Kāpēc nepieciešama Baznīca?

Elders D. Tods Kristofersons

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Attēls

Ir vērts apstāties un padomāt, kāpēc Jēzus Kristus izvēlas caur baznīcu, Savu Baznīcu, veikt Savu un Sava Tēva darbu.

Manā dzīvē Baznīcas vispārējās konferences ir bijuši aizraujoši garīgi notikumi, un Baznīca ir bijusi vieta, kur saņemt liecību par To Kungu. Es zinu, ka ir tādi cilvēki, kuri uzskata sevi par ticīgiem jeb garīgiem, taču nevēlas būt kādā no baznīcām vai neredz vajadzību pēc šīs organizācijas. Reliģiskā prakse viņiem ir tikai personiska. Tomēr Viņš, uz kuru mēs vēršam mūsu garīgo pasauli, — Jēzus Kristus — ir radījis Baznīcu. Ir vērts apstāties un padomāt, kāpēc Viņš izvēlas caur baznīcu, Savu Baznīcu, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, veikt Savu un Sava Tēva darbu, lai „[īstenotu] cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.¹

Jēzus Kristus evaņģēlijs tika sludināts, jau sākot ar Ādamu, un svarīgie glābšanas priekšraksti, tādi kā kristības, tika izpildīti ģimenē balstītā priesterības kārtībā.² Kad sabiedrība kļuva plašāka un tajā vairs nebija tikai ģimenes ar tuvākajiem radiniekiem, Dievs aicināja arī citus praviešus, vēstnešus un skolotājus. Mēs varam lasīt, ka Mozus laikā baznīcai bija formāla struktūra, kas ietvēra elderus, priesterus un soģus. Mormona Grāmatas vēsturē mēs varam lasīt, ka Alma nodibināja baznīcu ar priesteriem un skolotājiem.

Pēc tam, laika zenītā, Jēzus organizēja Savu darbu tādā veidā, lai evaņģēlijs vienlaicīgi varētu tikt nodibināts vairākās tautās un dažādu cilvēku vidū. Šī organizācija, Jēzus Kristus Baznīca, tika celta uz „apustuļu un praviešu pamata, kuras stūrakmens ir Jēzus Kristus”.³ Tā ietvēra papildus amatpersonas: Septiņdesmitos, elderus, bīskapus, priesterus, skolotājus un diakonus. Jēzus līdzīgi nodibināja Baznīcu Rietumu puslodē pēc Savas augšāmcelšanās.

Pēc Baznīcas, ko Viņš bija izveidojis, atrodoties uz Zemes, atkrišanas un izjukšanas, Tas Kungs no jauna atjaunoja Jēzus Kristus Baznīcu caur pravieti Džozefu Smitu. Senais mērķis joprojām ir tas pats, proti — sludināt Jēzus Kristus evaņģēlija labo vēsti un veikt glābšanas priekšrakstus, citiem vārdiem sakot, vest cilvēkus pie Kristus.⁴ Un mūsdienās, caur šo atjaunoto Baznīcas organizāciju, glābšanas solījums ir pieejams pat mirušo cilvēku gariem, kuri savas laicīgās dzīves laikā zināja maz vai neko nezināja par Glābēja labvēlību.

Kā Tā Kunga Baznīca sasniedz Viņa mērķus? Ir svarīgi saprast, ka Dieva galvenais mērķis ir mūsu progress. Viņš vēlas, lai mēs turpinām „no labvēlības uz labvēlību, līdz [mēs saņemam] pilnību”⁵ visā tajā, ko Viņš var dot. Tas no mums prasa ko vairāk par laipnību vai sajūtu, ka esam garīgi. Tas prasa ticību Jēzum Kristum, grēku nožēlošanu, kristīšanu ar ūdeni un Svēto Garu un pastāvēšanu ticībā līdz galam.⁶ Cilvēks nevar to īstenot vienatnē, tādēļ Tā Kunga baznīcas galvenais nolūks bija radīt svēto kopienu, kurā viņi cits citu atbalstītu uz „šaurās jo šaurās takas, kas ved uz mūžīgo dzīvi”.⁷

