Kā man vēl trūkst?
    Footnotes

    Kā man vēl trūkst?

    Ja mēs esam pazemīgi un gatavi mācīties, Svētais Gars mudinās mūs pilnveidoties un vedīs mūs uz mājām, tomēr, ejot pa šo ceļu, mums vajag jautāt Tam Kungam pēc vadības.

    Kad es biju gados jauns vīrietis, es sāku interesēties par Baznīcu. Sākumā es ieinteresējos par evaņģēliju, pateicoties maniem draugiem, pēdējo dienu svētajiem, bet beigu beigās es pievērsos tā unikālajai doktrīnai. Kad es uzzināju, ka uzticīgi vīrieši un sievietes var turpināt pilnveidoties un beigu beigās kļūt tādi, kā mūsu Debesu vecāki, es biju patiesi pārsteigts. Man patika šī mācība; es jutu, ka tā ir patiesa.

    Neilgi pēc kristībām es studēju Kalna sprediķi un atklāju, ka Jēzus mācīja šo pašu patiesību par mūžīgo pilnveidošanos arī Bībelē. Viņš teica: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”1

    Es esmu bijis Baznīcas loceklis tagad jau vairāk nekā 40 gadus, un, kad vien es lasu šo rakstvietu, man tiek atgādināts par mūsu mērķi šeit — uz Zemes. Mēs ieradāmies, lai mācītos un pilnveidotos, līdz mēs pakāpeniski tiksim iesvētīti jeb pilnveidoti Kristū.

    Māceklības ceļš nav viegls. Tas tika nosaukts par „pastāvīgas pilnveidošanās ceļu”.2 Kad mēs dodamies pa šo šauro jo šauro taku, Gars pastāvīgi izaicina mūs būt labākiem un pakāpties vēl augstāk. Šajā ceļā Svētais Gars ir ideāls ceļabiedrs. Ja mēs esam pazemīgi un gatavi mācīties, Viņš paņems mūs aiz rokas un vedīs mūs uz mājām.

    Tomēr, ejot pa šo ceļu, mums vajag jautāt Tam Kungam pēc vadības. Mums vajadzētu uzdot arī dažus grūtus jautājumus, tādus kā: „Kas man būtu jāmaina?” „Kā es varu pilnveidoties?” „Kuru vājību nepieciešams pārvarēt?”

    Aplūkosim Jaunās Derības stāstu par kādu bagātu jaunekli. Viņš bija taisnīgs jauneklis, kurš jau bija paklausīgs Desmit baušļiem, tomēr viņš vēlējās kļūt labāks. Viņa mērķis bija mūžīgā dzīve.

    Kad viņš satika Glābēju, viņš jautāja: „Kā man vēl trūkst?”3

    Jēzus nekavējoties atbildēja, dodot padomu, kurš bija domāts tieši bagātajam jauneklim. „Jēzus tam sacīja: Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; … un tad nāc un staigā man pakaļ.”4

    Jauneklis bija pārsteigts; viņš nekad nebija apsvēris šādu upuri. Viņš bija pietiekami pazemīgs, lai jautātu Tam Kungam, bet nebija pietiekami uzticīgs, lai sekotu dievišķajam padomam, ko saņēma. Mums jābūt gataviem rīkoties, kad mēs saņemam atbildi.

    Prezidents Harolds B. Lī mācīja: „Katram no mums, ja vēlamies sasniegt pilnību, kādā brīdī vajadzētu uzdot sev šo jautājumu: „Kā man vēl trūkst?””5

    Es pazinu uzticīgu māti, kura pazemīgi jautāja: „Kas attur mani no tā, lai es turpinātu pilnveidoties?” Šajā gadījumā atbilde no Gara nāca nekavējoties: „Pārstāj žēloties.” Šī atbilde pārsteidza viņu; viņa nekad nebija domājusi par sevi kā par cilvēku, kurš žēlojas. Tomēr vēstījums no Svētā Gara bija ļoti skaidrs. Nākamajās dienās viņa sāka apzināties savu ieradumu —žēloties. Pateicīga par pamudinājumu — pilnveidoties, viņa nolēma uzskaitīt saņemtās svētības, nevis pārbaudījumus. Dažu dienu laikā viņa sajuta siltu, apstiprinošu sajūtu no Gara.

