Lūgšana un personīgā atklāsme

„Tā ir Dieva bērnu privilēģija — nākt pie Dieva un saņemt atklāsmi.”

No Džozefa Smita dzīves

Līdz 1829. gada jūnijam jau bija norisinājušies daudzi notikumi saistībā ar evaņģēlija atjaunošanu. Pirmās vīzijas laikā tika atvērtas Debesis, un Dievs atkal bija runājis ar cilvēkiem uz Zemes. Pravietis Džozefs Smits bija saņēmis Mormona Grāmatas plāksnes un tulkoja to svēto vēstījumu. Bija atjaunota svētā priesterība, un Dieva bērniem bija pieejams kristīšanās priekšraksts. Katrs no šiem notikumiem bija noticis kā atbilde uz lūgšanu, kad pravietis tiecās pēc Tā Kunga vadības.

Tulkošanas darbam tuvojoties noslēgumam, pravietis atkal meklēja Tā Kunga norādījumus. Tā kā Moronijs bija Džozefam aizliedzis kādam rādīt plāksnes, ja vien viņš nesaņems tādu norādījumu, Džozefs tulkošanas gaitā lielās atbildības dēļ jutās ļoti vientuļš un smagi nomākts. Tomēr viņš bija atklājis no paša pieraksta, ka Tas Kungs dos trīs īpašus lieciniekus, kas liecinātu pasaulei, ka Mormona Grāmata ir patiesa (skat. 2. Nefija gr. 11:3; Etera gr. 5:2–4).

„Gandrīz uzreiz pēc tam, kad mēs bijām to atklājuši,” Džozefs Smits atcerējās, „Oliveram Kauderijam, Deividam Vitmeram un … Martinam Herisam, (kuri bija atnākuši pajautāt, kā mūsu darbs virzās uz priekšu), ienāca prātā lūgt mani, lai es vaicātu Tam Kungam un uzzinātu, vai viņi nevar saņemt no Viņa privilēģiju būt par šiem trim īpašajiem lieciniekiem.”¹ Pravietis lūdza pēc norādījumiem un saņēma atklāsmi, kas paziņoja, ka šiem trim vīriem būs atļauts redzēt plāksnes, kā arī Lābana zobenu, Urīmu un Tumīmu un Liahonu (skat. M&D 17).

Dažas dienas vēlāk pravietis un šie trīs vīri devās mežainā apvidū netālu no Vitneru mājām Faijetā, Ņujorkā, un sāka lūgt, lai viņiem tiktu dāvāta šī lielā privilēģija. Martins atdalījās, juzdamies necienīgs. Pravietis aprakstīja, kas notika pēc tam: „Mēs … nebijām lūguši pārāk ilgu laiku, kad drīz vien mēs ieraudzījām ārkārtīgi spožu gaismu virs mūsu galvām; un, lūk, eņģelis [Moronijs] stāvēja mūsu priekšā. Savās rokās viņš turēja plāksnes, par kurām mēs bijām lūguši, lai šie vīri varētu tās redzēt. Viņš pāršķīra plāksnes vienu pēc otras, tā, lai mēs varētu tās redzēt, un skaidri saskatīt gravējumus uz tām.”² Vīri dzirdēja arī Dieva balsi, kas liecināja par tulkojuma patiesumu un pavēlēja viņiem veikt pierakstu par to, ko viņi bija redzējuši un dzirdējuši. Tad Džozefs devās sameklēt Martinu, kas lūdza kaut kur tālāk mežā. Viņi lūdza kopā un redzēja to pašu vīziju, un dzirdēja to pašu balsi.

