2010.–2019. gads
Kristum pievērsta dzīve sniedz prieku
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Kristum pievērsta dzīve sniedz prieku

Mūsu dzīvēm vajadzētu būt pilnībā pievērstām Kristum, ja mēs vēlamies rast patiesu prieku un mieru šajā dzīvē.

„Pasaulē, kurā dzīvojam, it visur tiek izdarīts liels spiediens uz krietniem cilvēkiem, lai viņi pazeminātu vai pat atteiktos no savas taisnīgās dzīves standartiem. Tomēr, par spīti ļaunumam un kārdinājumiem, kas ieskauj mūs ik dienas, mēs varam rast un mēs jau tagad rodam patiesu prieku, dzīvojot Kristum pievērstu dzīvi.

Pievēršot mūsu dzīves Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam, tas var ienest mūsu dzīvēs stabilitāti un laimi, kā to parāda tālāk sniegtie piemēri.

Elderam Taiči Aobam no Septiņdesmitajiem, kurš mīt nelielā kalnu ciematā Šikoku, Japānā, palūdza mācīt stundu jauniešu konferencē. „Palieciet svētajās vietās” tika izvēlēta par konferences tēmu. Apdomājot tēmu un to, ko mācīt, elders Aoba nolēma izmantot savu nodarbošanos kā mācību līdzekli. Viņa darbs ir veidot māla traukus.

Still Stand in the Center

Elders Aoba stāsta, ka jaunieši viņa klasē patiešām atdzīvojās, kad viņi redzēja, kā viņš spēja gandrīz maģiski pārveidot māla formas savās rokās par šķīvjiem, bļodām un krūzēm. Pēc savas demonstrācijas viņš jautāja, vai kāds no viņiem vēlētos pamēģināt. Viņi visi pacēla savas rokas.

Eldera Aobas priekšā iznāca daži jaunieši, lai izmēģinātu savu jauno interesi. Viņi pieņēma, pēc tam, kad bija vērojuši viņu, ka tas būs diezgan vienkārši. Tomēr nevienam no viņiem neveicās savos mēģinājumos izveidot pat vienkāršu bļodu. Viņi noteica: „Es to nespēju izdarīt!” „Kāpēc tas ir tik grūti?” „Tas ir tik sarežģīti.” Šie komentāri tika izteikti, kamēr māls lidoja pa visu telpu.

Viņš jautāja jauniešiem, kādēļ, veidojot māla traukus, tas viņiem sagādā tādas grūtības. Viņi sniedza dažādas atbildes: „Man nav nekādas pieredzes”, „Mani nekad neviens nav apmācījis” vai „Es neesmu talantīgs”. Pamatojoties uz rezultātiem, viss, ko viņi teica, bija patiesība; tomēr visnozīmīgākais neveiksmes iemesls bija izskaidrojams ar to, ka māls netika novietots ripas centrā. Jaunieši domāja, ka viņi bija novietojuši mālu centrā, bet no profesionāļa viedokļa tas nebija precīzi centrā. Tad viņš teica viņiem: „Izmēģināsim šo vēl vienu reizi.”

Still Stand in the Center

Šoreiz elders Aoba novietoja mālu precīzi ripas centrā un tad sāka griezt ripu, izveidojot caurumu māla vidū. Daži jaunieši mēģināja vēlreiz. Šoreiz visi sāka aplaudēt, kad viņi teica: „Neticami! Tas vairs nekustas!”, „Es to varu izdarīt!” vai „Es to izdarīju!” Protams, formas nebija perfektas, bet iznākums bija pavisam citādāks nekā pirmajā mēģinājumā. Viņu veiksmes iemesls bija tāds, ka māls bija precīzi novietots ripas centrā.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir līdzīga podnieka ripai, un ripas griešanās ātrums palielinās. Tāpat kā mālam uz podnieka ripas, mūsu dzīves centrā vajadzētu būt kam svarīgam. Mūsu kodolam mūsu dzīves centrā vajadzētu būt Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam. Dzīvot Kristum pievērstu dzīvi nozīmē, ka mēs mācāmies par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju un tad sekojam Viņa piemēram, precīzi izpildot Viņa pavēles.

Senais pravietis Jesaja paziņoja: „Bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs.”1

Ja mūsu dzīves ir pievērstas Jēzum Kristum, Viņš var mūs veiksmīgi izveidot par tādiem, kādiem mums vajadzētu būt, lai sagatavotos atgriezties Viņa un Debesu Tēva klātbūtnē celestiālajā valstībā. Prieks, ko mēs izjutīsim šajā dzīvē, būs tieši proporcionāls tam, cik labi mūsu dzīves ir pievērstas Jēzus Kristus mācībām, piemēram un Izpirkšanas upurim.

