Žēlsirdība, tīrā Kristus mīlestība

„Mīlestība ir viena no Dievības galvenajām rakstura īpašībām, un to vajadzētu izrādīt tiem, kuri cenšas kļūt par Dieva dēliem.”

No Džozefa Smita dzīves

Atklāsmē, kas dota caur Džozefu Smitu 1841. gadā, Tas Kungs noteica, ka stabs Navū, Ilinoisas štatā, būs par „Ciānas stūrakmeni, kurš tiks pulēts ar izsmalcinātību, līdzīgi pilij” (M&D 124:2). Pravieša vadībā Navū kļuva par plaukstošu tirdzniecības, izglītības un humanitāro zinātņu centru. Daudzi cilvēki strādāja savās saimniecībās, turpretī tie, kuriem piederēja kāds zemesgabals pilsētā, audzēja augļus un dārzeņus piemāju dārzos. Pilsētā tika nodibinātas kokzāģētavas, ķieģeļu fabrikas, drukāšanas biroji, dzirnavas un ceptuves, kā arī veikali galdniekiem, podniekiem, skārdniekiem, juvelieriem, kalējiem un mēbeļu izgatavotājiem. Navū svētie varēja baudīt teātra izrādes, balles un koncertus. Simtiem studentu apmeklēja skolas visā apkārtnē, un bija plāni izveidot universitāti.

Navū strauji augot, vairāki ķieģeļu ražotāji izgatavoja sarkanos ķieģeļus, kas Navū ēkām piešķīra to īpašo izskatu. Viena no šīm ēkām bija pravieša Sarkano ķieģeļu veikals. Tas tika uzcelts, lai kalpotu gan kā pravieša un Augstākā Prezidija birojs, gan kā tirdzniecības uzņēmums, lai palīdzētu pravietim uzturēt savu ģimeni. Kāds notikums, kas notika Sarkano ķieģeļu veikalā, atklāj pravieša žēlsirdīgo raksturu, kas padarīja viņu tik iemīļotu.

Džeims Līčs bija anglis, kas pārcēlās uz Navū kopā ar savu vecāko māsu, Agnesi, kas bija jaunpievērstā, un viņas vīru — Henriju Naitingeilu. Pēc tam, kad viņi bez panākumiem bija meklējuši darbu, Džeims un Henrijs nolēma lūgt palīdzību pravietim. Džeims atminējās:

„Mēs … atradām [pravieti] mazā veikalā, kur viņš pārdeva kādai sievietei dažas preces. Tā bija pirmā reize, kad man bija iespēja būt viņam blakus un viņu kārtīgi apskatīt. Es jutu, ka viņā ir kāds augstāks gars. Viņš atšķīrās no ikviena cilvēka, ko es jebkad iepriekš biju saticis, un es teicu savā sirdī, ka viņš patiesi ir Visuaugstākā Dieva pravietis.

Tā kā es nebiju Baznīcas loceklis, es vēlējos, lai Henrijs paprasa par darbu, bet viņš to nedarīja, tādēļ to nācās darīt man. Es teicu: „Smita kungs, vai jums nebūtu kāds darbs, kuru dot mums abiem, lai mēs varētu iegūt kādus iztikas līdzekļus?” Viņš paskatījās uz mums ar mundru izteiksmi sejā un laipni teica: „Labi, puiši, ko jūs protat darīt?” Mēs izstāstījām, ar ko mēs iepriekš nodarbojāmies savā dzimtajā zemē.

Viņš sacīja: „Vai jūs mākat izrakt grāvi?” Es atbildēju, ka mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. „Tas ir labi, puiši!”, un paņēmis mērlenti viņš teica: „Nāciet man līdzi.”

Viņš mūs aizveda netālu no veikala, iedeva man mērlentes galu, izstiepa to visā garumā un atzīmēja līniju, gar kuru mums jāstrādā. „Tā, puiši,” viņš teica, „vai jūs varat izrakt grāvi trīs pēdu platumā un divu ar pusi pēdu dziļumā gar šo līniju?”

