Mēs esam šeit, lai kalpotu taisnīgam mērķim
    Footnotes

    Mēs esam šeit, lai kalpotu taisnīgam mērķim

    Kaut mēs izvēlētos kalpot taisnīgam mērķim kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, drošsirdīgās pārstāves!

    Es jūtos pateicīga, ka mēs varam sanākt kopā ar tādām uzticīgām sievietēm kā Liza — māsai, ko redzējām video, — kurām ir šķīsta sirds, kuras mīl To Kungu un kalpo Viņam, pat sastopoties ar pārbaudījumiem. Lizas stāsts atgādina man, ka mums jāmīl citai citu, cenšoties saskatīt citai citas dvēseles skaistumu. Glābējs mācīja: „Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs.”1 Vai mums būtu 8 vai 108 gadi — katra no mums ir vērtīga Viņa acīs2 . Viņš mūs mīl. Mēs esam Dieva meitas. Mēs esam Ciānas māsas. Mums ir dievišķa daba, un katrai no mums ir paveicams varens darbs.

    Šovasar es tikos ar kādu jauku, jaunu māmiņu, kurai ir meitas. Viņa dalījās ar mani savās domās par to, ka mūsu jaunietēm ir vajadzīgs mērķis, kaut kas, kas palīdzētu tām justies novērtētām. Viņa zina, ka mēs varam atklāt savu individuālo un mūžīgo vērtību, rīkojoties saskaņā ar savu dievišķo laicīgās dzīves mērķi. Šovakar šis apbrīnojamais koris dziedāja, mācot par mūsu mērķi. Mēs ar drošu sirdi stājamies pretim pārbaudījumiem un likstām, par spīti bailēm un izmisumam. Mēs apņēmīgi darām savu daļu. Mēs esam šeit, lai kalpotu taisnīgam mērķim.3 Māsas, šajā darbā mēs visas esam novērtētas. Mēs visas esam vajadzīgas.

    Taisnīgais mērķis, kuram kalpojam, ir Kristus mērķis. Tas ir pestīšanas darbs.4 Tas Kungs mācīja: „Šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”5 Jēzus Kristus cieta, asiņoja katrā porā un ar pilnīgu mīlestību atdeva savu dzīvību ar mērķi — palīdzēt mums. Viņa mērķis ir labās vēstis, „prieka vēstis, … ka Viņš nāca pasaulē, patiesi Jēzus, lai tiktu sists krustā par pasauli un nestu pasaules grēkus, un iesvētītu pasauli, un attīrītu to no visas netaisnības; ka caur Viņu visi var tikt izglābti”6 . Mūsu Glābējs ir nospraudis šauro taku un rādījis ceļu.7 Es liecinu, ka, sekojot Viņa piemēram, mīlot Dievu un laipni un līdzjūtīgi kalpojot cita citai, mēs varēsim stāvēt šķīstas un „[nevainīgas] Dieva priekšā pēdējā dienā”8 . Mēs izvēlamies kalpot Tam Kungam un Viņa taisnīgajam mērķim, lai varētu kļūt kā viens ar Tēvu un Dēlu.9

    Pravietis Mormons skaidri paziņoja: „Jo mums ir darbs, kas jāizpilda, kamēr esam šajā pīšļu mājoklī, lai mēs varētu uzvarēt visas taisnības ienaidnieku un atpūtināt savas dvēseles Dieva valstībā.”10 Agrīnie Baznīcas vadītāji un agrāko dienu pionieri turpināja virzīties uz priekšu ar varonīgu drosmi, apņēmīgā uzticībā iedibināt atjaunoto evaņģēliju un celt tempļus, kur varētu tikt veikti paaugstināšanas priekšraksti. Arī mūsdienu pionieri, domājot visas mūs, turpina virzīties uz priekšu ticībā, „lai strādātu [Tā Kunga] vīna dārzā cilvēku dvēseļu glābšanai”11 . Un, kā mācīja prezidents Gordons B. Hinklijs: „Cik gan krāšņa būs nākotne, Visvarenajam turpinot Savu diženo darbu … caur nesavtīgu [kalpošanu], ko veic tie, kuru sirds ir pilna mīlestības pret pasaules Pestītāju!”12 Šajā glābšanas darbā mēs vienojamies ar uzticīgām bijušajām un esošajām māsām un jauno paaudzi!

