25. Nodaļa: Patiesības, ko satur Glābēja līdzības no Mateja evaņģēlija 13. nodaļas

25. Nodaļa

Patiesības, ko satur Glābēja līdzības no Mateja evaņģēlija 13. nodaļas

“Valstības kaujas rati aizvien virzās uz priekšu — tos virza Jehovas varenā roka; un par spīti visai pretestībai mēs turpināsim virzīties uz priekšu, līdz visi Viņa vārdi tiks piepildīti.”

No Džozefa Smita dzīves

Kad Kērtlandes Tempļa celtniecība tuvojās beigām, Džozefs Smits un svētie sāka gatavoties lielajām svētībām, kuras viņi varēs tur saņemt. Lai palīdzētu brāļiem sagatavoties tempļa iesvētīšanai, 1835. gada novembrī sākās Elderu skolas mācības. Šī skola tika izveidota 1834. gadā kā turpinājums agrāk pastāvošajai Praviešu skolai.

Citu tēmu starpā Džozefs Smits un citi brāļi studēja senebreju valodu, valodu, kurā sākotnēji tika uzrakstīta lielākā daļa Vecās Derības. Šī perioda pieraksti pravieša dienasgrāmatā liecina, ka viņš studēja ebreju valodu gandrīz katru dienu, bieži pat vairākas stundas dienā. Viņa dienasgrāmatā ir šādi ieraksti: „Dienu pavadīju, lasot ebreju valodā” vai „Apmeklēju skolu un lasīju ebreju valodā.”¹ 1836. gada 19. janvārī viņš ir ierakstījis: „Dienu pavadīju skolā. Tas Kungs ir svētījis mūs mācībās. Šodien mēs ar lieliem panākumiem sākām lasīt mūsu Bībeles ebreju valodā. Izskatās, it kā Tas Kungs brīnumainā veidā atvērtu mūsu prātus, lai mēs saprastu Viņa vārdus oriģinālajā valodā.”² Mēnesi vēlāk viņš rakstīja: „Apmeklēju skolu un kā ierasts lasīju un tulkoju kopā ar manu klasi. Mana dvēsele priecājas, lasot Tā Kunga vārdus oriģinālvalodā.”³

Džozefa Smita pieredze Elderu skolā ir tikai vēl viens pierādījums viņa mīlestībai pret Svētajiem Rakstiem. Viņš studēja Rakstus ļoti uzcītīgi, rodot tajos mierinājumu, zināšanas un iedvesmu visas savas dzīves laikā. Zīmīgi, ka tieši Rakstu vieta no Bībeles pamudināja viņu meklēt gudrību no Dieva un piedzīvot Pirmo vīziju, kad Džozefam bija tikai 14 gadu (skat. Jēkaba vēst. 1:5).

Pravieša raksti un sprediķi ir pārpilni ar Svēto Rakstu citātiem un to skaidrojumiem, jo viņš studēja Rakstus tik pamatīgi, ka tie kļuva par viņa domāšanas neatņemamu sastāvdaļu. Savās mācībās viņš citēja Rakstus tieši, viņš atsaucās uz tiem, viņš tos para- frāzēja, un viņš lietoja tos kā pamatu saviem sprediķiem. „Es zinu Rakstus un tos saprotu,” viņš paziņoja 1844. gada aprīlī.⁴

Viņa ārkārtējās Svēto Rakstu zināšanas ļāva viņam tos mācīt un skaidrot ar lielu spēku un skaidrību, un daudzus, kuri dzirdēja viņu runājam, pārsteidza šīs spējas. Prezidents Brigams Jangs atminējās, ka pravietis spēja „paņemt Rakstus un padarīt tos tik skaidrus un vienkāršus, ka ikviens tos spēja saprast.”⁵

Vendlijs Meiss atminējās: „Es esmu klausījies pravieti Džozefu Smitu kā publikā, tā privāti, kā saulē, tā lietū, tāpat kā daudzi citi, kad viņš mūs mācīja no kanceles. Esmu runājis ar viņu gan pats savās mājās, gan pie viņa … un zinu, ka neviens cilvēks nespētu tik saprotami izskaidrot Rakstus, padarot tos viegli uztveramus, tik nepārprotami atklājot to jēgu, kā vien, ja viņš nebūtu Dieva mācīts.

Dažreiz man bija kauns par sevi tādēļ, ka tik daudz studējot Svētos Rakstus — jau kopš bērnības, es nebiju saskatījis patiesības, kas kļuva tik saprotamas, kad viņš tās izskaidroja. Viņš it kā pagrieza atslēgu un zināšanu durvis plaši atvērās, atklājot vērtīgus principus — kā jaunus, tā senus.”⁶

Pravieša zināšanas par Svētajiem Rakstiem nepārprotami izpaužas tālāk sniegtajā vēstulē, kurā viņš sniedza pravietisku skaidrojumu par Glābēja līdzībām no Mateja evaņģēlija 13. nodaļas. Viņš mācīja, ka šīs līdzības apraksta Baznīcas izveidošanu Glābēja laikos, kā arī tās brīnumaino izaugsmi un likteni pēdējās dienās.

Džozefa Smita mācības

Glābējs mācīja līdzībās, lai tie, kas ticēs Viņa mācībām, iegūtu lielāku gaismu, kamēr tie, kas noraidīs Viņa mācības, zaudēs to gaismu, kas viņiem jau ir.

