2010.–2019. gads
Redzi, tava māte!
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Redzi, tava māte!

Šajā laicīgajā dzīvē nav tādas mīlestības, kura kaut attāli līdzinātos Jēzus Kristus tīrajai mīlestībai, kā vien mātes pilnīga nodošanās nesavtīgā mīlestībā pret savu bērnu.

Es vēlos pievienoties jums visiem, sveicot elderu Ronaldu A. Rasbandu, elderu Geriju E. Stīvensonu un elderu Deilu G. Renlandu, un viņu sievas ar pievienošanos jaukākajai sadraudzībai, kādu vien var iedomāties.

Pravietojot par Glābēja veikto Izpirkšanu, Jesaja rakstīja: „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev.”1 Arī diženā pēdējo dienu vīzijā tiek uzsvērts, ka „[Jēzus] nāca pasaulē, … lai nestu pasaules grēkus”.2 Gan senie, gan mūsdienu Svētie Raksti liecina, ka „Viņš tos atpestīja, un nesa viņus, un atbalstīja viņus visās senajās dienās”3. Populāra garīgā dziesma aicina mūs uzklausīt dižā Atbrīvotāja balsi4.

Nest, panest, balstīt, pārvest. Tie ir spēcīgi, uzmundrinoši, Mesiju raksturojoši vārdi. Tie palīdz un dāvā cerību par drošu veidu, kā nokļūt no mūsu izejas punkta tur, kur mums jābūt, bet kur bez palīdzības nevaram nonākt. Tie norāda arī uz slogu, grūtībām un pārgurumu, un tādējādi ir visatbilstošākie vārdi, lai raksturotu Viņa misiju — Viņa, kurš, maksājot neizsakāmu cenu, pieceļ mūs, kad esam pakrituši, nes mūs uz priekšu, kad mums vairs nav spēka, un droši pārved mūs mājās, kad šķiet, ka drošība nav sasniedzama. „Mans Tēvs sūtīja Mani,” Viņš saka, „lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; … lai, kā Es tiku … pacelts, tāpat arī cilvēki tiktu … pacelti … Manā priekšā.”5

Taču vai jums, ieklausoties šajos vārdos, nenāk prātā arī kādi tīri cilvēciski pūliņi, kurus mēs raksturojam tādiem vārdiem kā nest un panest,iznēsāt un pacelt, pūlēties un laist pasaulē? Jēzus saka mums visiem to pašu, ko, īstenojot Izpirkšanu, teica Jānim: „Redzi, tava māte!”6

Šodien es pasludinu no šīs kanceles to, kas šeit ticis pasludināts jau iepriekš: šajā laicīgajā dzīvē nav tādas mīlestības, kura kaut attāli līdzinātos Jēzus Kristus tīrajai mīlestībai, kā vien mātes pilnīga nodošanās nesavtīgā mīlestībā pret savu bērnu. Kad Jesaja pravietoja par Mesiju, gribēdams aprakstīt Jehovas mīlestību, viņš atsaucās uz mātes nodošanos bērnam. „Vai var sieviete aizmirst savu zīdaini?” viņš vaicāja. Cik tas būtu absurdi, viņš norāda, lai arī ne tik absurdi, kā uzskatīt, ka Kristus mūs aizmirsīs.7

Šāda nešaubīga mīlestība „pacieš daudz un ir laipna, … nemeklē savu labumu, … bet … panes visu, tic visam, cer uz visu, iztur visu”8. Visuzmundrinošākais ir tas, ka šāda uzticība „nekad nebeidzas”9. „Jo kalni atkāpsies un pakalni sakustēsies,” Jehova teic, „bet Mana laipnība neatkāpsies no tevis.”10 To pašu teic arī mūsu mātes.

Viņas ne vien iznēsā mūs, bet arī palīdz mums nest mūsu slogus. Ne vien pirmsdzemdību laiks, bet arī atbalsts mūža garumā padara mātes lomu par tik satriecošu varoņdarbu. Protams, gadās arī sirdi plosoši izņēmumi, taču vairums no mātēm intuitīvi, instinktīvi zina, ka šis ir svēts, visaugstākā līmeņa uzdevums. Šīs atskārsmes smagums, it īpaši, kad tas uzgulst jaunu māmiņu pleciem, var šķist ļoti biedējošs.

