Esiet paraugs un gaisma!
    Footnotes

    Esiet paraugs un gaisma!

    Ja mēs sekosim Glābēja piemēram, mums būs iespēja kļūt par gaismu citu cilvēku dzīvē.

    Brāļi un māsas, cik labi atkal būt kopā ar jums! Kā jums zināms, kopš mūsu tikšanās aprīlī mūs ir skumdinājis trīs mūsu mīļo apustuļu — prezidenta Boida K. Pekera, eldera L. Toma Perija un eldera Ričarda G. Skota — zaudējums. Viņi ir atgriezušies savās debesu mājās. Mums viņu pietrūkst. Cik gan pateicīgi mēs esam par viņu Kristum līdzīgās mīlestības paraugu un par iedvesmotajām mācībām, ko viņi atstājuši mums visiem!

    Mēs no sirds sveicam mūsu jaunākos apustuļus: elderu Ronaldu A. Rasbandu, elderu Geriju E. Stīvensonu un elderu Deilu G. Renlandu. Tie ir vīri, kas nodevušies Tā Kunga darbam. Viņu spējas atbilst tiem svarīgajiem amatiem, kuros viņi tikuši aicināti.

    Pēdējā laikā, kad lasīju un gremdējos pārdomās par Svētajiem Rakstiem, man jo īpaši prātā iekrita divas rakstvietas. Tās abas ir mums labi zināmas. Pirmā ir no Kalna sprediķa: „Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”1 Otrā rakstvieta ienāca prātā, domājot par pirmās nozīmi. Tā ir no apustuļa Pāvila vēstules Timotejam: „Topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un [sarunās, žēlsirdībā, garā], ticībā un šķīstībā.”2

    Es uzskatu, ka otrā rakstvieta ļoti labi paskaidro, kā mēs varam īstenot pirmo. Mēs kļūstam par paraugu ticīgajiem, dzīvojot pēc Jēzus Kristus evaņģēlija vārdos, sarunās, žēlsirdībā, garā, ticībā un šķīstībā. Tādējādi mūsu gaisma spīdēs tā, ka citi to saredzēs.

    Katram no mums, nākot šajā pasaulē, tika piešķirta Kristus Gaisma. Ja mēs sekosim Glābēja piemēram un dzīvosim tā, kā Viņš dzīvoja un mācīja, šī gaisma degs mūsos pašos un izgaismos ceļu arī citiem.

    Apustulis Pāvils uzskaita sešas ticīga cilvēka īpašības — īpašības, kas ļauj mūsu gaismai spīdēt. Palūkosimies uz katru no tām.

    Pirmās divas īpašības es minēšu kopā — būt par paraugu vārdos un sarunās. Mūsu izmantotie vārdi var pacilāt un iedvesmot, vai arī kaitēt un pazemot. Mūsdienu pasaulē valda gānīšanās pārpilnība, kas ieskauj mūs gluži vai uz katra stūra. Ir grūti nedzirdēt, kā citi pavirši un vieglprātīgi izmanto Dievības vārdus. Šķiet, ka rupji komentāri ir kļuvuši par televīzijas, filmu, grāmatu un mūzikas pamatelementu. Ļaudis mētājas ar apmelojošām piezīmēm un izsakās agresīvi. Uzrunāsim citus ar mīlestību un cieņu, vienmēr saglabājot savu valodu tīru un izvairoties no vārdiem un komentāriem, kas var ievainot vai aizskart! Sekosim Glābēja piemēram, kurš visu Savu kalpošanas laiku runāja iecietīgi un laipni!

    Nākamā īpašība, ko piemin Pāvils, ir žēlsirdība, kas tiek definēta kā „tīrā Kristus mīlestība”.3 Esmu pārliecināts, ka mūsu ietekmes sfērā nonāk gan vientuļie, gan slimie, gan tie, kuri zaudējuši drosmi. Mums ir iespēja palīdzēt viņiem un pacilāt viņu garu. Glābējs dāvāja cerību bezcerības māktajiem un spēku vājajiem. Viņš dziedināja slimos, Viņš lika kroplajiem staigāt, aklajiem — redzēt un kurlajiem — dzirdēt. Viņš pat augšāmcēla mirušos, dāvājot tiem dzīvību. Visu Savu kalpošanas laiku Viņš žēlsirdīgi pastiepa roku ikvienam grūtībās nonākušajam. Cenšoties atdarināt Viņa piemēru, mēs svētīsim cilvēku dzīves, tai skaitā arī savējo.