Brāļi un māsas, es piedzimu pēdējo dienu svēto ģimenē, kuri ir Baznīcas locekļi vairākās paaudzēs, tādēļ svētības un prieks, kas nāk no Jēzus Kristus evaņģēlija, ir kā mūsu ģimenes kultūras pamats, kas ir ieausts mūsu ikdienas dzīvē. Taču tikai pēc manas pilnlaika misijas, kad es vēl biju jaunietis, es aptvēru Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības pozitīvo ietekmi uz tiem, kuri nekad iepriekš savās dzīvēs nebija pieredzējuši šīs svētības. Šis pants no Mateja evaņģēlija atspoguļo procesu, kādu pieredz cilvēki, kuri tiek pievērsti Jēzus Kristus evaņģēlijam: „Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.”2

Ļaujiet man dalīties ar jums kādā piemērā no Mormona Grāmatas, kas attēlo to, ko viens jaunpievērstais bija gatavs maksāt, lai tikai saņemtu prieku, kas gūstams no atrastās mantas, par ko Jēzus runāja līdzībā par tīrumā apslēpto mantu.

Atcerieties, Almas grāmatas 20. nodaļā Amons un Lamonijs ceļoja uz Midonijas zemi ar mērķi atrast un atbrīvot Amona brāli Āronu no cietuma. Ceļā uz turieni viņi satika Lamonija tēvu, kas bija lamaniešu ķēniņš pār visu zemi.

Ķēniņš bija ļoti neapmierināts, ka viņa dēls Lamonijs ceļoja ar Amonu, nefijiešu misionāru, kuru viņš uzskatīja par ienaidnieku. Viņš uzskatīja, ka viņa dēlam vajadzēja ierasties uz lielajām dzīrēm, ko viņš rīkoja saviem dēliem un savai tautai. Lamaniešu ķēniņš bija tik nikns, ka viņš pavēlēja savam dēlam Lamonijam nogalināt Amonu ar viņa paša zobenu. Kad Lamonijs atteicās to darīt, ķēniņš izvilka savu zobenu, lai viņš varētu nokaut savu dēlu par nepaklausību; tomēr Amons iejaucās, lai glābtu Lamonija dzīvību. Galu galā viņš uzveica ķēniņu un būtu varējis viņu nogalināt.

Šis ir tas, ko ķēniņš sacīja Amonam, kad viņš atradās dzīvības un nāves briesmās: „Ja tu saudzēsi mani, es dāvāšu tev visu, ko vien tu prasīsi, līdz pat pusei no ķēniņvalsts!”3

Tātad ķēniņš bija gatavs maksāt cenu — pusi savas ķēniņvalsts, lai saglabātu savu paša dzīvību. Ķēniņš noteikti bija pārsteigts, kad Amons pieprasīja, lai tikai viņš izlaistu savu brāli Āronu un viņa sabiedrotos no cietuma un lai ķēniņa dēls Lamonijs varētu paturēt savu ķēniņvalsti.

Pēc tam, kad tas notika, Amona brālis Ārons tika atbrīvots no Midonijas cietuma. Pēc viņa atbrīvošanas viņš bija iedvesmots doties turp, kur lamaniešu ķēniņš valdīja pār zemi. Āronu iepazīstināja ar ķēniņu, un viņam bija priekšrocība — mācīt Jēzus Kristus evaņģēlija principus, ieskaitot diženo pestīšanas ieceri. Ārona mācības dziļi iedvesmoja ķēniņu.

Ķēniņa atbilde uz Ārona mācībām ir atrodama Almas grāmatas 22. nodaļas 15. pantā: „Un notika, kad Ārons bija izskaidrojis viņam visas šīs lietas, ķēniņš sacīja: Kas man ir jādara, lai es iegūtu šo mūžīgo dzīvi, par kuru tu runāji? Jā, kas man ir jādara, lai es varētu piedzimt no Dieva, izraujot šo ļauno garu ar saknēm no manām krūtīm, un saņemt Viņa Garu, lai es varētu tikt piepildīts ar prieku, lai es netiktu atstumts pēdējā dienā? Lūk, viņš sacīja, es došu tev visu, kas man ir, jā, es pametīšu savu ķēniņvalsti, lai es varētu saņemt šo milzīgo prieku.”