Mēs teicām, ka darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, un viņš mūs atstāja. Mēs ķērāmies pie darba, un, kad tas bija padarīts, es aizgāju un pateicu viņam, ka esam to paveikuši. Viņš atnāca, paskatījās uz to un teica: „Puiši, ja es to būtu darījis pats, es to nebūtu izdarījis labāk. Tagad nāciet man līdzi.”

Viņš aizveda mūs atpakaļ uz savu veikalu un teica, lai mēs sev izvēlamies labāko cūkgaļas gabalu. Būdams diezgan bikls, es teicu, ka mēs labāk vēlamies, lai viņš mums iedotu kādu gabalu. Tā nu viņš izvēlējās divus no lielākajiem un labākajiem gaļas gabaliem un maisu ar miltiem katram no mums, un jautāja, vai ar to pietiek. Mēs teicām, ka par to esam gatavi strādāt vēl, bet viņš teica: „Ja jūs esat apmierināti, puiši, es arī esmu apmierināts.”

Mēs viņam sirsnīgi pateicāmies un devāmies uz mājām, priecājoties par mūsu Dieva pravieša laipno sirdi.”

Džeims Līčs kristījās tajā pašā gadā un pierakstīja, ka viņam „bieži bija privilēģija redzēt, kā [pravieša] cēlo seju izgaismo Dieva Gars un spēks.”¹

Džozefa Smita mācības

Cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, dedzīgi vēlas svētīt citus.

„Mīlestība ir viena no Dievības galvenajām rakstura īpašībām, un tā ir jāizrāda tiem, kuri tiecas kļūt par Dieva dēliem. Cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, nav apmierināts ar svētībām tikai savai ģimenei vien, bet pievērsīsies visai pasaulei, dedzīgi vēlēdamies svētīt visu cilvēci.”²

Līsija Meserve Smita pierakstīja: „[Džozefs Smits] teica: „Brāļi un māsas, mīliet cits citu; mīliet cits citu un esiet žēlīgi pret saviem ienaidniekiem.” Viņš atkārtoja šos vārdus ļoti uzsvērtā balss tonī, noslēgumā sakot skaļu „āmen”.³

1839. gada jūlijā pravietis uzrunāja grupu Baznīcas vadītāju: „Tad es viņus uzrunāju un sniedzu daudzus norādījumus, … pieskaroties daudzām tēmām, kas ir svarīgas un vērtīgas visiem tiem, kas vēlas staigāt pazemīgi Tā Kunga priekšā, un it īpaši mācīju viņiem ievērot žēlsirdību, gudrību un līdzjūtību ar mīlestību vienam pret otru visās lietās un visos apstākļos.”⁴

Mums ir īpašs pienākums mīlēt un rūpēties par tiem, kam ir vajadzīga palīdzība.

„Pienākums, kuru katram svētajam vajadzētu nesavtīgi pildīt attiecībā pret saviem brāļiem — vienmēr mīlēt viņus un vienmēr grūtību laikos tiem palīdzēt. Lai mēs tiktu attaisnoti Dieva priekšā, mums ir jāmīl citam citu — mums ir jāpārvar ļaunums; mums ir jāapmeklē tos, kas palikuši bez tēva, un atraitnes viņu bēdās, un mums ir jāpasargā sevi no pasaules neapgānītus; jo šādas īpašības plūst no tīras reliģijas diženā avota [skat. Jēkaba v. 1:27].”⁵

„[Baznīcas loceklim] ir jāpaēdina izsalkušais, jāapģērbj kailais, jāapgādā atraitne, jānosusina bāreņa asaras, jāmierina nomāktais, neskatoties uz to, vai viņš tos sastop šajā baznīcā vai jebkādā citā, vai pat ārpus baznīcas.”⁶

„Bagātais nevar tikt izglābts, ja tam nav žēlsirdības, sniedzot pārtiku nabadzīgajiem kad un kā vien Dievs to pieprasīs.”⁷