    Pirms nākšanas pasaulē mēs pieņēmām Debesu Tēva ieceri, „saskaņā ar kuru [mēs varējām] iegūt laicīgo ķermeni un dzīves pieredzi uz zemes, lai pilnveidotos un beigu beigās īstenotu savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem”13 . Runājot par šo pirmslaicīgo derību, elders Džons A. Vidso skaidro: „Tieši tur un tad mēs piekritām glābt ne tikai paši sevi, bet … būt par visas cilvēces ģimenes glābējiem. Mēs stājāmies partnerībā ar To Kungu. Tad šī plāna īstenošana kļuva ne tikai par Tēva darbu un Glābēja darbu, bet arī par mūsu darbu. Pat mazākie no mums, paši pazemīgākie, ir Visvarenā partneri mūžīgās pestīšanas ieceres mērķa īstenošanā.”14

    Šeit, laicīgajā dzīvē, mēs no jauna esam slēgušas derību — kalpot Glābējam, veicot pestīšanas darbu. Piedaloties svētos priesterības priekšrakstos, mēs solām stāties kalpībā Dievam ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību.15 Mēs saņemam Svēto Garu un savos pūliņos tiecamies pēc Tā pamudinājumiem un vadības. Mēs izplatām taisnīgumu visā pasaulē, izprotot, ko Dievs vēlas, lai mēs darītu, un darot to.

    Es zinu kādu Sākumskolas meiteni, kas, stāvot autobusa pieturā, pateica draudzenei: „Hei! Tev jānāk uz Baznīcu kopā ar mani un jāmācās par Jēzu!”

    Esmu redzējusi, kā Jauno sieviešu klasē meitenes sadodas rokās, apņemoties kalpot cita citai, un pēc tam izplāno atbilstošu pieeju, kā palīdzēt jaunietei, kura cīnās ar atkarību.

    Esmu redzējusi, kā jaunās māmiņas ziedo visu savu laiku, talantus un enerģiju, rādot piemēru un mācot evaņģēlija principus, lai viņu bērni, gluži kā Helamana dēli, varētu drosmīgi un uzticīgi stāties pretī pārbaudījumiem, kārdinājumiem un pretestībai.

    Taču laikam jau visdziļāko pazemību izjutu, dzirdot, kā neprecēta pieaugusī māsa ar dedzīgu un šķīstu liecību pasludina, ka svarīgākais darbs, ko varam veikt, ir gatavošanās laulībai un ģimenes dzīvei. Lai gan viņai nav tādas pieredzes, viņa zina, ka ģimene ir glābšanas darba pamatu pamats. „Dieva laimes iecere ļauj ģimenes attiecībām turpināties arī pēc nāves.”16 Mēs pagodinām Tēva ieceri un slavējam Dievu, stiprinot un pagodinot šīs attiecības jaunās un mūžīgās laulību derības ietvaros. Mēs izvēlamies dzīvot šķīsti un tikumīgi, lai, rodoties iespējai, būtu sagatavotas stāties šajā svētajā derībā Tā Kunga namā un mūžam ievērot to.

    Mūsu visu dzīvē ir savi kāpumi un kritumi. Taču, neatkarīgi no tā, vai mēs mācāmies, strādājam, apgrozāmies sabiedrībā un it īpaši — esam mājās, mēs esam Tā Kunga pārstāves un mēs rīkojamies Viņa uzdevumā.

