Dzīvot mierā un saskaņā ar citiem cilvēkiem

“Mēs vēlamies dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem.”

No Džozefa Smita dzīves

Viena no agrīno Pēdējo dienu svēto vēlmēm bija, lai viņiem vienkārši ļautu dzīvot mierā saskaņā ar savu reliģiju. Bet, lai kur viņi pārceltos, tie nekur neguva mieru. 1833. gadā, tikai divus gadus pēc tam, kad tika iesvētīta sapulcināšanas vieta Misūri štatā, ļaundari piespieda svētos atstāt Džeksonas apgabalu, Misūri (skat. 281. lpp.). Baznīcas locekļi atrada īslaicīgu patvērumu Kleijas apgabalā, Misūri, un tad, 1836. gadā, sāka pārcelties uz Misūri štata ziemeļu daļu. Lielākā daļa no viņiem apmetās Kaldvelas apgabalā. Tas bija jauns apgabals, kuru štata likumdevēji izveidoja, lai izmitinātu svētos. Fārvesta, kas bija apgabala centrs, drīz kļuva par plaukstošu Pēdējo dienu svēto apmešanās vietu.

Pravietis Džozefs Smits turpināja dzīvot Kērtlandē, Ohaio štatā, bet 1838. gada janvārī viņš bailēs par savu dzīvību bija spiests to atstāt. Kopā ar savu ģimeni viņš veica 900 jūdzes (1448 km) garo ceļu uz Fārvestu, kur pievienojās tur dzīvojošajiem svētajiem. Vēlāk, tai pašā 1838. gadā, lielākā daļa Kērtlandes svēto pārdeva vai pameta savas mājas un sekoja pravietim uz Misūri štatu. Lai izmitinātu svētos, kas lielā skaitā ieradās šajā apgabalā, pravietis jaunatnācējiem ierādīja teritorijas blakus Fārvestai. 1838. gada jūlijā tika ielikti stūrakmeņi templim Fārvestā, kas svētajiem deva cerību, ka šeit viņi varēs apmesties uz pastāvīgu dzīvi, un izbaudīt uzplaukumu un mieru. Diemžēl drīz vien līdzīgs saspīlējums attiecībās, kādu viņi jau bija piedzīvojuši Džeksonas apgabalā, noskaņoja pret tiem vietējos iedzīvotājus, un 1838. gada rudenī atkal pūlis un zemessargi sāka vajāt pēdējo dienu svētos un uzbrukt tiem.

Kādu dienu pravietis apmeklēja savu vecāku mājas Fārvestā, kad namā ienāca grupa bruņotu zemessargu un paziņoja, ka tie ir atnākuši, lai nogalinātu viņu par kādu, it kā viņa pastrādātu noziegumu. Pravieša māte Lūcija Maka Smita aprakstīja viņa spēju rast mieru:

“[Džozefs] uzlūkoja viņus ar laipnu smaidu un, piegājis pie viņiem, sniedza katram savu roku tādā veidā, ka pārliecināja tos, ka viņš nebūt nav ne sodāms noziedznieks, nedz arī bailēs trīcošs liekulis. Tie apklusa un cieši noraudzījās viņā, it kā kāds rēgs būtu šķērsojis viņu ceļu.

Džozefs apsēdās un uzsāka ar viņiem sarunu, izskaidrojot par mormoņiem dēvēto cilvēku uzskatus un izjūtas, kādu virzienu viņi ietur, kam tic, kā arī to, kā pret viņiem kopš Baznīcas pirmsākumiem izturējušies viņu ienaidnieki. Viņš tiem pastāstīja, ka ļaunprātības un neslavas celšana tos vajā kopš viņu ierašanās Misūrī štatā, un ka viņi ir tāda tauta, kas, cik viņam zināms, nekad nav pārkāpusi likumus. Bet, ja tā būtu noticis, viņi ir gatavi atbildēt likuma priekšā. …

Pēc tam viņš piecēlās un teica: “Māt, es domāju, man jādodas mājās. Emma mani gaidīs.” Divi no šiem vīriem pielēca kājās, sakot: „Jums nevajag iet vienam, tas nav droši. Mēs iesim kopā ar jums un jūs apsargāsim.” Džozefs viņiem pateicās, un viņi to pavadīja.

