Svētīti un laimīgi ir tie, kas ievēro Dieva baušļus
    Footnotes

    Svētīti un laimīgi ir tie, kas ievēro Dieva baušļus

    Tā Kunga noteiktās robežas mums rada drošības zonu no ļaunuma un iznīcinošajām ietekmēm.

    Pirms kāda laika, ciemojoties Austrālijā, es apmeklēju ar sērfošanu slaveno pakava līci. Pastaigājoties gar līča krastu, mani apbūra aiz līča mutuļojošo lielo viļņu majestātiskums un piekrastei tuvākie — mazie viļņi.

    Tā pastaigājoties, es sastapu sērfotāju grupu no Amerikas. Viņi acīmredzot par kaut ko bija neapmierināti, skaļi runāja un žestikulēja uz jūras pusi. Kad pajautāju viņiem, kas bija noticis, viņi norādīja uz lielajiem viļņiem tur, kur beidzās līcis.

    „Paskatieties tur,” neapmierināts viens no viņiem teica. „Vai redzat barjeru?” Ieskatoties rūpīgāk, es patiešām varēju saskatīt barjeru, kas stiepās visas līča robežas garumā — tieši tur, kur vēlās lielie un vilinošie viļņi. Izskatījās, ka barjera ir veidota no stingra tīkla, ko notur virs ūdens peldošās bojas. Pēc sērfotāju teiktā, tā stiepās līdz pat okeāna gultnei.

    Sērfotājs no Amerikas turpināja: „Mēs šeit esam atbraukuši vienīgo reizi mūsu dzīvē, lai sērfotu pa lielajiem viļņiem. Mēs varam sērfot pa mazākiem viļņiem līcī, bet barjeras dēļ mums ir neiespējami sērfot pa lielajiem. Mums nav ne jausmas, kāpēc tur ir barjera. Viss, ko mēs zinām, ir tas, ka tā ir pilnībā izbojājusi mūsu ceļojumu.”

    Sērfotājiem no Amerikas kļūstot aizvien satrauktākiem, manu uzmanību piesaistīja kāds cits tuvumā esošs sērfotājs — pavecāks vīrietis un acīmredzot vietējais. Izskatījās, ka viņš kļūst nepacietīgs, klausoties arvien pieaugošajās žēlabās par uzstādīto barjeru.

    Beidzot viņš piecēlās un piegāja pie šīs grupas. Ne vārda nesakot, viņš izņēma no savas mugursomas binokli un, norādot uz barjeru, pasniedza to vienam no sērfotājiem. Katrs no sērfotājiem paskatījās caur binokli. Kad pienāca mana kārta, ar binokļa palielinājumu es varēju saskatīt to, ko nevarēju iepriekš: muguras spuras — lielas haizivis, kuras barojās rifā aiz barjeras.

    Grupa momentāni apklusa. Vecais vīrs paņēma savu binokli un devās prom. Dodoties prom, viņš pateica vārdus, ko es nekad neaizmirsīšu: „Neesiet pārlieku kritiski pret šo barjeru,” viņš teica. „Tā ir vienīgā lieta, kas jūs pasargā no aprīšanas.”

    Stāvot šajā skaistajā līcī, mūsu perspektīva pēkšņi izmainījās. Barjera, kas izskatījās stingra un ierobežojoša, — kas šķietami liedza izpriecas un satraukumu, sērfojot pa lielajiem viļņiem, — kļuva par kaut ko pilnīgi citu. Ar mūsu jaunajām zināšanām par briesmām, kas slēpās apakšā, barjera tagad sniedza aizsardzību, drošību un mieru.

    Ejot pa mūsu dzīves ceļu un īstenojot savus sapņus, Dieva baušļus un standartus — gluži kā barjeru — reizēm var būt grūti saprast. Tie var izskatīties stingri un nepiekāpīgi, aizšķērsojuši ceļu, kas izskatās jautrs un aizraujošs, pa kuru daudzi citi iet. Kā par to rakstīja apustulis Pāvils: „Mēs tagad redzam visu mīklaini, kā spogulī,”1  ar tik ierobežotu perspektīvu, ka mēs bieži vien nevaram saprast lielās briesmas, kas slēpjas apakšā.

    Bet Viņš, kurš „saprot visu”,2 zina precīzi, kur ir šīs briesmas. Viņš mums sniedz dievišķu vadību caur Saviem baušļiem un mīlošām norādēm, lai mēs varētu izvairīties no briesmām, lai mēs varētu nospraust savas dzīves kursu virzienā, kas ir pasargāts no garīgajiem plēsējiem un atplestajiem grēka žokļiem.3

    Mēs izrādām Dievam savu mīlestību — un mūsu ticību Viņam —, kad katru dienu darām labāko, ko varam, lai sekotu ceļam, ko Viņš ir nolicis mūsu priekšā, un ievērojot Viņa baušļus, ko Viņš mums ir devis. Mēs īpaši izrādām šo ticību un mīlestību situācijās, kad mēs līdz galam nesaprotam iemeslu kādam Dieva bauslim vai ceļam, pa kuru Viņš liek mums iet. Ir viegli turēties barjeru robežās, kad mēs zinām, ka aiz tām mudž no aszobainiem plēsējiem. Ir daudz grūtāk turēties barjeru robežās, kad viss, ko mēs aiz tām redzam, ir aizraujoši un vilinoši viļņi. Un tieši šādos brīžos — brīžos, kad mēs izvēlamies izrādīt ticību, uzticēties Dievam un parādīt mūsu mīlestību pret Dievu, — mēs augam un iegūstam visvairāk.