Nesen man atrakstīja kāda brīnišķīga jaunā māmiņa, kura teic: „Kā tas nākas, ka cilvēciska būtne var tik ļoti mīlēt bērnu, ka labprātīgi ziedo tam lielāko daļu savas brīvības? Kā gan laicīgā mīlestība var būt tik stipra, ka mēs brīvprātīgi pakļaujam sevi atbildības nastai, ievainojamībai, uztraukumiem un sirdssāpēm, turpinot izrādīt savu mīlestību tikai, lai ciestu vēl vairāk? Kā gan laicīga mīlestība var likt mums sajust, ka, piedzimstot bērnam, mūsu dzīve nekad, nemūžam vairs nebūs tikai mūsējā? Mātes mīlestībai ir jābūt dievišķai. Nekā citādi to nav iespējams izskaidrot. Tas, ko mātes dara, ir būtiska Kristus darba daļa. Ar to vien jau pietiek, lai saprastu, ka šīs mīlestības iespaidā mēs izjutīsim gan nepanesamas, gan pārpasaulīgas emocijas — atkal un atkal, kamēr pats pēdējais bērns uz Zemes būs droši atpestīts un mēs līdz ar Jēzu varēsim teikt: „[Tēvs!] Es esmu pabeigusi to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.””11

Kamēr mūsu prātā atbalsojas šī elegantā vēstule, ļaujiet man dalīties trīs pieredzēs, kas atspoguļo to, cik cēla ir mātes ietekme, — pieredzēs, ko esmu guvis, kalpojot dažu pēdējo nedēļu laikā.

Pirmais stāsts mūs brīdina, atgādinot, ka ne visiem mātes pūliņiem ir laimīgas beigas, vismaz ne uzreiz. Šis atgādinājums izriet no kādas sarunas ar mīļu draugu piecdesmit gadu garumā, kas mira, nebūdams šīs Baznīcas loceklis, taču sirds dziļumos uzskatīja to par patiesu. Lai cik ļoti es centos viņu mierināt, šķita, ka nespēju iedvest viņa sirdī mieru. Visbeidzot viņš man atklājās. „Džef,” viņš teica, „lai cik sāpīgi man būs stāties Dieva priekšā, doma par stāšanos savas mātes priekšā šķiet pavisam nepanesama. Evaņģēlijs un bērni viņai nozīmēja visu. Es zinu, ka esmu salauzis viņas sirdi, un tas ir salauzis manējo.”

Es esmu pavisam drošs, ka pēc viņa aiziešanas mūžībā mana drauga māte saņēma viņu mīloši atplestām rokām. Tā rīkojas visi vecāki. Taču šajā stāstā iekļautais brīdinājums vēsta, ka bērni var salauzt savas mātes sirdi. Arī tajā mēs varam saskatīt līdzību ar dievišķo. Man nav jums jāatgādina, ka Jēzus mira ar salauztu sirdi — sirdi, kas bija pārgurusi un sagumusi zem pasaules grēku nastas. Tādēļ kārdinājuma brīžos palūkosimies uz savu māti un uz savu Glābēju un aiztaupīsim viņiem ciešanas mūsu grēku dēļ.

Otrkārt, es vēlos pastāstīt par kādu jaunieti, kurš cienīgi uzsāka kalpot misijā, taču izvēlējās atgriezties mājās ātrāk, jo cieta no homoseksuālām tieksmēm un saistībā ar to piedzīvotās traumas. Viņš joprojām bija cienīgs, taču viņam bija iestājusies ticības krīze, viņa emocionālā nasta kļuva arvien smagāka, un viņš izjuta arvien dziļākas garīgās ciešanas. Viņš jutās te sāpināts, te apmulsis, te nikns, te vientuļš.

Viņa misijas prezidents, staba prezidents un bīskaps veltīja neskaitāmas stundas, cenšoties palīdzēt, lejot asaras un svētot viņu, cenzdamies paglābt, taču liela daļa viņa pārdzīvojumu bija tik personīga, ka viņš vismaz daļu no tiem paturēja pie sevis, to neatklājot. Turpinot šo stāstu, jāsaka, ka mīļotais tēvs no visas sirds un dvēseles centās palīdzēt šim bērnam, taču viņam bija tādi darba apstākļi, ka savas ilgās, tumšās dvēseles naktis šim puisim nācās pārdzīvot kopā ar māti. Dienu un nakti, sākumā nedēļām, tad mēnešiem ilgi, kas izvērtās gados, viņi kopīgi tiecās pēc dziedināšanas. Rūgtuma brīžos (vairāk viņa, bet dažkārt arī viņas) un nebeidzamas baiļošanās brīžos (vairāk viņas, bet dažkārt arī viņa) māte pienesa — šeit atkal parādās šis skaistais, grūtības ietverošais vārds — savam dēlam savu liecību par Dieva spēku, Viņa Baznīcu un it īpaši par Viņa mīlestību pret šo bērnu. Ar to pašu elpas vilcienu viņa apliecināja arī savu nezūdošo beznosacījuma mīlestību pret viņu. Lai apvienotu šos abus tik izšķirošos un būtiskos savas eksistences pīlārus — Jēzus Kristus evaņģēliju un savu ģimeni —, viņa nerimstoši nodevās dedzīgām lūgšanām. Viņa gavēja un raudāja, raudāja un gavēja, un pēc tam klausījās un klausījās, kā viņas dēls atkal un atkal stāsta par savu lūstošo sirdi. Tā nu viņa atkal viņu „nesa”, tikai šoreiz tie nebija deviņi mēneši. Šoreiz viņai šķita, ka sāpīgais cīniņš caur viņa sadangāto izmisuma ieleju nekad nebeigsies.

