Turies uz sava ceļa
Elders Koiči Aojagi
Goda Septiņdesmito loceklis
Lieciet Dievu pirmajā vietā, neatkarīgi no pārbaudījumiem, ar ko jūs saskaraties. Mīliet Dievu. Ticiet Kristum un uzticieties Viņam visās lietās.
2011. gada 11. martā es stāvēju uz Tokijas Šinagvas vilcienu stacijas perona, lai dotos uz Japānas Kobes misiju. Aptuveni 14:46 mūs skāra deviņas balles stipra zemestrīce. Lielās kratīšanās dēļ es nespēju nostāvēt kājās, tāpēc es stingri turējos pie kāpņu margām. No netālu esošajiem griestiem uz grīdas sāka krist lampas. Visa Tokija bija panikā.
Par laimi, es netiku savainots un pēc četrām stundām es jutos atvieglots, uzzinot, ka visa mana ģimene ir drošībā.
Televīzijā rādīja nebeidzamus sižetus ar šausminošiem un šokējošiem video kadriem. Sendai misijas apgabalu skāra milzīgs cunami, savā ceļā aizslaukot pilnīgi visu: mašīnas, mājas, rūpnīcas un laukus. Es sastingu traģisko attēlu dēļ un raudāju. Es dedzīgi lūdzu, lai Debesu Tēvs pasargā un palīdz visiem tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā apgabalā un kurus es tik ļoti mīlēju.
Vēlāk tika saņemts apstiprinājums, ka visi misionāri un Baznīcas locekļi ir drošībā. Tomēr daudzus Baznīcas locekļus ietekmēja zemestrīces sekas — viņi bija zaudējuši savus ģimenes locekļus, mājas un saimniecības. Gāja bojā gandrīz 20 000 cilvēku, ciemi tika iznīcināti, un daudzi cilvēki bija spiesti pamest savas mājas atomelektrostacijā notikušās avārijas dēļ.
Tādas dabas katastrofas kā šī mūsdienās izraisa postījumus daudzās pasaules daļās, atņemot daudzu cilvēku dzīvības. Mēs esam brīdināti, ka pasaulē notiks dabas katastrofas, kari un neskaitāmas grūtības.
Kad mūs pēkšņi piemeklē tādi pārbaudījumi kā šis, mēs jautājam: „Kāpēc tas notiek ar mani?” vai „Kāpēc man ir jācieš?”
Ilgu laiku pēc tam, kad es pievērsos evaņģēlijam, man nebija skaidras atbildes uz jautājumu: „Kāpēc man tiek doti pārbaudījumi?” Es sapratu to glābšanas plāna daļu, kurā teikts, ka mēs tiksim pārbaudīti. Tomēr realitātē, kad es nonācu pie šī jautājuma, man nebija pietiekami stipras pārliecības, lai pienācīgi uz to atbildētu. Taču manā dzīvē pienāca brīdis, kad arī es piedzīvoju lielu pārbaudījumu.
Kad es biju 30 gadus vecs, es apmeklēju Nagojas misiju, kas bija daļa no mana darba pienākumiem. Pēc sanāksmes misijas prezidents laipni palūdza elderiem mani aizvest uz lidostu. Taču, kad mēs sasniedzām krustojumu, kas atradās paliela kalna pakājē, kāda liela kravas mašīna lielā ātrumā no aizmugures mums brāzās virsū. Tā ietriecās mūsu automašīnas aizmugurē un dzina to uz priekšu vairāk nekā 20 metrus. Visšausminošākais bija tas, ka kravas mašīnā nebija šofera. Mūsu automašīnas aizmugure tika saspiesta divreiz īsāka nekā sākumā. Par laimi, gan es, gan abi elderi izdzīvoja.
Tomēr nākamajā dienā es sāku just sāpes kaklā un plecos, un mani pārņēma pamatīgas galvassāpes. Kopš tās dienas es nespēju gulēt, un katru dienu man vajadzēja sadzīvot ar fiziskām un garīgām sāpēm. Es lūdzu Dievu, lai Viņš izdziedina manas sāpes, bet šie simptomi turpinājās apmēram 10 gadus.
Šajā laikā manu prātu sāka pārņemt šaubas, un es domāju: „Kāpēc man ir jācieš tādas sāpes?” Tomēr, lai gan tāda dziedināšana, kādu es lūdzu, man netika dāvāta, es centos būt uzticīgs un turēt Dieva baušļus. Es turpināju lūgt, lai es spētu atbildēt uz jautājumiem, kas man bija attiecībā uz saviem pārbaudījumiem.
