Atcerēsimies, kam mēs esam uzticējušies
    Footnotes

    Atcerēsimies, kam mēs esam uzticējušies

    Mūsu cerība atkal dzīvot ar Tēvu ir atkarīga no Jēzus Kristus Izpirkšanas.

    Kad man bija deviņi gadi, pie mums uz pāris nedēļām ieradās paciemoties vecāmāte no mātes puses, viņa bija iesirmiem matiem un četras pēdas, vienpadsmit collas (1,5 m) gara. Kādu pēcpusdienu, viņas ciemošanās laikā, mēs kopā ar diviem vecākajiem brāļiem nolēmām izr-akt bedri laukā, kas atradās pāri ielai — iepretim mūsu mājai. Es nezinu, kāpēc mēs to darījām; reizēm puišiem patīk rakt bedres. Mēs nedaudz notraipījāmies, bet ne tik daudz, lai saņemtu rājienu. Citi apkaimes puiši ieraudzīja, cik aizraujoši ir rakt bedri, un sāka mums palīdzēt. Tad mēs visi kļuvām vēl netīrāki. Zeme bija cieta, tāpēc mēs atvilkām dārza šļūteni un ielējām bedrē nedaudz ūdens, lai padarītu zemi mīkstāku. Rokot mēs aptraipījāmies ar dubļiem, taču bedre kļuva dziļāka.

    Kāds no mums nolēma, ka vajadzētu pārvērst bedri par baseinu, tāpēc mēs to piepildījām ar ūdeni. Tā kā es biju jaunākais un vēlējos iederēties, mani pārliecināja lēkt iekšā un izmēģināt. Nu, es biju ļoti netīrs. Es nebiju plānojis, ka palikšu dubļains, taču tieši tā arī notika.

    Kad man sāka salt, es pārgāju pāri ielai un vēlējos ienākt mājā. Pie durvīm mani sagaidīja vecāmāte un atteicās ielaist iekšā. Viņa teica — ja viņa mani ielaidīs, es ienesīšu dubļus mājā, ko viņa nupat bija iztīrījusi. Tad es darīju to, ko darītu jebkurš deviņgadīgs puika šādā situācijā, — es skrēju uz sētas durvīm, taču viņa bija ātrāka, nekā es biju domājis. Es paliku dusmīgs, situ kājas pret zemi un pieprasīju, lai mani ielaiž mājā, taču durvis palika aizvērtas.

    Es biju slapjš, dubļains, man bija auksti un savā bērna iztēlē domāju, ka varētu nomirt paša pagalmā. Beidzot es jautāju viņai, kas man ir jādara, lai es varētu ienākt mājā. Pirms es paspēju attapties, mana vecāmāte turpat pagalmā ar šļūteni lēja man virsū ūdeni. Man šķita, ka pagāja mūžība, līdz mana vecāmāte pasludināja mani par tīru esam un atļāva ienākt mājā. Mājās bija silti, un es varēju uzvilkt sausas, tīras drēbes.

    Paturot prātā šo patieso līdzību no dzīves, lūdzu, apdomājiet šos Jēzus Kristus vārdus: „Un nekas netīrs nevar ieiet Viņa valstībā; tādēļ neviens neieiet Viņa atdusā, kā tikai tie, kas mazgājuši savas drānas Manās asinīs, dēļ savas ticības un visu savu grēku nožēlošanas, un savas uzticības līdz galam.”1

    Stāvēt mājas priekšā un ļaut savai vecmammai aplaistīt mani ar ūdeni bija nepatīkami un neērti. Bet, ja mums ir liegta iespēja atgriezties un būt kopā ar mūsu Tēvu Debesīs tāpēc, ka mēs izvēlamies palikt dubļu aptraipīti no grēku bedres, tā būs traģēdija ar mūžīgām sekām. Mēs nedrīkstam maldināt sevi par to, kas mums ir jādara, lai atgrieztos un paliktu kopā ar mūsu Tēvu Debesīs. Mums ir jābūt tīriem.

