2010–2019
Ka tie vienmēr Viņu atcerēsies
Oktobris 2015


Ka tie vienmēr Viņu atcerēsies

Man patīk studēt un pārdomāt Tā dzīvi, kurš atdeva itin visu manā un mūsu visu labā.

Man patīk Sākumskolas dziesma, kurā teikts:

Patīk mums stāsti par Jēzu. Pastāstiet tos!

Stāstiet, ko stāstītu Viņš, ja mēs satiktos!

Stāstiet, kurp gāja, kuģoja Kungs!

Stāstus par Jēzu pastāstiet mums!1

Es uzskatu, ka, izveidojot paradumu — stāstīt stāstus par Kristu mūsu bērniem un ģimenēm, — tas būtu ļoti īpašs veids, kā saglabāt Sabata dienu svētu mūsu mājās.

Tas noteikti ienesīs īpašu garu mūsu mājās un sniegs mūsu ģimenei piemērus no paša Glābēja.

Man patīk studēt un pārdomāt Tā dzīvi, kurš atdeva itin visu manā un mūsu visu labā.

Man patīk lasīt Svēto Rakstu pantus par Viņa dzīvi, kas bija bez grēka. Pēc Svēto Rakstu lasīšanas par notikumiem, kurus Viņš pieredzējis, es aizveru acis un cenšos iztēloties šos svētos mirkļus, kuri māca un stiprina mani garīgi.

Tādi mirkļi kā:

  • Kad Viņš spļāva zemē un, izveidojis no siekalām svaidāmo, iesvaidīja aklā cilvēka acis, un sacīja viņam: „Ej, mazgājies Zīloas dīķī!” Un vīrs paklausīja „un mazgājās, un pārnāca redzīgs.”2

  • Kad Viņš dziedināja sievieti, kura bija sirgusi ar asiņošanu un pieskārās Viņa drēbei, ticot, ka viņa taps dziedināta, vien Viņam pieskaroties.3

  • Kad Viņš parādījās Saviem mācekļiem, staigādams pa jūras virsmu.4

  • Kad Viņš kopā ar mācekļiem devās pa ceļu uz Emavu un tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata.5

  • Kad Viņš parādījās cilvēkiem Amerikas kontinentā, un aicināja viņus nākt pie Viņa, lai tie varētu likt savas rokas Viņa sānos un lai arī tie varētu pataustīt naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās, lai tie varētu zināt, ka Viņš ir „Israēla Dievs un visas zemes Dievs un … [tika] nonāvēts par pasaules grēkiem.”6

Es priecājos uzzināt par vecākiem, kuri stāsta saviem bērniem stāstus par Kristu. Es to ievēroju, noraugoties uz bērniem Baznīcā, kad tie uzstājas Sākumskolas priekšnesumos un citos pasākumos.

Es esmu pateicīgs saviem vecākiem par to, ka viņi man mācīja par Kristu. Es joprojām redzu, kā mūsu Glābēja piemērs palīdz manai mīļajai sievai un man, kad mēs mācām mūsu bērnus.

Mana sirds ir piepildīta ar prieku, kad redzu manus bērnus stāstām stāstus par Kristu maniem mazbērniem. Tas man atgādina par vienu no manām mīļākajām rakstvietām, kas ir Jāņa 3. vēstulē, 1. nodaļā, 4. pantā, kur teikts: „Man nav lielāka prieka, kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” Un kāpēc arī ne mūsu mazbērni?

Es esmu pateicīgs par mūsu vadītājiem, kuri mūs nemitīgi māca par Kristu, par Sabata dienas svētīšanu un par Svētā Vakarēdiena pieņemšanu, godinot Glābēju.

Sabats un Svētais Vakarēdiens kļūst baudāmāks, kad mēs studējam stāstus par Kristu. Tā darot, mēs izveidojam tradīcijas, kas veido mūsu ticību un liecību, kā arī aizsargā mūsu ģimeni.

Pirms dažām nedēļām, atkārtoti studējot prezidenta Rasela M. Nelsona vēstījumu, kuru viņš sniedza iepriekšējā vispārējā konferencē, un pārdomājot par Sabata dienu, es sajutu dziļu pateicību par to, kāda svētība un privilēģija ir pieņemt Svēto Vakarēdienu. Man tas ir ļoti svinīgs, svēts un garīgs brīdis. Es ļoti izbaudu Svētā Vakarēdiena sanāksmi.

Kamēr biju pārdomās, es rūpīgi studēju maizes un ūdens svētīšanas lūgšanas. Es lasīju un dziļi meditēju par šīm lūgšanām un Svētā Vakarēdiena priekšrakstu. Es sāku prātā un sirdī pārdomāt ar to saistītos notikumus.

Meditācijas garā es pievērsos tai dienai, kas bija pirmā Neraudzētās maizes svinību diena, kad Jēzus, atbildēdams uz Savu mācekļu jautājumu, kur sagatavoties Pashā svētkiem, sacīja: „Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem.”7

Es centos prātā iztēloties apustuļus pērkam ēdienu un rūpīgi sagatavojot galdu, pie kura ēst ar Viņu tajā īpašajā dienā, — galdu 13 cilvēkiem, Viņam un Viņa divpadsmit mācekļiem, kurus Viņš mīlēja.