    Jaunajā Derībā Ananija nespēja saprast Tā Kunga pavēli uzmeklēt un svētīt Saulu — vīru, kam bija dotas pilnvaras apcietināt tos, kas ticēja Kristum. Tomēr tādēļ, ka viņš paklausīja Dieva pavēlei, Ananija kļuva par rīku apustuļa Pāvila garīgajai atdzimšanai.4

    Uzticoties Tam Kungam, izrādot ticību, ievērojot Viņa baušļus un ejot pa Viņa nosprausto ceļu mums, mēs kļūstam vairāk par tādiem cilvēkiem, par kādiem Viņš vēlas, lai mēs kļūtu. Tieši šī „kļūšana” — šī sirds pievēršana — ir vissvarīgākais. Kā mūs ir mācījis elders Dalins H. Oukss: „Nepietiek tikai ar to, ka cilvēks veic kādas mehāniskas darbības. Evaņģēlija baušļi, priekšraksti un derības nav saraksts ar noguldījumiem, ko nepieciešams veikt kādā Debesu kontā. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir iecere, kas parāda, kā mums kļūt par tādiem, kādus Mūs vēlas redzēt mūsu Debesu Tēvs.”5

    Tādēļ patiesa paklausība nodod mūs pilnībā Viņa rokās un ļauj Viņam vadīt mūsu ceļus gan mierīgos, gan nemierīgos ūdeņos, saprotot, ka Viņš mums var palīdzēt izdarīt vairāk, nekā mēs to spētu vieni paši.

    Pakļaujoties Viņa gribai, mūsos vairojas miers un laime. Ķēniņš Benjamīns mācīja, ka tie, kas tur Dieva baušļus, ir „svētīti un laimīgi … visās lietās gan laicīgi, gan garīgi”.6 Dievs vēlas, lai mēs būtu priecīgi. Viņš vēlas, lai mums būtu miers. Viņš vēlas, lai mēs gūtu panākumus. Viņš vēlas, lai mēs būtu drošībā un pasargāti no pasaulīgajām ietekmēm, kas mūs ieskauj.

    Citiem vārdiem sakot, Tā Kunga pavēles nesastāv no sarežģīta zemūdens labirinta ar šķēršļiem, kuru mums šajā dzīvē ir nelabprāt jāmācās iziet, lai mēs varētu tikt paaugstināti nākamajā. Robežas, kuras ir izveidojis Tas Kungs, mums rada drošības zonu no ļaunuma un iznīcinošām ietekmēm, kas citādi mūs vilktu lejā — izmisuma dziļumos. Tā Kunga baušļi ir doti aiz mīlestības un rūpēm; tie ir domāti, lai jūs gūtu prieku šajā dzīvē7 tikpat lielā mērā, kā prieku un paaugstināšanu — nākamajā. Tie norāda uz to, kā mums būtu jārīkojas, — un, kas ir svarīgākais, tie norāda uz to, kādiem mums ir jākļūst.

    Kā visās labās un patiesās lietās, Jēzus Kristus ir vislabākais piemērs. Lielākais paklausības piemērs visā mūžībā tika pausts tad, kad Dēls pakļāva Sevi Tēva gribai. Visdziļākajā pazemībā lūdzot, lai biķeris no Viņa tiktu paņemts — lai Viņš varētu iet citu ceļu, nevis to, kas Viņam bija paredzēts, — Kristus nodeva Sevi tam ceļam, pa kuru Viņa Tēvs vēlējās, lai Viņš ietu. Tas bija ceļš, kurš veda caur Ģetzemani un Golgātu, kur Viņš izcieta neiedomājamu agoniju un ciešanas un kur Viņš tika pilnībā atstāts, jo Viņa Tēva Gars Viņu bija pametis. Bet tas pats ceļš trešajā dienā noveda pie tukša kapa, ar saucieniem: „Viņš ir augšāmcēlies!”8, skanot to cilvēku ausīs un sirdīs, kuri Viņu mīlēja. Tas ietvēra neiedomājamu prieku un mierinājumu, kas centrējās Viņa veiktajā Izpirkšanā par visiem Dieva bērniem cauri mūžībai. Ļaujot Tēva gribai būt pārākai par Viņa gribu, Kristus mums ir devis cerību uz mūžīgu mieru, mūžīgu laimi un mūžīgu dzīvi.

    Es liecinu, ka mēs esam mīloša Dieva bērni. Es liecinu, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu laimīgi un drošībā, un svētīti. Šī iemesla dēļ Viņš mums ir iezīmējis ceļu, kas ved atpakaļ pie Viņa, un Viņš ir nospraudis robežas, kas mūs pasargā šajā ceļā. Ja mēs centīsimies iet pa šo ceļu, mēs atradīsim patiesu drošību, laimi un mieru. Un, pakļaujot sevi Viņa gribai, mēs kļūstam tādi, par kādiem Viņš vēlas, lai mēs kļūtu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.