„[Kristus] arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem,

… lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu,

līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”⁸

Jēzus Kristus ir „[mūsu] ticības iesācējs un piepildītājs”.⁹ Apvienošanās Kristus miesā jeb Baznīcā ir svarīga Kristus vārda pieņemšanas daļa.¹⁰ Mums ir teikts, ka sendienās ļaudis baznīcā „sanāca kopā bieži, lai gavētu un lūgtu, un runātu cits ar citu par savu dvēseļu labklājību”,¹¹ un „uzklausītu Tā Kunga vārdu”.¹² Tāpat tas Baznīcā ir arī mūsdienās. Esot vienoti ticībā, mēs mācām un iedvesmojam cits citu un cenšamies virzīties uz augstākajiem māceklības standartiem, uz „Kristus diženuma pilnības mēru”. Mēs cenšamies palīdzēt cits citam iepazīt To Kungu,¹³ līdz brīdim, kad „nemācīs vairs draugs draugu …, sacīdams: atzīstiet To Kungu! — jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs.”¹⁴

Mēs baznīcā mācāmies ne tikai dievišķas doktrīnas, bet arī pieredzam, kā tās tiek pielietotas dzīvē. Līdzinoties Kristus miesai, Baznīcas locekļi kalpo cits citam ikdienas dzīvē. Neviens no mums nav ideāls — mēs, iespējams, apvainojam un tiekam apvainoti. Nereti mēs pārbaudām cits citu ar savām personīgajām rakstura iezīmēm. Līdzinoties Kristus miesai mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā tikai jāapgūst jēdzieni un cildeni vārdi un, mācoties „dzīvot kopā mīlestībā”¹⁵, jāiegūst pieredze, kurā esam personīgi iesaistīti.

Šī ticība neattiecas vienīgi uz mani pašu — mēs visi esam aicināti kalpot. Mēs esam Kristus miesas acis, rokas, galva, kājas un citi locekļi, un pat „tie miesas locekļi, … kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi”.¹⁶ Mums ir nepieciešami šie aicinājumi, un mums ir nepieciešams kalpot.

Kāds vīrietis manā bīskapijā uzauga ne vien bez vecāku atbalsta, bet pat vecākiem iebilstot pret viņa darbošanos Baznīcā. Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā viņš dalījās ar šādu piezīmi: „Mans tēvs nevar saprast, kāpēc kāds vēlas iet uz baznīcu, ja tā vietā viņš var slēpot, bet man patiešām patīk iet uz baznīcu. Baznīcā mēs visi atrodamies vienā ceļojumā, un es tajā saņemu iedvesmu no stipriem jauniešiem, šķīstiem bērniem un no tā, ko redzu un mācos no citiem pieaugušajiem. Es gūstu spēku no vienotības ar jums, un esmu priecīgs, ka varu dzīvot saskaņā ar evaņģēliju.”

Baznīcas bīskapijās un draudzēs notiek iknedēļas pulcēšanās, lai gūtu atelpu un atjaunotu spēkus. Tas notiek vietā un laikā, kad pasaulīgās rūpes un darbi ir jāatliek malā — sabata dienā. Tā ir diena, lai „priecātos Tai Kungā”¹⁷, piedzīvotu garīgu dziedināšanu, ko gūstam no Svētā Vakarēdiena, un lai no jauna saņemtu solījumu, ka Viņa Gars būs ar mums.¹⁸

