2010.–2019. gads
Izvēlieties gaismu!
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Izvēlieties gaismu!

Mums ir jāpievērš uzmanība pravietiskajiem padomiem, jāsajūt un jārīkojas saskaņā ar garīgajiem pamudinājumiem, jābūt paklausīgiem Dieva baušļiem un jātiecas pēc personīgās atklāsmes.

Pirms neilga laika mēs ar sievu nolēmām pilnīgāk izbaudīt savas dzīvesvietas apkārtnes skaistumu Montanas ziemeļrietumos. Mēs plānojām braukt ar velosipēdiem pa Haivatas ceļu — pārveidotu dzelzceļa līniju, kas tagad ir veloceliņš, — kas šķērso skaistos Montanas un Aidaho Rokī (Rocky) kalnus. Mēs nepacietīgi gaidījām jauko dienu, ko pavadīsim kopā ar labiem draugiem, baudot apkārtnes dabas skaistumu.

Mēs zinājām, ka 24 kilometru garajā braucienā pa krāšņo ceļu būs jāšķērso vilcienu tilti, kas stiepjas pāri dziļiem kanjoniem, un jābrauc cauri gariem tuneļiem, kas iet cauri nelīdzeniem kalniem. Tāpēc mēs nodrošinājāmies ar lampiņām, ko piestiprinājām pie mūsu ķiverēm un velosipēdiem.

Taft Tunnel

Tie, kuri pa šo ceļu jau kādreiz bija braukuši, mūs brīdināja, ka tuneļi ir tumši un mums būs nepieciešamas patiešām spožas lampas. Kad mēs sapulcējāmies pie masīva akmens, kas atradās Tafta tuneļa iebrauktuves galā, sargs mums paskaidroja, ka ceļā mēs saskarsimies ar dažādām briesmām — dziļiem grāvjiem abpus ceļa malām, nelīdzeniem uzbērumiem un pilnīgu tumsu. Mēs nepacietīgi traucāmies uz tuneļa pusi. Pēc tam, kad mēs bijām braukuši vien dažas minūtes, mūs pārņēma gaidītā tumsa. Izrādījās, ka lampas, ko bijām paņēmuši līdzi, nebija pietiekami spožas, un drīz vien tumsa pārņēma gaismu. Pēkšņi es kļuvu nemierīgs, apmulsis un dezorientēts.

Taft Tunnel
Taft Tunnel

Man bija kauns atzīt saviem draugiem un ģimenei, ka man ir bail. Lai gan es esmu pieredzējis riteņbraucējs, es jutos tā, it kā nekad nebūtu braucis ar velosipēdu. Apjukumam pieaugot, es centos nepakrist. Beidzot, pēc tam, kad apkārtējiem biju pateicis, ka nejūtos labi, es piebraucu tuvāk spožajai drauga gaismai. Patiesībā, ikviens no mūsu grupas ap viņu sāka veidot ciešu apli. Turoties viņa tuvumā un paļaujoties uz viņa un kopējo grupas gaismu, mēs devāmies dziļāk tuneļa tumsā.

Taft Tunnel

Kad likās, ka esam braukuši jau stundām ilgi, es ieraudzīju nelielu gaismas staru. Es gandrīz uzreiz sajutu pārliecību, ka viss atkal būs labi. Es turpināju braukt uz priekšu, paļaujoties gan uz savu draugu gaismu, gan pieaugošo gaismas staru. Gaismai paliekot lielākai un spožākai, mana pārliecība pakāpeniski atgriezās. Jau labu laiku, pirms es sasniedzu tuneļa galu, man vairs nevajadzēja manu draugu palīdzību. Ātri braucot pretī gaismai, viss satraukums pazuda. Es jutos mierīgs un pārliecināts jau pirms tam, kad mēs iebraucām siltajā un krāšņajā rīta spozmē.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā saskaramies ar ticības pārbaudījumiem. Mēs varam just pārliecību, ka esam gatavi sastapties ar šiem pārbaudījumiem, līdz brīdim, kad atklājam, ka mūsu sagatavošanās nav bijusi pietiekama. Un tieši tāpat, kā mans draugs mani brīdināja par tumsu, mēs tiekam brīdināti mūsdienās. Apustuļu balsis mūs mudina nodrošināties ar spožu garīgā spēka gaismu.

