Mīlēsim apkārtējos un sadzīvosim ar atšķirīgo!

Savas laicīgās kalpošanas pēdējās dienās Jēzus deva Saviem mācekļiem, Viņa paša vārdiem sakot, „jaunu bausli” (Jāņa 13:34). Šis bauslis tika atkārtots trīs reizes, tas bija vienkāršs, bet grūti izpildāms: „[Mīliet cits citu], kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 15:12, skat. arī 17. pantu.) Mīlestība citam pret citu bija centrālā mācība, ko Glābējs sniedza Savas kalpošanas laikā. Otrais augstākais bauslis vēsta: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:39.) Jēzus pat mācīja „[mīlēt] savus ienaidniekus” (Mateja 5:44). Tomēr bauslis — mīlēt citus, kā Viņš mīlējis Savu ganāmpulku, — ir unikāls izaicinājums gan Viņa sendienu mācekļiem, gan mums. „Patiesībā,” kā prezidents Tomass S. Monsons mācīja pagājušajā aprīlī, „mīlestība ir evaņģēlija pamatu pamats un Jēzus Kristus ir mūsu Piemērs. Viņa dzīve ir mīlestības mantojums.”¹

Kādēļ ir tik grūti izrādīt citam pret citu kristīgu mīlestību? Tas ir grūti, jo mums jādzīvo starp cilvēkiem, kuriem nav tādas ticības, vērtību un derību saistību kā mums. Savā dižajā Starpnieka aizlūgšanā, tieši pirms sišanas krustā, Jēzus lūdza par Saviem sekotājiem: „Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:14.) Pēc tam Viņš lūdzās Tēvam: „Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” (15. pants.)

Mums ir jādzīvo pasaulē, bet mums nevajag būt no šīs pasaules. Mums vajag dzīvot šajā pasaulē, jo, kā Jēzus mācīja kādā līdzībā, Viņa valstība „līdzinās raugam”, kura uzdevums ir uzbriedināt visu pārējo mīklu (skat. Lūkas 13:21; Mateja 13:33; skat. arī 1. korintiešiem 5:6–8). Viņa sekotāji nespētu to īstenot, biedrojoties tikai ar tiem, kuriem ir tāda pati ticība un paražas kā viņiem. Un Glābējs mums mācīja arī to, ka, ja mēs mīlam Viņu, mēs turēsim Viņa pavēles (skat. Jāņa 14:15).

Evaņģēlijā ir daudz mācību par to, kā ievērot baušļus, dzīvojot starp cilvēkiem ar atšķirīgu ticību un paražām. Centrālā loma tajā ir mācībai par vairīšanos no strīdiem. Pēc augšāmcelšanās Kristus atklāja, ka nefijieši strīdas par kristīšanas veidu, tādēļ Viņš deva skaidrus norādījumus par to, kā šis priekšraksts veicams. Pēc tam Viņš mācīja šo dižo principu:

„Un nebūs strīdu jūsu starpā, kā jums līdz šim bija; nedz arī jums būs strīdi par Manas mācības punktiem, kā jums līdz šim bija.

Jo patiesi, patiesi Es saku jums, ka tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs, un viņš uzkūda cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām vienam ar otru.

Lūk, … šī ir Mana mācība, ka tādas lietas ir jāatmet.” (3. Nefija 11:28–30; uzsvērums pievienots.)

Runājot par strīdiem, Glābējs neattiecināja šo brīdinājumu tikai uz tiem, kuri neturēja bausli par kristīšanu. Viņš aizliedza strīdus visu cilvēku starpā. Pat tie, kuri ievēro visus baušļus, nedrīkst kūdīt cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām citam pret citu. „Strīdu tēvs” ir velns, Glābējs ir Miera valdnieks.

