Diženā pestīšanas iecere

„Diženā pestīšanas iecere ir temats, kuram vajadzētu veltīt lielu vērību, un to jāuzskata par vienu no labākajām Debesu dāvanām cilvēcei.”

No Džozefa Smita dzīves

1831. gada septembrī pravietis Džozefs Smits ar savu ģimeni no Kērtlandes pārcēlās 30 jūdzes (48 km) uz dienvidaustrumiem uz Hiremu, Ohaio štatā, kur tie aptuveni gadu dzīvoja Džona un Alises (saukta arī par Elzu) Džonsonu mājās. Šajā mājā pravietis daudz strādāja pie iedvesmotā Džozefa Smita Bībeles tulkojuma.

Šis svarīgais darbs, ko pravietis dēvēja par sava „aicinājuma atzaru”,¹ ievērojami paplašina mūsu izpratni par pestīšanas ieceri. Pravietis uzsāka šo darbu 1830. gada jūnijā, kad Tas Kungs pavēlēja viņam sākt iedvesmotu karaļa Jēkaba Bībeles versijas tulkojumu. Pravietis jau sen zināja, ka Bībele ne vienmēr izskaidro atsevišķus būtiskus jautājumus. Viņš bija ievērojis, ka Moronijs viņam citēja dažus Bībeles pantus „ar nelielām atšķirībām no tā, kas lasāms mūsu Bībelē” (Džozefs Smits — Vēsture 1:36). Tulkojot 1. Nefija 13:23–29, viņš uzzināja, ka „daudzas daļas, kuras ir skaidras un pašas vērtīgākās” ir izņemtas no Bībeles, ieskaitot „daudzas Tā Kunga derības” (1. Nefija 13:26).

Pravietis vēlāk teica: „Es ticu Bībelei, kāda tā bija, kad to pierakstīja tās sākotnējie autori. Nezinoši tulkotāji, neuzmanīgi pārrakstītāji vai viltīgi un uzpirkti priesteri ir pieļāvuši daudzas kļūdas. … Piemēra pēc, paskatieties uz pretrunām [Ebrejiem 6:1] : „Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai.” Ja cilvēks atmet Kristus mācības principus, kā viņu šie principi var izglābt? Šeit pastāv pretruna. Es tam neticu. Es to tulkotu, kā tam būtu jāskan: „Tāpēc,neatmetot Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai.”²

Būdams Gara vadīts, Džozefs aptuveni trīs gadus strādāja pie Bībeles, veicot tūkstošiem labojumu tekstā un atjaunojot nozaudēto informāciju. Šī atjaunotā informācija brīnumainā veidā apgaismo daudzas mācības, kas mūsdienās pieejamajā Bībelē nav pietiekami skaidri saprotamas. Šie iedvesmotie Bībeles teksta labojumi ir pazīstami kā Džozefa Smita Bībeles tulkojums. Simtiem pantu no iedvesmotā Džozefa Smita tulkojuma tagad ir iekļauti Pēdējo dienu svēto karaļa Jēkaba Bībeles versijas tulkojumā.

Pravieša veiktajam Bībeles tulkojumam bija svarīga nozīme viņa paša garīgajā izglītībā un evaņģēlija patiesību atjaunošanā. Pārstrādājot Veco un Jauno Derību, viņš bieži saņēma atklāsmes, kas izskaidroja vai paplašināja izpratni par Bībeles pantiem. Šādā veidā pravietis no Tā Kunga saņēma daudzas mācības, ieskaitot tās, kas tagad atrodamas Mācības un Derību 74., 76., 77., 86. un 91. nodaļā, kā arī daudzās citās Mācības un Derību nodaļu iedaļās.

1830. gada jūnijā, kad pravietis tikai uzsāka Bībeles tulkošanu, Tas Kungs atklāja viņam garu fragmentu no Mozus rakstiem. Šī Rakstu vieta tagad atrodama Dārgajā Pērlē, kā 1. nodaļa Mozus grāmatā. Tā satur vīzijas aprakstu, kurā Mozus redzēja un sarunājās ar Dievu — tik ievērojamu vīziju, ka Džozefs Smits to nosauca par „lielu dārgumu” un „spēka avotu.”³ Šajā vīzijā Dievs mācīja Mozum diženās pestīšanas ieceres galveno mērķi:

„Un Dievs Tas Kungs runāja uz Mozu, sakot: … Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus gr. 1:37, 39).