„Apdomājiet bēdu pilno cilvēku stāvokli un mēģiniet atvieglot viņu ciešanas; ar savu maizi pabarojiet izsalkušo un ar savu apģērbu apsedziet kailo; lai jūsu augstsirdība nosusina bāreņa asaras un uzmundrina bēdu pārņemto atraitni; lai jūsu lūgšanas, klātbūtne un laipnība remdē noskumušā sāpes, un jūsu devīgums dod ieguldījumu viņu vajadzībām; dariet labu visiem cilvēkiem, sevišķi ticības biedriem, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni. Ievērojiet Dieva baušļus — visus, ko Viņš ir jums devis, dod vai dos, un jūsu dzīve tiks svētīta; nabadzīgais piecelsies un daudzinās jūs par svētītiem esam; jūs godās un cienīs visi labi cilvēki; un jūsu ceļš būs kā taisnīgā teka, kas mirdz arvien spilgtāk un spilgtāk, līdz pilnīgi uzaust diena [skat. Salamana pamācības 4:18].”⁸

„Svētais Gars … visos laikos tiks izliets pār jūsu galvām, kad jūs dzīvojat saskaņā ar tiem taisnīguma principiem, kas ir pieņemami Dieva prātam, un kad jūs atbilstoši izturaties cits pret citu un ar visiem līdzekļiem rūpīgi cenšaties atcerēties tos, kas ir gūstā, kuri cieš un kas panes lielas bēdas jūsu labumam. Un, ja starp jums ir kāds, kurš cenšas vairot pats savu bagātību un tiecas pēc savas labklājības, kamēr viņa brāļi cieš trūkumu un panes lielas ciešanas un kārdinājumus, šādi cilvēki nevar gūt labumu no Svētā Gara aizlūgšanām, kas dienā un naktī aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām [skat. Romiešiem 8:26].

„Visos laikos mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai šāda augstprātība nekad neieņemtu vietu mūsu sirdīs; bet sniedziet roku zemajiem un ar pacietību panesiet vājo nepilnības.”⁹

Žēlsirdība ir pacietīga, žēlsirdīga un laipna.

Elīza R.Snova pierakstīja pravieša runu: „Tad viņš sāka lasīt [Pāvila 1. vēstules korintiešiem] 13. nodaļu — „Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis”, un teica: „Neierobežojiet savus uzskatus attiecībā uz jūsu tuvāko cilvēku labajām īpašībām, bet uzmanieties no paštaisnuma un esiet pieticīgi pašu savu labo īpašību novērtējumā, un nedomājiet par sevi paštaisnāk par citiem; jums ir jāpaplašina savas dvēseles citam pret citu, ja vēlaties darīt tā, kā darītu Jēzus, un jāved savi līdzcilvēki uz Ābrahāma klēpi.” Džozefs Smits teica, ka viņš ir parādījis iecietību, atturību un pacietību pret baznīcu un arī pret saviem ienaidniekiem, un mums ir jābūt iecietīgiem citam pret cita vājībām, tāpat kā iecietīgi vecāki pacieš savu bērnu rakstura vājības.

… Pieaugot nevainībā un tikumībā, pieaugot labestībā, lai jūsu sirdis paplašinās, lai tās palielinās citam pret citu; jums jābūt pacietīgiem un jāpanes cilvēces vājības un kļūdas! Cik gan vērtīgas ir cilvēku dvēseles! …

… Neskaudiet grēcinieku krāšņos tērpus un gaistošās ārišķības, jo viņi ir nožēlojamā stāvoklī; bet, cik vien varat, esiet žēlsirdīgi pret viņiem, jo īsā laikā Dievs tos iznīcinās, ja viņi nenožēlos grēkus un nevērsīsies pie Viņa.”¹⁰

„Gudriem cilvēkiem ir jābūt pietiekamai sapratnei, lai ar laipnību uzvarētu cilvēkus. „Miermīlīga atbilde apklusina dusmas,” saka gudrs vīrs [Salamana pamācības 15:1]; un Pēdējo Dienu svētajiem pienākas izrādīt Dieva mīlestību, laipni izturoties pret tiem, kuri bez atbilstošām zināšanām ir rīkojušies nepareizi; jo patiesi Jēzus ir teicis: „Lūdziet par saviem ienaidniekiem” [skat. Mateja 5:44].”¹¹