    Vēl mums jābūt par piemēru garā. Manuprāt, tas nozīmē to, ka mums jācenšas būt laipniem, pateicīgiem, piedodošiem un labvēlīgiem. Šīs īpašības ļaus mums izkopt garu, kas saviļņos apkārtējos. Gadiem ejot, man ir bijusi iespēja sadarboties ar neskaitāmiem indivīdiem, kam piemīt šāds gars. Esot kopā ar viņiem, mūs pārņem īpašas izjūtas — izjūtas, kas mudina sadarboties ar tiem un sekot viņu piemēram. Viņi izstaro Kristus gaismu un palīdz mums sajust Viņa mīlestību pret mums.

    Lai ilustrētu to, kā citi atpazīst gaismu, kas nāk no šķīsta un mīloša gara, es dalīšos ar jums pieredzē, ko guvu pirms daudziem gadiem.

    Tolaik Baznīcas vadītāji tikās ar amatpersonām Jeruzālemē, lai izstrādātu nomas līgumu par zemi, uz kuras celt Baznīcas Jeruzālemes centru. Lai saņemtu nepieciešamās atļaujas, Baznīcai bija jāpiekrīt, ka mūsu Baznīcas locekļi, kuri apdzīvos šo centru, neveiks nekādu sludināšanu. Pēc tam, kad šī vienošanās bija noslēgta, viena no Izraēlas amatpersonām, kas labi pazina Baznīcu un tās locekļus, izteicās, ka zina — Baznīca godās vienošanos par nesludināšanu. „Bet,” viņš teica, runājot par studentiem, kuri apmeklēs šo centru, „ko mēs darīsim ar gaismu, kas mirdz viņu acīs?”4 Kaut šī īpašā gaisam arvien mirdzētu mūsos, lai citi varētu to atpazīt un novērtēt!

    Būt par paraugu ticībā nozīmē, ka mums jāpaļaujas uz To Kungu un Viņa vārdu. Tas nozīmē, ka mums ir tāda ticība un ka mēs lolojam tādu ticību, kas nosaka mūsu domas un mūsu rīcību. Mūsu ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un mūsu Debesu Tēvam ietekmē visu, ko darām. Mūsu apjukuma pilnajā laikmetā, kur valda sirdsapziņas konflikti un ikdienas kņada, pastāvīga ticība kļūst par mūsu dzīves enkuru. Atcerieties, ka ticība un šaubas nevar pastāvēt prātā vienlaicīgi, jo tās viena otru aizgaiņā. Es uzsvēršu to, kas mums teikts vairākkārt — lai iegūtu un saglabātu mums nepieciešamo ticību, ir būtiski lasīt, studēt un gremdēties pārdomās par Svētajiem Rakstiem. Sazināšanās ar mūsu Debesu Tēvu caur lūgšanu ir izšķiroši svarīga. Mēs nevaram atļauties atstāt to visu novārtā, jo pretinieks ar saviem pulkiem nepagurstoši meklē kādu plaisu mūsu bruņās, kādu atkāpi mūsu uzticībā. Tas Kungs saka: „Meklējiet uzcītīgi, lūdziet vienmēr un esiet ticīgi, un visas lietas strādās kopā jūsu labumam.”5

    Visbeidzot, mums jābūt šķistiem, kas nozīmē, ka mums ir tīrs ķermenis, prāts un gars. Mēs zinām, ka mūsu ķermenis ir templis, pret kuru jāattiecas ar godbijību un cieņu. Mūsu prātam vajadzētu būt pacilājošu un cēlu domu pārpilnam, tīram no visa tā, kas varētu to piesārņot. Lai Svētais Gars varētu būt mūsu pastāvīgais pavadonis, mums jābūt cienīgiem. Brāļi un māsas, šķīstums nesīs mieru mūsu prātam un ļaus būt Glābēja apsolīto svētību cienīgiem. Viņš teic: „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”6

    Parādot, ka varam būt par paraugu vārdos, sarunās, žēlsirdībā, garā, ticībā un šķīstībā, mēs būsim cienīgi kļūt par gaismu pasaulei.

