2010–2017
    Stūre ir Dieva rokās
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Stūre ir Dieva rokās

    Baušļi un derības ir ļoti vērtīgas patiesības un mācības, kas atrodamas vecajā Ciānas kuģī, kuru vada Dievs.

    Pagājušā oktobra vispārējā konferencē es aicināju klausītājus sekot Brigama Janga padomam un palikt uz vecā Ciānas kuģa, kas ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, un turēties pie tā ar abām rokām.1 Pēc runas es biju patīkami pārsteigts, uzzinot, ka daži no maniem ģimenes locekļiem un citi cilvēki tajā bija ieklausījušies un man jautāja: „Kas ir tas, pie kā mēs vecajā kuģī varam turēties?” Es viņiem atgādināju to, ko teica prezidents Brigams Jangs: „Mēs esam uz vecā Ciānas kuģa. … To vada [Dievs], un Viņš paliks pie stūres. … Viņš pavēl, vada un virza. Ja ļaudis nešaubīgi paļausies uz Dievu un nekad neatmetīs savas derības ar Viņu, tad Viņš mūs vadīs pareizajā virzienā.”2

    Patiešām, mūsu Debesu Tēvs un Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir nodrošinājuši veco Ciānas kuģi ar skaidriem un vienkāršiem mūžīgās patiesības principiem, kas mums palīdzēs šķērsot laicīgās dzīves nemierīgos ūdeņus. Es minēšu dažus no šiem principiem.

    Jēzus Kristus Baznīcu vienmēr ir vadījuši pravieši un apustuļi. Lai gan Tā Kunga kalpi ir pakļauti cilvēcīgām kļūdām, viņi tiek iedvesmoti, lai mums palīdzētu izvairīties no apstākļiem, kas apdraud mūsu garīgo labklājību un lai palīdzētu caur laicīgo dzīvi drošībā nonākt mūsu pēdējā un beidzamajā debesu galamērķī.

    Aptuveni 40 gadu laikā, ko esmu pavadījis, esot ciešā saskarē ar augstākajiem pilnvarotajiem, es esmu personīgi pieredzējis, kā gan klusas iedvesmas, gan dziļas atklāsmes ir likušas rīkoties praviešiem un apustuļiem, citiem augstākajiem pilnvarotajiem un palīgorganizāciju vadītājiem. Lai gan viņi nav ne ideāli, ne bez kļūdām, šie labie vīrieši un sievietes ir pilnībā nodevušies tam, lai vadītu Tā Kunga darbu Viņa norādītajā veidā.

    Jūs varat būt droši: Tas Kungs vada Savu Baznīcu caur mūsdienu praviešiem un apustuļiem. Tas ir veids, kādā Viņš vienmēr ir paveicis Savu darbu. Patiešām, Glābējs mācīja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani”.3 Mēs nevaram nošķirt Kristu no Viņa kalpiem. Ja nebūtu Viņa pirmo apustuļu, mums nebūtu aculiecinieku pierakstu par Viņa daudzajām mācībām, Viņa kalpošanu, ciešanām Ģetzemanes dārzā un nāvi pie krusta. Ja nebūtu viņu liecību, mums nebūtu apustulisko liecību par tukšo kapu un augšāmcelšanos.

    Saviem pirmajiem apustuļiem Viņš pavēlēja:

    „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,

    tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.”4

    Šī pavēle no jauna tika saņemta mūsdienās, kad Tas Kungs aicināja Džozefu Smitu atjaunot Baznīcu ar pilnvarotiem apustuļiem, lai pasludinātu Savu evaņģēliju vēl pēdējo reizi pirms Savas atnākšanas.

    Pasaulei vienmēr ir bijis grūti pieņemt dzīvos praviešus un apustuļus, bet ir svarīgi to darīt, lai pilnībā saprastu Jēzus Kristus Izpirkšanu un mācības un lai saņemtu priesterības svētību pilnību, kas ir dota tiem, kurus Viņš ir aicinājis.

    Pārāk daudzi cilvēki domā, ka Baznīcas vadītājiem un locekļiem būtu jābūt ideāliem vai gandrīz ideāliem. Viņi aizmirst, ka Tā Kunga labvēlība ir pietiekama, lai paveiktu Viņa darbu caur mirstīgajiem. Mūsu vadītājiem ir vislabākie nodomi, taču dažkārt mēs pieļaujam kļūdas. Un tā tas notiek ne tikai Baznīcā, bet arī attiecībās ar mūsu draugiem, kaimiņiem, kolēģiem un pat ar laulātajiem draugiem, un ģimenes locekļiem.

    Saskatīt citos cilvēcīgās vājības ir diezgan viegli. Tomēr mēs pieļaujam nopietnu kļūdu, pamanot tikai cits cita cilvēcisko dabu un nespējot saskatīt Dieva roku darbā ar tiem, kurus Viņš ir aicinājis.