Kamēr viņu biedri bija prom, atlikušie zemessargi stāvēja pie durvīm, un es dzirdēju viņu starpā šādu sarunu:

Pirmais zemessargs: “Vai nejutāties dīvaini, kad Smits saņēma jūsu roku? Es nekad savā dzīvē neesmu tā juties.”

Otrais zemessargs: “Es jutos tā, it kā nespētu pakustēties. Ne par ko visā pasaulē es nenodarītu pāri ne matiņam uz tā vīra galvas.”

Trešais zemessargs: “Šī ir pēdējā reize, kad jūs mani redzējāt nākam nogalināt Džo Smitu vai kādu no mormoņiem. …”

Tie vīri, kas gāja kopā ar manu dēlu, apsolīja izformēt zemessardzi, kas bija viņu pakļautībā, un doties mājās, kā arī teica, ja viņi būs nepieciešami, viņi atgriezīsies, lai sekotu Džozefam jebkur.”¹

Stāstot patiesību laipni, ar atklātu sirdi, Džozefs Smits pārvarēja aizspriedumus un naidīgumu un nodibināja mieru ar daudziem, kas uzskatīja sevi par viņa ienaidniekiem.

Džozefa Smita mācības

Cenšoties būt par miera nesējiem, mēs varam dzīvot lielākā saskaņā un mierā ar citiem.

„Jēzus teica: „Svētīgi ir miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” [Mateja 5:9]. Tādēļ, ja valstij, atsevišķam štatam, kopienai vai ģimenei vajadzētu būt par kaut ko pateicīgai, tad tas ir miers.

Miers, Debesu skaistais bērns! — Miers ir līdzīgs gaismai, kas nāk no tā paša diženā pirmavota, tas iepriecina, atdzīvina un padara laimīgu gan taisnīgo, gan netaisno, un ir pati būtība laimei uz Zemes un svētlaimei Debesīs.

Tam, kas ar visu savu miesas un gara spēku, ar visu savu ietekmi gan mājās, gan ārzemēs netiecas gūt mieru un saglabāt to savam labumam un ērtībām, un savas valsts, tautas un Zemes godam, un pamudina citus līdzīgi rīkoties — tāds cilvēks nav pelnījis cilvēku lēnprātību [žēlsirdību]; nedz arī viņš ir sievietes draudzības vai valsts aizsardzības cienīgs.

Tāds cilvēks ir kā grauzējtārps, kas izgrauž pats savus dzīvībai svarīgos ķermeņa orgānus, un maitu lija, kas uzklūp pati savai miesai; un attiecībā uz viņa paša izredzēm un labklājību, viņš ir pats savas laimes [iznīcinātājs].

No šādām būtnēm sastāvoša sabiedrība nav tālu no elles Zemes virsū, un no tās ir jāvairās, jo tā nav cienīga saņemt brīvo atzinību un drosmīgo uzslavas.

Taču, runājot par miera nesēju, ak, pievērsiet viņam ausi! — Vārdi no viņa mutes un viņa mācība līst lejup kā lietus un pil kā rasa. Tie ir kā maiga migla augiem un kā spirdzinoša šalts zālei.

