„Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles”
    Footnotes

    „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles”

    Dieva baušļi ir Viņa mīlestības izpausme pret mums, un paklausība Viņa baušļiem ir mūsu mīlestības izpausme pret Viņu.

    Kad mūsu vecākā meita Dženifera pārveda mājās no slimnīcas savu trešo meitiņu, es devos pie viņas, lai palīdzētu. Pēc tam, kad aizvedu viņas vecāko meitu uz skolu, mēs nolēmām, ka visvairāk Dženai nepieciešama atpūta. Tādēļ labākais, ko es varēju darīt, bija paņemt viņas meitu Hloju pie sevis, lai viņas mamma un mazā māsiņa kādu brīdi varētu atpūsties.

    Es iesēdināju Hloju viņas autokrēsliņā, aizsprādzēju arī savu drošības jostu un izbraucu no viņu piebraucamā ceļa. Tomēr, pirms es sasniedzu ielas beigas, Hloja bija atsprādzējusi savu drošības jostu, nostājusies man aiz muguras un, lūkodamās man pār plecu, runāja ar mani! Es piestāju ielas malā, izkāpu un no jauna piesprādzēju viņu vietā.

    Mēs atkal sākām braukt, taču es biju braukusi tikai nelielu brīdi, kad viņa vēlreiz bija izrāpusies no sava sēdeklīša. Es no jauna atkārtoju iepriekšējās darbības, taču šoreiz es pat nepaspēju iekāpt mašīnā un aizsprādzēt savu drošības jostu, kad Hloja jau atkal stāvēja kājās!

    Tā nu es sēdēju mašīnā, kas bija novietota ceļa malā, cīnoties ar trīsgadnieci. Un viņa guva virsroku!

    Es darīju visu, ko varēju izdomāt, lai pārliecinātu, ka vislabāk viņai palikt piesprādzētai viņas autosēdeklītī. Viņa nebija pārliecināma. Galu galā es nolēmu mēģināt „ja/tad” pieeju.

    Es teicu: „Ja tu paliksi piesprādzēta savā sēdeklītī, tad, tiklīdz nonāksim vecmammas mājā, varēsim spēlēties ar plastilīnu.”

    Nekādas atbildes.

    „Hloja, ja tu paliksi piesprādzēta savā sēdeklītī, tad, kad būsim vecmammas mājā, mēs varēsim cept maizi.”

    Nekādas atbildes.

    Es mēģināju vēlreiz. „Hloja, ja tu paliksi piesprādzēta savā sēdeklītī, tad mēs varēsim piebraukt pie veikala un nopirkt kādu gardumu!”

    Pēc trīs mēģinājumiem es sapratu, ka tas bija velts gājiens. Viņa bija apņēmības pilna, un neviens „ja/tad” nebija pietiekams, lai pārliecinātu viņu palikt piesprādzētai viņas sēdeklītī.

    Mēs nevarējām pavadīt visu dienu, sēžot ielas malā, taču es vēlējos būt paklausīga likumam, un nebija droši braukt, ja Hloja stāvētu kājās. Es klusi noskaitīju lūgšanu un dzirdēju Gara čukstu: „Māci viņu.”

    Es pagriezos pret viņu un atvilku no sava ķermeņa drošības jostu, lai viņa to varētu redzētu. Es teicu: „Hloja, es lietoju šo drošības jostu, jo tā mani pasargās. Taču tu nelieto savu drošības jostu, un tu nebūsi drošībā. Un es būšu tik bēdīga, ja tev kas atgadīsies.”

    Viņa paskatījās uz mani, es gandrīz varēju saskatīt, kā viņas mazais prāts darbojas, un nepacietībā gaidīju viņas atbildi. Visbeidzot viņas zilās acis iemirdzējās, un viņa teica: „Vecmamma, tu vēlies, lai es lietotu savu drošības jostu, jo tu mani mīli!”