Caur pravieti Džozefu Smitu šajās pēdējās dienās uz Zemes tika atklātas mācības, priekšraksti un apsolījumi, kas veido pestīšanas ieceri. Skaidri apzinoties šīs ieceres nozīmīgumu, pravietis paziņoja: „Diženā pestīšanas iecere ir temats, kuram vajadzētu veltīt lielu vērību, un to jāuzskata par vienu no labākajām Debesu dāvanām cilvēcei.”⁴

Džozefa Smita mācības

Pirmsmirstīgajā pasaulē Jēzus Kristus tika izvēlēts būt par Glābēju un mēs izvēlējāmies pieņemt pestīšanas ieceri.

„Mēs visi bijām klāt pirmajā Debesu organizēšanas sapulcē un redzējām, kā tika izraudzīts un iecelts Glābējs un kā izveidots glābšanas plāns, un mēs to pieņēmām.”⁵

„Tas Kungs [ir] priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas, un iesvaidītais Dieva Dēls no pasaules pirmsākuma [skat. Psalmi 110:4].”⁶

„Jēzus Kristus glābšana bija paredzēta visiem cilvēkiem, lai triumfētu pār velnu. … Visi cietīs, līdz tie paklausīs pašam Kristum.

Bija strīds Debesīs — Jēzus teica, ka būs atsevišķas dvēseles, kuras netiks glābtas; un velns teica, ka viņš izglābs tās visas, un izklāstīja savus plānus lielās padomes priekšā, kur izlēma par labu Jēzum Kristum. Tāpēc velns sacēlās pret Dievu un tika gāzts kopā ar visiem tiem, kas viņam sekoja.”⁷

Mēs esam mūžīgas būtnes; paklausot Dieva likumiem, mēs varam virzīties uz paaugstināšanu.

TPravietis Džozefs Smits 1833. gada maijā no Tā Kunga saņēma šādu atklāsmi, kas vēlāk tika pierakstīta Mācības un Derību 93:29: „Cilvēks arī bija sākumā ar Dievu. Saprāts jeb patiesības gaisma netika radīta vai izveidota, nedz arī varētu tikt.” 1844. gada aprīlī pravietis mācīja: „Man ir vēl kāds temats, ko pārrunāt, attiecībā par cilvēka paaugstināšanu. … Tas ir saistībā ar tēmu par mirušo augšāmcelšanos — proti, dvēseles — cilvēka prāta — nemirstīgo garu. No kurienes tā nākusi? Visi mācītie vīri un teoloģijas profesori saka, ka Dievs to iesākumā radīja; taču tas tā nav — pēc manām domām šāda ideja noniecina cilvēka vērtību. Es neticu šādai mācībai; es zinu ko labāku. Klausieties šo, visi zemes gali, jo Dievs man to ir teicis, bet, ja jūs man neticēsiet, tas nemazinās patiesības iespaidu. …

Es pakavēšos pie jautājuma par cilvēka gara nemirstību. Vai būtu loģiski sacīt, ka gara saprāts ir nemirstīgs, un tomēr, tam ir sākums? Gara saprātam nav ne sākuma, ne gala. Tas ir loģiski. Tam, kam ir sākums, ir jābūt arī galam. Tāda laika nav bijis, kad nebūtu bijis garu. …

… Es noņemu gredzenu no sava pirksta un salīdzinu to ar cilvēka prātu — tā nemirstīgo daļu, jo tam nav sākuma. Iedomājaties, ka jūs to pārdalāt uz pusēm; tad tam būs sākums un gals; taču savienojiet to atkal — un atjaunosies viens mūžīgs aplis. Tāpat ir arī ar cilvēka garu. Kā Tas Kungs dzīvo, ja tam ir sākums, tam jābūt arī galam. Visi muļķi, visi izglītotie un mācītie cilvēki kopš pasaules sākuma, kuri saka, ka cilvēka garam ir sākums, pierāda, ka tam ir jābūt galam; un, ja šī mācība būtu patiesa, tad būtu patiesa mācība par pilnīgu iznīcību. Taču, ja taisnība ir man, tad varu drosmīgi pasludināt no māju jumtiem, ka Dievs nekad nav spējis radīt cilvēka garu. Dievs nevarēja radīt Pats Sevi.

