Pilnā kārtībā un pēc Bristoles modes: būt tempļa apmeklējuma cienīgiem kā labos, tā sliktos laikos
    Footnotes

    Pilnā kārtībā un pēc Bristoles modes: būt tempļa apmeklējuma cienīgiem kā labos, tā sliktos laikos

    Svēto evaņģēlija principu ievērošana palīdzēs mums būt tempļa apmeklējuma cienīgiem un rast laimi šajā dzīvē, kā arī aizvedīs mūs atpakaļ uz mūsu debesu mājām.

    Pravietis Lehijs paziņoja: „Un, ja nav taisnīguma, nav laimes.”1

    Pretiniekam ir izdevies iedēstīt daudzu cilvēku prātos lielu mītu. Viņš un viņa kalpi paziņo, ka patiesībā mums ir jāizvēlas starp laimi un baudām šajā dzīvē vai laimi nākamajā dzīvē (kura, kā pretinieks apgalvo, var arī neeksistēt). Kaut arī šis mīts ir nepatiess, tas ir ļoti kārdinošs.2

    Dieva laimes ieceres cēlais un galīgais mērķis ir, lai taisnīgie mācekļi un derībā saistītās ģimenes varētu tikt vienotas mīlestībā, saskaņā un mierā šajā dzīvē3 un iemantot celestiālo godību mūžībā kopā ar Dievu Tēvu, mūsu Radītāju, un Viņa mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, mūsu Glābēju.4

    Kad, būdams jauns misionārs, saņēmu norīkojumu kalpot Anglijas misijā, mana pirmā kalpošanas vieta tolaik bija Bristoles apgabals. Kāds no vietējiem Baznīcas vadītājiem uzsvēra, ka misionāriem, kas kalpo šajā apgabalā, ir jābūt „pilnā kārtībā un pēc Bristoles modes”.

    Kuģi un Bristoles osta

    No sākuma es nesapratu, ko viņš ar to vēlējās pateikt. Drīz vien es uzzināju šīs kuģniecības frāzes „pilnā kārtībā un pēc Bristoles modes” izcelsmi un skaidrojumu. Bija laiks, kad Bristoles osta bija otra aizņemtākā osta Apvienotajā karalistē. Tai bija ļoti augsta paisuma un bēguma starpība — 13 metri, otra lielākā visā pasaulē. Bēguma laikā, kad ūdens atkāpās, vecie kuģi atsitās pret gultni un nosvērās uz sāniem, un, ja kuģi nebija labi uzbūvēti, tie tika sabojāti. Turklāt, viss, kas nebija rūpīgi noglabāts vai nostiprināts, tika haotiski izmētāts un varēja tikt izpostīts vai sabojāts.5 Pēc tam, kad uzzināju, ko šī frāze nozīmē, kļuva skaidrs, ka šis vadītājs mums sacīja, ka mums, misionāriem, ir jābūt taisnīgiem, jāievēro noteikumi un ir jābūt gataviem grūtām situācijām.

    Šādi pārbaudījumi ir attiecināmi arī uz katru no mums. Es teiktu, ka būt „pilnā kārtībā un pēc Bristoles modes” ir tas pats, kas būt tempļa apmeklējuma cienīgiem kā labos, tā sliktos laikos.

    Kamēr Bristoles kanāla paisumi un bēgumi ir vairāk vai mazāk prognozējami un tiem var sagatavoties, šīs dzīves vētras un pārbaudījumi bieži vien ir neprognozējami. Bet vienu mēs zinām: tie būs! Lai pārvarētu pārbaudījumus un kārdinājumus, ar ko katrs no mums nenovēršami saskarsies, būs nepieciešams taisnīgi sagatavoties un izmantot dievišķi sniegto aizsardzību. Mums ir jāapņemas būt tempļa apmeklējuma cienīgiem, lai ar ko mēs saskartos. Ja mēs esam sagatavojušies, mēs nebaidīsimies.6

    Laimi šajā dzīvē un laimi nākamajā dzīvē vieno taisnīgums. Pat laikā starp nāvi un augšāmcelšanos „to gari, kuri ir taisnīgi, tiks uzņemti laimes stāvoklī, kas tiek saukts par paradīzi, atpūtas stāvoklī, miera stāvoklī”.7