Līdzīgi, mēs varam justies apkaunoti, apjukuši vai garīgi apmulsuši, kad sastopamies ar mūsu ticības pārbaudījumiem. Parasti tas, cik šīs sajūtas būs stipras un ilgas, būs atkarīgs no tā, kā mēs pret tām attieksimies. Ja mēs neko nedarīsim, tad bailes, lepnība un galu galā atkrišana mūs aizvedīs projām no gaismas.

No tunelī gūtās pieredzes es ieguvu vairākas svarīgas mācības. Es padalīšos ar dažām no tām.

Pirmkārt, neatkarīgi no tā, cik stipra ir šaubu tumsa, mēs esam tie, kuri izvēlas, cik ilgi un kādā apmērā mēs tai ļausim mūs ietekmēt. Mums ir jāatceras, cik ļoti Debesu Tēvs un Viņa Dēls mūsu mīl. Viņi mūs nepametīs un nepieļaus, ka tiekam uzveikti, ja tieksimies pēc Viņu palīdzības. Atcerieties, ko pieredzēja Pēteris, saskaroties ar lielu vētru Galilejas jūrā. Kad Pēteris ap sevi sajuta aukstu tumsu, viņš uzreiz apzinājās, ka ir dilemmas priekšā, un tajā pašā brīdī nolēma lūgt palīdzību. Viņš nešaubījās, ka Glābējs var viņu izglābt, viņš vienkārši teica: „Kungs, palīdzi man!”1

Mūsu dzīvēs Glābējs var pastiept roku caur uzticamu draugu, vadītāju vai mīlošu vecāku atbalstu. Tas nav nekas slikts, ja, cīnoties tumsā, mēs kādu laiku paļaujamies uz to cilvēku gaismu, kuri mūs mīl un no sirds vēlas palīdzēt.

Ja mēs tā kārtīgi padomājam — kāpēc gan mums vajadzētu ieklausīties nepazīstamu cilvēku ciniskajās balsīs, kas atskan no mūsdienīgās, lielās un plašās ēkas, ignorējot to cilvēku lūgumus, kuri mūs patiesi mīl? Šie vienmēr klātesošie ciniķi labprātāk saplosīs un izsmies, nekā uzmundrinās un iedrošinās. Viņu izsmejošie vārdi var ieperināties mūsu dzīvē — bieži vien caur pavisam īslaicīgiem elektroniskajiem maldu impulsiem, ko tie rūpīgi un apzināti veidojuši, lai sagrautu mūsu ticību. Vai ir prātīgi nodot mūsu mūžīgo labklājību svešinieku rokās? Vai ir prātīgi prasīt apgaismību no tiem, kuriem pašiem nav gaismas un kuru privātā dzīve paliek apslēpta no mums? Ja šie anonīmie cilvēki parādītos atklātībā, mēs nekad tiem neveltītu savu laiku, bet, tā kā viņi izmanto sociālos tīklus, netiekot rūpīgi pārbaudīti, cilvēki tiem nepelnīti uzticas.

Ja mēs izvēlēsimies pievērst uzmanību tiem, kuri izsmej svētās lietas, tad mēs attālināsimies no glābjošās un spēcinošās Glābēja gaismas. Jānis pierakstīja: „Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”2 Atcerieties, ka tie, kuri mūs patiesi mīl, var palīdzēt stiprināt mūsu ticību.

Gluži tāpat, kā es tunelī jutos apkaunots, arī mums var likties pārāk apkaunojoši lūgt palīdzību, kad mēs šaubāmies. Iespējams, mēs esam bijuši tie, pie kuriem citi ir vērsušies, lai gūtu spēku, bet tagad mums pašiem ir nepieciešama palīdzība. Kad mēs saprotam, ka Glābēja sniegtā gaisma un mierinājums ir pārāk vērtīgs, lai to zaudētu lepnības dēļ, tad iedvesmoti Baznīcas vadītāji, vecāki un uzticami draugi var mums palīdzēt. Viņi gaida un ir gatavi mums palīdzēt iegūt garīgu pārliecību, kas mūs stiprinās, saskaroties ar ticības pārbaudījumiem.

