33. Nodaļa: Dziedināšanas, valodu, pravietošanas un garu pazīšanas garīgās dāvanas

33. Nodaļa

Dziedināšanas, valodu, pravietošanas un garu pazīšanas garīgās dāvanas

“Neviens cilvēks nevar būt Jēzus Kristus kalpotājs, ja vien viņam nav Jēzus liecības; un tas ir pravietojuma gars.”

No Džozefa Smita dzīves

Pēc īsa patvēruma Kincijā, Ilinoisas štatā, 1839. gada pirmajos mēnešos svētie sāka pārcelties uz Komercu, Ilinoisas štatā, aptuveni 50 jūdzes (80 km) uz ziemeļiem. Pēc izglābšanās no ieslodzījuma Misūri štatā pravietis uzsāka zemes gabalu iepirkšanu Komercā un tās apkārtnē, lai tā kļūtu par pulcēšanās vietu tūkstošiem svēto, kas bija atstājuši Misūri štatu un kam tagad bija nepieciešama vieta, kur sākt dzīvi no jauna. Līdz 1839. gada jūlijam simtiem svēto dzīvoja teltīs un kravas ratos Misisipi upes rietumu krastā Komercā, kamēr citi atrada patvērumu pamestās militārās kazarmās upes otrajā krastā Montrosē, Aiovas štatā. Jaunajās mājās svētie strādāja, lai attīrītu un nosusinātu purvaino zemi blakus upei. Daudzus Baznīcas locekļus sakoda odi, un viņi smagi saslima ar malāriju un citām slimībām. Daži no svētajiem nomira, citi bija tuvu nāvei. Rūpēs par saslimušajiem Džozefs un Emma Smita savā baļķu namā uzņēma tik daudzus, ka pravietis atdeva arī savu gultu un gulējā ārā teltī.

22. jūlijā, kad saslimušo skaits bija vislielākais, svētie, pēc eldera Vilforda Vudrafa vārdiem, piedzīvoja „Dieva spēka dienu.”¹ Tajā rītā pravietis piecēlās, lūgšanā piesauca To Kungu, un, būdams piepildīts ar Tā Kunga Garu, svētīja saslimušos savā mājā, ārā pagalmā un pie upes. Viņš šķērsoja upi un apciemoja Brigama Janga māju Montrosē, lai dotu viņam dziedināšanas svētību. Tad kopā ar Sidniju Rigdonu, Brigamu Jangu un Divpadsmit apustuļu locekļiem viņš turpināja savu žēlsirdības misiju starp Aiovas svētajiem. Elders Vudrafs atminējās vienu no visneaizmirstamākajām dziedināšanām tajā dienā:

„Mēs šķērsojām laukumu un iegājām brāļa [Elijas] Fordhama mājā. Brālis Fordhams jau kādu stundu bija tuvu nāvei, un mēs sapratām, ka katra minūte viņam varētu būt pēdējā. Es sajutu Dieva spēku, kas bija pārņēmis Viņa pravieti. Kad mēs iegājām mājā, brālis Džozefs uzkāpa augšstāvā pie brāļa Fordhama un saņēma viņa labo roku. … Viņš redzēja, ka brāļa Fordhama acis bija stiklainas, ka viņš nevarēja parunāt un bija bezsamaņā.

Saņēmis viņa roku, [pravietis] ieskatījās mirstošā vīra sejā un teica: „Brāli Fordham, vai tu mani pazīsti?” Sākumā viņš neatbildēja, bet mēs visi varējām redzēt iedarbību, Dieva Garam nolaižoties pār viņu.

[Džozefs] atkal teica: „Elija, vai tu mani pazīsti?” Ar vāju čukstu brālis Fordhams atbildēja: „Jā!”. Tad pravietis teica: „Vai tev nav ticības tapt dziedinātam?”