Kad esam daļa no Kristus miesas, tad viena no lielākajām svētībām, lai gan tajā brīdī tā var nešķist kā svētība, ir tikt norātiem par grēkiem un kļūdām. Mums ir tieksme rast attaisnojumus un pamatojumus mūsu kļūdām, un dažkārt mēs vienkārši nezinām, kur mums vajadzētu pilnveidoties vai kā to izdarīt. Bez tiem, kuri mūs var norāt „laikus asi pārmetot, kad iedvesmo Svētais Gars”¹⁹, mums var nepietikt drosmes mainīties un vēl pilnīgāk sekot Skolotājam. Grēku nožēlošana ir individuāla, bet sadraudzība šajā, dažkārt sāpīgajā, procesā notiek Baznīcā.²⁰

Runājot par Baznīcu kā Kristus miesu, mums vienmēr jāpatur prātā divas lietas. Pirmkārt, mēs necenšamies pievērsties Baznīcai, bet Kristum un Viņa evaņģēlijam, un šo pievēršanos veicina Baznīca.²¹ Mormona Grāmatā tas ir pateikts vislabāk un tajā ir teikts, ka ļaudis „tika pievērsti Tam Kungam un tika pievienoti Kristus baznīcai ”.²² Otrkārt, mums ir jāatceras, ka sākotnēji Baznīca bija ģimene, un pat mūsdienās, lai gan tās ir atsevišķas vienības, ģimene un Baznīca kalpo un stiprina viena otru. Neviena neaizvieto otru, un Baznīca noteikti, pat tās labākajā izpildījumā, nevar aizstāt vecākus. Baznīcā tiek mācīts evaņģēlijs un veikti priesterības priekšraksti, lai ģimenes varētu sagatavoties mūžīgajai dzīvei.

Otrs ļoti svarīgs iemesls, kāpēc Glābējs strādā caur baznīcu, Savu Baznīcu, — lai paveiktu nepieciešamos darbus, ko nevar paveikt atsevišķi cilvēki vai mazākas grupas. Skaidrs piemērs tam ir nabadzības problēmas risināšana. Tā ir tiesa, ka mēs kā atsevišķi cilvēki un ģimenes rūpējamies par citu fiziskajām vajadzībām, „daloties cits ar citu gan laicīgajā, gan garīgajā, atbilstoši viņu vajadzībām un viņu vēlmēm”.²³ Taču, esot kopā Baznīcā, mūsu spēja parūpēties par nabadzīgajiem un grūtībās nonākušajiem vairākkārt pieaug, un mēs varam parūpēties par daudz vairāk cilvēkiem, un ļoti daudzi cilvēki kļūst pašpaļāvīgi.²⁴ Turklāt Baznīca, tās Palīdzības biedrības un priesterības kvorumi spēj sniegt atbalstu daudziem cilvēkiem visā pasaulē, kurus ir ietekmējušas dabas katastrofas, karš un vajāšana.

Bez Viņa Baznīcas darba īstenošanas iespējām, Glābēja pavēli — sludināt evaņģēliju visai pasaulei —nebūtu iespējams izpildīt.²⁵ Nebūtu ne apustulisko atslēgu, ne struktūras, ne finanšu līdzekļu, ne daudzu tūkstošu misionāru ziedošanās un upurēšanās, kas nepieciešams, lai paveiktu šo darbu. Atcerieties, ka „šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals”.²⁶

Baznīca var celt un pārvaldīt tempļus, Tā Kunga namus, kuros tiek veikti svarīgi priekšraksti un derības. Džozefs Smits teica, ka Dievs sapulcina Savus ļaudis jebkurā vecumā, lai „[celtu] Tā Kunga namu, kurā Viņš varētu atklāt Saviem ļaudīm Sava nama priekšrakstus un Savas valstības godību un mācīt ļaudīm glābšanas ceļu; jo pastāv noteikti priekšraksti un principi, kurus ir jāmāca un jāpielieto tikai vietā jeb namā, kas celts tieši šim nolūkam.”²⁷

Ja kāds uzskata, ka visi ceļi ved uz debesīm vai ka nav nekādu konkrētu prasību attiecībā uz glābšanu, tad viņš vai viņa neredzēs vajadzību pēc evaņģēlija sludināšanas vai priekšrakstiem un derībām, lai pestītu dzīvos un mirušos. Taču mēs nerunājam tikai par laicīgo, bet arī par mūžīgo dzīvi, un mūžīgajai dzīvei evaņģēlija ceļš un evaņģēlija derības ir būtiskas. Glābējam ir nepieciešama baznīca, lai padarītu tās pieejamas visiem Dieva bērniem — gan dzīvajiem, gan mirušajiem.