Džozefa Smita māte, kas tajā laikā apciemoja pravieti Faijetā, atminējās viņas dēla prieku un atvieglojumu pēc šī īpašā notikuma: „Kad Džozefs ienāca [Vitmeru mājās], viņš nometās man blakus. „Tēvs! Māt!” viņš teica: „Jūs nezināt, cik es esmu laimīgs! Tas Kungs ir licis, lai plāksnes tiktu parādītas vēl trim cilvēkiem bez manis, kas arī ir redzējuši eņģeli un kuriem būs jāliecina par manis teiktā patiesumu, jo viņi paši zina, ka es nerīkojos, lai maldinātu cilvēkus. Un es jūtos tā, it kā es būtu atbrīvots no šausmīgas nastas, kura gandrīz bija pārāk smaga, lai to izturētu. Bet tagad viņi varēs liecināt par to, un tas ielīksmo manu dvēseli, ka es vairāk neesmu pilnīgi viens pasaulē.”³

Arvien savā dzīvē Džozefs vērsās pie Dieva lūgšanā, lai meklētu palīdzību un vadību, kas viņam bija nepieciešama. Baznīcas loceklis atminējās, kā viņš dzirdēja pravieti lūdzam Kērtlandē, Ohaio, lielu personīgo sarežģījumu laikā: „Nekad pirms tam es nebiju dzirdējis, kā cilvēks uzrunā savu Radītāju tā, it kā Viņš klātienē klausītos, gluži kā laipns tēvs, kas uzklausa paklausīga bērna bēdas. … Nebija nekādu ārišķību, nekādas balss pacelšanas liekuļotā pacilātībā, bet vienkāršs sarunvalodas tonis, it kā cilvēks vērstos pie drauga, kas tiešām būtu blakus. Man tas šķita tā, it kā plīvurs būtu noņemts un es varētu ieraudzīt To Kungu stāvam aci pret aci ar Savu vispazemīgāko kalpu, kādu es jebkad biju redzējis.”⁴

Džozefa Smita mācības

Dievs dzirdēs mūsu lūgšanas un runās ar mums šodien gluži tāpat, kā Viņš runāja ar svētajiem senatnē.

„Ņemot vērā, ka Tas Kungs nekad nav teicis pasaulei nevienā no iepriekšējām atklāsmēm, ka Viņš uz visiem laikiem pārstās runāt ar Viņa radītajiem, ja viņi tieksies pēc tā pareizā veidā, tad kādēļ šķiet neiespējami domāt, ka Viņš nepriecātos atkal runāt ar cilvēkiem šajās pēdējās dienās viņu pestīšanai?

Iespējams, jūs varētu būt pārsteigti par šo apgalvojumu, kas attiecās par Viņa radību pestīšanu šajās pēdējās dienās, jo mums jau ir liela daļa no Viņa vārda, ko Viņš ir devis iepriekš. Bet jums jāatzīst, ka vārds, kas tika runāts Noam, nebija pietiekams Ābrahāmam, jeb no Ābrahāma netika pieprasīts atstāt savu dzimto zemi un meklēt mantojumu svešā zemē tādēļ, ka tāda pavēle tika dota Noam. Bet pats sev viņš ieguva apsolījumu no Tā Kunga un dzīvoja tajā pilnībā, dēļ kuras viņš tika saukts par Dieva draugu. No Īzāka, apsolītās sēklas, netika pieprasīts, lai viņa cerības balstītos uz apsolījumiem, kas bija doti viņa tēvam, Ābrahāmam, bet tā vietā viņš tika priviliģēts ar paļāvību, ka Debesis ir viņu atzinīgi novērtējušas, un Tas Kungs to pateica tieši viņam.

Ja viens cilvēks varētu dzīvot, balstoties uz atklāsmēm, kas dotas citam, vai man neklātos jautāt, kādēļ Tam Kungam vajadzēja runāt ar Īzāku, kā Viņš to darīja saskaņā ar pierakstu 1. Mozus gr. 26. nodaļā? Jo Tas Kungs tur atkārto vai drīzāk apsola vēlreiz izpildīt zvērestu, kuru viņš iepriekš bija zvērējis Ābrahāmam. Kādēļ tad nepieciešams šis atkārtojums Īzākam? Kādēļ Īzākam nepietika ar pirmo apsolījumu, kas tika dots Ābrahāmam? Vai Īzāks nebija Ābrahāma dēls? Un vai viņš nevarēja nešaubīgi paļauties uz sava tēva, kas bija Dieva cilvēks, vārdu? Iespējams jūs sacīsiet, ka viņš bija ļoti īpašs cilvēks un atšķīrās no cilvēkiem pēdējās dienās; tātad Tas Kungs apbalvoja viņu ar svētībām, kas bija īpašas un atšķirīgas, jo viņš bija atšķirīgs no šī laika cilvēkiem. Es atzīstu, ka viņš bija īpašs cilvēks, un viņš tika ne tikai īpaši svētīts, bet arī viņa saņemtās svētības bija lielas. Bet visa īpatnība, ko es varu atklāt šajā cilvēkā, vai arī visas atšķirības starp viņu un cilvēkiem šajā laikā ir tas, ka viņš bija daudz svētāks un daudz pilnīgāks Dieva priekšā un nāca pie Viņa ar šķīstāku sirdi un lielāku ticību nekā cilvēki šajās dienās.