    Es vēlos teikt jums visiem un it īpaši jums, jaunie ļaudis, ka, pasaulei arvien vairāk un vairāk attālinoties no tiem principiem un vadlīnijām, kuras mums devis mīlošais Debesu Tēvs, mēs izcelsimies apkārtējo pūlī, jo esam atšķirīgi. Mēs izcelsimies, jo mēs ģērbjamies piedienīgi. Mēs atšķirsimies, jo mēs nelietojam lamu vārdus un vielas, kas kaitē mūsu ķermenim. Mēs atšķirsimies, jo izvairāmies no nepiedienīgiem jokiem un degradējošām piezīmēm. Mēs atšķirsimies, nolemjot nepakļaut savu prātu zemiskām un nepiedienīgām mediju pārraidēm, kas izraida no mūsu mājām un mūsu dzīves Svēto Garu. Mēs pavisam noteikti izcelsimies, veicot tikumīgas izvēles — izvēles, kas ir harmonijā ar evaņģēlija principiem un standartiem. Tas, kas atšķir mūs no lielākās pasaules daļas, sniedz mums arī gaismu un garu, kas spīdēs satumstošajā pasaulē.

    Bieži vien ir grūti būt atšķirīgam un vienam pašam stāties pretī pūlim. Baidīties, ko citi padomās vai teiks, ir gluži dabiski. Mierinājumu sniedz vārdi no Psalmiem: „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?”7 Ja mēs padarīsim Kristu par savas dzīves centru, bailes nomainīs drosme, kas izriet no mūsu pārliecības.

    Nevienam no mums dzīve nav perfekta, un laiku pa laikam mēs varam saskarties ar izaicinājumiem un grūtībām, kas nomāc mūsu gaismu. Taču ar mūsu Debesu Tēva palīdzību, līdz ar citu cilvēku atbalstu, mēs varam saglabāt gaismu, kas no jauna apgaismos mūsu pašu ceļu un sniegs gaismu, kas var būt nepieciešama citiem.

    Lai to ilustrētu, es dalīšos ar jums aizkustinošos iemīļota dzejoļa vārdos, ko pirmoreiz izlasīju pirms daudziem gadiem.

    Ar izdzisušu lukturi

    Reiz garām gāja svešinieks,

    Es lukturi tam iededzu,

    Lai nepaliek tas tumsā viens.

    Tad cēlās vētra — postoša,

    Kas satricina pasauli.

    Kad rimās vējš, es apjautu,

    Ka mana lampa dzisusi.

    Pie manis nāca svešinieks,

    Kam uguns rokās spīdēja,

    Un, dārgo liesmu turēdams,

    Viņš manu guni iededza!8

    Mani brāļi un māsas, katru dienu mums visapkārt ir iespējas spīdēt, neatkarīgi no apstākļiem, kuros atrodamies. Ja mēs sekosim Glābēja piemēram, mums būs iespēja būt par gaismu citu cilvēku dzīvē, vai tie būtu mūsu ģimenes locekļi un draugi, darba biedri, vienkārši paziņas vai pilnīgi svešinieki.

    Es vēršos pie ikviena no jums, sakot, ka jūs esat mūsu Debesu Tēva dēli un meitas. Jūs esat atstājuši Viņa klātbūtni, lai kādu laiku dzīvotu uz šīs Zemes, atstarojot Glābēja mīlestību un Viņa mācības un drosmīgi ļaujot savai gaismai mirdzēt tā, lai visi to redzētu. Kad šis laiks uz Zemes būs pagājis, ja vien jūs būsiet darījuši savu daļu, jūs iegūsiet diženo svētību — iespēju atgriezties, lai dzīvotu ar Viņu mūžīgi.

    Cik gan pārliecinoši ir Glābēja vārdi: „ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”9 Es liecinu par Viņu. Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs, mūsu Aizstāvis Tēva priekšā. Viņš ir mūsu Paraugs un spēks. Viņš ir „gaisma, kas spīd tumsībā”10. Es lūdzu, kaut katrs no mums, dzirdot manu balsi, solītos sekot Viņam, kļūstot pat mirdzošu gaismu visai pasaulei! Viņa — Jēzus Kristus, Tā Kunga — svētajā Vārdā, āmen.