„Es nedomāju par jūsu trūkumiem, un jums nevajadzētu domāt par maniem trūkumiem. Žēlsirdība, kas ir mīlestība, apklāj grēku daudzumu [skat. 1. Pētera 4:8], un es bieži esmu apklājis visus jūsu trūkumus; bet pats vēlamākais būtu, ja trūkumu nebūtu nemaz. Mums ir jāattīsta lēnprātīgs, kluss un miermīlīgs gars.”¹²

Elīza R.Snova pierakstīja vēl vienu pravieša runu: „Kad cilvēki man izrāda kaut vismazāko laipnību vai mīlestību, ak, kāds tam ir spēks pār manu prātu, turpretim pretēja rīcība uzjundī visas smagās sajūtas un nomāc cilvēka prātu.

Tas liecina, ka cilvēki nezina par dievbijības principiem, lai saskatītu to, ka pasaulē mazinās sirsnīgas sajūtas un trūkst žēlsirdības. Dievbijības spēks un godība izplatās, balstoties uz skaidru principu — izklāt žēlsirdības apmetni. Dievs neskatās uz grēku pat ar vismazāko atlaidi, bet, kad cilvēki ir grēkojuši, viņiem ir jādod atlaide. … Jo tuvāk mēs nokļūstam mūsu Debesu Tēvam, jo vairāk mēs esam noskaņoti ar līdzjūtību raudzīties uz dvēselēm, kas iet bojā; mēs jūtam, ka vēlamies paņemt viņus uz saviem pleciem un atstāt viņu grēkus sev aiz muguras. …

… Cik bieži gudri vīrieši un sievietes cenšas dot norādījumus brālim Džozefam, sakot: „Ak, ja es būtu brālis Džozefs, es darītu tā un tā!”; bet, ja viņi būtu brāļa Džozefa vietā, viņi atklātu, ka vīriešus un sievietes nevar piespiest nonākt Dieva valstībā, bet pret viņiem ir jāizturas ar iecietību, un galu galā mēs viņus izglābsim. Lai noturētu visus svētos kopā un liktu šim darbam turpināties, ir jāgaida ar pilnu iecietību, līdz Dievs īstenos taisnību pret šādiem cilvēkiem. Grēks nav pieņemams, taču roku rokā ar pārmetumu ir jāiet arī žēlastībai.”¹³

Mēs izrādām žēlsirdību caur vienkāršiem kalpošanas un laipnības darbiem.

„Es esmu jūsu kalps, un tikai caur Svēto Garu es varu jums darīt labu. … Mēs, Baznīcas vadītāji, jūsu priekšā sevi izjūtam tikai kā jūsu pazemīgos kalpus un nekā citādi, esot gatavi sevi ziedot un tikt lietoti kalpošanai jums.”¹⁴

Edvins Holdens atminējās: „1838. gadā Džozefs un daži jaunie vīrieši spēlēja dažādas āra spēles, tajā skaitā arī bumbu. Drīz vien viņiem kļuva garlaicīgi. To redzēdams, viņš sasauca visus jaunos vīriešus kopā un teica: „Uzcelsim baļķu būdu.” Tā nu viņi, Džozefs un jaunie vīrieši, kopā sāka celt baļķu būdu kādai atraitnei. Tāds bija Džozefa ceļš — vienmēr palīdzēt visos iespējamos veidos.”¹⁵

Lūcija Maka Smita, pravieša Džozefa Smita māte, stāstīja par laiku, kad svētie pirmo reizi apmetās Komercā, Ilinoisas štatā, kuru vēlāk nosauca par Navū: „Laikam ritot uz priekšu, brāļi, kas bija šeit apmetušies, sāka just grūtību sekas, un kopā ar nelabvēlīgo klimatu tas viņiem lika saslimt ar malāriju un dažādas pakāpes drudzi tādā mērā, ka bija dažas ģimenes, kurās nebija neviena, kas varētu pasniegt vēsu ūdeni vai parūpēties par sevi. Hairamu ģimene bija visslimākā. Mana jaunākā meita Lūcija arī bija ļoti slima, un patiesībā tikai daži no šīs vietas iedzīvotājiem bija veseli.