To pašu varētu teikt attiecībā uz Jēkaba pagātni. Kāpēc notika tā, ka Tas Kungs runāja ar viņu par to pašu apsolījumu, ko Viņš jau reiz bija devis Ābrahāmam un atjaunojis Īzākam? Kāpēc Jēkabs nevarēja palikt mierā ar to vārdu, kas tika runāts viņa tēviem?

Kad pienāca laiks piepildīt apsolījumu un izvest Israēla bērnus no Ēģiptes, kāpēc Tam Kungam bija nepieciešams runāt ar viņiem? Apsolījums jeb vārds Ābrahāmam bija, ka viņa pēcnācēji kalpos gūstā un viņi tiks pazemoti četri simti gadus, un ka pēc tam tie izies ar lielu mantību. Kāpēc viņi nepaļāvās uz šo apsolījumu un tad, kad viņi bija bijuši gūstā Ēģiptē četrus simtus gadu, neizgāja, nesaņēma tālāku atklāsmi, un nerīkojās tiešā tā, kā bija apsolīts Ābrahamam, ka viņi izies? …

… Es varu ticēt, kā Ēnohs staigāja ar Dievu. Es varu ticēt, ka Ābrahāms runāja ar Dievu un sarunājās ar eņģeļiem. Es varu ticēt, ka Īzāks caur Tā Kunga balsi saņēma atjaunoto derību, kas iepriekš bija noslēgta ar viņa tēvu. Es varu ticēt, ka Jēkabs sarunājās ar svētiem eņģeļiem un dzirdēja sava Radītāja balsi, ka viņš cīnījās ar eņģeli, līdz to uzvarēja un ieguva svētību. Es varu ticēt, ka Elija tika uzņemts debesīs ugunīgos ratos ar ugunīgiem zirgiem. Es varu ticēt, ka svētie redzēja To Kungu un sarunājās ar Viņu aci pret aci pēc Viņa augšāmcelšanās. Es varu ticēt, ka ebreju baznīca tuvojās Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, Debesu Jeruzālemei un neskaitāmiem eņģeļu pulkiem. Es varu ticēt, ka viņi ieskatījās mūžībā un redzēja visas cilvēces Soģi, un Jēzu, Jaunās Derības Starpnieku.

Bet vai tas viss sniegs man pārliecību un vai aizvedīs mani ar neaptraipītām, tīrām un baltām drānām uz mūžīgās dienas vietām [Debesīm]? Vai drīzāk man pašam, ar savu ticību un uzcītību Tā Kunga baušļu ievērošanā, nav jāiegūst pārliecība par savu pestīšanu? Un vai man nav vienādu privilēģiju ar senajiem svētajiem? Un vai Tas Kungs neuzklausīs manas lūgšanas un neklausīsies manos saucienos tikpat ātri, kā Viņš vienmēr ir uzklausījis viņus, ja es nākšu pie Viņa tādā pašā veidā, kā to darīja viņi?”⁵

Mēs varam lūgt par visu, ko darām.

Sāra Greindžera Kimbala pierakstīja: „Praviešu skolā …, kad Džozefs Smits deva norādījumus brāļiem, viņš tiem teica, lai viņi lūdz par visu, ko viņi dara.”⁶

„Tiecieties iepazīt Dievu slepenībā, piesauciet Viņu laukos. Pildiet Mormona Grāmatas norādījumus un lūdziet nepārtraukti, un par savām ģimenēm, saviem lauku ganāmpulkiem, savu ražu un visām lietām, kas jums ir [skat. Almas gr. 34:18–27]; lūdziet Dieva svētību par visiem saviem darbiem, un par visu, ko jūs darāt.”⁷

