2010–2017
    Jūs neesat vieni šajā darbā
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Jūs neesat vieni šajā darbā

    Pārejot no viena priesterības kalpošanas amata pie cita, jūs redzēsiet, ka Tas Kungs ir jums līdzās šajā darbā.

    Brāļi, mēs esam pateicīgi, ka Tas Kungs ir aicinājis elderu Ronaldu A. Rasbandu, elderu Geriju E. Stīvensonu un elderu Deilu G. Renlandu par Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuļiem. Mēs atbalstām viņus ar visu savu sirdi, savām lūgšanām un savu ticību.

    Mēs zinām par viņu varenajām spējām. Tomēr, stājoties aicinājumā, viņiem, tāpat kā mums visiem, būs nepieciešams apliecinājums, ka Tas Kungs ir līdzās tiem Viņa darbā. Šāda pārliecība ir vajadzīga gan jaunākajam diakonam, gan vispieredzējušākajam augstajam priesterim, kurš saņem jaunu aicinājumu.

    Šī pārliecība pieaug, saprotot, ka Viņš ir aicinājis jūs caur Saviem kalpiem. Es vēlos jūs iedrošināt un palīdzēt jums apzināties, ka tad, kad jūs darāt savu daļu, Tas Kungs pievieno jūsu pūliņiem Savu spēku.

    Ikviens aicinājums, ko saņemam Tā Kunga valstībā, prasa daudz vairāk par mūsu cilvēcisko spriestspēju un mūsu personīgo spēku. Šie aicinājumi prasa Tā Kunga palīdzību, kas tiks dota. Pat jauns diakons sapratīs, ka tā ir patiesība, un turpinās mācīties visus turpmākos gadus.

    Šovakar šeit ir viens no maniem mazdēliem, kuram šī ir pirmā priesterības sesija. Viņš tika ordinēts par diakonu pirms sešām dienām. Viņš sagaida, ka viņa pirmais veikums, pildot priesterības pienākumus, būs Svētā Vakarēdiena pienešana nākamsvētdien. Es lūdzu, kaut viņš spētu saprast, kas tieši tobrīd notiek.

    Viņš varētu domāt, ka viņa darbs Tā Kunga labā ir pienest Svētā Vakarēdiena trauku tiem, kas sanākuši uz dievkalpojumu. Taču Tā Kunga mērķis nav vienkārši tas, lai cilvēki pieņemtu maizi un ūdeni. Viņš vēlas, lai viņi ievērotu derības, kas virzīs tos pa ceļu — pretī mūžīgajai dzīvei. Un, lai tas notiktu, Tam Kungam ir jāgādā, lai cilvēks, kuram diakons pienes trauku, gūtu garīgu pieredzi.

    Reiz esmu redzējis, kā tas notiek pansionātā, kur diakons paliecās uz priekšu, lai padotu trauku sirmai sievietei. Viņa palūkojās uz maizi tā, it kā tā būtu dārgums. Es joprojām neesmu aizmirsis viņas smaidu, kad viņa to pieņēma un tad pastiepās uz augšu, lai noglāstītu diakona galvu, diezgan skaļi sakot: „Ak, paldies tev!”

    Šis diakons vienkārši veica savu priesterības pienākumu. Taču Tas Kungs pavairoja šī diakona veikumu. Bija skaidri redzams, ka, izsakot sirsnīgu pateicību par diakona kalpošanu, šī māsa atcerējās par Glābēju. Kad diakons pienesa viņai Svēto Vakarēdienu, viņa saņēma apliecinājumu, ka ar viņu būs Svētais Gars. Todien pansionātā viņa nebija viena. Tāpat arī diakons nebija viens savā vienkāršajā kalpošanā.

    Jauns skolotājs Ārona priesterībā, ejot mācīt ģimeni, var nejust, ka šajā darbā viņš ir Tā Kunga partneris. Taču es joprojām atceros vienkāršo liecību, ko sniedza jauns mājskolotājs, kurš apmeklēja mūsu māju. Gars apliecināja viņa vārdus man un manai ģimenei. Varbūt, ka viņš pats šo dienu vairs neatceras, bet es gan.