    Pirms ieradāmies uz Zemes, mēs kā Dieva gara dēli un meitas piedalījāmies lielajā apspriedē.2 Katrs no mums uzmanīgi klausījās, un neviens neiemiga. Šajā apspriedē mūsu Tēvs Debesīs izklāstīja ieceri. Tā kā šī iecere paredzēja, ka mēs saglabāsim rīcības brīvību un mums vajadzēs mācīties no pašu, nevis tikai no Viņa pieredzes, Debesu Tēvs zināja, ka mēs grēkosim. Viņš arī zināja, ka grēks mūs aptraipīs un neļaus atgriezties Viņa klātbūtnē, jo tur, kur dzīvo Viņš, ir pat vēl tīrāk, nekā manas vecmammas uzkoptajā mājā.

    Tā kā mūsu Tēvs Debesīs mūs mīl un Viņa mērķis ir „īstenot [mūsu] nemirstību un mūžīgo dzīvi”,3 Viņa iecere ietvēra Glābēja lomu — kāda, kurš varētu palīdzēt mums kļūt tīriem, neskatoties uz to, cik aptraipīti mēs būtu kļuvuši. Kad mūsu Tēvs Debesīs paziņoja, ka ir nepieciešams Glābējs, es ticu, ka katrs no mums pagriezās un uzlūkoja Jēzu Kristu, Pirmdzimto garā, to, kurš bija attīstījies tik tālu, ka bija kļuvis kā Tēvs.4 Es ticu, ka mēs visi zinājām, ka tam ir jābūt Viņam, ka neviens no mums nespētu to paveikt, bet Viņš spētu un Viņš to izdarīs.

    Ģetzemanes dārzā un pie krusta Golgātā Jēzus Kristus cieta kā fiziski, tā garīgi, trīcēja aiz sāpēm, asiņoja katrā porā, lūdza Savam Tēvam, lai šis rūgtais biķeris tiktu paņemts no Viņa prom,5 un tomēr Viņš to dzēra.6 Kāpēc Viņš to darīja? Viņa vārdiem izsakoties, Viņš vēlējās pagodināt Savu Tēvu un pabeigt Savus „sagatavošanas darbus cilvēku bērniem”.7 Viņš vēlējās turēt savu derību un padarīt iespējamu mūsu atgriešanos mājās. Ko Viņš lūdz mums par to pretī? Viņš tikai lūdz, lai mēs atzītos savos grēkos un tos nožēlotu, lai mums nebūtu jācieš tā, kā — Viņam.8 Viņš mudina mūs kļūt tīriem, lai mēs netiktu atstāti ārpus mūsu Debesu Tēva nama durvīm.

    Lai gan izvairīšanās no grēka ir ieteicamais dzīves modelis, taču attiecībā uz Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas iedarbību, nav nozīmes tam, kādus grēkus mēs esam pieļāvuši vai cik dziļi iestiguši bedrē no iepriekš stāstītās līdzības. Nav nozīmes, vai mēs esam nokaunējušies vai samulsuši grēka dēļ, par kuru pravietis Nefijs teica, ka tas „tik viegli [..] apņem”.9 Nav nozīmes, ja kādreiz esam iemainījuši savu pirmdzimtību pret lēcu virumu.10

    Nozīme ir tam, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, izcieta „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus”, lai „Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm”.11 Nozīme ir tam, ka Viņš bija gatavs izrādīt Savu labvēlību,12 nākot uz šīs Zemes, un pazemoties „visam”,13 un paciest tik spēcīgu noliegšanu, kādu neviens cilvēks nevarētu izturēt.14 Nozīme ir tam, ka Kristus aizstāv mūsu lietu Tēva priekšā, sacīdams: „Tēvs, redzi Tā, kurš nav darījis grēku, pie kura Tev labs prāts, ciešanas un nāvi; … tādēļ, Tēvs, saudzē šos Manus brāļus, kas tic Manam Vārdam, lai viņi varētu nākt pie Manis un tiem būtu mūžīgā dzīve.”15 Tam ir īstā nozīme, un tam būtu jāatjauno mūsu cerība un apņemšanās turpināt censties, jo Viņš mūs nav aizmirsis.16

    Es liecinu, ka Glābējs nekad nenovērsīsies no mums, kad mēs pazemībā tieksimies pie Viņa, lai nožēlotu grēkus; Viņš nekad neuzskatīs mūs par zudušiem ļaudīm, Viņš nekad neteiks: „Ak nē, jau atkal tu!” Viņš nekad neatraidīs mūs tāpēc, ka mums neizdodas saprast, cik grūti ir izvairīties no grēka. Viņš pilnībā to visu saprot, tostarp bēdas, kauna un vilšanās sajūtas, kas ir neizbēgamas grēka sekas.

