Iepriecinošais Dieva vārds

Elders Francisko H. Vinjass

no Septiņdesmitajiem

Iepriecinošais Dieva vārds parāda, ka mums savā dzīvē ir nepieciešama nerimstoša grēku nožēlošana, lai mēs varētu saglabāt Svētā Gara ietekmi.

Daudzi no mums, kas ir sapulcējušies, lai piedalītos šajā konferencē, ieradās, „lai dzirdētu iepriecinošu Dieva vārdu, jā, vārdu, kas dziedē ievainotu dvēseli” (Jēkaba gr. 2:8). Šo vārdu var atrast Svētajos Rakstos un mūsu vadītāju vēstījumos, kas sniedz mums cerību un mierinājumu grūtību brīžos.

Caur mūsu dzīves pieredzi mēs uzzinām, ka prieks šajā pasaulē nav pilnīgs, taču Jēzū Kristū mūsu prieks tāds ir (skat. M&D 101:36). Viņš sniegs spēku, lai mums nevajadzētu piedzīvot jebkāda veida ciešanas, ja vien tās netiks pārņemtas ar Viņa prieku (skat. Almas 31:38).

Ja kāds tuvs cilvēks cieš sāpes no briesmīgas slimības, mūsu sirdi var pārņemt ciešanas.

Kāda tuva cilvēka nāve var atstāt mūsu dvēselē tukšu vietu.

Kad kāds mūsu bērns nomaldās no evaņģēlija takas, mūs var pārņemt vainas un nedrošības sajūta par viņa mūžīgo likteni.

Cerība uz celestiālo laulību un ģimenes nodibināšanu šajā dzīvē, laikam ritot, var pagaist.

To cilvēku pāridarījumi, kuriem būtu mūs jāmīl, var atstāt mūsu dvēselē sāpīgas rētas.

Laulātā drauga neuzticība var iznīcināt attiecības, kuras mēs cerējām — būs mūžīgas.

Šīs un daudzas citas ciešanas, kas pienākas šim pārbaudes stāvoklim, dažreiz liek mums uzdot to pašu jautājumu, ko uzdeva pravietis Džozefs Smits: „Ak, Dievs, kur Tu esi?” (M&D 121:1).

Šādos mūsu dzīves grūtību brīžos iepriecinošais Dieva vārds, kas dziedē ievainotu dvēseli, nes mūsu sirdij un prātam šo mierinājuma vēsti:

„Miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu;

un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos” (M&D 121:7–8).

Iepriecinošais Dieva vārds piepilda mūs ar cerību, jo mēs zinām, ka tie, kuri paliek uzticīgi nelaimēs, saņems lielāko debesu valstības atalgojumu un to, ka „pēc daudzām bēdām nāk svētības” (skat. M&D 58:3–4).

Iepriecinošais Dieva vārds, ko pauž pravieši, sniedz mums paļāvību uz to, ka mūsu saistīšana uz mūžību, ko apstiprina mūsu uzticība dievišķiem solījumiem, kas mums tika doti par drošsirdīgu kalpošanu patiesības labā, svētīs mūs un mūsu pēctečus (skat. Orsons F. Vitnijs, Conference Report, 1929. g. apr., 110).

Tāpat tas sniedz mums paļāvību uz to: ja mēs būsim dzīvojuši savu dzīvi uzticīgi, mēs nezaudēsim nevienu svētību tamdēļ vien, ka nebūsim paveikuši ko konkrētu, jo mums nav bijusi dota tāda iespēja. Ja mēs būsim dzīvojuši uzticīgi līdz pat mūsu nāves stundai, mēs „iegūsim visas svētības, paaugstināšanu un godību, ko jebkurš cits vīrietis vai sieviete [kam šī iespēja ir bijusi]”. (Skat. The Teachings of Lorenzo Snow, red. Clyde J. Williams [1984], 138.)

Tagad ir svarīgi saprast, ka dažas ciešanas un bēdas var piemeklēt mūsu dzīvi arī tad, ja mums neizdodas patiesi nožēlot savus grēkus. Prezidents Marions G. Romnijs ir teicis: „Lielākā daļa ciešanu un nelaimju, ko cilvēki piedzīvo uz šīs Zemes, ir grēku, kuri nav nožēloti un piedoti, rezultāts. … Gluži kā ciešanas un bēdas pavada grēku, laime un prieks pavada grēku piedošanu” (Conference Report, 1959. g. apr., 11).

Kāpēc nepietiekama grēku nožēlošana rada ciešanas un sāpes?

Viena no iespējamām atbildēm ir šāda: „sods bija noteikts un taisnīgs likums bija dots, kas noved cilvēku pie sirdsapziņas pārmetumiem” (skat. Almas 42:18, 16; skat. arī 18. pantu). Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka mēs paši esam tie, kas sevi notiesājam, un to, ka vilšanās mokas mūsu prātā ir tik spēcīgas kā degoša sēra uguns jūra (skat. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007. g.), 224. lpp.).

Ja mēs mēģināsim nomierināt savu sirdsapziņu, cenšoties „attaisnot sevi [..] vismazākā mērā savos grēkos” (Almas 42:30) vai cenšoties tos apslēpt, mēs panāksim tikai vienu — mēs apbēdināsim Garu (skat. M&D 121:37) un aizkavēsim savu grēku nožēlošanu. Šāda veida atvieglojums ir ne tikai pagaidu, bet tas arī galu galā ienes mūsu dzīvē lielākas sāpes un bēdas, kā arī samazina iespēju saņemt grēku piedošanu.