    Vēršot uzmanību uz to, kā tas Kungs iedvesmo Savus izredzētos vadītājus un kā Viņš liek svētajiem darīt apbrīnojamas un neparastas lietas, neskatoties uz viņu cilvēciskumu, ir viens no veidiem, kā mēs varam turēties pie Jēzus Kristus evaņģēlija un droši palikt uz vecā Ciānas kuģa.

    Otra patiesība ir mācība par pestīšanas ieceri. Caur pravieti Džozefu Smitu Dievs Baznīcai deva Mormona Grāmatu, Mācību un Derības un daudzas citas mācības. Tajās ir ietvertas zināšanas par pestīšanas ieceri, kas atklāj to, no kurienes mēs nākam, kāds ir mūsu mērķis šeit, uz Zemes, un kur mēs nonāksim pēc savas nāves. Šis plāns mums dod arī unikālu un mūžīgu perspektīvu attiecībā uz to, ka esam Dieva gara bērni. Saprotot, kas ir mūsu Debesu Tēvs un kādas ir mūsu attiecības ar Viņu un Viņa Mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, mēs pieņemsim Viņu baušļus un derības, kas mūs aizvedīs atpakaļ Viņu mūžīgajā klātbūtnē.

    Katru reizi, kad es savās rokās turu zīdaini, es prātoju: „Kas tu esi, maziņais? Par ko tu, caur Kristus Izpirkšanu, kļūsi?”

    Mēs uzdodam līdzīgus, dziļdomīgus jautājumus, kad nomirst kāds, kuru mīlam: „Kur viņi ir? Ko viņi redz un piedzīvo? Vai dzīve turpinās? Kādas būs mūsu vissvarīgākās attiecības lielajā mirušo garu pasaulē?

    Tajā pasaulē atrodas mūsu mazmeitas, Sāra un Emīlija, un mazdēls Neitans. Pēc katra zaudētā mazbērna mēs, ģimene, turējāmies pie evaņģēlija patiesības ar abām rokām. Mēs saņēmām atbildes uz saviem jautājumiem, sajūtot mierinājumu un pārliecību caur Glābēja Izpirkšanu. Lai gan mums pietrūkst mūsu mazbērnu, mēs zinām, ka viņi dzīvo, un mēs zinām, ka mēs viņus atkal satiksim. Mēs esam ļoti pateicīgi par šīm garīgajām zināšanām personīgos un ģimenes satricinājumu brīžos.

    Vēl viena svarīga patiesība Baznīcā ir tā, ka Debesu Tēvs radīja Ādamu un Ievu dievišķam mērķim. Viņu, un vēlāk arī viņu pēcnācēju, pienākums bija radīt laicīgos ķermeņus Dieva gara bērniem, lai viņi varētu pieredzēt laicīgo dzīvi. Šādā veidā Debesu Tēvs sūta Savus gara bērnus uz Zemes, lai viņi varētu mācīties un pilnveidoties, patiecoties šeit gūtajām pieredzēm. Tāpēc, ka Dievs mīl Savus bērnus, Viņš sūta debesu vēstnešus un apustuļus, lai viņi tiem mācītu par Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, centrālo lomu.

    Gadsimtiem ilgi pravieši ir pildījuši savu pienākumu, brīdinot cilvēkus par apkārt esošajām briesmām. Tā Kunga apustuļiem ir pienākums uzmanīt, brīdināt un palīdzēt tiem, kuri meklē atbildes uz dzīves jautājumiem.

    Pirms divdesmit gadiem Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums publicēja dokumentu „Ģimene — vēstījums pasaulei”. Šo iedvesmas pilno dokumentu mēs noslēdzām ar šādiem vārdiem: „Mēs brīdinām, ka cilvēki, kas pārkāpj Šķīstības likumu, izturas vardarbīgi pret savu dzīvesbiedru vai bērniem vai arī nepilda savus pienākumus pret ģimeni, kādu dienu atbildēs par to Dieva priekšā. Turklāt mēs brīdinām, ka ģimenes sairšana nesīs cilvēkiem, sabiedrībai un tautām postu, ko pareģojuši gan senie, gan mūsdienu pravieši.”5

    Mēs, apustuļi, no jauna uzsveram šo svētsvinīgo brīdinājumu. Lūdzu, atcerieties, ka baušļi un derības ir ļoti vērtīgas patiesības un mācības, kas atrodas vecajā Ciānas kuģī, kuru vada Dievs.

    Vēl kāda svarīga patiesība, pie kuras mums vajadzētu turēties, ir sabata dienas ievērošana. Tā palīdz mums palikt pasaules neaptraipītiem, sniedz mums fizisku atpūtu un katru no mums garīgi atjauno, kad mēs ik svētdienu pielūdzam Tēvu un Dēlu.6 Priecājoties par sabata dienu, mēs parādām, ka mēs Viņus mīlam.7

    Lai panāktu, ka sabata diena ir prieka diena, mēs esam lūguši vietējiem Baznīcas vadītājiem un locekļiem atcerēties, ka Svētā Vakarēdiena dievkalpojums ir Tā Kunga laiks un tam ir stingri jābalstās uz Viņa mācībām. Mēs pildām Svētā Vakarēdiena priekšrakstu, kad atjaunojam savas derības un apliecinām, ka mīlam Glābēju, atceroties Viņa upuri un Izpirkšanu.