Līdzīgi arī Bībele māca, ka gudrie novērš ienaidu (skat. Salamana pamācības 29:8). Senie apustuļi mācīja, ka mums vajadzētu dzīties pēc miera (skat. Romiešiem 14:19) un runāt patiesību mīlestībā (skat. Efeziešiem 4:15), „jo cilvēka dusmas [neiedibina] Dieva taisnību” (Jēkaba v. 1:20). Mūsdienu atklāsmēs Tas Kungs ir pavēlējis sludināt atjaunotā evaņģēlija prieka vēsti tā, lai „katrs cilvēks [sludinātu] savam tuvākajam, maigumā un lēnprātībā” (M&D 38:41), „ar visu pazemību, … nezaimodams pret zaimotājiem” (M&D 19:30).

Tomēr, tiecoties pēc lēnprātības un vairoties no strīdiem, mēs nedrīkstam atkāpties no uzticības tām patiesībām, kuras esam izpratuši. Mēs nedrīkstam atteikties no savas nostājas un savām vērtībām. Jēzus Kristus evaņģēlijs un derības, ko esam noslēguši, neizbēgami padara mūs par kaujiniekiem mūžīgajā cīņā starp patiesību un maldiem. Šajā cīņā nav neitrālas teritorijas.

Glābējs parādīja mums ceļu, kad pretinieki konfrontēja Viņu, atvedot kādu sievieti, kura bija „[pieķerta] laulības pārkāpšanā” (Jāņa 8:4). Savas pašu liekulības apkaunoti, apsūdzētāji pazuda, atstājot Jēzu vienatnē ar šo sievieti. Viņš izturējās pret viņu laipni, atsakoties tobrīd nosodīt. Taču tajā pašā laikā Viņš stingri norādīja, lai viņa vairs negrēkotu (skat. Jāņa 8:11). No mums tiek prasīta mīloša laipnība, tomēr, kā Kristus sekotājiem, mums jāpaliek nelokāmiem patiesībā, tāpat kā to darīja mūsu Skolotājs.

Arī Glābēja mūsdienu sekotājus, tāpat kā Viņu pašu, dažkārt konfrontē ar grēcīgu rīcību, brīžiem dēvējot par aizspriedumainiem „fanātiķiem”, kad tie, saskaņā ar savu izpratni, iestājas par pareizo, nošķirot to no nepareizā. Daudzas pasaulīgas vērtības un ieražas rada grūtības arī pēdējo dienu svētajiem. Šobrīd šajā ziņā izceļas spēcīgais strāvojums attiecībā uz viendzimuma laulību legalizēšanu daudzos Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas štatos un apgabalos, un daudzās citās pasaules valstīs. Mēs dzīvojam arī starp cilvēkiem, kas netic laulībai kā tādai. Daži uzskata, ka nav nekādas vajadzības laist pasaulē bērnus. Daži protestē pret jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz pornogrāfiju vai bīstamām narkotikām. Vēl viens piemērs, ar ko sastopas lielākā daļa ticīgo, ir izaicinājums sadzīvot ar neticīgu laulāto vai ģimenes locekli, kā arī biedroties ar neticīgiem līdzstrādniekiem.

Iesvētītās vietās, kā, piemēram, tempļos, lūgšanu namos un mūsu pašu mājās, mums vajadzētu skaidri un gaiši mācīt patiesību un baušļus, darot to saskaņā ar mūsu izpratni par pestīšanas ieceri, ko atklāj atjaunotais evaņģēlijs. Mūsu tiesības uz to aizsargā konstitucionālās garantijas — vārda un reliģijas brīvība, kā arī tiesības uz privātumu, kas tiek godāts pat tādās valstīs, kur nepastāv formālas konstitucionālās garantijas.