    Savas laicīgās kalpošanas izskaņā Israēlā un vēlāk starp nefijiešiem Glābējs runāja par laimi gan šajā dzīvē, gan mūžībā. Viņš uzsvēra priekšrakstu nozīmi, likdams lielu uzsvaru arī uz tikumīgu rīcību. Piemēram, mācekļi tiks svētīti tad, ja viņi salks un slāps pēc taisnīguma, būs žēlsirdīgi, sirdsšķīsti, būs miera nesēji un ievēros citus tikumības pamatprincipus. Skaidri redzams, ka mūsu Kungs, Jēzus Kristus, lika uzsvaru uz tikumīgu attieksmi un rīcību ikdienas dzīvē — kā Savas mācības pamatvēstījumu. Viņa mācības ne vien aizstāja un pārsniedza pārākumā Mozus likuma sadaļas,8 bet arī noraidīja cilvēku kļūdainās filozofijas.

    Gadsimtiem ilgi Jēzus Kristus evaņģēlijs iedvesmoja cilvēku uzskatus un noteica uzvedības standartus attiecībā uz to, kas ir taisnīgs, vēlams un tikumīgs un sniedz laimi, svētlaimi un prieku. Taču mūsdienu pasaulē Glābēja mācītie principi un morāles pamatnormas piedzīvo nopietnus uzbrukumus. Kristietībai tiek uzbrukts. Daudzi tic, ka morāles standarti savā būtībā ir mainījušies.9

    Mēs dzīvojam grūtos laikos. Pieaug tendence „ļaunu saukt par labu un labu par ļaunu”10. Pasaule, kur tiek uzsvērta sevis cildināšana un sekulārisms, rada nopietnu iemeslu bažām. Kāds izcils rakstnieks, kas nav no mūsu ticības, par to izsakās šādi: „Diemžēl es tikpat kā nesaskatu pierādījumus tam, ka šajā laikmetā cilvēki patiešām būtu laimīgāki vai ka viņu bērniem klātos labāk, vai ka tiktu ievērots sociālais taisnīgums, vai ka noslēgto laulību skaita samazināšanās un dzimtu vājināšanās … vairākumā gadījumu sola ko vairāk par vēl dziļāku vientulību un vispārēju stagnāciju.”11

    No mums, Glābēja mācekļiem, tiek sagaidīts, ka mēs plānosim un gatavosimies. Laimes iecerē izvēles brīvība ir galvenais organizējošais princips, un mūsu izvēlēm ir nozīme.12 Glābējs to uzsvēra Savas kalpošanas laikā, tostarp Viņa līdzībās par ģeķīgajām jaunavām un talentiem.13 Katrā no šīm līdzībām Tas Kungs pavēlēja gatavoties un rīkoties, nosodot vilcināšanos un dīkdienību.

    Es atzīstu, ka, neskatoties uz Dieva iecerē ietverto lielo laimi, dažreiz tā var šķist ļoti tāla un nošķirta no mūsu pašreizējiem dzīves apstākļiem. Mums, mācekļiem, kas pieredz grūtības, tā var šķist nesasniedzama. Savā ierobežotajā skatījumā mūs var vilināt pašreizējie kārdinājumi un izklaides. Turpretī atalgojums par pretošanos šiem kārdinājumiem var šķist tāls un nesasniedzams. Bet patiesa izpratne par Tēva ieceri atklāj, ka atalgojums par taisnīgumu ir pieejams jau tagad. Bezdievība, piemēram, amorāla rīcība, nekad nav daļa no risinājuma. Alma to skaidri mācīja savam dēlam Koriantonam: „Lūk, es saku tev, ka bezdievība nekad nav bijusi laime.”14

    Amuleks skaidri pasludina mūsu mācību Almas 34:32 : „Jo lūk, šī dzīve cilvēkiem ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu; jā, lūk, šīs dzīves diena ir diena, lai cilvēki paveiktu savus darbus.”

    Kā gan mums sagatavoties šādos grūtos laikos? Papildus tam, ka esam tempļa cienīgi, ir daudz citu principu, kas veicina taisnīgumu. Es izcelšu trīs.

    Pirmais: taisnīga paškontrole un uzvedība.

    Es esmu pārliecināts, ka reizēm mūsu mīlošais Debesu Tēvs skatās uz mums ar uzjautrinājumu, tāpat kā mēs, skatoties, kā mācās un aug mūsu bērni. Gūstot pieredzi, mēs visi klūpam un krītam.

