Lai taure skan

Elders Gregorijs A. Švaicers

no Septiņdesmitajiem

Attēls

Pasaulei ir vajadzīgi Kristus mācekļi, kas var paziņot evaņģēlija vēsti skaidri un no sirds.

Šovasar pie manis un manas sievas palika mūsu divi jaunākie mazdēli, kamēr viņu vecāki kopā ar staba locekļiem piedalījās pionieru ceļojuma pasākumā. Mūsu meita gribēja būt droša, ka zēni, būdami prom no mājām, turpinās vingrināties spēlēt klavieres. Viņa zināja, ka, pavadot dažas dienas pie vecvecākiem, būs viegli aizmirst par vingrināšanos klavierspēlē. Kādu pēcpusdienu es nolēmu pasēdēt kopā ar savu 13 gadus veco mazdēlu Endrjū un paklausīties, kā viņš spēlē.

Šis zēns ir enerģijas pilns, un viņam patīk pavadīt laiku ārā. Viņš vienkārši varētu pavadīt visu savu laiku medījot un makšķerējot. Klavierspēles laikā man bija acīmredzams, ka viņš daudz labprātāk makšķerētu tuvākajā upē. Es klausījos, kā viņš ar piepūli izspēlēja pazīstamas dziesmas katru akordu. Katru noti viņš spēlēja ar vienādu uzsvaru un takti, padarot melodiju grūti atpazīstamu. Es sēdēju viņam blakus uz krēsla un skaidroju, cik svarīgi ir uzspiest nedaudz spēcīgāk uz tiem taustiņiem, kas veido melodiju, un mazāk spēcīgi uz taustiņiem, kas veido pavadījumu. Mēs runājām par to, ka klavieres ir kaut kas vairāk, nekā vienkārši brīnumaini mehāniska ierīce. Klavieres var būt par viņa balss un sajūtu paplašinājumu un kļūt par brīnišķīgu saziņas rīku. Tieši tāpat kā, cilvēkam runājot, tas plūstoši pāriet no viena vārda pie nākamā, tā arī melodijai vajadzētu plūst, kad mēs pārejam no vienas nots un citu.

Mēs kopā smējāmies, kad viņš mēģināja atkal un atkal. Viņa ar bedrītēm rotātajos vaigos smaids kļuva arvien platāks, kad no tā, kas iepriekš bija tikai nekontrolētu skaņu kopa, sāka veidoties pazīstama melodija. Vēstījums kļuva skaidrs: „Es esmu Dieva bērns. Dievs mani sūtījis.”¹ Es jautāju Endrjū, vai viņš var just atšķirību vēstījumā. Viņš atbildēja: „Jā, vectēv, es to varu sajust!”

Apustulis Pāvils māca mums par to, kāda ir līdzība starp sazināšanos un muzikālajiem instrumentiem, kad viņš rakstīja korintiešiem:

„Tas tāpat kā ar nedzīviem instrumentiem, vai tā būtu stabule vai cītara, kas izdod skaņas; ja to skaņas nevarētu izšķirt, kā lai saprastu stabules vai cītaras spēli?

Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam?”²

Ja ir bijis laiks, kad pasaulei bija vajadzīgi Kristus mācekļi, kas var paziņot evaņģēlija vēsti skaidri un no sirds, tad tas ir tagad. Mums ir nepieciešams skaļš taures sauciens.

Kristus noteikti ir mūsu labākais piemērs. Viņš vienmēr demonstrēja drosmi, iestājoties par to, kas ir pareizs. Viņa vārdi atbalsojas cauri gadsimtiem, kad Viņš aicina mūs atcerēties — mīlēt Dievu un savus līdzcilvēkus, turēt visas Dieva pavēles un dzīvot kā gaismai pasaulē. Viņam nebija bail nostāties pret Sava laika zemes varenajiem jeb valdniekiem, pat tad, kad tie pretojās Viņa misijai, ko Viņam uzticēja Viņa Debesu Tēvs. Viņa vārdi nebija domāti, lai radītu apjukumu, bet lai aizkustinātu cilvēku sirdis. Viņš skaidri apzinājās Sava Tēva gribu visā, ko Viņš teica un darīja.

Man arī patīk Pētera piemērs, kurš stājās pretī pasaules cilvēkiem ar drosmi un skaidrību Vasarsvētku dienā. Tajā dienā bija sapulcējušies cilvēki no daudzām valstīm un kritizēja agrīnos svētos, tāpēc ka viņi bija tos dzirdējuši runājam mēlēs un domāja, ka tie ir piedzērušies. Pēteris, būdams Gara piepildīts savā dvēselē, nostājās, lai aizstāvētu Baznīcu un tās locekļus. Viņš liecināja ar šādiem vārdiem: „Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus.”³

Tad viņš citēja Svētos Rakstus, kas saturēja pravietojumus par Kristu un sniedza tiešu liecību: „Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.”⁴

Daudzi dzirdēja viņa vārdus un juta Garu, un 3000 dvēseļu pievienojās agrīnās Baznīcas pulkam. Tas ir spēcīgs pierādījums tam, ka viens cilvēks, kurš ir gatavs liecināt tad, kad pasaules uzskati ir pretēji Baznīcas uzskatiem, var daudz ko mainīt.