    Kad es paudu savu mīlestību pret šo dārgo, mazo meiteni, Gars piepildīja mašīnu. Es negribēju zaudēt šo sajūtu, taču es zināju, ka man bija radusies iespēja, tādēļ es izkāpu no mašīnas un piesprādzēju viņu viņas autosēdeklītī. Tad es pajautāju: „Hloja, vai tu, lūdzu, paliksi savā autosēdeklītī?” Un viņa to darīja — visu ceļu līdz pat veikalam pēc kāda garduma! Un viņa palika piesprādzēta visu ceļu no veikala līdz manām mājām, kur mēs uzcepām maizi un spēlējāmies ar plastilīnu, jo Hloja neaizmirsa, ko bijām runājušas!

    Kad es tajā dienā braucu atpakaļ pa šo ceļu, man prātā atskanēja šāds pants: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”1 Mums ir noteikumi, lai mācītu, vadītu un aizsargātu savus bērnus. Kāpēc? Jo mēs ļoti mīlam viņus. Taču, kamēr Hloja nesaprata, ka es vēlējos, lai viņa paliek droši piesprādzēta savā sēdeklītī tāpēc, ka es viņu mīlu, viņa negribēja pakļauties tam, ko pati uzskatīja par ierobežojumu. Viņa domāja, ka drošības josta iegrožoja viņas brīvību.

    Tāpat kā Hloja, mēs varam izvēlēties baušļus uzskatīt pat ierobežojumiem. Reizēm mums var rasties sajūta, ka Dieva likumi ierobežo mūsu personīgo brīvību, atņem mums mūsu rīcības brīvību un ierobežo mūsu izaugsmi. Taču, tiecoties pēc lielākas izpratnes un ļaujot mūsu Tēvam mūs mācīt, mēs sāksim saskatīt, ka Viņa likumi ir Viņa mīlestības izpausme pret mums, un paklausība Viņa likumiem ir mūsu mīlestības izpausme pret Viņu.

    Ja jūs, metaforiski runājot, atrodaties ceļmalā novietotā mašīnā, vai atļausiet man jums ieteikt dažus principus, kas, ja tos ievērosiet, jums palīdzēs drošībā atgriezties uz ticības un paklausības ceļa?2

    Pirmkārt, uzticieties Dievam. Uzticieties Viņa mūžīgajam plānam attiecībā uz jums. Ikviens no mums ir „debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita”. Viņu mīlestība pret mums ir acīmredzama baušļos. Baušļi ir ārkārtīgi svarīgi norādījumi, kas var mūs mācīt, vadīt un aizsargāt, kad mēs „iegūstam laicīgo pieredzi”.3

    Pirmsmirstīgajā dzīvē mēs izmantojām savu rīcības brīvību, lai pieņemtu Dieva ieceri,4 un mēs iemācījāmies, ka paklausība Dieva mūžīgajam likumam ir izšķiroša, lai mēs gūtu sekmes Viņa iecerē. Raksti māca: „Ir likums, neatsaucami izdots debesīs pirms šīs pasaules radīšanas, ar ko noteiktas visas svētības.”5 Ja mēs paklausām šim likumam, mēs saņemam šīs svētības.

    Pat ņemot vērā kļūdas, pretestību un mācīšanos, kas saistīta ar mūsu mirstīgo pieredzi, Dievs vienmēr redz mūsu mūžīgo potenciālu, pat tad, ja mēs to neredzam. Mēs varam paļauties uz Viņu, „jo Dievs vēlas, lai Viņa bērni atgrieztos”.6 Un caur Viņa Dēla, Jēzus Kristus, veikto Izpirkšanu Viņš ir sagatavojis mums ceļu. Izpirkšana ir „pestīšanas ieceres kodols”.7

    Otrkārt, paļaujieties uz Jēzu. Paklausības un mīlestības augstākā izpausme ir Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana. Pakļaudamies Tēva gribai, Viņš atdeva Savu dzīvību mūsu dēļ. Viņš teica: „Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.”8

    Jēzus arī mācīja:

    „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.

    Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

    Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”9

    Katru svētdienu mums ir iespēja apdomāt un atcerēties mūsu Glābēja tīro mīlestību, kad mēs pieņemam Viņa bezgalīgās Izpirkšanas simbolus. Svētā Vakarēdiena laikā es vēroju, kā rokas un plaukstas pasniedzas, lai iznēsātu maizi un ūdeni. Kad mana roka pastiepjas un to pieņemu, es noslēdzu derību, ka esmu gatava uzņemties Viņa vārdu, lai vienmēr atcerētos Viņu un pildītu Viņa baušļus. Un Viņš apsola, ka Viņa Gars vienmēr var būt kopā ar mums.10

    Treškārt, uzticieties Gara čukstiem. Atcerieties, ka manā pieredzē kopā ar Hloju Gars man pačukstēja rakstvietu? Tā ir Jāņa 14:15 : „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” Un pēc tam seko šie svarīgie panti:

    „Es lūgšu Tēvu un Viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi.

    Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”11

    Katram cienīgam, konfirmētam Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklim ir tiesības uz Svētā Gara klātbūtni. Gavēšana, lūgšana, Svēto Rakstu studēšana un paklausība ievērojami palielina mūsu spēju uzklausīt un sajust Svētā Gara pamudinājumus.

    Kad jūsu prāts ir pilns šaubu un apjukuma, Tēvs un Dēls sūtīs jums Svēto Garu, lai jūs brīdinātu un droši vadītu cauri šī mirstīgā ceļojuma briesmām. Viņš jums palīdzēs atcerēties, mierinās jūs un piepildīs jūs „ar cerību un pilnīgu mīlestību”.12

    Ceturtkārt, paļaujieties uz mūsdienu praviešu padomu. Mūsu Tēvs ir nodrošinājis ceļu, kā mums uzklausīt Viņa vārdus un uzzināt Viņa likumus caur Viņa praviešiem. Tas Kungs pasludināja: „Mani vārdi … tiks visi piepildīti vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.”13

    Nesen pravieši ir mums devuši padomu: „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī”14 un ievērot gavēšanas likumu. Paklausība šim pravietiskajam padomam dod mums iespēju būt paklausīgiem Dieva baušļiem — mīlēt Viņu un savu tuvāko —, ja mēs pieaugam ticībā Jēzum Kristum un pastiepjam savu roku, lai mīlētu citus un rūpētos par tiem.15

    Mēs gūstam drošību, kad sekojam Tā Kunga vārdam caur Viņa praviešiem. Dievs aicināja prezidentu Tomasu S. Monsonu, padomniekus Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus kā praviešus, gaišreģus un atklājējus. Šajā pasaulē, kurā pieaug bailes, traucēkļi, apjukums un dusmas, mēs varam uzlūkot viņus, lai redzētu, kā ar žēlsirdību piepildīti Jēzus Kristus mācekļi izskatās, izsakās un reaģē uz jautājumiem, kas var radīt šķelšanos. Viņi liecina par Jēzu Kristu un atbild ar žēlsirdību, Jēzus Kristus, kura liecinieki viņi ir, tīro mīlestību.

    Pēc savas pieredzes ar Hloju es meklēju Rakstos pantus, kuros minēti baušļi un mīlestība. Es atradu daudzus. Katrs no šiem pantiem atgādina mums, ka Viņa baušļi ir Viņa mīlestības izpausme pret mums, un paklausība Viņa baušļiem ir mūsu mīlestības izpausme pret Viņu.

    Es liecinu: ja mēs uzticēsimies Dievam, mūsu mūžīgajam Tēvam, paļausimies uz Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un izrādīsim ticību Viņa īstenotajai Izpirkšanai; uzticēsimies Gara čukstiem un paļausimies uz mūsdienu praviešu padomiem, mēs atradīsim veidu, kā atstāt ceļa malu un droši turpināt ceļu — ne tikai izturot, bet rodot prieku mūsu ceļojumā mājup. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.