Pienāca brīdis, kad es atskārtu, ka cīnos ar vēl dažām personīgām problēmām, un es biju satraukts, jo nezināju, kā ar šo jauno pārbaudījumu tikt galā. Es lūdzu atbildi. Bet es to nesaņēmu uzreiz. Tāpēc es devos pie uzticama Baznīcas vadītāja un runāju ar viņu.
Kad mēs runājām, viņš mīlošā balsī teica: „Brāli Aojagi, vai tad tavs mērķis, esot uz Zemes, nav piedzīvot šo pārbaudījumu? Vai tas nenozīmē — pieņemt visus šīs dzīves pārbaudījumus tādus, kādi tie ir, un pārējo atstāt Tā Kunga ziņā? Vai tev nešķiet, ka šī problēma tiks atrisināta tad, kad mēs tiksim augšāmcelti?”
Dzirdot šos vārdus, es ļoti spēcīgi sajutu Tā Kunga Garu. Es biju dzirdējis šo doktrīnu neskaitāmas reizes, bet manas sapratnes acis nekad nebija tik plaši atvērtas, kā — tobrīd. Es sapratu, ka tā bija atbilde, ko es biju lūdzis Tam Kungam savās lūgšanās. Es skaidri sapratu mūsu Debesu tēva pestīšanas ieceri un no jauna izpratu šo svarīgu principu.
Ābrahāma grāmatā Tas Kungs, Dievs, paziņoja: „Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs.”1
Princips ir tāds, ka Dievs, kurš radīja debesis un zemi, zina šīs Zemes lielo plānu, ka Viņš valda pār visām lietām gan Debesīs, gan uz Zemes un ka, lai piepildītu pestīšanas ieceri, Viņš mums dod daudz un dažādas pieredzes, tostarp dažus pārbaudījumus, kamēr mēs atrodamies uz šīs Zemes.
Tas Kungs teica Džozefam Smitam:
„Zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu. …
Tādēļ turies uz sava ceļa …, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos.”2
Šīs zemes pārbaudījumi — tai skaitā slimības un nāve — ir daļa no pestīšanas ieceres un ir pieredzes, no kurām mēs nevaram izbēgt. Mums vajag „turēties uz sava ceļa” un pieņemt mūsu pārbaudījumus ar ticību.
Tomēr dzīves mērķis nav vienkārši izciest pārbaudījumus. Debesu Tēvs sūtīja Savu Mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, kā mūsu Glābēju un Pestītāju, lai mēs varētu pārvarēt pārbaudījumus, kurus pieredzam uz šīs zemes; citiem vārdiem sakot, Viņš mūsu vājības padara par spēku,3 Viņš izpērk mūsu grēkus un nepilnības un dod iespēju iegūt nemirstību un mūžīgo dzīvi.
Prezidents Henrijs B. Airings teica: „Pārbaudījums, ko mīlošais Dievs ir licis mūsu priekšā, nav dots tāpēc, lai redzētu, vai mēs varam izturēt grūtības. Tas ir dots, lai redzētu, vai mēs to varam izturēt godam. Mēs izturam šo pārbaudi, parādot, ka mēs atceramies Viņu un Viņa dotos baušļus.”4
„Turēties uz sava ceļa” ir svarīgākā izvēle pārbaudījumu laikā. Pievērsiet savas sirdis Dievam, īpaši tad, kad jums ir pārbaudījumi. Pazemīgi paklausiet Dieva baušļiem. Izrādiet ticību, lai jūsu griba saskanētu ar Dieva gribu.
Tagad apdomāsim auto negadījumu Nagojā. Es šajā negadījumā varēju iet bojā. Tomēr, ar tā Kunga žēlastību, es brīnumainā kārtā izdzīvoju. Un es zinu, ka manas ciešana s tika dotas, lai es mācītos un pilnveidotos.5 Debesu Tēvs mani skoloja, lai es mazinātu savu nepacietību, pieaugtu līdzjūtībā un mierinātu tos, kuri cieš. Kad es to sapratu, manu sirdi piepildīja pateicība Debesu Tēvam par šo pārbaudījumu.
Lieciet Dievu pirmajā vietā, neatkarīgi no pārbaudījumiem, ar ko jūs saskaraties. Mīliet Dievu. Ticiet Kristum un uzticieties Viņam visās lietās. Moronijs cilvēkiem deva solījumu: „Un, ja jūs noraidīsit jebkādu bezdievību un mīlēsit Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad Viņa labvēlība ir pietiekama jums, lai ar Viņa labvēlību jūs varētu būt pilnīgi Kristū.”6
Es no sirds liecinu, ka Dievs Tēvs un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, dzīvo un ka Dievs apsola, ka tie, kuri „turēsies uz sava ceļa” un Viņu mīlēs, jutīs piepildījumu pat pārbaudījumos, svētajā Jēzus Kristus vārdā, āmen.