Pietiekami pārsteidzoši, pretstatā tam, lai atdotu pusi no savas ķēniņvalsts par savas dzīvības saglabāšanu, tagad lamaniešu ķēniņš bija gatavs atdot visu savu ķēniņvalsti, lai tikai viņš varētu saņemt prieku, ko sniedz izpratne, pieņemot Jēzus Kristus evaņģēliju un dzīvojot pēc tā.

Mana sieva Nensija arī ir jaunpievērsta Baznīcai. Viņa man daudzas reizes laika gaitā ir pieminējusi prieku, ko viņa ir sajutusi savā dzīvē, kopš viņa ir atradusi Jēzus Kristus evaņģēliju, pieņēmusi to un dzīvojusi pēc tā. Turpinājumā māsas Meinsas pārdomas par viņas pieredzi:

„Būdama jauniete, nedaudz virs 20 gadiem, es biju nonākusi savā dzīvē līdz tādam brīdim, kad es zināju, ka man ir kaut kas jāmaina, lai es kļūtu laimīgāka. Es jutu, ka es it kā novēršos no patiesā mērķa un virziena, un es nezināju, kurp doties, lai to atrastu. Es vienmēr esmu zinājusi, ka Debesu Tēvs pastāv, un reizēm savas dzīves laikā esmu skaitījusi lūgšanas, sajūtot, ka Viņš uzklausa.

„Kad es uzsāku savus meklējumus, es apmeklēju vairākas atšķirīgas baznīcas, bet es vienmēr sajutos tāpat kā iepriekš un zaudēju drosmi. Es jūtos ļoti svētīta, jo galu galā saņēmu atbildi uz manu lūgšanu par manas dzīves virzienu un mērķi, un Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība tika ienesta manā dzīvē. Pirmo reizi es sajutu, ka man bija mērķis, un laimes iecere ienesa patiesu prieku manā dzīvē.”

Vēl viena pieredze no Mormona Grāmatas skaidri attēlo, kā, dzīvojot Kristum pievērstu dzīvi, tā var piepildīt ar lielu laimi pat tad, kad esam neiedomājamu grūtību ieskauti.

Pēc tam, kad pravietis Lehijs un viņa ģimene pameta Jeruzālemi 600. g. p.m.ē., viņi aptuveni 8 gadus uzturējās tuksnesī, līdz viņi beidzot ieradās zemē, nosaucot to par Pārpilnību, kas atradās netālu no jūras krasta. Nefijs apraksta viņu likstām piepildīto dzīvi tuksnesī šādi: „Mēs bijām izcietuši daudz bēdu un grūtību, … pat tik daudz, ka mēs nevaram tās visas aprakstīt.”4

Dzīvojot Pārpilnības zemē, Tas Kungs Nefijam uzlika par pienākumu uzbūvēt kuģi, kurš pārvestu viņus pāri jūrai uz apsolīto zemi. Pēc tam, kad viņi bija ieradušies apsolītajā zemē, lieli konflikti turpināja rasties starp cilvēkiem, kuri savas dzīves pievērsa Kristum, un starp neticīgajiem, kuri sekoja Lamana un Lemuēla piemēriem. Galu galā varmācības risks starp šīm divām grupām bija tik liels, ka Nefijs un tie, kuri sekoja Tā Kunga mācībām, nošķīrās un bēga tuksnesī drošības dēļ. Tajā brīdī, aptuveni 30 gadus vēlāk, kad Lehijs un viņa ģimene pameta Jeruzālemi, Nefijs pierakstīja vislabāk dokumentēto un nedaudz pārsteidzošo apgalvojumu, jo īpaši pēc tam, kad Svētajos Rakstos jau bija pierakstītas daudzas ciešanas un likstas, ar ko viņi saskārās tik ilgu laiku. Šie ir viņa vārdi: „Un notika, ka mēs dzīvojām laimīgi.”5 Par spīti viņu grūtībām, viņi varēja dzīvot laimīgi, jo viņi pievērsa savu dzīvi Kristum un Viņa evaņģēlijam.

Brāļi un māsas, tāpat kā mālam uz podnieka ripas, tāpat arī mūsu dzīvju pašā centrā vajadzētu atrasties Kristum, ja mēs vēlamies rast patiesu prieku un mieru šajā dzīvē. Piemēri no lamaniešu ķēniņa, manas sievas Nensijas un nefijiešu tautas — visi atbalsta šo patieso principu.

Es sniedzu jums šodien savu liecību, ka arī mēs varam atrast šo mieru, šo laimi, šo patieso prieku, ja mēs izvēlamies dzīvot Kristum pievērstu dzīvi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.