    Eksperiments ar zefīriņiem

    Man patika prezidenta Dītera F. Uhtdorfa 2010. gada konferences uzruna15 par slaveno zefīriņu eksperimentu, kas 1960–ajos gados tika veikts Stenfordas universitātē. Atcerieties, četrgadniekiem tika iedots viens zefīriņš. Ja viņi spētu nogaidīt 15 vai 20 minūtes, to neapēdot, viņiem tiktu iedots vēl viens zefīriņš. Ir izveidoti vairāki video, kur parādīts, kā daudzi bērni rīkojās, lai neapēstu šo mazo zefīriņu. Dažiem tas neizdevās.16

    Pagājušā gadā doktors Valters Mišels — profesors, kurš veica sākotnējo eksperimentu —, publicēja grāmatu, kurā raksta, ka uz šo pētījumu viņu daļēji pamudinājušas bažas par paškontroli un savu atkarību no smēķēšanas. Viņš bija īpaši satraucies, iepazīstoties ar 1964. gada ASV ķirurgu vispārējā ziņojumā ietverto secinājumu, ka smēķēšana izraisa plaušu vēzi.17 Pamatojoties uz ilggadējām studijām, viens no profesora kolēģiem secināja, ka „paškontrole ir kā muskulis — jo vairāk to lieto, jo stiprāka tā kļūst. Izvairīšanās no kāda kārdinājuma vienreiz palīdz attīstīt spēju izvairīties no citiem kārdinājumiem nākotnē.”18

    Mūžīgā progresa princips nosaka, ka paškontrole un taisnīga dzīve stiprina mūsu spēju pretoties kārdinājumiem. Tas attiecas gan uz garīgām, gan laicīgām lietām.

    Mūsu misionāri ir lielisks piemērs. Viņi attīsta Kristum piemītošās īpašības, liekot īpašu uzsvaru uz paklausību un garīgumu. No viņiem tiek sagaidīts, ka viņi ievēros stingru dienaskārtību un pavadīs savas dienas, kalpojot citiem. Viņiem ir pieticīgs un konservatīvs izskats, pretstatā mūsdienās tik izplatītai paviršai vai nepiedienīgai ģērbšanās manierei. Viņu rīcība un izskats nodod tikumīgu, būtisku vēstījumu.19

    Mums uz doto brīdi ir aptuveni 230 000 jaunu cilvēku, kuri pašlaik kalpo misijās vai pēdējo piecu gadu laikā ir atgriezušies no misijas. Viņi ir ieguvuši apbrīnojamu garīgo spēku un pašdisciplīnu, ko nepieciešams pastāvīgi likt lietā, vai arī šīs spējas atrofēsies — gluži kā muskuļi, kas netiek izmantoti. Mums visiem ir jāiemācās rīkoties un izskatīties tā, lai būtu redzams, ka mēs patiesi esam Kristus sekotāji. Tie, kas vairs nerīkojas taisnīgi vai neģērbjas pienācīgi un piedienīgi, pakļauj sevi tādam dzīves stilam, kas nenes nedz prieku, nedz laimi.

    Atjaunotais evaņģēlijs sniedz mums laimes ieceres detālplānojumu un stimulē izzināt un izmantot paškontroli, izvairoties no kārdinājumiem. Tas mums arī māca, kā nožēlot grēkus, kad izdarīts pārkāpums.

    Otrais: Sabata dienas godāšana vairos taisnīgumu un pasargās ģimeni.

    Agrīnā kristīgā Baznīca pārcēla sabata ievērošanu no sestdienas uz svētdienu, lai pieminētu Tā Kunga Augšāmcelšanos. Taču citi sabata dienas svētie pamatmērķi palika nemainīgi. Jūdiem un kristiešiem sabats simbolizē visvarenā Dieva darbus.20

    Mēs ar sievu un diviem maniem kolēģiem, un viņu sievām pēc manu tuvu draugu, Roberta Abramsa un viņa sievas Diānas, uzaicinājuma nesen piedalījāmies jūdu sabatā viņu mājās Ņujorkā.21 Tas tika uzsākts piektdienas vakarā, jūdu sabata sākumā. Uzmanība bija vērsta uz Dieva kā Radītāja godināšanu. Tas sākās ar ģimenes svētīšanu un sabata garīgo dziesmu.22 Mēs piedalījāmies ceremoniālajā roku mazgāšanā, maizes svētīšanā, lūgšanās, košera maltītē, Svēto Rakstu citēšanā un sabata dziesmu dziedāšanā svētku noskaņojumā. Mēs klausījāmies ebreju vārdos, kas tika tulkoti angļu valodā. Spilgtākie no lasītajiem Vecās Derības pantiem, kas ir dārgi arī mums, bija no Jesajas grāmatas, kur pasludināts, ka sabats ir svēts prieks23, un no Ecēhiēla grāmatas, kur teikts, ka sabats „ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs”24.