Pēdējais iemesls, ko es minēšu attiecībā uz to, kāpēc Tam Kungam vajadzēja nodibināt Savu Baznīcu, ir visunikālākais — Baznīca, galu galā, ir Dieva valstība uz Zemes.

Kad 1830. gadā tika nodibināta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, tas Kungs Džozefam Smitam teica: „Priecājieties savās sirdīs un līksmojieties, jo jums valstība, jeb, citiem vārdiem, baznīcas atslēgas, ir tikušas dotas.”²⁸ Ar šo atslēgu pilnvarām Baznīcas priesterības amatpersonas saglabā Glābēja doktrīnas tīrību un skaidrību par glābšanas priekšrakstiem.²⁹ Viņi palīdz sagatavoties tiem, kuri vēlas tos saņemt, izvērtē viņu atbilstību un cienīgumu un tad tos izpilda.

Ar valstības atslēgām Tā Kunga kalpi var atpazīt gan patiesību, gan melus un vēlreiz ar šīm pilnvarām norādīt: „Tā saka Tas Kungs”. Diemžēl daži apvainojas uz Baznīcu, jo viņi vēlas dzīvot pēc savas patiesības, bet īstenībā tā ir nepārspējama svētība — saņemt „[patiesas] zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas nāks”,³⁰ ciktāl Tas Kungs ir gatavs tās atklāt. Baznīca aizsargā un publicē Dieva atklāsmes, kas veido Svēto Rakstu kanonu.

Kad Daniēls izskaidroja babiloniešu ķēniņa Nebukadnēcara sapni, ķēniņam darot zināmu, „kas notiks laiku beigās”³¹, viņš paziņoja, ka „Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi”.³² Baznīca ir pareģotā pēdējo dienu valstība, kas nav cilvēka radīta, bet Debesu Dieva celta un, atraisījusies no kalna bez kādas roku palīdzības, velsies, līdz būs piepildījusi visu zemi.³³

Tās liktenis ir izveidot Ciānu, sagatavojoties Jēzus Kristus atnākšanai un Tūkstošgades valdīšanai. Līdz tai dienai tā nebūs valsts politiskā izpratnē, jo kā Glābējs teica: „Mana valstība nav no šīs pasaules.”³⁴ Drīzāk, tā ir Viņa varas krātuve uz Zemes, Viņa svēto derību paveikšanas vieta, Viņa tempļu uzraugs, Viņa patiesības aizsargātāja un pasludinātāja, pulcēšanās vieta izkaisītajam Israēlam un „glābiņš, un patvērums no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi”.³⁵

Es nobeigšu ar pravieša lūgumu un lūgšanu:

„Piesauciet To Kungu, lai Viņa valstība varētu izplatīties uz zemes, lai tās iedzīvotāji varētu to saņemt un būt gatavi nākamajām dienām, kurās Cilvēka Dēls nāks lejā debesīs, tērpts Savas godības spožumā, lai satiktu Dieva valstību, kas ir nodibināta uz zemes.

Tādēļ, lai Dieva valstība izplatās, lai debesu valstība varētu nākt, lai Tu, ak Dievs, varētu tikt godināts kā debesīs, tā uz zemes, lai Tavi ienaidnieki varētu tikt pakļauti; jo Tev pieder slava, spēks un gods mūžīgi mūžos.”³⁶

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.