„Neizturieties nevērīgi pret pienākumiem savās ģimenēs, bet piesauciet Dievu pēc Viņa svētībām pār jums un jūsu ģimenēm, par jūsu lauku ganāmpulkiem, un visu, kas jums pienākas — lai jūs varētu iegūt mieru un labklājību — un, kamēr jūs to darāt, lūdziet pēc miera Ciānai, jo tiem labi klājas, kas to mīl!” [Skat. Psalmi 122:6.]⁸

Pravieša lūgšana, kas pierakstīta 1842. gada augustā, atklāj viņa vēlmi pēc Dieva gudrības: „Ak, Tu, visu cilvēku siržu pazinēj, … palūkojies lejup uz Tavu kalpu Džozefu šajā laikā un ļauj, lai ticība Tava Dēla Jēzus Kristus vārdam tiek piešķirta viņam lielākā pakāpē, nekā Tavs kalps jebkad to ir baudījis, pat Elijas ticība; un ļauj, lai mūžīgās gaismas lampa tiek aizdegta viņa sirdī un nekad netiktu atņemta; un ļauj, lai mūžīgās dzīves vārdi izlietos Tava kalpa dvēselē, lai viņš varētu zināt Tavu gribu, Tavus likumus un Tavus baušļus, un Tavus spriedumus, lai ievērotu tos. Kā rasas lāses ap Hermona kalnu, lai Tavas dievišķās labvēlības, godības un pagodinājuma balvas Tavas žēlsirdības, spēka un labestības pārpilnībā tiktu izlietas pār Tava kalpa galvu.”⁹

Kad mēs lūdzam ticībā un vienkāršībā, mēs saņemam svētības, kuras Dievs uzskata par vajadzīgu mums dāvāt.

„Lūdziet pazemīgi pie žēlastības troņa, lai Tā Kunga Gars var vienmēr būt ar jums. Atcerieties, ka bez jautāšanas jūs nevarat iegūt neko; tādēļ lūdziet ticībā, un jūs saņemsit tās svētības, kuras Dievs uzskata par vajadzīgu jums dāvāt. Nelūdziet ar ļaunām sirdīm, lai to šķiestu savās kārībās, bet lūdziet dedzīgi pēc labākajām dāvanām [skat. M&D 46:8–9].”¹⁰

„Tikumība ir viens no visizcilākajiem principiem, kas mums dod iespēju iegūt pārliecību vērsties pie mūsu Tēva, kas ir Debesīs, lai lūgtu gudrību no Viņa. Tādējādi, ja tu šo principu turēsi godā savā sirdī, tu varēsi prasīt ar pilnu paļāvību Viņa priekšā, un tā tiks izlieta pār tavu galvu [skat. M&D 121:45–46].”¹¹

„Lai svēto lūgšanas nonāk Debesīs, lai tās nonāk Tā Kunga Cebaota ausīs, jo daudz spēj taisnīgu cilvēku apņēmīgas lūgšanas [skat. Jēkaba 5:16].”¹²

Henrijs V. Biglers atminējās: „Runājot par lūgšanu mūsu Tēvam Debesīs, es reiz dzirdēju Džozefa Smita piezīmi: Esiet skaidri un vienkārši un lūdziet pēc tā, ko jūs vēlaties, gluži tāpat, it kā jūs ietu pie kaimiņa un sacītu: „Es vēlos no Tevis aizņemties zirgu, lai dotos uz dzirnavām.”¹³

Mēs varam saņemt personīgu atklāsmi caur Svēto Garu.

„Dieva bērnu privilēģija ir nākt pie Dieva un saņemt atklāsmi. … Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, mums visiem ir vienādas privilēģijas.”¹⁴

„Mēs ticam, ka mums ir tiesības uz atklāsmēm, vīzijām un sapņiem no Dieva, mūsu Debesu Tēva; arī uz zināšanām un izpratni caur Svētā Gara dāvanu, Jēzus Kristus Vārdā, visos jautājumos, kas attiecas uz mūsu garīgo labklājību, un, lai būtu cienīgi Viņa acīs, mums jāievēro Viņa baušļi.”¹⁵

