Atklāsim sevī mītošo dievišķumu
    Footnotes

    Atklāsim sevī mītošo dievišķumu

    Mēs nākam šajā pasaulē, lai atklātu un izlolotu mums piemītošās dievišķās iedabas sēklas.

    Māsas, mēs mīlam jūs! Es liecinu, ka dzīve ir dāvana. Dievam ir iecere attiecībā uz ikvienu no mums, un mūsu personīgās dzīves mērķis tika nosprausts jau labu laiku pirms nākšanas šajā pasaulē.

    Pēdējā laikā esmu sākusi apjaust to, kāds brīnums ir bērniņa ienākšana šajā laicīgajā pasaulē — kā Tā Kunga ieceres sastāvdaļa. Katrs no mums ir fiziski attīstījies savas mātes miesās, daudzus mēnešus paļaujoties uz viņas ķermeni, kas apgādājis mūsējo. Tomēr beigu beigās caur piedzimšanas procesu, kas ir dramatisks gan mātei, gan bērnam, mēs tikām atdalīti.

    Jaundzimušais

    Nākot šajā pasaulē, mainās temperatūra un apgaismojums, kā arī pēkšņi atslābst spiediens uz krūtīm, kas liek bērniņam strauji ievilkt pirmo elpu. Pēkšņi, plaušiņām pirmo reizi piepildoties ar gaisu, orgāni sāk strauji darboties, un bērniņš sāk elpot. Nosienot nabas saiti, dzīvību uzturošā saikne starp māti un bērnu tiek sarauta uz mūžiem un sākas bērniņa Zemes dzīve.

    Ījabs teica: „Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.”1

    Mēs nākam šajā pasaulē, „kāpjot no godības mākoņiem”2 . „Ģimene — vēstījums pasaulei” tiek mācīts, ka ikviens no mums „ir Debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita”, un „katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību”3 . Debesu Tēvs dāsni dalās ar mums Savā dievišķumā. Šī dievišķā daba tiek dota kā Viņa dāvana, izrietot no mīlestības, ko spēj just vienīgi vecāki.

    Mēs nākam šajā pasaulē, lai atklātu un izlolotu mums piemītošās dievišķās iedabas sēklas.

    Mēs zinām — kādēļ

    Elēna Kannone, bijusī Jauno sieviešu vispārējā prezidente, teica: „Sievietes dzīvē ir divas būtiskas dienas: diena, kad viņa nāk šajā pasaulē, un diena, kad viņa uzzina, kādēļ tajā nākusi.”4

    Mēs zinām — kādēļ. Mēs esam nākušas uz šīs Zemes, lai palīdzētu celt Viņa valstību un lai sagatavotos Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Otrajai atnākšanai. Ar katru elpas vilcienu mēs cenšamies sekot Viņam. Ikviens no mums izkopj un vairo savu dievišķo dabu, cenšoties tuvoties mūsu Tēvam un Viņa Dēlam.

    Mūsu dievišķajai dabai nav nekāda sakara ar mūsu personīgajiem sasniegumiem, stāvokli sabiedrībā, noskrietajiem maratoniem vai popularitāti un pašapziņu. Mūsu dievišķā daba nāk no Dieva. Tā tika iedibināta esamībā, kas bija pirms mūsu piedzimšanas, un tā turpinās pastāvēt mūžīgi.

    Mēs esam mīlētas

    Mēs identificējamies ar savu dievišķo dabu, sajūtot mūsu Debesu Tēva mīlestību un daloties tajā. Mums ir dota rīcības brīvība, lai mēs varētu to izkopt, ļaujot tai uzplaukt un attīstīties. Pēteris teica, ka mums ir doti „dārgi apsolījumi”, lai mums varētu būt „daļa pie dievišķas dabas”5 . Kad mēs saprotam, kas esam — ka esam Dieva meitas —, mēs sākam izprast šos dārgos apsolījumus.