„Atskanēja nedaudz saprotamāka atbilde nekā iepriekš: „Es baidos, ka ir par vēlu. Ja tu būtu atnācis ātrāk, es domāju, ka varētu izveseļoties.” Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas tikko pamodies no miega. Tikai tas bija nāves miegs. Tad Džozefs teica: „Vai tad tu netici, ka Jēzus ir Kristus?” „Es ticu, brāli Džozef,” skanēja atbilde.

Tad Dieva pravietis pasludināja skaļā balsī kā Dievības majestātiskumā: „Elija, Jēzus no Nācaretes Vārdā es pavēlu tev celties un tapt veselam!”

Pravieša vārdi atskanēja nevis kā cilvēka vārdi, bet gan kā Dieva balss. Man likās, ka māja nodrebētu līdz pašiem pamatiem. Elija Fordhams pielēca no savas gultas kā cilvēks, kas piecēlies no mirušajiem. Viņa seja atguva veselīgu krāsu, un dzīvība izpaudās katrā kustībā. Viņa kājas bija ietītas saudzējošās kompresēs [no kukurūzu miltiem]. Viņš tās aizspēra prom, izkaisīdams to saturu, tad palūdza savas drēbes un apģērbās. Tad, palūdzis trauku ar maizi un pienu, paēda; un, uzlicis galvā savu cepuri, devās mums līdzi, lai apmeklētu citus saslimušos.”²

Galējas vajadzības brīdī svētie piedzīvoja dziedināšanas dāvanas apliecinājumu no pravieša rokām.

Džozefa Smita mācības

Slimos var dziedināt caur ticību, pielietojot priesterības spēku, atbilstoši Tā Kunga gribai.

„Kāda ir zīme slimā dziedināšanai? Roku uzlikšana ir tā zīme vai ceļš, kuru pieminējis Jēkabs, to piekopa senatnes svētie paklausot Tā Kunga pavēlei, un arī mēs nevaram iegūt šo svētību nevienā citā veidā kā vien tajā, kuru noteicis Tas Kungs [skat. Jēkaba vēst. 5:14–15].”³

1839. gada jūlijā, drīzumā pēc svēto pārcelšanās uz Komercu, Ilinoisas štatā, kad bija ļoti liels saslimšanu skaits, Džozefs Smits rakstīja: „Daudz slimību izcēlās starp brāļiem, tāpat arī kā starp citiem šīs vietas iedzīvotājiem, tādēļ visa šī un nākamā nedēļa tika pavadītas galvenokārt apmeklējot slimos un dodot viņiem svētības; dažiem bija pietiekami ticības un viņi tika dziedināti; citiem nebija. …

Svētdiena, 28. jūlijs — sanāksme noritēja kā parasti. … Es runāju un norādīju katram Baznīcas loceklim atsevišķi savest kārtībā savas mājas, šķīstīt sevi iekšēji un satikties nākamajā sabata dienā, un pieņemt Svēto Vakarēdienu, lai caur mūsu paklausību priekšrakstiem mēs spētu kopā ar Dievu gūt virsroku pār postītāju un lai slimie varētu tikt dziedināti. Visu šo nedēļu es galvenokārt pavadīju starp slimajiem, kas vairumā gadījumu sāka atgūt spēkus un veselību.”⁴

„Daudzi no taisnīgajiem kļūs par upuri slimībai, sērgai u.c., miesas vājuma dēļ, un tomēr viņi tiks izglābti Dieva valstībā. Tādēļ ir zaimojoši apgalvot, ka viens vai otrs cilvēks ir grēkojis un tāpēc viņš ir kritis par upuri slimībai vai nāvei, jo visa miesa ir pakļauta nāvei; un Glābējs ir teicis: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” [skat. Mateja 7:1].”⁵

Valodu dāvanas mērķis ir mācīt citiem evaņģēliju.