„Cilvēks var gūt labumu, ievērojot pirmās atklāsmes gara pazīmes; piemēram, kad jūs sajūtat sevī ieplūstam skaidru saprātu, tas var likt jūsu prātā uzplaiksnīt negaidītām idejām, un, paturot tās prātā, jūs jau tajā pašā dienā vai pavisam drīz redzēsit to piepildīšanos. Citiem vārdiem, tās idejas, kuras jūsu prātā ienesa Dieva Gars, piepildīsies; un tādējādi, iepazīstot Dieva Garu un izprotot to, jūs varat augt atklāsmes principa izpratnē, līdz jūs kļūsit pilnīgi Kristū Jēzū.”¹⁶

„Man ir sens Jaunās Derības izdevums latīņu, ebreju, vācu un grieķu valodās. … Es pateicos Dievam, ka esmu ieguvis šo seno grāmatu, taču vēl vairāk es Viņam pateicos par Svētā Gara dāvanu. Es esmu ieguvis senāko grāmatu pasaulē, bet es esmu ieguvis senāko grāmatu savā sirdī, patiesi, Svētā Gara dāvanu. … Svētais Gars … ir manī un aptver vairāk nekā visa pasaule, un es apvienošos ar to.”¹⁷

„Neviens cilvēks nevar saņemt Svēto Garu un nesaņemt atklāsmes. Svētais Gars ir atklāsmju nesējs.”¹⁸

Džons Teilors, kalpojot kā Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, pierakstīja: „Es atcerēšos piebildi, kuru Džozefs Smits man izteica vairāk kā pirms četrdesmit gadiem. Viņš teica: Elder Teilor, tu esi ticis kristīts, tev ir uzliktas rokas uz galvas Svētā Gara saņemšanai un tu esi ordinēts svētajā priesterībā. Tagad, ja tu turpināsi sekot šī Gara pamudinājumiem, tas tevi vienmēr vadīs uz pareizo. Reizēm tas var būt pretstatā taviem spriedumiem, taču neraizējies. Seko tā norādījumiem, un, ja tu būsi uzticīgs Viņa čukstiem, ar laiku tas tev kļūs par atklāsmes principu, tā, ka tu zināsi visu.”¹⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Ievērojiet lūgšanas nozīmību Džozefa Smita un Mormona Grāmatas Trīs liecinieku pieredzē (125.–126. lpp.). Kā lūgšana ir ietekmējusi jūsu pašu pieredzi Mormona Grāmatas izpratnē? Kādas vēl jūsu dzīves jomas ir ietekmējusi lūgšana?
Kādas ir jūsu domas, lasot rindkopu 126. lpp. beigās? Pārdomājot šo apgalvojumu, apsveriet, ko jūs varētu darīt, lai uzlabotu veidu, kādā jūs „uzrunājat [savu] Radītāju.”
Kādēļ mēs nevaram paļauties vienīgi uz atklāsmēm, kas dotas pagātnē? (Dažus piemērus skat. 127.–128. lpp.) Kāpēc mums nepieciešama pastāvīga personīga atklāsme?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 129. lpp.. Atrodiet pravieša mācības attiecībā uz to, kad mums būtu jālūdz un par ko mums būtu jālūdz. Kā šīs mācības var jums palīdzēt jūsu personīgajās lūgšanās? Kā tās var palīdzēt ģimenēm ar ģimenes lūgšanu?
Studējiet pravieša mācības 130.–131. lpp. par to, kā mums būtu jālūdz. Kāda vērtība ir tam, ja mēs lūdzam „skaidri un vienkārši”? Kā taisnīga dzīvošana sniedz pārliecību par tuvošanos Debesu Tēvam lūgšanā? Kas ir palīdzējis jums iegūt liecību, ka Dievs dzird lūgšanas un atbild uz tām?
Izlasiet visu trešo rindkopu 131. lpp.. Kā esat guvuši labumu, ievērojot pirmās atklāsmes Gara pazīmes”? Kā mēs varam iemācīties nekavējoties atpazīt Gara čukstus, kad tie nāk?

Saistītie Svētie Raksti: 1. Ķēniņu gr. 19:11–12; Jēkaba v. 1:5–6; Helamana gr. 5:30; 3. Nefijs 18:18–21; M&D 6:22–23; 8:2–3; 88:63–65.