Otrkārt, mums ir jāuzticas Tam Kungam, lai mēs attīstītu sevī garīgo spēku. Mēs nevaram mūžīgi paļauties uz citu cilvēku gaismu. Es zināju, ka tumsa tunelī neturpināsies mūžīgi, ja vien es turpināšu mīties blakus savam draugam un palikšu drošībā kopā ar grupu. Taču es vēlējos, lai, ieraugot gaismu, es spētu turpināt ceļu pats saviem spēkiem. Tas Kungs mums māca: „Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un jūs atradīsit Mani; lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.”3 Mums ir jārīkojas, sagaidot, ka Tas Kungs izpildīs Savu solījumu un izvedīs mūs no tumsas, ja mēs Viņam tuvosimies. Tomēr ienaidnieks centīsies mūs pārliecināt, ka mēs nekad neesam sajutuši Svētā Gara ietekmi un ka būs vieglāk, ja mēs vienkārši pārtrauksim censties.

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs mums deva padomu „šaubīties par savām šaubām, pirms šaubāmies par savu ticību”.4 Manā draudzē kāds jaunietis nesen teica: „Es esmu sajutis tādas lietas, ko nevar izskaidrot nekādā citādā veidā, kā vien, ka tās ir no Dieva”. Tā ir garīga nelokāmība.

Saskaroties ar jautājumiem vai tiekot kārdinātiem šaubīties, mums jāatceras garīgās svētības un sajūtas, kas pagātnē ir skārušas mūsu sirdis un dzīves, un jāuzticas mūsu Debesu Tēvam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Es atceros kādu padomu, kas dots labi zināmā garīgajā dziesmā: „Nav šaubu, ka labvēlīgs būsi, to pagātne pierāda mums”.5 Ja mēs ignorēsim un noniecināsim pagātnē iegūtās garīgās pieredzes, tad mēs attālināsimies no Dieva.

Mūsu meklējumi pēc gaismas vīsies ar panākumiem, ja mēs būsim gatavi to saskatīt tad, kad tā spīd mūsu dzīvēs. Mūsdienu Svētajos Rakstos ir definēta gaisma un dots solījums tiem, kas to pieņem: „Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma; un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūs spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena.”6 Gluži kā turpinot mīties pretī gaismai — jo neatlaidīgāki mēs būsim, jo spožāka būs Viņa ietekme mūsu dzīvēs. Tāpat kā gaisma tuneļa galā, Viņa ietekme mums sniegs pārliecību, apņēmību, mierinājumu un — kas pats svarīgākais — drošas zināšanas, ka Viņš dzīvo.

Treškārt, nav tik blīvas, draudošas vai grūti pārvaramas tumsas, ko nevarētu uzveikt gaisma. Elders Nīls L. Andersens nesen mācīja: „Pasaulē pieaugošais ļaunums tiek kompensēts ar garīgo spēku, kas piemīt taisnīgajiem. Pasaulei zaudējot savu garīgo pamatu, Tas Kungs sagatavo ceļu tiem, kas Viņu meklē, dāvājot viņiem lielāku pārliecību, lielāku apliecinājumu un lielāku paļāvību garīgajā virzienā, kurā tie dodas. Svētā Gara dāvana kļūst par īpaši spožu gaismu tikko austošajā krēslā.”7

Brāļi un māsas, mēs neesam atstāti vieni, lai mūs ietekmētu katrs untums un izmaiņas pasaules nostājā, taču mēs varam izvēlieties ticību, nevis šaubas. Lai iegūtu šo apsolīto, garīgo spēku, mums ir jāpievērš uzmanība pravietiskajiem padomiem, jāsajūt un jārīkojas saskaņā ar garīgajiem pamudinājumiem, jābūt paklausīgiem Dieva baušļiem un jātiecas pēc personīgās atklāsmes. Mums ir jāizvēlas. Kaut mēs izvēlētos Glābēja gaismu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.