    Ja mēs skatīsimies ne vien spogulī — uz sevi, bet arī pa logu — uz citiem, mēs sapratīsim, ka esam Viņam piederīgas. Tad mēs dabiski vērsīsimies pie Viņa lūgšanā un dedzīgi vēlēsimies lasīt Viņa vārdus un darīt Viņa gribu. Tad mēs varēsim smelties pašapliecinājumu no augšienes — no Viņa —, nevis — no apkārtējās pasaules vai Facebook vai Instagram lietotājiem.

    Ja jūs kādreiz apšaubāt šo dievišķo dzirksti sevī, metieties ceļos lūgšanā un vaicājiet Debesu Tēvam: „Vai es patiesi esmu Tava meita, un vai Tu mani mīli?” Elders M. Rasels Balards ir teicis: „Viena no jaukākajām vēstīm, ko Svētais Gars jums pavēstīs, ir tas, ko pret jums jūt Tas Kungs.”6

    Mēs esam Viņam piederīgas. Pāvils teica: „Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.”7 Parasti pirmā Sākumskolas dziesma, kuru apgūstam, ir „Es esmu Dieva bērns”8 . Ir pienācis laiks pievienot šai iemīļotajai frāzei „Es esmu Dieva bērns” jautājumu: „Un kas par to?” Mēs pat varētu uzdot vēl šādus jautājumus: „Ko es darīšu, lai nodzīvotu savu dzīvi kā Dieva bērns?”, „Kā es varu izkopt man piemītošo dievišķo dabu?”.

    Prezidents Dīters F. Uhtdorfs teica: „Dievs sūtīja jūs šurp, lai sagatavotu dižākai nākotnei, nekā varat iedomāties.”9 Šī nākotne īstenojas dienu pēc dienas, kad jūs darāt ko vairāk par vienkāršu eksistēšanu; tā īstenojas, kad jūs dzīvojat tā, lai piepildītu savu radīšanas mērķi. Tādējādi jūs ieaicināt savā dzīvē To Kungu, un jūs sākat pieļaut, lai Viņa griba kļūst par jūsējo.

    Mēs mācāmies, pateicoties savai dievišķajai dabai

    Dievišķā daba iekveldina mūsos vēlmi — izzināt šo mūžīgo patiesību pašiem.

    Nesen es mācījos to no kādas jaunietes, vārdā Eimija, kas raksta: „Mūsdienās ir grūti būt pusaudzei. Ceļš kļūst arvien šaurāks. Sātans tik tiešām cenšas. Ir vai nu pareizais, vai nepareizais, vidusceļa nav.”

    Viņa turpina: „Dažkārt ir grūti atrast labus draugus. Pat, ja šķiet, ka tev ir paši labākie draugi, kuri nekad tevi neatstās, tas var mainīties visdažādāko iemeslu dēļ . Tieši tādēļ esmu tik priecīga, ka man ir ģimene, Debesu Tēvs, Jēzus Kristus un Svētais Gars, kas var būt par maniem līdzgaitniekiem, kad vien draudzībā kaut kas noiet šķērsām.”

    Eimija turpina, sakot: „Kādu vakaru es biju noraizējusies. Es pateicu savai māsai, ka nezinu, ko iesākt.”

    Tovakar māsa atsūtīja viņai vēstuli, citējot eldera Džefrija R. Holanda teikto: „Nepadodieties! … Neatmetiet ar roku! Turpiniet iet uz priekšu! Turpiniet censties! Jūs gaida palīdzība un laime. … Beigu beigās viss būs labi. Paļaujieties uz Dievu un ticiet labam iznākumam.”10

    Eimija skaidro: „Es atceros, kā to lasīju un vienkārši lūdzu, kaut es spētu sajust Dieva mīlestību, ja vien Viņš patiesi ir līdzās.”