    Pestīšanas darbā nav vietas salīdzināšanai, kritizēšanai vai nosodījumam. Nav svarīgi, kāds ir mūsu vecums, pieredze vai stāvoklis sabiedrībā. Šajā svētajā darbā ir svarīgi iegūt salauztu sirdi, nožēlas pilnu garu un vēlmi izmantot savas dievišķās dāvanas un unikālos talantus, lai veiktu Tā Kunga darbu Viņa veidā. Mums nepieciešama pazemība, lai kristu ceļos, sakot: „Mans Tēvs, … ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”17

    Tā Kunga spēkā mēs varam „darīt visu”18 . Mēs turpinām tiekties pēc Viņa vadības caur lūgšanu, Svētajiem Rakstiem un Svētā Gara čukstiem. Kāda māsa, uzsākot veikt ļoti atbildīgu uzdevumu, rakstīja: „Dažkārt es prātoju, vai māsas agrīnās Baznīcas dienās vakaros nolika galvu uz spilvena, gluži kā mēs, lūdzot: „Lai ko arī nestu rītdiena, vai Tu man palīdzēsi tikt ar to galā?”” Tālāk viņa raksta: „Viena no svētībām ir tāda, [ka] mēs esam cita citai un mēs esam tajā visas kopā!”19 Lai kādi būtu mūsu apstākļi, lai cik tālu mēs būtu ceļā uz glābšanu, mūs visas vieno apņēmība sekot Glābējam. Mēs atbalstām cita citu, kalpojot Viņam.

    Ella Hoskina pabeidz personības attīstības programmu

    Varbūt jūs nesen lasījāt par māsu Ellu Hoskinu, kura 100 gadu vecumā tika aicināta palīdzēt savas bīskapijas jaunajām sievietēm personības attīstības programmā.20 Pēc aptuveni diviem gadiem, 102 gadu vecumā, māsa Hoskina ieguva savu Jaunās sievietes atzinības medaljonu. Gan jaunās sievietes — bīskapijas un staba jaunās sievietes —, gan Palīdzības biedrību prezidiji, gan ģimenes locekļi sanāca kopā, lai nosvinētu viņas sasniegumu. Šajā uzticīgajā kalpošanā zuda nozīme vecumam, organizācijai un ģimenes stāvoklim. Jaunās sievietes pauda savu pateicību par māsu Hoskinu, viņas mācībām un viņas taisnīgo piemēru. Viņas vēlas līdzināties viņai. Vēlāk es vaicāju māsai Hoskinai: „Kā jūs to paveicāt?”

    Viņa tūliņ pat atbildēja: „Es katru dienu nožēloju grēkus.”

    Šī mīlīgā kundzīte, kas, Tā Kunga Gara piepildīta, mirdz ar skaidru gaismu, atgādināja man, ka, lai mēs varētu mirdzēt svētuma dailē, stāvēt līdzās Glābējam un svētīt citus, mums jābūt tīrām. Mēs varam kļūt šķīstas caur Kristus labvēlību, noraidot bezdievību un izvēloties mīlēt Dievu ar visu spēku, prātu un izturību.21 Apustulis Pāvils mācīja: „Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi.”22 Neviena no mums nav nevainojama. Mēs visas esam pieļāvušas kļūdas. Taču mēs nožēlojam grēkus, lai kļūtu labākas un „[saglabātu Kristus] Vārdu vienmēr ierakstītu savās sirdīs”23 . Kalpojot Tā Kunga Vārdā, sirds šķīstumā mēs izstarojam Glābēja mīlestību un ļaujam citiem uz mirkli skatīt debesis.

    Kaut mēs izvēlētos kalpot taisnīgam mērķim kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, drošsirdīgās pārstāves! Darbosimies kopā un „virzīsimies uz priekšu ar dziesmu sirdī, dzīvojot pēc evaņģēlija, mīlot To Kungu un ceļot [Viņa] valstību”24 . Es liecinu, ka, darot šo diženo darbu, mēs varam iepazīt tīro Dieva mīlestību. Mēs varam iegūt patiesu prieku un visas mūžības godības. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.