Saprāts ir mūžīgs un pastāv pēc neatkarības un patstāvības principa. Tas ir gars, kas pastāv cauri laiku laikiem un tas nav radīts. Visi saprāti un gari, ko Dievs jebkad sūtījis pasaulē, ir spējīgi augt un attīstīties.

Cilvēka galvenie principi ir saistīti ar patstāvību Dieva priekšā. Pats Dievs, atrodoties garu un godības vidū, bet ar pārāku saprātu, uzskatīja par vajadzīgu noteikt likumus, lai pārējiem būtu iespēja pilnveidoties, lai kļūtu kā Viņš. Attiecības, kādās esam ar Dievu, dod mums iespēju garīgi augt. Viņam ir vara noteikt likumus, lai apmācītu vājākos saprātus, lai tie tiktu paaugstināti ar Viņu, lai tie varētu sasniegt vienu godību pēc otras un visas zināšanas, spēku, godību un saprātu, kas nepieciešami to glābšanai garu pasaulē.”⁸

„Mēs uzskatām, ka Dievs ir radījis cilvēku ar prātu, kas spējīgs mācīties, un spējām, kuras var pilnveidot atbilstoši tai uzmanībai un uzcītībai, ko saprāts pievērš tai gaismai, ko saņem no Debesīm; un, jo vairāk cilvēks tuvojas pilnībai, jo skaidrāki kļūst viņa uzskati un jo lielāks viņa prieks, līdz viņš ir pārvarējis visu ļauno savā dzīvē un zaudējis katru vēlmi grēkot, un līdzīgi senajiem svētajiem sasniedz tādu ticības pakāpi, ka tiek ietērpts sava Radītāja spēkā un godībā un tiek uzņemts, lai dzīvotu kopā ar Viņu. Taču mēs uzskatām, ka šādu stāvokli neviens cilvēks nav sasniedzis vienā acumirklī.”⁹

Mēs nācām uz Zemi, lai iegūtu ķermeni, iegūtu zināšanas un ar ticību pārvarētu pārbaudījumus.

„Visi cilvēki zina, ka viņiem būs jāmirst. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs izprastu cēloņus un iemeslus šai dzīvības un nāves stāvokļu nomaiņai un Dieva nodomus un mērķus mūsu nākšanai pasaulē, mūsu ciešanām šeit uz Zemes un mūsu aiziešanai no šīs pasaules. Kāda jēga ir mūsu nākšanai šai pasaulē, mūsu nāvei un izzušanai, lai mūsu šeit vairs nebūtu? Ir pamats domāt, ka Dievs mums ko atklās šajā jautājumā, un tā ir tēma, ko vajadzētu studēt vairāk kā jebkuru citu. Mums tā jāstudē dienu un nakti, jo pasaule ir neziņā par savu patieso stāvokli un attiecībām [ar Dievu].”¹⁰

„Dieva nodoms vēl pirms pasaules izveidošanas bija, ka mums saviem gariem jāsaņem mājokļi [ķermeņi], tad, ar uzticību jāpārvar pārbaudījumus, lai iegūtu augšāmcelšanos no mirušajiem un tādējādi saņemtu godību, slavu, varu un valdīšanu.”¹¹

„Mēs nācām uz šo Zemi, lai varētu iegūt ķermeni un to tīru stādītu Dieva priekšā celestiālajā valstībā. Diženais laimes princips pieprasa saņemt ķermeni. Velnam nav ķermeņa, un tas ir viņa sods. Viņš priecājas, ja var iekļūt cilvēka ķermenī, un, kad Glābējs to izdzina, tas lūdza atļauju ieiet cūku pulkā, tā parādot, ka labāk izvēlas cūkas ķermeni, nekā paliek vispār bez ķermeņa. Visām būtnēm, kurām ir ķermeņi, ir vara par tām, kurām ķermeņa nav.”¹²

„Glābšana cilvēkam nozīmē būt glābtam no visiem tā ienaidniekiem; jo, kamēr cilvēks nav triumfējis pār nāvi, viņš nav glābts. …