Dzīvīgums, tikums, mīlestība, pieticība, labdarība, labsirdība, līdzjūtība, cilvēcība un draudzība tuvina dzīvi svētlaimei; un cilvēki, būdami tikai nedaudz zemāki par eņģeļiem, pielietojot savas spējas, privilēģijas un zināšanas saskaņā ar Jēzus Kristus atklāsmes kārtību, likumiem un noteikumiem, mīt kopā vienotībā; un maigais aromāts, kuru atnes prieka elpa un gandarījums par viņu taisnīgo sadraudzību, ir kā iesvētītās eļļas bagātīgā smarža, kas tika izlieta pār Ārona galvu, vai kā patīkams aromāts, kas ceļas no arābu garšvielu lauka. Jā, pat vairāk, miera nesēja balss —

Tā ir kā ēteriska mūzika —
Tā valdzina mūsu dvēseles un bailes remdē;
Tā pārvērš zemi paradīzē,
Un cilvēkus par pērlēm visdārgākām.”2

“Mīļotie brāļi, dzīvojiet brālīgā mīlestībā; dzīvojiet lēnprātībā, esiet modri nepārtrauktā lūgšanā, lai jūs netiktu uzveikti. Dzenieties pēc miera, kā teicis mūsu mīļotais brālis Pāvils, lai jūs varētu būt mūsu Debesu Tēva bērni [skat. Romiešiem 14:19].”³

“Labvēlība pret visiem, saprāts un attīrīšanās, lai vairotu šķīstību, un laba darīšana, atbildot uz ļauno — tas novērsīs daudz vairāk nekārtību sabiedrībā nekā ieroči vai strīdi, kurus neizlīdzina draudzība. … Mūsu devīze tātad ir: Miers ar visiem! Ja mēs prieku rodam Dieva mīlestībā, centīsimies saprast cēloni šim priekam, kuram visa pasaule nespēj ne iebilst, ne pretoties.”⁴

“Mēs vēlamies dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem.”⁵

Mēs varam veicināt mieru, godājot citam citu un nemeklējot vainu citos.

“Mēs [ceram, ka] mūsu brāļi būs uzmanīgi pret otra jūtām, un staigās mīlestībā, godājot cits citu vairāk nekā paši sevi, kā to ir prasījis Tas Kungs.”⁶

“Cilvēku, kas vēlas darīt labu, mums būtu jāuzteic par viņa tikumiem, nevis jārunā par viņa kļūdām viņam aiz muguras.”⁷

“Šodien mūsdienu pasaulē cilvēce pamatā ir savtīga, godkārīga, un cilvēki tiecas būt pārāki par citiem, tomēr daži vēlas stiprināt citus tāpat kā paši sevi.”⁸

“Lai Divpadsmitie un visi svētie ir gatavi nožēlot visus savus grēkus, neko neslēpjot; lai [viņi] ir pazemīgi, nepaaugstina sevi, uzmanās no lepnības, un necenšas būt pārāki pār citiem, bet lai darbojas citu labā, un lūdz viens par otru, ciena mūsu brāļus vai ar cieņu piemin viņus, bet nevis tos apmelo un pazemo.”⁹

“Ja jūsu vidū nebūs ļauna runāšanas, apmelošanas un netaisnu domu un jūtu, ja jūs pazemosieties un kopsiet katru šķīstības un mīlestības principu, tad Jehovas svētības nāks pār jums un jūs vēl redzēsiet labas un brīnišķas dienas; miers mitīs jūsu vārtos, un jūsu vidū pārticība.”¹⁰

Mēs varam veicināt saskaņu mūsu sabiedrībā, atzīstot katra cilvēka brīvību ticēt atbilstoši viņa paša sirdsapziņai

Ticības Apliecinājumi 1:11: “Mēs pieprasām privilēģiju pielūgt Visuvareno Dievu saskaņā ar mūsu sirdsapziņu, un atvēlam visiem cilvēkiem to pašu privilēģiju, lai viņi pielūdz kā, kur, vai ko tie vēlas.”¹¹