    Tas Kungs atkal pavairos jaunā vīrieša centienus, kad viņš tiks aicināts par priesteri. Var gadīties, ka pirmais cilvēks, kas viņam būs jākristī, piemēram, būs kāds jaunietis, kuru viņš nemaz nepazīst. Varbūt viņš raizēsies par to, vai spēs pateikt pareizos vārdus un pareizi izpildīt šo priekšrakstu.

    Taču Tas Kungs, kuram viņš kalpo, vairos viņa aicinājumu. Cilvēks, kuru viņš kristī, ir izvēlējies virzīties pa ceļu — pretī mūžīgajai dzīvei. Tas Kungs paveiks Sava darba lielāko daļu. Reiz Viņš paveica to ar mani, kad zēns, kuru kristīju, asarām ritot, pačukstēja man: „Es esmu tīrs. Es esmu tīrs.”

    Pārejot no viena priesterības kalpošanas amata pie cita, jūs redzēsiet, ka Tas Kungs ir jums līdzās šajā darbā. Es mācījos par to pirms daudziem gadiem kādā staba konferencē, tiekoties ar kādu elderu kvoruma prezidentu. Šajā konferencē tika nosaukti vairāk nekā 40 vīrieši, kuri gatavojās saņemt Melhisedeka priesterību.

    Staba prezidents pieliecās un pačukstēja man: „Visi šie vīrieši bija mazaktīvi potenciālie elderi.” Apbrīnas pārņemts, es vaicāju prezidentam, kādu programmu viņš izmantojis, lai glābtu šos vīrus.

    Viņš norādīja uz kādu jaunu vīrieti zāles aizmugurē. Viņš teica: „Tur viņš ir. Vairums šo vīru ir atgriezušies, pateicoties šim elderu kvoruma prezidentam. Viņš sēdēja pēdējā rindā, ģērbies ikdienišķās drēbēs, izstiepis sakrustotās, nonēsātos zābakos ieautās kājas.

    Es palūdzu, lai staba prezidents pēc sanāksmes mūs iepazīstina. Kad mēs tikāmies, es pateicu jaunajam vīrietim, ka esmu pārsteigts par viņa veikumu un vaicāju viņam, kā viņš to panācis. Viņš paraustīja plecus. Viņš acīmredzami nedomāja, ka tas ir viņa nopelns.

    Tad viņš klusi teica: „Es pazīstu ikvienu neaktīvo puisi šajā pilsētā. Lielākajai daļai no tiem ir pikapi. Arī man tāds ir. Es mazgāju savu pikapu turpat, kur viņi mazgā savējos. Pēc kāda laika mēs jau kļuvām par draugiem.

    Tad es pagaidīju, līdz viņu dzīvē kaut kas sagāja grīstē. Tā notiek vienmēr. Viņi man par to pastāstīja. Es noklausījos un ne pie kā viņus nevainoju. Tad, kad viņi saka: „Ar manu dzīvi kaut kas nav kārtībā. Vienkārši ir jābūt kaut kam labākam par šo,” es pastāstu viņiem, kas tiem trūkst un kur to atrast. Dažkārt viņi man notic, un, kad viņi notic, es vedu viņus sev līdzi.”

    Jūs redzat, kāpēc viņš bija tik pieticīgs. Viņš zināja, ka ir paveicis savu nelielo darba daļu un ka Tas Kungs ir paveicis pārējo. Tas Kungs bija tas, kurš aizskāra šo vīru sirdis viņu likstās. Tas Kungs bija tas, kurš lika tiem sajust, ka viņu dzīvei vajadzētu būt labākai, sniedzot cerību, ka viņi var atrast risinājumu.

    Jaunais vīrietis, kurš, tāpat kā jūs, bija Tā Kunga kalps, vienkārši ticēja: ja viņš darīs savu nelielo darba daļu, Tas Kungs palīdzēs šiem vīriem pārnākt mājās un iegūt laimi, kuru var dāvāt vienīgi Viņš. Šis vīrietis zināja arī to, ka Tas Kungs ir aicinājis viņu par elderu kvoruma prezidentu tāpēc, ka zina — viņš paveiks savu darba daļu.