Gari mūžīgajā pasaulē ir līdzīgi gariem šajā pasaulē. Tie nāk šajā pasaulē un saņem ķermeņus, tad nomirst un atkal ceļas, lai saņemtu godības ķermeņus, un tad tie kļūst pārāki par gariem, kuri nav saņēmuši ķermeni, vai nav nosargājuši savu pirmo stāvokli kā velns. Velna sods bija tāds, ka viņam nebūs mājoklis kā cilvēkam.”¹³

„Zināšanu princips ir glābšanās princips. Šo principu var aptvert tikai uzticīgie un uzcītīgie; un ikviens, kurš neiegūs pietiekami daudz zināšanu, lai tiktu glābts, būs nosodīts. Glābšanas princips mums ir dots caur zināšanām par Jēzu Kristu.

Glābšana nav nekas cits kā uzvara pār visiem mūsu ienaidniekiem, kuriem jābūt zem mūsu kājām. Un, ja mums būs vara nolikt visus mūsu ienaidniekus zem mūsu kājām šajā pasaulē un zināšanas, lai uzvarētu visus ļaunos garus nākamajā pasaulē, tad mēs būsim glābti, līdzīgi kā Jēzus, kuram bija jāvalda, līdz Viņš nolika visus ienaidniekus Sev zem kājām, un pēdējais ienaidnieks bija nāve [skat. 1. kor. 15:25–26].

Iespējams, ka šeit ir principi, par ko domājuši ļoti maz cilvēku. Neviens cilvēks nevar tikt glābts, kā vien saņemot mājokli (ķermeni).

Pašlaik, šajā pasaulē cilvēki pēc savas dabas ir savtīgi, godkārīgi un tiecas būt pārāki cits par citu; tomēr ir tādi, kas vēlas stiprināt citus, tāpat kā sevi. Tāpat arī citā pasaulē ir dažādi gari. Daži tiecas būt pārāki. Kā bija gadījumā ar Luciferu, kad tas krita. Viņš tiecās pēc tā, kas bija nelikumīgs. Tādēļ viņš tika noraidīts lejā uz Zemi, un bija sacīts, ka viņš paņems sev līdzi daudzus; un viņa soda smagums bija noteikts, ka viņš nesaņems ķermeni. Tas ir viņa sods.”¹⁴

Dievs mums ir devis rīcības brīvību un spēju uzvēlēties starp labo un ļauno.

„Ja cilvēki vēlas saņemt glābšanu, tad, pirms viņi atstāj šo pasauli, tiem jāpakļaujas noteiktiem likumiem un principiem, kas tika noteikti ar negrozāmu spriedumu vēl pirms šīs pasaules radīšanas. … Garu un Debesu pasaules izveidošana, kā arī garu un Debesu būtņu organizēšana notika saskaņā ar visnevainojamāko kārtību un harmoniju — to robežas un saistības tika negrozāmi noteiktas un labprātīgi viņu pieņemtas vēl Debesu esamībā, un vēlāk arī caur mūsu pirmajiem vecākiem uz Zemes. Tādēļ ir tik svarīgi visiem cilvēkiem uz Zemes, kas cer uz mūžīgo dzīvi, no sirds pieņemt un dzīvot saskaņā ar mūžīgās patiesības principiem.”¹⁵

„Visiem cilvēkiem ir tiesības uz savu rīcības brīvību, jo Dievs to ir noteicis. Viņš ir izveidojis cilvēci kā tikumīgu spēku, un devis tiem spēju izvēlēties starp labo vai ļauno, tiekties pēc tā, kas ir labs, dodoties šajā dzīvē pa svētuma ceļu, kas caur Svēto Garu prātam atnestu mieru un prieku jau šajā dzīvē, un pēc šīs dzīves sniegtu prieka pilnību un laimi pie Viņa labās rokas; vai izvēlēties ļaunuma ceļu, kas ved uz grēku un sacelšanos pret Dievu, tādējādi saņemot nosodījumu savām dvēselēm šajā pasaulē un mūžīgu zaudējumu nākamajā pasaulē.”¹⁶