No pravieša runas 1834. gada elderu konferencē: „Tad Džozefs Smits izskaidroja valodu dāvanu, norādot, ka tā ir dota ar īpašu mērķi — sludināt evaņģēliju citām tautām un valodām, bet tā nav dota Baznīcas vadīšanai.”⁶

„Attiecībā par valodu dāvanu, viss, ko mēs varam teikt, ir, ka šajā vietā mēs to esam saņēmuši, tāpat kā saņēma cilvēki senatnē: tomēr, mūsu vēlējums jums — būt uzmanīgiem, lai jūs netiktu maldināti. … Bez šaubām, sātans jūs kārdinās ar valodu dāvanu, ja vien jūs neuzmanīsieties; jums ir jābūt nodomā par viņu un daudz jālūdz. Lai Tas Kungs dod jums gudrību visās lietās!”⁷

„[Sanāksmē, kas notika 1841. gada 26. decembrī], es lasīju trīspadsmito nodaļu no pirmās vēstules korintiešiem un arī daļu no 14. nodaļas, un piebildu, ka valodu dāvana Baznīcā ir nepieciešama; … šī valodu dāvana ar Svētā Gara spēku Baznīcā tiek dota Dieva kalpu labā, lai sludinātu evaņģēliju neticīgajiem tāpat kā Vasarssvētku dienā.”⁸

„Spēja runāt citās valodās tika dota ar mērķi sludināt starp tiem, kuru valodu nepārzin; tāpat kā Vasarssvētku dienā u.c., un nav nepieciešams, lai Baznīcā īpaši mācītu valodas, jo jebkurš cilvēks, kam ir Svētais Gars, var runāt par Dieva lietām tikpat labi pats savā valodā kā citā; jo ticība nāk nevis no zīmēm, bet no Dieva vārda dzirdēšanas.”⁹

„Neaizraujieties ar valodām pārmēru, nerunājiet citās valodās, ja vien klāt nav tulkotāja; valodu sākotnējais mērķis ir runāt ar svešzemniekiem, bet, ja cilvēks ļoti vēlas izrādīt savu intelektu, lai viņš runā kā tāds pats savā valodā. Visas Dieva dāvanas ir noderīgas katra savā vietā, bet, ja tās pielieto ne tā, kā Dievs to paredzējis, svētību vietā tās kļūs par postu, lamatām un lāstu.”¹⁰

„Mūsu vidū ir arī brāļi un māsas, kam ir viltus valodu dāvana; viņi runāja ņurdošā, nedabīgā balsī un viņu ķermeņi ieņēma nedabīgas pozas … ; kurpretī Dieva Garā nav nekā nedabīga.”¹¹

„Nerunājiet ar valodu dāvanu, neizprotot teikto vai bez tulkošanas. Sātans var runāt mēlēs; pretinieks atklāsies savā darbībā; viņš var kārdināt jebkuras sabiedrības cilvēkus; viņš var runāt angļu vai holandiešu valodā. Lai neviens nerunā citās valodās bez tulkojuma, kā vienīgi ar prezidējošā piekrišanu, kurš tad būs tas, kurš izšķirs vai iztulkos, vai norīkos to darīt kādu citu.”¹²

„Ja jūs gribat izklāstīt kādu jautājumu, lai tas tiek darīts jūsu pašu valodā; nenododieties pārāk lielai valodu dāvanas izrādīšanai, vai arī Sātans izmantos šo iespēju pret nevainīgo un nepiesardzīgo. Jūs varat runāt citās valodās paši savam labumam, bet to es dodu kā likumu — ja kaut kas tiek mācīts ar valodu dāvanas palīdzību, tas nav jāpieņem kā doktrīna.”¹³

Lai gan tikai viens cilvēks var runāt kā Baznīcas pravietis, pravietojuma gars visiem dod iespēju liecināt par Jēzu Kristu.