“Mēs uzskatām, ka tas ir taisnīgs princips, kam ir liels spēks, un domājam, ka katram šo principu nāktos pienācīgi apsvērt — ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un ka ikvienam ir tiesības pieņemt lēmumus atbilstoši savai sirdsapziņai. Tādēļ, pat ja mums būtu tāds spēks, mums neklājas nevienam atņemt tiesības uz neatkarību un domu brīvību, ko Debesis tik žēlsirdīgi ir dāvājušas cilvēces ģimenei, kā vienu no Debesu izmeklētākajām dāvanām.”¹²

“Man ir no aizspriedumiem brīvi uzskati un žēlsirdības jūtas pret visām sektām, grupām un konfesijām; un par vissvētāko un vērtīgāko es uzskatu sirdsapziņas tiesības un brīvību, un nenicinu nevienu cilvēku par to, ka viņa uzskati atšķiras no maniem.”¹³

“Svētie var liecināt, vai es esmu gatavs nolikt savu dzīvību par saviem brāļiem. Ja esat pārliecinājušies, ka esmu bijis gatavs mirt par “mormoni,” es drosmīgi pasludinu Debesu priekšā, ka tikpat gatavs esmu mirt, lai aizstāvētu prezbiteriāņa, baptista vai jebkura laba cilvēka, kas pieder jebkurai konfesijai, tiesības; jo tas pats princips, kas nomīdītu kājām Pēdējo Dienu svēto tiesības, spēs nomīdīt arī Romas katoļu vai citas konfesijas tiesības, kas nebūs tik populāra vai būs pārāk vāja, lai spētu sevi aizstāvēt.

Tā ir brīvības mīlestība, kas iedvesmo manu dvēseli — pilsoniska un reliģiska brīvība visai cilvēcei. Brīvības mīlestību manā dvēselē iedēstīja mani vecvecāki, auklējot mani uz saviem ceļiem. …

Ja pēc maniem uzskatiem cilvēki kļūdās, vai es viņus tāpēc nicināšu? Nē. Es viņus uzmundrināšu, pat viņu pašu izraudzītajā ceļā, ja nespēšu tos pārliecināt, ka mans ceļš ir labāks; un es necentīšos piespiest nevienu cilvēku ticēt tam, kam ticu es, kā tikai caur pamatošanas spēku, jo patiesība pati izcirtīs sev ceļu.”¹⁴

“Mums arvien ir jāuzmanās no tiem aizspriedumiem, kas reizēm tik dīvaini parādās un ir tik raksturīgi cilvēka dabai, — no aizspriedumiem pret mūsu draugiem, kaimiņiem un brāļiem pasaulē, kas izvēlas atšķirīgu viedokli un citu ticību. Mūsu reliģija pastāv tikai starp mums un mūsu Dievu. Viņu reliģija vieno viņus ar viņu Dievu.”¹⁵

“Allaž, kad cilvēkos pamanām vērtīgas īpašības, mums būtu tās atzinīgi jānovērtē, kaut arī viņiem būtu atšķirīgi uzskati, pārliecība un mācības izpratne, jo visi cilvēki ir brīvi vai arī viņiem ir jābūt brīviem, un saskaņā ar augsto un diženo dabas likumu un pašsaglabāšanās prasībām viņiem ir neatņemamas tiesības domāt, rīkoties un runāt, ko viņi vēlas, ja vien viņi saglabā pienācīgu cieņu pret visu citu radību tiesībām un privilēģijām un nevienu neaizskar. Šai mācībai es no visas sirds piekrītu, un to pielietoju.”¹⁶