    Kāds pazemīgs, jauns vīrietis, kurš, šķiet, nevarēja atrast sev īsto sievieti, vērsās pie Tā Kunga pēc palīdzības: „Kas attur mani no tā, lai es būtu īstais vīrietis?” viņš jautāja. Šāda atbilde ienāca viņa prātā un sirdī: „Lieto tīru valodu.” Tajā brīdī viņš sāka apzināties, ka savā valodā viņš izmanto dažus rupjus izteicienus, un viņš apņēmās mainīties.

    Kāda neprecējusies māsa drosmīgi jautāja: „Kas man būtu jāmaina?” un Gars čukstēja viņai: „Nepārtrauc cilvēkus, kad viņi runā.” Svētais Gars patiešām dod individuālus padomus. Viņš ir pilnīgi godīgs pavadonis un pateiks mums to, ko neviens cits nezina, vai arī neuzdrošinās pateikt.

    Kāds no misijas atgriezies misionārs bija nonācis stresā savas lielās aizņemtības dēļ. Viņš mēģināja atrast laiku darbam, studijām, ģimenei un Baznīcas aicinājumam. Viņš lūdza To Kungu pēc padoma: „Kā es varu just mieru šajā laikā, kad man tik daudz kas jāpaveic?” Viņš saņēma atbildi, kādu nebija gaidījis. Viņš saņēma pamudinājumu, ka viņam vajadzētu daudz rūpīgāk ievērot sabata dienu un turēt to svētu. Viņš nolēma svētdienas veltīt kalpošanai Dievam — atlikt savus skolas darbus šajā dienā un tā vietā studēt evaņģēliju. Šī nelielā izmaiņa ienesa mieru un līdzsvaru, kuru viņš meklēja.

    Pirms daudziem gadiem es izlasīju Baznīcas žurnālā stāstu par kādu meiteni, kura dzīvoja projām no mājām un apmeklēja koledžu. Viņa atpalika mācībās, viņas sociālā dzīve nebija tāda, uz kādu viņa bija cerējusi, un kopumā viņa bija nelaimīga. Beidzot, kādu dienu, viņa nometās ceļos un sauca: „Ko es varu darīt, lai uzlabotu savu dzīvi?” Svētais Gars čukstēja: „Piecelies un iztīri savu istabu.” Šis pamudinājums nāca kā īsts pārsteigums, bet tas bija tikai sākums tam, kas viņai bija vajadzīgs. Pēc tam, kad viņa pavadīja laiku, savedot kartībā un sakārtojot lietas, viņa sajuta, kā Gars piepilda istabu un iedrošina viņas sirdi.

    Svētais Gars mums neliek mainīt visu vienā reizē. Ja Viņš tā darītu, mums nolaistos rokas un mēs padotos. Svētais Gars ar mums darbojas mums atbilstošā ātrumā, soli pa solim, vai kā Tas Kungs mācīja: „Rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, … un svētīti ir tie, kas paklausa Maniem priekšrakstiem, … jo tam, kas pieņem, Es došu vēl.”6 Piemēram, ja Svētais Gars mudināja jūs biežāk teikt „paldies”, un jūs, gatavības pilni, atsaucāties uz šo pamudinājumu, tad Viņš var sajust, ka ir laiks jums saņemt kaut ko izaicinošāku, piemēram, iemācīties teikt: „Es atvainojos; tā bija mana vaina.”

    Ģimene pieņem Svēto Vakarēdienu

    Ideālais laiks, lai jautātu: „Kā man vēl trūkst?”, ir tad, kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu. Apustulis Pāvils mācīja, ka šis ir laiks katram no mums, lai pārbaudītu sevi.7 Šajā godbijības gaisotnē, kad mūsu domas ir vērstas uz debesīm, Tas Kungs var maigi pateikt mums, kas ir nākamais, ko varam uzlabot.

    Līdzīgi jums, arī es daudzu gadu garumā esmu saņēmis vairākus vēstījumus no Gara, kas parādīja man, kā es varu kļūt labāks. Ļaujiet man padalīties ar dažiem personiskiem vēstījumiem, kurus es pieņēmu ar visu savu sirdi. Šie pamudinājumi iekļāva:

    • Nepacel savu balsi.

    • Organizē sevi; izveido ikdienas sarakstu ar lietām, kas jādara.

    • Rūpējis labāk par savu ķermeni, ēdot vairāk augļu un dārzeņu.