„Neviens cilvēks nav Jēzus Kritus kalpotājs, nebūdams pravietis. Neviens cilvēks nevar būt Jēzus Kristus kalpotājs, ja vien viņam nav liecības par Jēzu; un tas ir pravietojuma gars [skat. Jāņa atkl. 19:10].”¹⁴

„Jāņa atklāsmē teikts, ka liecība par Jēzu ir pravietojuma gars [skat. Jāņa atkl. 19:10]. Tātad, ja kādam cilvēkam ir liecība par Jēzu, vai viņam nebūs pravietojuma gara? Un, ja viņam ir pravietojuma gars, es jautāju, vai viņš nav pravietis? Un, ja viņš ir pravietis, vai viņš nesaņems atklāsmi? Un ikvienam cilvēkam, kas nesaņem atklāsmi priekš sevis, jātiek nolādētam, jo liecība par Jēzu ir pravietojuma gars. Jo Kristus saka: lūdziet un tad jūs saņemsiet; un, ja cilvēks kaut ko saņems, es jautāju, vai tā nebūs atklāsme? Un, ja kādam cilvēkam nav liecības par Jēzu vai par Dieva Garu, tas nav no Viņa ļaudīm, proti, no Kristus. Un, ja tas nav Viņa, tam jātiek nolādētam.”¹⁵

Kāds Navū viesis pierakstīja, ko viņu sarunas laikā mācīja Džozefs Smits: „Pravietis Džozefs [teica, ka ] … lai būtu par Jēzus kalpotāju, cilvēkam ir jāliecina par Jēzu, un, lai liecinātu par Jēzu, cilvēkam ir jābūt pravietojuma garam; jo, saskaņā ar Jāņa teikto, liecība par Jēzu ir pravietojuma gars.

Ja cilvēks uzdodas par Jēzus kalpotāju, bet viņam nav pravietojuma gara, viņš ir viltus liecinieks, jo viņam nepiemīt tā dāvana, kas ļautu kalpot attiecīgajā amatā; un atšķirība starp [Džozefu Smitu] un šīs paaudzes garīdzniecību ir tā, ka viņam piemīt atklāsmes gars, kas viņam ļauj liecināt par Jēzu un par glābšanas evaņģēliju, bet garīdzniecība noliedz šo garu, patiesi, pravietojuma garu, kas vienīgais var padarīt viņus par Tā Kunga Jēzus patiesiem apliecinātājiem vai lieciniekiem, un tomēr viņi uzdodas par patiesiem pestīšanas kalpotājiem.”¹⁶

„Ticība nāk no Dieva vārda dzirdēšanas caur Dieva kalpu liecību; šo liecību vienmēr pavada pravietojuma Gars un atklāsme.”¹⁷

Garu pazīšanas dāvana ļauj uzticīgajiem saskatīt atšķirību starp labo un ļauno garu ietekmi.

Atjaunotās Baznīcas agrīnajās dienās Baznīcas locekļi tāpat kā citu reliģisko grupu locekļi dažreiz darbojās ļauno vai viltus garu ietekmē, ticot, ka viņus vada Svētais Gars. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Nesenie notikumi mūsu vidū uzliek man par pienākumu teikt kaut ko attiecībā par gariem, kuri mudina cilvēkus rīkoties.

No apustuļu rakstītā [Jaunajā Derībā] ir acīmredzams, ka viņu dienās bija daudzi viltus gari un ka „tie ir izgājuši pasaulē”, un, lai noteiktu viltus garus un pārbaudītu, kuri gari ir no Dieva [skat. 1. Jāņa 4:1–4]. ir nepieciešams saprāts, kuru var dot tikai Dievs. Pasaule kopumā atrodas ļoti lielā neziņā attiecībā par šo jautājumu, un kāpēc lai būtu citādi — „jo neviens nezina Dieva lietas, kā vien caur Dieva Garu” [skat. 1. korintiešiem 2:11]. …