Taču attiecībā uz reliģisku personu publiskajiem izteikumiem un rīcību, jāņem vērā arī citi apsvērumi. Brīva reliģiskās pārliecības īstenošana pieļauj vairumu publisku pasākumu, taču tā ir pakļauta zināmiem ierobežojumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu mierīgu līdzāspastāvēšanu citu uzskatiem un paražām. Likumi var aizliegt tādu rīcību, kas vispārēji atzīta par nepareizu vai nepieņemamu, kā, piemēram, seksuālu izmantošanu, vardarbību vai teroristisku rīcību, pat ja ekstrēmisti īsteno to reliģijas vārdā. Taču mazāk skumdinošu rīcību, pat ja dažiem ticīgajiem tas šķiet nepieņemami, var nākties pieciest, ja tā tikusi legalizēta ar to, ko Mormona Grāmatas pravietis nodēvējis par „tautas balsi” (Mosijas 29:26).

Runājot par publiskām runām, mums visiem vajadzētu ievērot tādas evaņģēlija mācības kā mīlestība pret tuvāko un vairīšanās no strīdiem. Kristus sekotājiem vajadzētu rādīt laipnības paraugu. Mums vajadzētu mīlēt visus cilvēkus, uzmanīgi ieklausīties citos un izrādīt interesi par viņu sirsnīgajiem uzskatiem. Var gadīties, ka mēs viņiem nepiekrītam, taču mums nevajadzētu būt nelaipniem. Mūsu nostājai un diskusijām par strīdīgām tēmām nevajadzētu novest līdz strīdiem. Mums būtu jābūt gudriem, izskaidrojot un īstenojot savu nostāju un mēģinot ietekmēt citus. To darot, mēs lūdzam, lai citi neņemtu ļaunā mūsu sirsnīgos reliģiskos uzskatus un to, ka dzīvojam pēc savas reliģijas mācībām. Mēs mudinām visus pielietot Glābēja zelta likumu: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.)

Gadījumā, ja mūsu nostāja negūst virsroku, mums vajadzētu uzņemt nelabvēlīgu iznākumu laipni, izturoties pieklājīgi pret saviem pretiniekiem. Lai kas arī notiktu, mums vajadzētu labvēlīgi izturēties pret ikvienu, noliedzot jebkāda veida vajāšanas, ieskaitot rases, etniskās piederības, reliģiskās ticības vai neticības un atšķirīgas seksuālās orientācijas dēļ.

Līdz šim esmu runājis par vispārējiem principiem. Tagad es runāšanu par to, kā šos principus pielietot dažādās ierastās situācijās, kad vajadzētu daudz uzticīgāk sekot Glābēja mācībām.

Es sākšu ar to, ko mūsu mazie bērniņi mācās rotaļājoties. Pārāk bieži daži no mūsu baznīcas locekļiem aizvaino vai atgrūž ne–mormoņus šeit, Jūtā, neļaujot saviem bērniem draudzēties ar bērniem no citām ticībām. Mēs taču varam ieaudzināt saviem bērniem vērtības un uzvedības standartus, nemācot norobežoties vai izrādīt necieņu pret citādi domājošiem.

Daudzi skolotāji baznīcā un skolās skumst par to, kā daži pusaudži, ieskaitot pēdējo dienu svēto jauniešus, izturas cits pret citu. Bauslis — mīlēt citam citu — pavisam noteikti ietver mīlestību un cieņu, kas sniedzas pāri reliģiju, rasu, kultūru un ekonomisko apstākļu robežām. Mēs aicinām ikvienu jaunieti izvairīties no citu apcelšanas un aizvainošanas jeb vārdiem un rīcības, kas apzināti nodara sāpes. Viss iepriekšminētais ir uzskatāms par Glābēja baušļa — mīlēt citam citu — pārkāpumu.

Glābējs mācīja, ka strīdi ir velna instruments. Tas pavisam noteikti nozīmē, ka mums nevajadzētu atbalstīt daļu mūsdienu politiķu izteikumu un paradumu. Politisko uzskatu dažādība ir būtiska politikas sastāvdaļa, taču šīm atšķirībām nevajadzētu novest līdz personiskiem uzbrukumiem, kas saindē pārvaldes procesus, izvēršoties par sodību to dalībniekiem. Mums visiem vajadzētu atmest naidīgas runas un izturēties pieklājīgi pret tiem, kam ir atšķirīgi uzskati.