Džozefs un Emma bija atveduši slimos uz savām mājām un tur rūpējās par viņiem. Un viņi turpināja vest cilvēkus uz savām mājām, tiklīdz tie palika slimi. Mājā bija četras istabas, kas bija tik pārpildītas, ka viņiem vajadzēja pagalmā izsliet telti, lai izvietotu tos ģimenes locekļus, kas vēl bija paši uz savām kājām. Šajā ciešanu laikā Džozefs un Emma veltīja visu savu laiku un uzmanību rūpēm par slimajiem.”¹⁶

Džons L. Smits, pravieša brālēns, atminējās kādu notikumu, kas notika šajā periodā: „Mūs apciemoja pravietis Džozefs un viņa brālis, mans brālēns Hairams. Mēs visi bijām slimi, taču mātei bija drudzis un malārija, un tēvs lielākoties murgoja. Kad viņš ieraudzīja mūsu izmisušo stāvokli, Džozefs novilka kurpes no savām kājām un uzvilka tās tēvam kājās, jo viņam nebija kurpju, un pats devās mājup bez kurpēm. Viņš uzņēma tēvu savās mājās un izglāba viņam dzīvību, kā arī sniedza mums daudz nepieciešamu lietu, un tā mēs atveseļojāmies.”¹⁷

Elizabete Anna Vitneja atcerējās: „1840. gada pavasarī mēs devāmies uz Komercu, kā vēl joprojām tika saukta Navū pilsētas ziemeļu daļa. Mēs noīrējām māju, kas piederēja Hairamam Kimbalam. … Tur mēs visi saslimām ar malāriju, mēs bijām saaukstējušies un mums bija drudzis, un mēs spējām tikai lēni kustēties un rūpēties cits par citu. Šādos smagos apstākļos piedzima mans devītais bērns. Džozefs pēc tam, kad bija mūs apmeklējis un redzējis, kā izmainījušies mūsu apstākļi, mudināja mūs nekavējoties nākt un dzīvot pie viņa. Mēs sapratām, ka klimats, sliktie apstākļi un trūkums, kuru izjutām, vairāk nebija paciešami; tādēļ mēs pieņēmām šo piedāvājumu un devāmies dzīvot pravieša Džozefa pagalmā mazā vasaras mājā; mēs ātri atguvām veselību, un bērni arī atlaba. Mans vīrs strādāja veikalā, kuru bija uzcēlis Džozefs un kuru viņš bija apgādājis ar tādām precēm, kas cilvēkiem tik tiešām bija nepieciešamas.

Kādu dienu, iznākot no mājas pagalmā, cauri manam prātam kā elektrisks uzplaiksnījums izskrēja atmiņas par pravietojumu, kuru man bija izteicis Džozefs Smits, kamēr viņš dzīvoja mūsu mājā Kērtlandē; un tas bija — patiesi, kā mēs esam darījuši viņam, atverot sava nama durvis viņam un viņa ģimenei, kad viņš bija bez pajumtes, patiesi, tā mēs nākotnē tiksim uzņemti viņa namā.”¹⁸

Mosija L. Henkoks pierakstīja pieredzi, kuru ieguva Navū, kad viņš bija jaunietis: „Šajā vasarā [1841. g.] es pirmo reizi spēlēju bumbu kopā ar pravieti. Mēs pēc kārtas sitām pa bumbu un skrējām tai pakaļ, un, kad spēle bija beigusies, pravietis teica: „Brāļi, nostipriniet savas pajūgus”, ko mēs arī izdarījām, un mēs visi braucām uz mežu. Es vadīju mūsu vienjūga ratus, stāvēdams uz priekšējās pārsedzes, un brālis Džozefs un mans tēvs brauca uz aizmugurējā stiprinājuma. Kopā bija 39 pajūgi un mēs lasījām malku, līdz mūsu rati bija piekrauti. Kad rati bija pilni, brālis Džozefs piedāvāja uzspēlēt spēli ar spieķa vilkšanu, un viņš uzvarēja ikvienu, kas vēlējās ar viņu sacensties.

