes locekli vai draugu, kuram likt justies gaidītam, vai kādu slimu brāli vai māsu, kuram nepieciešams mierinājums, vai arī kādu jaunieti, kuru māc šaubas un kuram nepieciešams uzmundrinājums un iedrošinājums.

    Kuras nodarbības Jēzus apmeklētu? Es nebrīnītos, ja Viņš vispirms apmeklētu Sākumskolas bērnus. Viņš droši vien noliektos ceļos, lai aprunātos ar viņiem aci pret aci. Viņš tiem izrādītu Savu mīlestību, stāstītu stāstus, paslavētu viņu zīmējumus un liecinātu par viņu Tēvu debesīs. Viņa attieksme būtu vienkārša, patiesa un nesamākslota. Vai mēs varam rīkoties tāpat?

    Es jums apsolu, ka, ja jūs centīsieties darīt to, ko Tas Kungs no jums vēlas, nekas nebūs svarīgāks, kā atrast cilvēkus, kuriem jūs varat palīdzēt un kurus varat svētīt. Baznīcā jūs koncentrēsieties uz to, lai mācītu cilvēkus un iedvesmotu viņu sirdis. Jūs rūpēsieties par to, lai veicinātu garīgu pieredzi, nevis noorganizētu teicamu nodarbību, lai kalpotu saviem līdzās esošajiem draudzes locekļiem, nevis tiektos pēc atzinības, apmeklējot noteiktu skaitu cilvēku. Jūs to nedarīsiet sevis, bet gan viņu dēļ, kurus mēs saucam par mūsu brāļiem un mūsu māsām.

    Dažreiz mēs runājam par iešanu uz baznīcu. Taču Baznīca ir kas vairāk par ēku vai kādu noteiktu vietu. Tā ir vienlīdz patiesa un dzīva gan vispieticīgākajās ēkās — visattālākajos pasaules reģionos, gan šeit, Baznīcas galvenajā pārvaldē — Soltleiksitijā. Tas Kungs ir teicis: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”4

    Mēs ņemam līdzi Baznīcu, kur vien ejam: uz darbu, uz skolu, dodoties atvaļinājumā un esot mūsu pašu mājās. Ar mūsu klātbūtni un ietekmi var būt pietiekami, lai vietu, kur atrodamies, padarītu svētu.

    Es atceros kādu sarunu ar draugu, kurš nav no mūsu ticības. Viņš bija pārsteigts, uzzinot, ka ikviens cienīgs vīrietis mūsu Baznīcā var saņemt priesterību. Viņš jautāja: „Bet cik daudz priesterības nesēju ir jūsu draudzē?”

    Es atbildēju: „Aptuveni starp 30 un 40.”

    Viņš apmulsa un turpināja: „Manā draudzē ir tikai viens priesteris. Kādēļ jums ir nepieciešami tik daudzi priesteri svētdienas rītā?”

    Viņa jautājuma ieintriģēts, es sajutu iedvesmu atbildēt: „Es tev piekrītu. Nedomāju, ka mums ir nepieciešami tik daudzi priesteri baznīcā svētdienas dienā. Taču mums ir nepieciešami priesterības nesēji katrā mājā. Un, ja kādā mājā nav priesterības nesēja, tad citi priesterības nesēji tiek aicināti rūpēties par šo ģimeni un tai kalpot.”

    Mūsu Baznīca nav baznīca, uz kuru doties tikai svētdienās. Mēs turpinām pielūgt katru nedēļas dienu, lai arī kur mēs atrastos un lai arī ko darītu. Tieši mūsu mājas „ir mūsu ticības galvenās svētnīcas”.5 Tieši mūsu mājas ir vieta, kurās mēs visbiežāk lūdzam, svētām, studējam, mācām Dieva vārdu un kalpojam ar tīru mīlestību. Saskaņā ar savu personīgo pieredzi es varu liecināt, ka mūsu mājas ir svētas vietas, kur var pārpilnībā sajust Garu — tikpat lielā vai dažkārt pat vēl lielākā mērā, nekā mūsu formālajās pielūgsmes vietās.

    Es liecinu, ka šī Baznīca ir Jēzus Kristus Baznīca. Tās spēks un dzīvotspēja izriet no darbiem, ko ik dienu veic miljoniem Viņa mācekļu, kuri ik dienu cenšas sekot Viņa augstākajam piemēram, rūpējoties par citiem. Kristus dzīvo, un Viņš vada šo Baznīcu. Prezidents Rasels M. Nelsons ir pravietis, kuru Viņš ir izvēlējies, lai mūs vadītu mūsdienās. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.