Šķiet, visos laikos arvien ir trūcis zināšanu par šo tēmu. Dažāda veida gari ir izpaudušies it visos laikos un gandrīz starp visiem cilvēkiem. … Visi cilvēki ticējuši katrs sava veida garam, un tam, ka viņu gariem ir pārdabiskas spējas, un viņi visi apgalvojuši, ka viņu gari ir no Dieva. Kas atrisinās šo noslēpumu? „Pārbaudiet garus”, saka Jānis [1. Jāņa vēst. 4:1], bet kam tas ir jādara? Mācītie, daiļrunīgie, filozofi, gudrie, garīdznieki — tie visi ir neziņā. … Kas var iznest dienas gaismā un atklāt viltus garu slēptos noslēpumus, kas tik bieži ir izpaudušies starp Pēdējo dienu svētajiem? Mēs atbildam, ka neviens cilvēks to nevar izdarīt bez priesterības, kā arī nezinot likumus, kuriem pakļauti gari; jo, tāpat kā „neviens cilvēks nezina Dieva lietas, kā vien ar Dieva Garu”, tāpat neviens cilvēks nepazīst velna garu, viņa spēku un ietekmi, ja vien viņam nav zināšanas, kas ir pārākas par cilvēciskajām, un kurš ar priesterības starpniecību atklāj viņa plānu noslēpumainās darbības. …

Cilvēkam ir jāprot atpazīt garus, lai tas varētu iznest dienas gaismā viņu ellišķīgo ietekmi un atklāt to pasaulei visā tās dvēseli iznīcinošajā, nežēlīgajā un šausmīgajā būtībā; jo nekas nevar nodarīt lielāku kaitējumu cilvēku bērniem, kā atrasties viltus gara ietekmē, maldīgi uzskatot, ka tas ir Dieva Gars. Tūkstošiem ir izjutuši šī briesmīgā spēka ietekmi un iznīcinošās sekas. …

Kā iepriekš noskaidrojām, lielas grūtības izraisa zināšanu trūkums par garu būtību, par likumiem, kuriem tie pakļauti, un par to atpazīšanas pazīmēm. Tātad, lai izzinātu Dieva lietas, ir nepieciešams Dieva Gars; un tikai ar šī Gara starpniecību var atmaskot velna garu; no tā izriet dabisks secinājums, ja vien personai vai personu grupai nav sazināšanās vai atklāsmes no Dieva, kas viņiem atklātu gara darbību, tad viņiem mūžīgi jāpaliek neizpratnē par šiem principiem; un tāpēc es apgalvoju, ja viens cilvēks nespēj saprast šīs lietas nekā citādi, kā vien caur Dieva Garu, tad to nespēs arī desmit tūkstoši cilvēku; jo Gars ir pārāks arī par mācīto gudrību, par daiļrunīgo valodu, par varenā spēku. Un galu galā mums jānonāk pie šī secinājuma: lai ko arī mēs domātu par atklāsmi, bez tās mēs nevaram nedz zināt, nedz arī ko saprast par Dievu vai velnu; un, lai cik ļoti pasaule nevēlas atzīt šo principu, no dažādajām ticībām un priekšstatiem par šo tēmu ir acīmredzams, ka viņi neko nesaprot no šī principa, un ir tikpat skaidrs, ka bez dievišķās sazināšanās viņiem tā arī būs jāpaliek neziņā. …