„Pēc tam pravietis izsūtīja ratus uz dažādām apdzīvotām vietām, kur bija nepieciešama palīdzība; un viņš tiem pateica, lai viņi sacirstu malku svētajiem, kam tas bija nepieciešams. Visiem patika darīt to, ko lūdza pravietis, un, lai gan mēs bijām slimīgi un mums apkārt bija jaušama nāve, ļaudis smaidīja un centās ikvienu uzmundrināt.”¹⁹

1842. gada 5. janvārī pravietis rakstīja šādu vēstuli Edvardam Hanteram, kas vēlāk kalpoja par prezidējošo bīskapu: „Mūsu sortiments [Sarkano ķieģeļu veikalā] nav slikts — tas pat ir ļoti labs, ņemot vērā dažādos pirkumus, kurus veica dažādi cilvēki dažādos laikos, un ņemot vērā tos apstākļus, kas zināmā mērā ietekmēja viņu izvēli; bet es priecājos, ka mums ir bijusi iespēja darīt tik daudz laba, cik mēs esam izdarījuši, jo daudzu nabadzīgo brāļu un māsu sirdis tiks iepriecinātas ar tām precēm, kas tagad tiem ir pieejamas.

Veikals ir piepildīts līdz pārpilnībai, un es esmu stāvējis pie letes visu dienu, bez pārtraukuma izsniegdams preces, tā, kā jūs vēl neesat redzējuši nevienu pārdevēju to darām, lai palīdzētu tiem, kas bija spiesti iztikt bez ierastajām Ziemassvētku un Jaunā Gada pusdienām, jo viņiem trūka mazliet cukura, sīrupa, rozīņu, u.t.t.; un arī lai iepriecinātu pats sevi, jo es mīlu sagaidīt svētos un būt kalps visiem, cerībā, ka es varētu tikt paaugstināts Tā Kunga noliktajā laikā.”²⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasot stāstus 421.–422. lpp. un 426.–429. lpp., pārdomājiet savas sajūtas par pravieti Džozefu Smitu. Ko šie stāsti māca par viņu? Kā, jūsuprāt, viņa rīcības ietekmēja cilvēkus viņam apkārt? Kādos veidos jūsu dzīve ir skarta, pateicoties citu cilvēku laipnībai?
Pārlasiet pirmās trīs rindkopas 423. lpp. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēks, kuru piepilda Dieva mīlestība, vēlas svētīt visu cilvēci? Kādā veidā mūsu mīlestības un laipnības rīcības var palīdzēt svētīt visus cilvēkus?
Kādi ir daži no mūsu pienākumiem, lai rūpētos par tiem, kam ir nepieciešama palīdzība? (Dažus piemērus skat. 423.–424. lpp.) Kā šīs atbildības attiecas uz cilvēku laicīgajām vajadzībām? Kā tās attiecas uz garīgajām vajadzībām? Kādus piemērus jūs esat redzējuši, kad cilvēki rūpējas par tiem, kam ir nepieciešama palīdzība?
Izlasiet rindkopu, kas sākas 424. lpp. apakšā. Ko mēs varam darīt, lai labāk varētu novērtēt citu cilvēku labās īpašības? Kāpēc, jūsuprāt, mums ir jāuzmanās „no paštaisnuma” un jābūt pieticīgiem pašiem „savu labo īpašību novērtējumā”?
Pravietis Džozefs Smits pauda bažas par to, ka „pasaulē mazinās sirsnīgas sajūtas” (425. lpp.). Tad viņš teica, ka mums ir „jāpaplašina savas dvēseles citam pret citu” un „lai [mūsu] sirdis paplašinās, lai tās palielinās citam pret citu” (424.–425. lpp.). Ko, jūsuprāt, nozīmē paplašināt mūsu sirdis un dvēseles citam pret citu?”
Izlasiet visu piekto rindkopu 425. lpp. Kādos veidos mēs varam pielietot šo mācību attiecībās ar saviem ģimenes locekļiem?

Saistītie Svētie Raksti: 1. korintiešiem 12:1–13; Mosijas 4:14–16, 26–27; Etera 12:33–34; Moronija 7:45–48; M&D 121:45–46.