“Visiem cilvēkiem ir dāvāta rīcības brīvība, jo tā ir noteicis Dievs. Viņš ir radījis cilvēcei tikumības normas un devis viņiem spēku izvēlēties labu vai ļaunu; tiekties pēc tā, kas ir labs, šajā dzīvē ejot pa svētuma taku, kas prātam dod mieru un prieku Svētajā Garā jau tagad, kā arī prieka pilnību un laimi pie Viņa labās rokas pēc šīs dzīves; vai izvēlēties ļauno ceļu, grēkojot un pretojoties Dievam, tādējādi saņemot nosodījumu savai dvēselei šajā pasaulē un mūžīgu zaudējumu nākamajā pasaulē. Tā kā Debesu Dievs ir ļāvis katram cilvēkam izvēlēties pašam, mēs nevēlamies viņiem atņemt šo rīcības brīvību. Mēs tikai gribam uzņemties uzticīgā sarga lomu, atbilstoši Tā Kunga vārdam, ko saņēma pravietis Ecēhiēls (Ecēhiēla 33. nod., 2., 3., 4., 5. pants), atļaujot citiem darīt to, kas viņiem šķiet labs.”¹⁷

“Šis ir viens no manas dzīves vadošajiem principiem, kuru es esmu izkopis kopš savas bērnības, kad man to mācīja tēvs — ļaut ikvienam brīvi dzīvot saskaņā ar viņa sirdsapziņu. … Es vienmēr esmu izjutis gatavību mirt, lai aizsargātu vājos un apspiestos, atbalstot viņu likumīgās tiesības.”¹⁸

“Neiejaucieties neviena cilvēka uzskatos par reliģiju — visām valdībām būtu jāatļauj katram cilvēkam brīvi dzīvot saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Nevienam cilvēkam nav tiesību atņemt dzīvību atšķirīgas reliģijas dēļ, un visiem likumiem un valdībām, taisnīgām vai netaisnīgām, būtu jāpieņem un jāaizsargā šīs tiesības.”¹⁹

“Mēs … nostiprināsim mieru un draudzību ar visiem cilvēkiem, nejaucoties viņu lietās, un mūs gaida veiksme un cieņa, jo, cienot citus, mēs cienām paši sevi.”²⁰

“Lai gan es nekad neesmu uzspiedis savu mācību kādam citam cilvēkam, es priecājos, redzot, kā aizspriedumi atkāpjas patiesības priekšā un kā skaidrie Jēzus Kristus evaņģēlija principi izkliedē cilvēku tradīcijas.”²¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet stāstu par to, kā Džozefs Smits runāja ar zemessargiem (337.–340. lpp.). Kāpēc, jūsuprāt, pravietis spēja saglabāt mieru šajā situācijā? Pārdomājiet citus piemērus, ko esat pieredzējuši, kad cilvēki saglabā mieru un neuztraucas sarežģītās situācijās. Kādas bija sekas šādai cilvēku rīcībai?
Pārlasiet 340.–342. lpp., meklējot vārdus un frāzes, kuras izmantoja pravietis, lai raksturotu mieru un miera nesējus. Kādas rakstura īpašības var palīdzēt mums būt par miera nesējiem mūsu mājās un sabiedrībā?
Izlasiet trešo rindkopu 342. lpp.. Kā jūs jūtaties, kad meklējat citu kļūdas? Kā jūs jūtaties, kad meklējat citos labās īpašības? Kā, jūsuprāt, jūtas citi cilvēki, kad jūs atzīstat viņu labās īpašības?
Izlasiet ceturto rindkopu 342. lpp.. Kādos veidos mēs varam stiprināt cits citu? Ko ir darījuši citi cilvēki, lai jūs stiprinātu? Kā šāda rīcība vada uz mieru?
Pārlasiet 342.–344. lpp., meklējot pravieša mācības par to, kā mums ir jāizturas pret cilvēkiem, kuru reliģiskie uzskati atšķiras no mūsu uzskatiem. Kādos veidos mēs varam cienīt citu tiesības „pielūgt kā, kur vai ko viņi vēlas”?
Izlasiet pēdējo rindkopu 344. lpp.. Kādā veidā mēs varam dalīties ar citiem atjaunotajā evaņģēlijā, tajā pašā laikā izrādot cieņu viņu pārliecībai?

Saistītie Svētie Raksti: Efeziešiem 4:31–32; Mosijas 4:9–16; 4. Nefijs 1:15–16; M&D 134:2–4, 7.