Tad, kad mēs kā Baznīcas locekļi nolemjam nostāties un spēcīgi liecināt par Dieva mācību un Viņa Baznīcu, mūsos kaut kas izmainās. Mēs savā izskatā tiecamies pēc līdzības Viņam. Mēs kļūstam tuvāki Viņa Garam. Viņš, savukārt, ies mums pa priekšu, „[būs] pie [mūsu] labās rokas un [mūsu] kreisās, un [Viņa] Gars būs [mūsu] sirdīs, un [Viņa] eņģeļi [mums] apkārt, lai [mūs] atbalstītu”.⁵

Patiesi Kristus mācekļi nemeklē attaisnojumus mācībai, kad tā nesaskan ar pasaules pašreizējiem uzskatiem. Pāvils bija vēl viens drosmīgs māceklis, kurš droši paziņoja, ka viņš „[nekaunas] Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”.⁶ Patiesi mācekļi pārstāv To Kungu arī tad, kad to darīt varētu būt neizdevīgi. Patiesi mācekļi vēlas iedvesmot cilvēku sirdis, nevis tikai atstāt iespaidu uz viņiem.

Bieži vien nav izdevīgi vai ērti iestāties par Kristu. Es esmu pārliecināts, ka tieši tas notika ar Pāvilu, kad viņš tika atvests ķēniņa Agripas priekšā un lūgts attaisnot sevi un izstāstīt par sevi. Pāvils bez vilcināšanās pasludināja savu pārliecību ar tādu spēku, ka šis biedējošais ķēniņš atzina, ka viņš „gandrīz” tika pārliecināts kļūt par kristieti.

Pāvila atbilde liecināja par viņa vēlēšanos likt cilvēkiem pilnībā saprast to, kas viņam bija sakāms. Viņš pateica ķēniņam Agripam, ka tā ir viņa vēlēšanās, lai visi, kas viņu dzirdēja, nevis „gandrīz” kļūtu par kristiešiem, bet pilnībā kļūtu par Kristus mācekļiem.⁷ Tie, kas runā tieši, var likt tam notikt.

Daudzu gadu laikā, studējot stāstu par Lehija sapni Mormona Grāmatā,⁸ es vienmēr domāju par lielo un plašo ēku kā par vietu, kur dzīvo tikai visnepaklausīgākie. Ēka bija pilna ar ļaudīm, kas izsmēja un rādīja ar pirkstiem uz uzticamajiem, kas bija turējušies pie dzelzs margas, kas attēlo Dieva vārdu, un bija nonākuši pie dzīvības koka, kas attēlo Dieva mīlestību. Kāds nevarēja izturēt šo spiedienu no to cilvēku puses, kas viņus izsmēja, un atkrita uz aizliegtajām takām. Citi nolēma pievienoties šiem izsmējējiem ēkā. Vai viņiem nebija drosmes runāt droši pret pasaules kritiku vai vēstījumiem?

Vērojot pašreizējo pasauli virzāmies prom no Dieva, es domāju, ka šī ēka izmēros kļūst lielāka. Daudzi mūsdienās, izrādās, staigā pa šīs lielās un plašās ēkas zālēm, neaptverot, ka viņi patiesībā kļūst par tās kultūras daļu. Viņi bieži padodas kārdinājumiem un vēstījumiem. Līdz beidzot mēs atklājam, ka viņi ir pievienojušies tiem jeb ņirgājas kopā ar tiem, kas kritizē vai izsmej.

Gadiem ilgi es domāju, ka pūlis, kas ņirgājās, smējās par to, kā uzticīgie dzīvo savu dzīvi, bet balss no mūsdienu ēkas ir mainījusies savā tonī un pieejā. Tie, kas izsmej, bieži vien cenšas apslāpēt evaņģēlija vienkāršo vēstījumu, uzbrūkot dažiem Baznīcas vēstures aspektiem vai skarbi kritizējot pravieti vai kādu citu Baznīcas vadītāju. Viņi arī uzbrūk mūsu mācības pašai būtībai un Dieva likumiem, kas tika doti kopš Zemes radīšanas. Mēs, būdami Jēzus Kristus mācekļi un Viņa Baznīcas locekļi, nekad nedrīkstam atlaist šo dzelzs margu. Mums ir jāļauj taures skaņām nākt no mūsu dvēseles.

Šis vienkāršais vēstījums ir tāds, ka Dievs ir mūsu mīlošais Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir Viņa Dēls. Evaņģēlijs ir atjaunots šajās pēdējās dienās caur mūsdienu praviešiem, un pierādījums tam ir Mormona Grāmata. Ceļš uz laimi ved caur ģimenes pamatvienību, kā to sākotnēji izveidojis un atklājis mūsu Debesu Tēvs. Šī ir pazīstama vēstījuma melodija, kuru daudzi var atpazīt, jo viņi to ir dzirdējuši savā pirmsmirstīgajā dzīvē.

Ir laiks mums, pēdējo dienu svētajiem, piecelties un liecināt. Ir laiks evaņģēlija melodijas notīm pacelties virs pasaules trokšņa. Es pievienoju savu liecību šīs pasaules Glābēja un Pestītāja vēstījumam. Viņš dzīvo! Viņa evaņģēlijs ir atjaunots, un laimes un miera svētības var tikt nodrošinātas šajā dzīvē, dzīvojot atbilstoši Viņa baušļiem un ejot Viņa pēdās. Šī ir mana liecība Jēzus Kristus vārdā, āmen.