    Vislielāko iespaidu no šī brīnišķīgā vakara uz mani atstāja ģimenes mīlestība, ziedošanās un atbildība Dieva priekšā. Domājot par šo vakaru, es atcerējos, kā gadsimtiem ilgi ebreji ir tikuši vajāti. Neapšaubāmi, sabata svētīšana ir bijusi „mūžīga derība”, kas pasargājusi un svētījusi ebrejus, piepildot Svēto Rakstu vārdus.25 Tas ir palīdzējis arī veidot apbrīnojamo ģimenes dzīvi un iegūt laimi, kas saskatāma daudzu ebreju dzīvē.26

    Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļu skatījumā sabata dienas svētīšana ir taisnīguma paveids, kas svēta un stiprina ģimenes, vieno mūs ar mūsu Radītāju un ļauj kļūt laimīgākiem. Sabats var mums palīdzēt nošķirties no vieglprātīgām, nepiedienīgām un netikumīgām lietām. Tas ļauj mums būt pasaulē, bet nebūt no šīs pasaules.

    Pēdējo sešu mēnešu laikā Baznīcā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. Tās ir notikušas, pateicoties tam, ka Baznīcas locekļi ir atsaukušies aicinājumam — no jauna likt uzsvaru uz sabata dienu —, ko, aicinot padarīt sabatu par svētu prieku, izteica Augstākais prezidijs, Divpadsmito kvorums un prezidents Rasels M. Nelsons.27 Daudzi Baznīcas locekļi saprot, ka, padarot sabatu par svētu prieku, var patverties no dzīves vētrām. Tas ir arī apliecinājums mūsu uzticībai Debesu Tēvam un dziļākai izpratnei par Svētā Vakarēdiena sanāksmes svētumu. Kaut arī mums vēl tāls ceļš ejams, mēs esam to lieliski uzsākuši. Es aicinu mūs visus — arī turpmāk atsaukties šim aicinājumam un pilnveidot savu pielūgsmi sabatā.

    Trešais: dievišķa aizsardzība tiek sniegta tad, ja esam taisnīgi.

    Saskaņā ar Dieva cēlo ieceri, mēs tiekam svētīti ar Svētā Gara dāvanu. Šī dāvana „ir tiesības uz Svētā Gara sadraudzību, kad vien esam tās cienīgi”.28 Ja evaņģēlijs mūsu dzīvē ir pirmajā vietā, šis Dievības loceklis kalpo par šķīstītāju. Viņš kalpo arī par balsi, kas brīdina no ļauna, un balsi, kas pasargā no briesmām. Kuģojot pa dzīves jūrām, ir būtiski ieklausīties Svētā Gara pamudinājumos. Gars mums palīdzēs izvairīties no kārdinājumiem un briesmām, kā arī mierinās mūs un vadīs mūs cauri izaicinājumiem. „Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”29

    Svēto evaņģēlija principu ievērošana palīdzēs mums būt tempļa apmeklējuma cienīgiem un rast laimi šajā dzīvē, kā arī aizvedīs mūs atpakaļ uz mūsu debesu mājām.

    Mani dārgie brāļi un māsas, dzīve nav viegla, un tai tādai arī nav jābūt. Tas ir grūtību un pārbaudījumu laiks. Gluži kā vecie kuģi Bristoles ostā, arī mēs piedzīvosim brīžus, kad ūdeņi atkāpsies un liksies, ka viss, kas šajā pasaulē ļāva turēties virs ūdens, pēkšņi pazūd. Mēs varam atsisties pret grunti un pat sasvērties uz sāniem. Taču es jums apsolu: ja mēs dzīvosim tā, lai būtu cienīgi apmeklēt templi, šādos pārbaudījumos tas saturēs kopā visu, kas ir pats svarīgākais. Jaukās miera, laimes un prieka svētības, kā arī svētība iegūt mūžīgo dzīvi un celestiālo godību ar mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, tiks piepildītas. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.