    • Apmeklē biežāk templi.

    • Pirms lūgšanas velti laiku pārdomām.

    • Lūdz savai sievai pēc viņas padoma.

    • Un esi pacietīgs, kad brauc ar mašīnu; nepārsniedz atļauto ātruma ierobežojumu. (Es joprojām piedomāju, lai rūpīgāk ievērotu šo pamudinājumu.)

    Glābēja veiktā Izpirkšana ir tā, kas padara iespējamu pilnveidošanos vai iesvētīšanu. Mēs nekad to nevarētu paveikt vieni paši, bet Dieva labvēlība ir pietiekama, lai palīdzētu mums. Kā elders Deivids A. Bednārs reiz novēroja: „Lielākā daļa no mums skaidri apzinās, ka Izpirkšana ir domāta grēciniekiem, tomēr es neesmu drošs, vai mēs zinām un saprotam, ka Izpirkšana ir domāta arī svētajiem — krietniem vīriešiem un sievietēm, kas ir paklausīgi, cienīgi, apzinīgi un kuri tiecas kļūt labāki.”8

    Sieviete lūdz

    Es gribētu ieteikt, lai katrs no jums drīzumā piedalītos garīgajā vingrinājumā, iespējams, pat šovakar, kad teiksit savas lūgšanas. Pazemīgi uzdodiet Tam Kungam šādu jautājumu: „Kas attur mani no tā, lai es varētu turpināt pilnveidoties?” Citiem vārdiem sakot: „Kā man vēl trūkst?” Tad klusi gaidiet atbildi. Ja jūs būsiet patiesi, atbilde drīz kļūs skaidra. Tā būs tikai jums personīgi domāta atklāsme.

    Iespējams, Gars jums pateiks, ka jums ir jāpiedod kādam. Vai arī jūs varat saņemt vēstījumu — rūpīgāk izvēlēties filmas, ko skatīties, vai mūziku, ko klausīties. Gars var pamudināt jūs būt godīgākiem jūsu darba darījumos vai būt dāsnākiem gavēņa ziedojumu maksātājiem. Iespēju ir neskaitāmi daudz.

    Gars var mums parādīt mūsu vājības, bet Viņš tāpat var mums parādīt mūsu stiprās puses. Dažreiz mums vajag jautāt, ko mēs darām pareizi, lai Tas Kungs var iedvesmot un iedrošināt mūs. Kad mēs lasām savas patriarhālās svētības, mums tiek atgādināts, ka mūsu Debesu Tēvs zina mūsu dievišķo potenciālu. Viņš ir priecīgs par mums katru reizi, kad mēs speram soli uz priekšu. Viņam daudz svarīgāks ir mūsu izvēlētais virziens, nevis mūsu ātrums.

    Esiet neatlaidīgi, brāļi un māsas, un nekad nepadodieties. Patiesībā mums vajadzēs aiziet no šīs dzīves, pirms mēs sasniegsim pilnību, tomēr, dzīvojot šeit, uz Zemes, mēs varam ielikt pamatus. „Tas ir mūsu pienākums — kļūt labākiem šodien, nekā bijām vakar, un rīt kļūt labākiem, nekā bijām šodien.”9

    Ja garīgā izaugsme nav mūsu dzīves prioritāte, ja mēs neieturam kursu uz pastāvīgu pilnveidošanos, mēs palaidīsim garām būtiskas pieredzes, ko Dievs vēlas mums sniegt.

    Pirms daudziem gadiem es izlasīju šos prezidenta Spensera V. Kimbala vārdus, kas atstāja uz mani paliekošu ietekmi. Viņš teica: „Es esmu apguvis šādu mācību: ja ir lūgšanas pilna sirds, izsalkusi pēc taisnības, atstājusi grēkus un ir paklausīga Dieva baušļiem, tad Tas Kungs dod vairāk un vairāk gaismas, līdz beidzot ir spēks izlauzties cauri debesu priekškaram. … Šāda taisnīguma cilvēkam ir nenovērtējams solījums, ka kādu dienu viņš redzēs Tā Kunga vaigu un zinās, ka Viņš ir.”10

    Tā ir mana lūgšana, lai mums kādu dienu, ļaujot Svētajam Garam vest mūs uz mājām, varētu būt šāda pilnīga pieredze. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.