    Viņa teica: „Kolīdz es vaicāju, ticot, ka Viņš ir līdzās, mani pārņēma pašas apbrīnojamākās, laimīgākās un siltākās jūtas. To nav iespējams aprakstīt. Es zināju, ka Viņš ir līdzās un ka Viņš mani mīl.”

    Tā kā jūs esat Viņa bērni, Viņš zina, par ko jūs varat kļūt. Viņš zina, no kā jūs baiļojaties un par ko sapņojat. Viņš priecājas par jūsu potenciālu. Viņš gaida, kad jūs tuvosities Viņam lūgšanā. Tā kā jūs esat Viņa bērni, ne vien Viņš jums ir vajadzīgs, bet arī jūs esat vajadzīgas Viņam. Jūs esat vajadzīgas tiem, kas tagad sēž jums apkārt šajā sanāksmē. Jūs esat vajadzīgas pasaulei, un jūsu dievišķā daba ļauj jums būt par Viņa uzticamajām māceklēm, kas kalpo visiem Viņa bērniem. Kad mēs sākam saskatīt dievišķumu sevī, mēs varam to saskatīt arī citos.

    Mēs kalpojam, pateicoties savai dievišķajai dabai

    Dievišķā daba iekveldina mūsos vēlmi — kalpot citiem.

    Māte ar bērnu Etiopijā bada laikā

    Nesen Šārona Eubanka — „Humanitarian Services un LDS Charities” (Humānās palīdzības un PDS labdarības organizācijas) direktore pastāstīja par kādu pieredzi, kurā dalījies elders Glens L. Peiss. 1980–to gadu vidū plašu Etiopijas apvidu piemeklēja sausums un ārkārtīgs bads. Lai sniegtu palīdzību, tika izveidoti ūdens un pārtikas apgādes punkti tiem, kuri varēja līdz tiem aizkļūt. Kāds vecs, izbadējies vīrs devās tālā ceļā, lai nokļūtu līdz pārtikas punktam. Dodoties garām kādam ciemam, viņš izdzirdēja mazuļa raudas. Viņš meklēja, līdz uzgāja mazuli, kas sēdēja zemē, līdzās savai mirušajai mātei. Vīrs paņēma bērnu uz rokām un turpināja 40 km garo ceļu uz pārtikas punktu. Kad viņš tur ieradās, viņa pirmie vārdi neskanēja: „Esmu izbadējies” vai „Palīdziet man!”. Viņš vaicāja: „Kā mēs varam palīdzēt šim bērnam?”11

    Mūsu dievišķā daba iekveldina mūsos vēlmi palīdzēt apkārtējiem un mudina rīkoties. Debesu Tēvs un Jēzus Kristus var palīdzēt mums rast spēku, lai to paveiktu. Vai nevarētu būt tā, ka Tas Kungs mums vaicā: „Kā mēs varam palīdzēt šai meitai, šim brālim, šim tēvam vai šim draugam?”

    Caur Svētā Gara čukstiem, pateicoties dievišķai dabai, šaubu pārņemtie un pēc gaisa slāpstošie rod mieru, lai no jauna varētu elpot.

    Kad pravietis runā, viņa vārdi rezonē ar mūsu dievišķo dabu un dod mums spēku sekot.

    Iknedēļas Svētā Vakarēdiena pieņemšana iedveš cerību, atmodinot mūsu iekšējo dievišķumu, un mēs atceramies mūsu Glābēju, Jēzu Kristu.

    Es apsolu: ja jūs centīsieties izzināt jūsos mītošās dievišķās dabas apmērus, jūs turpināsiet vairot savu dārgo dāvanu. Ļaujiet tai vadīt jūs, lai jūs kļūtu par Viņa meitām, kas mēro ceļu atpakaļ pie Viņa, kur mēs tiksim „atjaunoti pie Tā Dieva, kas ir devis [mums] elpu”12 . Jēzus Kristus Vārdā, āmen.