Lai izprastu šīs lietas, kā mēs jau iepriekš teicām, cilvēkam ir jāmāk atpazīt garus, un vai viņš varētu iegūt šo dāvanu, ja Gara dāvanas nepastāv? Un kā šīs dāvanas varētu iegūt bez atklāsmes? „Kristus uzkāpis augstumā un devis dāvanas cilvēkiem; un Viņš ir devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem” [skat. Efeziešiem 4:8, 11]. Un kā šos apustuļus, praviešus, ganus, skolotājus un evaņģēlistus izraudzījās? Ar pravietojumu (atklāsmi) un ar roku uzlikšanu — ar dievišķu sazināšanos un ar dievišķi noteiktu priekšrakstu — ar priesterības starpniecību, kas organizēta saskaņā ar Dieva kārtību un dievišķu iecelšanu amatā. Seno laiku apustuļiem bija šīs priesterības atslēgas — atslēgas Dieva valstības noslēpumiem — un tādējādi viņi varēja atslēgt un atrisināt visas lietas, kas attiecas uz Baznīcas pārvaldību, sabiedrības labklājību, cilvēces nākotnes likteni, un izvēles brīvību, garu spēku un ietekmi; jo viņi spēja kontrolēt garus saskaņā ar savu gribu, lika tiem atkāpties Jēzus Vārdā un atklāja to ļaunās un noslēpumainās darbības, kad tie centās maldināt Baznīcas locekļus, pieņemot reliģozu izskatu, vai apstrīdēt Baznīcas intereses un aizkavēt patiesības izplatīšanos. …

… Mūsu Glābējam, apustuļiem un pat Baznīcas locekļiem tiek piešķirta šī dāvana, jo, kā saka Pāvils: „Citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un mēļu tulkošana” [skat. 1. korintiešiem 12:10]. Tās visas izriet no viena un tā paša Dieva Gara, un ir Dieva dāvanas. … Neviens cilvēks vai cilvēku grupa bez atbilstoši ieceltiem pilnvarotajiem, bez priesterības un garu pazīšanas dāvanas, nevar atšķirt patiesos garus no viltus gariem.”¹⁸

„Melīgi gari ir izplatījušies pa zemi. Būs redzamas lielas garu izpausmes, gan viltus, gan patieso garu. … Ne katrs gars, vīzija vai parādība ir no Dieva. … Garu pazīšanas dāvana tiks dota prezidējošajam elderam. Lūdziet par viņu, lai viņam būtu šī dāvana!”¹⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet pārstāstu 377.–378. lpp.. Kādā veidā šis stāsts var palīdzēt Melhisedeka priesterības nesējiem sagatavoties svētīt slimos? Kā tas var palīdzēt mums, kad mums ir nepieciešama priesterības svētība? Kāpēc, jūsuprāt, bija svarīgi, lai brālis Fordhams izrādītu savu ticību Jēzus Kristum?
Pārlasiet pravieša Džozefa mācības 379. lpp.. Kādi atgadījumi jums ir palīdzējuši izprast priesterības spēku slimo dziedināšanā? Kādu principu vadītiem mums ir jādalās savās pieredzē par slimo dziedināšanu? Kāpēc daži cilvēki netiek dziedināti pat tad, ja viņi izrāda ticību un saņem priesterības svētības?
Džozefs Smits teica, ka valodu dāvana „ir īpaši radīta, lai sludinātu evaņģēliju citām tautām un valodām” (skat. 379.–381. lpp.). Kādā veidā šī dāvana ir palīdzējusi sludināt evaņģēliju visā pasaulē? Vai jūs vai kāds no jums pazīstamajiem ir saņēmis valodu dāvanu, lai palīdzētu sludināt evaņģēliju?
Pārlasiet pravieša mācības par pravietojuma garu (381.–382. lpp.). Ko jums nozīmē zināšanas, ka katram Baznīcas loceklim var būt pravietojuma gars?
Pārlasiet pravieša mācības par garu atpazīšanu (382.–384. lpp.). Kas ir garu pazīšanas dāvana? Kā mēs varam izvairīties no ļauno garu maldinošās ietekmes? Kā mūsu esošais pravietis un citi Baznīcas vadītāji palīdz mums atpazīt ļaunā ietekmes?

Saistītie Svētie Raksti: 1. korintiešiem 12:1–31; 14:1–6, 22–28; Jēkaba v. 5:14–15; Moronija 10:8–17; M&D 46:1–33; 50:1–36, 40–44; 52:14–19.