    Grēku nožēlošana ir īsta un tā darbojas. Tā nav izdomāta pieredze vai „satraukta prāta” auglis.17 Tai piemīt spēks atvieglot nastas un aizstāt tās ar cerību. Tā var novest pie varenas sirds pārmaiņas, kā rezultātā mums „vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu”.18 Grēku nožēlošanai nav jābūt vieglai. Tas, kam ir nozīme mūžībā, reti ir viegli sasniedzams. Taču rezultāts ir tā vērts. Kā savā pēdējā uzrunā Baznīcas Septiņdesmitajiem liecināja prezidents Boids K. Pekers: „Doma ir šāda: Izpirkšana neatstāj nekādas pēdas, neko paliekošu. Ko tā salabo, tas ir salabots. … Izpirkšana neatstāj nekādas pēdas, nekādas sliedes. Tā vienkārši dziedina, un tas, ko tā dziedina, paliek izdziedināts.”19

    Līdzīgi, mūsu cerība atkal dzīvot ar Tēvu ir atkarīga no Jēzus Kristus Izpirkšanas, no vienas bezgrēcīgas Būtnes, kura, neraugoties uz faktu, ka taisnīguma prasības neattiecās uz Viņu, bija gatava uzņemties uz Sevis visas cilvēces kopējo grēku smagumu, tai skaitā tos grēkus, kurus daži Dieva dēli un meitas nevajadzīgi izvēlas ciest vieni paši.

    Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs piešķiram lielāku spēku Glābēja Izpirkšanai nekā lielākā daļa cilvēku, jo mēs zinām, ka, noslēdzot derības, nemitīgi nožēlojot grēkus un pastāvot līdz galam, Viņš padarīs mūs par Saviem līdzmantiniekiem,20 un, tāpat kā Viņš, arī mēs saņemsim visu, kas ir Tēvam.21 Šī ir pasaulsvarīga mācība, un tā ir patiesa. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana padara Glābēja aicinājumu — „esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”,22 — pavisam iespējamu, kliedējot vilšanos, ka tas ir nesasniedzami.

    Svētie Raksti māca, ka visiem cilvēkiem vajadzēs „tikt tiesātiem saskaņā ar Dieva svēto tiesu”.23 Tajā dienā nebūs iespējams slēpties aiz kādas lielākas grupas cilvēku vai norādīt uz citiem, taisnojoties par to, ka esam netīri. Mums par laimi, Svētie Raksti arī māca, ka Jēzus Kristus, Viņš, kurš cieta par mūsu grēkiem, kurš ir mūsu Aizstāvis Tēva priekšā, kurš sauc mūs par Viņa draugiem, kurš mīl mūs līdz pašam galam, beigās būs mūsu tiesnesis. Viena no Jēzus Kristus Izpirkšanas svētībām, ko visbiežāk neievēro, ir tā, ka „Tēvs … visu tiesu ir nodevis Dēlam”.24

    Brāļi un māsas, ja jūs jūtaties nomākti vai pārdomu pilni par to, vai jebkad varat izlīst no garīgās bedres, ko esat izrakuši, lūdzu, atcerieties, kurš ir nostājies „starp [mums] un taisnību”, kurš ir „piepildīts ar līdzjūtību pret cilvēku bērniem”, kurš ir uzņēmies uz Sevis mūsu nekrietnības un pārkāpumus un „apmierinājis taisnības prasības”.25 Citiem vārdiem, dariet tā, kā darīja Nefijs brīdī, kad sevi apšaubīja, — vienkārši atcerieties, kam jūs esat uzticējušies,26 patiesi Jēzum Kristum, un tad nožēlojiet grēkus, un atkal piedzīvojiet „pilnīgu cerības spožumu”.27 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.