Taču ar Dieva labvēlību, viņas pašas neatlaidību un pulka Baznīcas vadītāju, draugu, ģimenes locekļu un profesionāļu palīdzību šī neatlaidīgi lūdzošā māte ir pieredzējusi, ka viņas dēls pārnāk mājās, uz apsolīto zemi. Mēs ar skumjām atzīstam, ka ne visi vecāki, kuri cieš, jo viņu bērniem ir visdažādākās grūtības, ir saņēmuši šādu svētību vai vismaz pagaidām to nav saņēmuši, taču viņiem ir cerība. Un man jāteic, ka minētā dēla seksuālā orientācija nemainījās, neviens tādu brīnumu nemaz negaidīja. Taču maz pamazām viņa sirds mainījās.

Viņš atsāka nākt uz Baznīcu. Viņš izvēlējās labprātīgi un cienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu. Viņš no jauna ieguva tempļa rekomendāciju un pieņēma aicinājumu kalpot par agrā rīta semināra skolotāju, kur viņam bija apbrīnojami panākumi. Un tagad, pēc pieciem gadiem, viņš pēc paša lūguma un ar ievērojamu Baznīcas atbalstu ir no jauna atgriezies misijā, lai pabeigtu kalpot Tam Kungam. Es esmu lējis asaras, domājot par to, ar kādu drosmi, godprātīgumu un apņēmību šis jaunietis, pateicoties ģimenes atbalstam, atrisināja savas problēmas un saglabāja ticību. Lai gan viņš zina, ka ir parādā ļoti daudziem, viņš apzinās, ka visvairāk ir parādā divām, Mesijai līdzīgām personām, kuras nesa viņu, atbalstīja viņu, cīnījās līdz ar viņu un pārveda mājās, — Viņa Glābējam, Tam Kungam, Jēzum Kristum, un viņa apņēmīgajai, glābjošajai un neapšaubāmi svētajai mātei.

Visbeidzot pastāstīšu par to, kas notika Mehiko pilsētas tempļa jauniesvētīšanā tikai pirms trim nedēļām. Būdams tur ar prezidentu Henriju B. Airingu, es ieraudzīju mūsu mīļo draudzeni Līsu Tatlu Paiperi stāvam šajā aizkustinošajā iesvētīšanas ceremonijā. Taču viņa stāvēja ar zināmām grūtībām, ar vienu roku turot savu mīļoto, ar smagu invaliditāti sirgstošo meitu Doru un ar otru — cenšoties kustināt Doras nespējīgo labo roku, lai šī slimā, bet mūžam dārgā Dieva meita varētu plivināt balto lakatiņu, ar tikai viņai un debesu eņģeļiem saprotamām skaņām saucot: „Ozianna, Ozianna, Ozianna Dievam un Jēram!”12

Es vēršos pie visām mūsu bijušām, esošām un topošām mātēm it visur, sakot: „Paldies jums! Paldies jums par to, ka dāvājat dzīvību, izkopjat bērnu dvēseles, veidojat viņu raksturu un izrādāt tīro Kristus mīlestību!” Es vēršos pie mātes Ievas, pie Sāras, Rebekas un Rahēles, pie Marijas no Nacaretes un pie Mātes Debesīs, sakot: „Paldies par jūsu izšķirošo lomu mūžības mērķu īstenošanā!” Visām mātēm it visos apstākļos, tai skaitā arī tām, kurām ir grūtības — jums visām es saku: „Esiet mierīgas! Ticiet Dievam un sev! Jums veicas labāk, nekā jūs domājat. Patiesībā jūs esat glābējas Ciānas kalnā13, un jūsu mīlestība, gluži kā tā Skolotāja mīlestība, kuram jūs sekojat, „nekad nebeidzas”14. Nav neviena, kam es varētu izrādīt vēl lielāku cieņu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.