    Šim pašam pielūgsmes garam vajadzētu piepildīt arī ikmēneša gavēņa un liecību dievkalpojumus. Šie dievkalpojumi ir paredzēti, lai draudzes locekļi varētu brīvi izpaust savu pateicību, mīlestību un atzinību par Debesu Tēvu, Jēzu Kristu un atjaunoto evaņģēliju un sniegt personīgu liecību par šīm lietām. Gavēņa un liecību dievkalpojums ir laiks, lai dalītos īsās, iedvesmojošās domās un sniegtu svinīgu liecību. Tas nav laiks, lai teiktu runu.

    Maziem bērniem vajadzētu vingrināties dalīties liecībās Sākumskolā un ar saviem vecākiem ģimenes mājvakaros, līdz viņi saprot liecības svarīgo nozīmi.

    Nesen liktais uzsvars uz to, ka sabata diena ir jāpadara par priekpilnu dienu, ir rezultāts iedvesmai, ko Baznīcas vadītāji saņēma no Tā Kunga. Bīskapijas padomes locekļiem vajadzētu palīdzēt bīskapam vairākas nedēļas pirms nākamajiem dievkalpojumiem pārrunāt Svētā Vakarēdiena dievkalpojuma tēmas un mūziku.

    Mēs visi tiekam svētīti, ja sabata diena ir piepildīta ar mīlestību, atrodoties gan mājās, gan baznīcā. Ja mūsu bērniem tiks mācīts Tā Kunga ceļš, tad viņi iemācīsies sajust un atbildēt uz Viņa Garu. Mēs visi vēlēsimies apmeklēt katru svētdienas dievkalpojumu, lai pieņemtu Svēto Vakarēdienu un sajustu Tā Kunga Garu. Un visi, gan jauni, gan veci, kuriem ir grūtības, jutīsies garīgi pacilāti un mierināti, veltot savas pārdomas mūsu Debesu Tēvam un Tam Kungam, Jēzum Kristum.

    Par laimi, Kristus vienmēr ir līdzās, gaida un ir gatavs mums palīdzēt, ja mēs lūdzam pēc palīdzības un vēlamies nožēlot grēkus un nākt pie Viņa.

    Apdomājot tikai šos dažus patiesos principus, kas ir vecajā Ciānas kuģī, paliksim uz klāja un atcerēsimies, ka būtībā kuģis ir transportlīdzeklis un transportlīdzekļa nolūks ir mūs aizvest līdz galamērķim.

    Mūsu kuģa galamērķis ir pilnīgas evaņģēlija svētības, debesu valstība, celestiālā godība un Dieva klātbūtne!

    Dieva iecere ir izveidota. Viņš atrodas pie stūres, un Viņa lielais un spēcīgais kuģis peld pretī glābšanai un paaugstināšanai. Atcerieties — mēs nevaram tur nokļūt, nolecot no kuģa un cenšoties uz turieni peldēt paši.

    Paaugstināšana ir šī laicīgā ceļojuma mērķis, un neviens līdz tam nenonāk bez līdzekļiem, ko dod Jēzus Kristus evaņģēlijs, — bez Viņa Izpirkšanas, priekšrakstiem un vadošajām mācībām un principiem, kas atrodami Baznīcā.

    Baznīca ir tā vieta, kur mēs mācāmies par Dieva darbiem un pieņemam Tā Kunga, Jēzus Kristus, glābjošo labvēlību. Baznīca ir tā vieta, kur mēs veidojam saistības un derības ar mūžīgajām ģimenēm, kas kļūst par mūsu ceļazīmi uz paaugstināšanu. Baznīca ir tā vieta, kurā atrodas priesterības spēks, kas mūs virza uz priekšu caur neparedzamajiem laicīgās dzīves ūdeņiem.

    Būsim pateicīgi par mūsu skaisto, veco Ciānas kuģi, jo bez tā mēs, esot vieni un bezspēcīgi, tiktu aizrauti līdzi spēcīgajai straumei, un, cīnoties ar to bez stūres vai airiem, mēs tiktu pretinieka spēcīgā vēja un viļņu uzveikti.

    Brāļi un māsas, turieties stipri un burājiet līdzi šajā slavas pilnajā kuģī, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, un mēs sasniegsim mūsu mūžīgo galamērķi. Par šo es liecinu un lūdzu mūsu visu labā, Viņa, kura vārdā ir nosaukts vecais Ciānas kuģis, — mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus vārdā, āmen.