    Jūsu kalpošanā būs periodi, kad jums nebūs tik apbrīnojamu un acīmredzamu panākumu kā šim jaunajam elderu kvoruma prezidentam. Tādos brīžos jums vajadzēs pārliecību, ka Tas Kungs ir aicinājis jūs caur Saviem pilnvarotajiem kalpiem, zinot, ka jūs paveiksiet savu darba daļu. Ticībai Tā Kunga kalpu izteiktajam aicinājumam bija izšķiroša loma mana vecvectēva Henrija Airinga misionāru kalpošanā.

    Viņš tika kristīts 1855. gada 11. martā Sentluisā, Misūri štatā. Drīz pēc tam Erastus Snovs ordinēja viņu priestera amatā. 6. oktobrī Sentluisas staba prezidents Džons H. Hārts aicināja viņu doties misijā un kalpot Čeroki tautai. 11. oktobrī viņš tika ordinēts par elderu. 24. oktobrī viņš zirga mugurā devās uz Čeroki misiju. Viņam bija 20 gadu, un viņš bija jaunpievērstais tikai septiņus mēnešus.

    Ja kādam no priesterības nesējiem kādreiz ir bijis iemesls justies nepiemērotam un nesagatavotam, tas bija Henrijs Airings. Vienīgais iemesls, kas varēja sniegt viņam drosmi doties misijā, bija tas, ka sirds dziļumos viņš zināja — Dievs ir aicinājis viņu caur Saviem pilnvarotajiem kalpiem. Tas bija viņa drosmes avots. Un tam būtu jābūt mūsu drosmes un neatlaidības avotam, lai kādi būtu mūsu priesterības aicinājumi.

    Kad elders Airings bija nokalpojis trīs grūtību pilnus gadus, nomira viņa misijas prezidents, un 1858. gada 6. oktobra sanāksmē Henrijs tika izvirzīts un atbalstīts par misijas prezidentu. Viņš bija pārsteigts un tikpat šokēts kā jebkurš jaunais diakons. Viņš rakstīja: „Tas bija diezgan negaidīti — tikt aicinātam šajā atbildīgajā amatā, bet, tā kā tā bija brāļu griba, es priekpilni to pieņēmu, tajā pašā laikā apzinoties savas milzīgās vājības un pieredzes trūkumu.”1

    1859. gadā jaunieceltais prezidents Airings devās pie Čeroki, Krīku un Čokto tautām. Pateicoties viņa pūliņiem, Tas Kungs, kā rakstīja pats Henrijs, „pievienoja Baznīcai daudzus”. Viņš organizēja divas draudzes, bet minēja, ka „tikai nedaudzi dedzīgi iesaistās darbā”.2

    Pēc gada Henrijam nācās saskarties ar grūtībām, jo to cilvēku politiskie vadītāji, starp kuriem viņš kalpoja, vairs neatļāva pēdējo dienu misionāriem darīt savu darbu. Domājot par to, kā vajadzētu rīkoties, viņš atcerējās iepriekšējā misijas prezidenta norādījumus, ka viņam vajadzētu pagarināt savu misiju līdz 1859. gadam.3

    1859. gada oktobrī Henrijs aizrakstīja prezidentam Brigamam Jangam, lūdzot norādījumus, taču nesaņēma atbildi uz savu jautājumu. Henrijs rakstīja: „Nesaņemdams nekādu atbildi no Baznīcas prezidenta, es piesaucu To Kungu lūgšanā, lūdzot atklāt man Savu prātu un gribu attiecībā uz to, vai man jāpaliek šeit ilgāk vai jādodas uz Ciānu.”

    Viņš turpina: „Atbildot uz manu lūgšanu, man tika dots šāds sapnis. Es sapņoju, ka esmu ieradies [Soltleiksitijā] un nekavējoties dodos uz [prezidenta Brigama] Janga biroju, kur viņu uzeju. Es viņam teicu: „[Prezident] Jang, es esmu atstājis savu misiju, atgriežoties pēc sava prāta, bet, ja tas nav pareizi, esmu ar mieru doties atpakaļ un pabeigt savu misiju.” [Sapnī pravietis viņam] atbildēja: „Tu esi palicis pietiekami ilgi, viss kārtībā.””