Pati svarīgākā vieta, kur vairīties no strīdiem un izrādīt cieņu pret atšķirīgo, ir mūsu mājas un attiecības ģimenē. Atšķirības ir nenovēršamas, lai cik tās būtiskas vai nebūtiskas. Runājot par būtiskām atšķirībām, iztēlosimies, ka kāds no mūsu ģimenes locekļiem uzsācis kopdzīvi ar savu partneri. Tas noved pie divu būtisku vērtību konflikta — mūsu mīlestība pret šo ģimenes locekli konfliktē ar apņemšanos pildīt baušļus. Mēs varam sekot Glābēja piemēram, izrādot mīlestību un laipnību, bet tajā pašā laikā paliekot stingri savā ticībā un vairoties no rīcības, kas veicinātu vai šķietami pieļautu to, kas, mūsuprāt, nav pareizi.

Es noslēgšu ar vēl vienu piemēru par attiecībām ģimenē. Pirms aptuveni 10 gadiem es kādā staba konferencē Vidusrietumos satiku māsu, kura man pastāstīja, ka viņas vīrs jau 12 gadus nāk viņai līdzi uz baznīcu, bet tā arī nav tai pievienojies. Viņa man vaicāja, ko varētu darīt lietas labā. Es devu padomu turpināt darīt visu to, kas ir pareizi, un būt pacietīgai un laipnai pret savu vīru.

Aptuveni pēc mēneša viņa man atrakstīja šādus vārdus: „Man šķita, ka šo 12 gadu laikā esmu izrādījusi pietiekami lielu pacietību, bet es nebiju pārliecināta, vai esmu bijusi īpaši laipna. Tā nu es vairāk nekā mēnesi centos, cik spēju, un viņš tika kristīts.”

Laipnība ir iedarbīga, īpaši ģimenes attiecībās. Vēl viņas vēstulē bija teikts: „Tagad es cenšos būt vēl laipnāka, jo šogad mēs strādājam pie tā, lai tiktu saistīti templī!”

Pēc sešiem gadiem viņa uzrakstīja man vēl vienu vēstuli: „Manu vīru [tikko] aicināja un iesvētīja par [mūsu bīskapijas] bīskapu.”²

Mūsu dzīvē ir ļoti daudz attiecību un apstākļu, kur nākas sadzīvot ar atšķirīgo. Mums nevajadzētu noliegt savus atšķirīgos uzskatus vai atteikties no tiem, ja tas skar būtiskus jautājumus, taču, kā Kristus mācekļiem, mums ir mierīgi jāsadzīvo ar apkārtējiem, kam nav tādu pašu vērtību un kas nepieņem mācības, uz kurām tās ir balstītas. Īstenojot Tēva pestīšanas ieceri, kuru esam izzinājuši caur pravieša atklāsmi, mēs esam nonākuši laicīgos apstākļos, kur mums ir jāievēro Viņa baušļi. To vidū ir bauslis — mīlēt savus tuvākos, kā Viņš mūs ir mīlējis, neatkarīgi no viņu kultūras vai atšķirīgajiem uzskatiem. Mormona Grāmatas pravietis ir mācījis, ka mums ir jāvirzās uz priekšu „ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem” (2. Nefija 31:20).

Lai cik grūti būtu dzīvot šajā nemierpilnajā pasaulē, laikam jau pats lielākais no mūsu izaicinājumiem ir mūsu Glābēja pavēle — mīlēt citam citu, kā Viņš mūs mīl. Es lūdzu, kaut mēs to saprastu un censtos dzīvot saskaņā ar to visās savās attiecībās un nodarbēs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.