„Sātans nevar pievilt mūs ar saviem kārdinājumiem, ja vien mēs tiem neatvēlam vietu savā sirdī un nepadodamies. Mūsu būtība ir tā veidota tā, ka mēs spējam pretoties velnam; ja tas tā nebūtu, mēs nevarētu būt brīvi savā rīcībā.”¹⁷

„Velnam nav nekādas varas pār mums, ja vien mēs viņam to nedodam; brīdī, kad mēs saceļamies pret jebko, kas nāk no Dieva, velns iegūst varu pār mums.”¹⁸

1841. gada 16. maijā pravietis uzrunāja svētos: „Prezidents Džozefs Smits … novērojis, ka cilvēki par nodarīto ļaunumu parasti vaino Sātanu, taču, ja viņš patiešām būtu par iemeslu visām mūsu bezdievībām, cilvēkus nevarētu nosodīt. Velns nevar piespiest cilvēkus darīt ļaunu; viss notiek brīvprātīgi. Tie, kuri pretojas Dieva Garam, viegli paļaujas kārdinājumam, un Debesu klātbūtne attālinās no tādiem, kas atsakās būt šīs lielās godības dalībnieki. Dievs nepielietos nekādus piespiedu līdzekļus, bet velns nespēs to darīt; un tās idejas, ko vairāki minējuši [par šo tēmu], ir absurdas.”¹⁹

Elīza R. Snova pierakstīja: „[Džozefs Smits] teica, ka viņš neraizējas par to, cik ātri mēs virzāmies pa tikumības ceļu. Pretojies ļaunumam, un ne no kā nebaidies; ne Dievs, ne cilvēki un ne eņģeļi nenosodīs tos, kas pretojas visam ļaunajam, bet velni to nespēs; tāpat kā velns nevar gāzt no troņa Jehovu, tāpat nevar pazudināt nevainīgu dvēseli, kas pretojas visam ļaunajam.”²⁰

Ieteikumi mācīšanai un studēšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Kādas ir dažas noteiktas patiesības par pestīšanas ieceri un dzīves mērķi, kuras mēs uzzinām no atklāsmēm, ko saņēma pravietis Džozefs Smits? Kā šīs patiesības ir palīdzējušas jums?
Džozefs Smits mācīja, ka glābšanas iecere ir „tēma, ko vajadzētu studēt vairāk kā jebkuru citu” (209. lpp.) un „temats, kuram vajadzētu veltīt lielu vērību” (206. lpp.). Kādos veidos mēs varam studēt par pestīšanas ieceri? Ko mēs varam darīt veicot savus ikdienas darbus, lai vairāk uzmanības veltītu glābšanas iecerei? Kādi ir daži no veidiem, kā mēs varam mācīt pestīšanas ieceri citiem?
Pārlasiet Džozefa Smita mācības par sapulci Debesīs un par mūsu nemirstīgo dabu (207.–208. lpp.). Kā zināšanas par šīm mācībām var svētīt jūsu dzīvi uz Zemes?
Pravietis Džozefs liecināja: „Visi saprāti un gari, ko Dievs jebkad sūtījis pasaulē, ir spējīgi augt un attīstīties” (208. lpp.). Ko, pēc jūsu domām, tas nozīmē? Kā šī patiesība var ietekmēt jūsu attieksmi pret grūtībām? Kā tā ietekmē to, ko jūs domājat par savu vērtību un spējām? To, kā jūs izturaties pret citiem cilvēkiem?
Izlasiet rindkopu 208. lapaspuses apakšpusē. Padomājiet par svētībām, ko mēs saņemam, kad mēs pievēršam uzmanību un uzcītību „tai gaismai, ko saņemam no Debesīm”.
Pārlasiet Džozefa Smita mācības par to, cik nozīmīgi ir iegūt fizisko ķermeni (209.–210. lpp.). Kā šīs zināšanas varētu ietekmēt to, kā mēs rūpējamies par savu ķermeni?
Izlasiet trešo un ceturto rindkopu 211. lapaspusē. Padomājiet par to, ko šīs mācības jums nozīmē, kad jūs pielietojat savu rīcības brīvību. Ko konkrēti mēs varam darīt, lai pretotos Sātana ietekmei?

Saistītie Svētie Raksti: 2. Nefija 2:25; 9:6–12; Almas 34:31–33; M&D 76:25–32; 101:78; Ābrahāma 3:22–25.