Es raudāju, iztēlojoties Kristu, ēdam ar tiem, kad Viņš paziņoja: „Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos.”8

Es domāju par apbēdinātajiem mācekļiem, kad tie jautāja viņam: „Taču ne es, Kungs?”9

Un, kad Jūda Viņam uzdeva to pašu jautājumu, Viņš rāmi atbildēja: „Tu to teici.”10

Es spēju iztēloties tās rokas, kas dziedināja, mierināja, pacilāja un svētīja, laužam maizi, kad Jēzus sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.”11

Tad Viņš ņēma biķeri, pildītu ar vīnu, un pateicās, un deva biķeri tiem, sacīdams: „Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.”12

Savās domās es paraudzījos uz katru apustuli pēc kārtas un saskatīju viņu acīs raizes par viņu Mācītāju, kuru viņi tik ļoti mīlēja. Šķita, ka es ar viņiem tur sēdētu un to visu vērotu. Es sajutu spēcīgas sāpes sirdī, pilnas bēdu un skumju, par to, ko drīz Viņam nāksies pieredzēt manis labad.

Mana dvēsele bija piepildīta ar milzīgu vēlmi — būt labākam cilvēkam. Grēku nožēlā un skumjās es dedzīgi vēlējos — kaut spētu nosusināt un izvairīties vismaz no dažu Viņa asins lāšu izliešanas Ģetzemanē.

Tad es domāju par Svēto Vakarēdienu, ko pieņemam katru nedēļu, Viņu pieminot. Tā darot, es meditēju par katru vārdu maizes un ūdens svētīšanas lūgšanā. Es dziļi apdomāju vārdus „un vienmēr Viņu atcerēsies” maizes svētīšanas lūgšanā un „ka tie vienmēr Viņu atcerēsies” ūdens svētīšanas lūgšanā.13

Es meditēju par to, ko nozīmē — vienmēr Viņu atcerēties.

Man tas nozīmē:

  • Atcerēties Viņa pirmsmirstīgo dzīvi, kad Viņš radīja šo skaisto planētu.14

  • Atcerēties Viņa pieticīgo dzimšanu silītē Jūdejas Bētlemē.15

  • Un atcerēties, kad kā 12 gadīgs puika Viņš mācīja un sludināja mācītājiem templī.16

  • Atcerēties, kad Viņš viens devās tuksnesī, lai sagatavotos Savai laicīgajai kalpošanai.17

  • Un atcerēties to, kā Viņš tika apskaidrots mācekļu priekšā.18

  • Atcerēties, kad Viņš ieviesa Svēto Vakarēdienu pēdējās vakariņās ar tiem.19

  • Atcerēties, kad Viņš devās uz Ģetzemanes dārzu un cieta tik smagi par mūsu grēkiem, sāpēm, vilšanām un slimībām, ka asiņoja no katras poras.20

  • Atcerēties, kad pēc tik daudz ciešanām un smagām sāpēm, vēl atrazdamies Ģetzemanē, ar skūpstu Viņu nodeva viens no mācekļiem, kuru Viņš sauca par draugu.21

  • Atcerēties, kad Viņš tika aizvests Pilāta un Heroda priekšā, lai taptu tiesāts.22

  • Atcerēties, kad Viņš tika pazemots, sists, apspļaudīts un šaustīts ar pātagu, kas plēsa Viņa miesu.23

  • Atcerēties, kad Viņa galvā nežēlīgi tika uzlikts ērkšķu kronis.24

  • Atcerēties, ka Viņam bija jānes pašam Savs krusts uz Golgātu un ka Viņš tika pienaglots tur, pie šī krusta, izciešot ikkatras fiziskās un garīgās sāpes.25

  • Atcerēties, kad pie krusta ar mīlestības pilnu sirdi noraudzījās uz tiem, kuri Viņu sita krustā, Viņš pacēla savas acis uz debesīm, lūgdamies: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”26

  • Atcerēties, kad Viņš, zinādams, ka piepildījis Savu misiju, glābjot cilvēci, atdeva garu Sava Tēva un arī mūsu Tēva rokās.27

  • Atcerēties Viņa augšāmcelšanos, kas nodrošina mūsu pašu augšāmcelšanos un iespēju dzīvot līdzās Viņam visu mūžību, saskaņā ar mūsu izvēlēm.28

Turklāt, meditējot par Svētā Vakarēdiena lūgšanām un to īpašajiem un nozīmīgajiem vārdiem, par to, cik brīnišķīgi ir saņemt apsolījumu, kas ietverts Svētā Vakarēdiena svētīšanas lūgšanās, — kā mēs Viņu vienmēr atcerēsimies, ar mums vienmēr būs Viņa Gars.29

Es ticu, ka Tam Kungam ir nolikts laiks, kad mums sniegt atklāsmes. Es to skaidri sapratu studējot no grāmatas Salamans Mācītājs 3:1, 6, kur teikts:

„Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda …

Savs laiks ir, ko meklēt, un savs laiks, ko pazaudēt; savs laiks ir, ko glabāt, un savs laiks, ko galīgi atmest.”

Svētais Vakarēdiens ir arī laiks, lai Debesu Tēvs mācītu mūs par Izpirkšanu, ko īstenoja Viņa Vienpiedzimušais Dēls — mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, un laiks, lai mēs saņemtu par to atklāsmi. Tas ir laiks, lai klaudzinātu, „tad jums taps atvērts”30, lai prasītu un saņemtu šīs zināšanas. Tas ir laiks godbijībā lūgt Dievu pēc šīm zināšanām. Un, ja mēs tā darām, man nav šaubu, ka mēs saņemsim šīs zināšanas, kuras neizmērojami svētīs mūsu dzīves.

Man patīk Sabats, Svētais Vakarēdiens un to nozīme. Es mīlu Glābēju ar visu dvēseli. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.