Iepriecinošais Dieva vārds sniedz mierinājumu un cerību arī šāda veida ciešanām; tas mums vēsta, ka pastāv atvieglojums no sāpēm, ko radījušas grēka sekas. Šis atvieglojums rodams no Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas upura, un tas darbojas, ja mēs pielietojam ticību Viņam, nožēlojam grēkus un paklausām Viņa baušļiem.

Mums ir svarīgi apzināties — tāpat kā grēku piedošana, arī grēku nožēlošana ir process, un tas netiek īstenots kādā konkrētā brīdī. Sperot katru soli pretī tam, ir nepieciešama konsekvence.

Piemēram, pieņemot Vakarēdienu, mēs parādām Tam Kungam, ka vienmēr atcerēsimies Viņu un turēsim Viņa baušļus. Šādi mēs paužam savu patieso nodomu.

Tai brīdī, kad mēs sākam atcerēties Viņu un turēt Viņa baušļus katru dienu, un ne tikai sabata dienā, aizsākas pakāpeniska mūsu grēku piedošana un Viņa solījums, ka Viņa Gars būs ar mums, sāk piepildīties.

Ja mūsu ciešo apņemšanos nepavada pienācīga paklausība, grēku piedošanas ietekme var pazust ļoti ātri un Gara klātbūtne sāks izgaist. Pastāv risks, ka mēs godāsim Viņu ar savām lūpām, bet tikmēr virzīsim savas sirdis prom no Viņa (skat. 2. Nefija 27:25).

Iepriecinošais Dieva vārds sniedz ne tikai mierinājumu, bet arī brīdina par to, ka mūsu grēku piedošanas process var tikt pārtraukts, kad mēs tiekam iepīti „pasaules niecībās”, taču mēs to varam atjaunot caur ticību, ja vien patiesi nožēlojam grēkus un pazemojamies (skat. M&D 20:5–6).

Kādas ir dažas no šīm niecībām, kas var traucēt saņemt mūsu grēku piedošanu un ir saistītas ar sabata dienas godināšanu?

Daži piemēri ir šādi: dievkalpojuma kavēšana bez pamatota iemesla; sevis iepriekšēja neizvērtēšana, necienīgi ēdot maizi un dzerot no biķera (skat. 1. korintiešiem 11:28), un ierašanās uz dievkalpojumu, iepriekš neatzīstoties savos grēkos un nelūdzot Dievam par tiem piedošanu.

Vēl ir citi piemēri: negodbijīga uzvedība, sūtot īsziņas savās elektroniskajās ierīcēs; došanās prom no dievkalpojuma pēc Vakarēdiena pieņemšanas un iesaistīšanās tādās aktivitātēs savās mājās, kas nav piemērotas šai svētajai dienai.

Kāds ir viens no iemesliem, kāpēc, zinot šo visu, mums bieži neizdodas turēt sabata dienu svētu?

Jesajas grāmatā mēs varam atrast atbildi; lai gan tā attiecas uz sabata dienu, to var pielīdzināt arī pārējiem baušļiem, kuri mums ir jātur: „Atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas” (Jesajas 58:13).

Atslēgvārdi ir — „[atturies] … [darīt] … pēc savas patikas” jeb, citiem vārdiem, pildīt Dieva gribu. Nereti mūsu griba, ko veido miesīgā cilvēka vēlmes, tieksmes un kāres, ir pretrunā ar Dieva gribu. Pravietis Brigams Jangs mācīja: „Kad cilvēka griba, kāres un sajūtas pilnībā pakļaujas Dievam un Viņa prasībām, šis cilvēks ir iesvētīts. Tas ir, kad mana griba saplūdīs ar Dieva gribu, es tikšu vadīts uz visu labo un galu galā tikšu kronēts ar nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Deseret News, 1854. g. 7.sept., 1).

Iepriecinošais Dieva vārds aicina mūs pielietot Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku, attiecinot to uz sevi un salīdzinoties ar Viņa prātu, un nevis ar velna vai miesas prātu, lai mēs varētu tikt izglābti caur Viņa labvēlību (skat. 2. Nefija 10:24–25).

Iepriecinošais Dieva vārds, ar kuru mēs dalāmies šodien, parāda, ka mums savā dzīvē ir nepieciešama nerimstoša grēku nožēlošana, lai mēs varētu saglabāt Svētā Gara ietekmi tik ilgi, cik vien tas ir iespējams.

Gara klātbūtne padarīs mūs par labākiem cilvēkiem. Tas „čukstēs mieru un prieku [mūsu] dvēselēm, un tas atņems ļaunprātīgus nolūkus, naidu, skaudību, nesaskaņas un visu ļauno no [mūsu] sirdīm, un visas [mūsu] vēlmes tieksies pēc labā, lai īstenotu taisnīgumu un celtu Dieva valstību” (skat. Mācības: Džozefs Smits, 98. lpp.).

Pateicoties Svētā Gara ietekmei, mēs nejutīsim aizvainojumu, mēs arī neaizvainosim citus; mēs būsim laimīgāki un mūsu domas būs tīrākas. Mūsu mīlestība pret citiem cilvēkiem pieaugs. Mēs vairāk vēlēsimies piedot un sniegt apkārtējiem laimi.

Mēs ar prieku raudzīsimies, kā citi pilnveidojas, un mēs meklēsim citos cilvēkos labo.

Es lūdzu par to, lai mēs varētu pieredzēt prieku, kas rodams, cenšoties dzīvot taisnīgi, un to, lai mēs savā dzīvē varētu saglabāt Svētā Gara klātbūtni caur patiesu un nerimstošu grēku nožēlošanu. Mēs kļūsim par labākiem cilvēkiem, un mūsu ģimenes tiks svētītas. Par šiem principiem es liecinu Jēzus Kristus svētajā vārdā, āmen.