    Henrijs ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Tā kā man jau iepriekš bija bijuši sapņi, kas pavisam burtiski piepildījās, man bija pietiekami ticības, ka tā notiks arī šoreiz, un es uzreiz uzsāku gatavoties ceļam.”

    Viņš atgriezās Soltleiksitijā 1860. gada 29. augustā, lielāko daļu ceļa noejot kājām. Pēc divām dienām viņš iegāja prezidenta Brigama Janga birojā.

    Henrijs aprakstīja savu pieredzi šādiem vārdiem: „[Es] pieteicos pie [prezidenta] Janga, kurš uzņēma [mani] ļoti laipni. Es teicu viņam: „[Prezident] Jang, es esmu atnācis, kaut pēc manis netika sūtīts. Ja esmu rīkojies nepareizi, esmu ar mieru atgriezties un pabeigt savu misiju.” [Brigams Jangs] atbildēja: „Viss kārtībā. … Mēs jūs meklējām.”

    Henrijs aprakstīja savu prieku, sakot: „Tā nu mans sapnis pavisam burtiski piepildījās.”4

    Viņu priecēja apliecinājums, ka Tas Kungs ir strādājis līdz ar viņu un gādājis par viņu. Viņš saprata to, kas attiecas uz mums visiem, — ka Tā Kunga kalpi ir iedvesmoti un zina Tā Kunga gribu. Un Henrijs Airings apliecināja arī to, ko zinu es, — ka pravietis, priesterības prezidents, tiek Dieva iedvesmots, gādājot un rūpējoties par Tā Kunga kalpiem un aicinot tos.

    Lai kāds būtu jūsu aicinājums priesterībā, var gadīties, ka dažkārt jums šķiet — Debesu Tēvs nav lietas kursā par jums. Jūs varat lūgt, lai uzzinātu Viņa gribu, un, ja jūs lūgsit ar patiesu vēlmi darīt jebko, ko Viņš no jums prasa, jūs saņemsiet atbildi.

    Debesu Tēvs ļaus jums sajust, ka Viņš pazīst jūs, ka Viņš novērtē jūsu kalpošanu un ka jūs kļūstat cienīgi saņemt Tā Kunga sveicienu, ko tik ļoti vēlētos dzirdēt: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.”5

    Es lūdzu par to, kaut katrs priesterības nesējs pasniegtu roku ticībā, lai izglābtu ikvienu dvēseli, par kuru viņš ir atbildīgs. Dievs pievienos Savu spēku Savu kalpu pūliņiem. Cilvēku sirdis tiks skartas, mudinot veikt tādas izvēles, kas vedīs tos pa evaņģēlija ceļu pretī laimei un projām no bēdām.

    Es lūdzu par to, kā arī par to, lai ikviens priesterības nesējs, pildot savu priesterības aicinājumu, sajustu Debesu Tēva, Glābēja un Dieva pravieša mīlošo un rūpīgo gādību.

    Es dalos ar jums savā īpašajā liecībā, ka mēs esam stājušies augšāmceltā Kunga, Jēzus Kristus, kalpībā. Es liecinu, ka Viņš ir aicinājis mūs visus Savā kalpošanā, zinot par mūsu spējām un saprotot, kāda palīdzība mums būs nepieciešama. Viņš svētīs mūsu pūliņus daudz lielākā mērā, nekā to sagaidām, ja vien mēs darīsim labāko, ko varam, kalpojot Viņam. Es liecinu, ka Dieva pravietis, kurš ir visas pasaules priesterības nesēju prezidents, ir Dieva iedvesmots.

    Es esmu pateicīgs par uzticīgu priesterības nesēju piemēru it visur. Debesu Tēvs un Glābējs ir pateicīgi par to, ka jūs darāt savu darba daļu. Viņi pazīst jūs, Viņi uzrauga jūs, un Viņi mīl jūs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.