„Un mācekļi piegāja pie [Glābēja] un sacīja: „Kāpēc Tu uz tiem runā līdzībās?” [Es vēlos atzīmēt, ka vārdi „uz tiem” šajā gadījumā … attiecināmi uz ļaužu pulku.] Bet Viņš atbildēja un tiem [tas ir, mācekļiem] sacīja: „Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem [tas ir, neticīgajiem] tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.” [Mateja 13:1–12.]

No Kristus teiktā mēs saprotam, ka tos, kuri agrāk raudzījās pēc Mesijas, par kura atnākšanu liecināja pravieši, kā arī tos, kuri Viņa laikā raudzījās pēc Mesijas, bet kuriem viņu neticības dēļ nebija pietiekami daudz gaismas, lai atpazītu, ka Viņš ir to Glābējs un patiesais Mesija, tos sagaidīs vilšanās un viņi pat zaudēs visas zināšanas, jeb tiem tiks atņemta visa gaisma, sapratne un ticība, kas tiem ir bijusi attiecībā par šo tematu. Tādēļ tam, kas nepieņem lielāku gaismu, tiks atņemta visa gaisma, kas tam ir; un, ja gaisma, kas ir jūsos, kļūst tumsa, cik gan liela būs tumsa! „Tāpēc,” saka Glābējs: „Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. [Mateja 13:13–14.]

Tagad mēs saprotam, ka iemesls, par kuru runā šis pravietis [Jesaja], kādēļ viņi nepieņēma Mesiju, bija tāds, ka viņi nesaprata vai arī negribēja saprast, redzēja, bet nesaskatīja, „jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” [Mateja 13:15.] Un ko Viņš teica Saviem mācekļiem? „Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi Es jums saku: daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” [Mateja 13:16–17.]

Šeit mēs atkal varam atzīmēt, kā esam sapratuši šo principu — mācekļi tika uzskatīti par svētīgiem tādēļ, ka viņiem bija ļauts redzēt savām acīm un dzirdēt savām ausīm — un nosodījums gūlās pār ļaužu pulku, kuri nepieņēma Viņa sacīto, tādēļ, ka viņi nevēlējās redzēt savām acīm un dzirdēt savām ausīm, un nevis tādēļ, ka viņi nevarēja vai tiem nebija atļauts redzēt un dzirdēt, bet tāpēc, ka to sirdis bija pilnas ar nekrietnību un netaisnību tāpat kā viņu tēviem. [Skat. Apust. d. 7:51.] Pravietis, paredzot, ka viņi tā apcietinās savas sirdis, skaidri par to paziņoja; un šeit ir pasaules nosodījums — gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēki izvēlējās tumsību, nevis gaismu, jo viņu darbi bija ļauni. Šo principu Glābējs ir mācījis tik skaidri, ka pat paviršs lasītājs to nepārpratīs.

… Kad caur Dieva kalpiem tiek atklāta patiesība, cilvēkiem ir paradums sacīt: „Tas viss ir tik noslēpumaini; viņi runā līdzībās, un tādēļ viņus nevar saprast.” Patiesībā viņiem ir acis, lai redzētu, bet viņi neskatās, un neviens nav tik akls kā tie, kas atsakās redzēt; un, lai gan Glābējs par to runāja ar šādiem cilvēkiem, Saviem mācekļiem Viņš paskaidroja vēl skaidrāk; un mums ir iemesls būt patiesi pazemīgiem mūsu tēvu Dieva priekšā, ka Viņš ir saglabājis šo pierakstu mums tik saprotamu, ka, neskatoties uz Baala priesteru apvienotajām pūlēm, viņiem nav izdevies aizmiglot mūsu acis un aptumšot mūsu sapratni, ja vien mēs atvērsim savas acis un kaut uz brīdi paļāvības pilni nodosimies lasīšanai.”⁷

Līdzība par sējēju rāda, kādu iespaidu atstāj evaņģēlija sludināšana; tā arī parāda, ka Glābējs nodibināja Savu Valstību laika zenītā.

„Laikā, kad Glābējs runāja šos skaistos vārdu un līdzības, kas pierakstīti [Mateja evaņģēlija 13. nodaļā], mēs lasām, ka Viņš atradās laivā un daudz ļaužu pulcējās pie Viņa, lai dzirdētu Viņa vārdus; un Viņš sāka tos mācīt, sakot:

„Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: „Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” [Mateja 13:3–9.] …

Taču klausieties izskaidrojumu līdzībai par sējēju: „Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts.” Pievērsiet uzmanību vārdiem „to, kas viņa sirdī sēts.” „Šis ir tas, kas sēts ceļmalā.” [Mateja 13:19.] Cilvēki, kuros nav taisnīguma principa un kuru sirdis ir liekulības un netaisnības pilnas, un kuri netiecas pēc patiesības principiem, nesaprot patiesības vārdus, kad viņi tos dzird. Velns paņem prom no viņu sirdīm patiesības vārdus, jo viņos nav vēlmes pēc taisnīguma.

„Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas; bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus; bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.” [Mateja 13:20–23.]

Tādā veidā Glābējs pats izskaidroja Saviem mācekļiem izstāstīto līdzību, un to prātos, kuri stigri tic Viņa vārdiem, nepaliek nekāds noslēpums vai tumsība.

Tātad mēs nonākam pie secinājuma, ka iemesls, kāpēc ļaužu pulks jeb pasaule, kā tos nosauca Glābējs, nesaņēma Viņa līdzību izskaidrojumu, bija viņu neticība. Jums, Viņš saka (runājot uz Saviem mācekļiem), ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus [skat. Mateja 13:11.] Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ticēja un uzticējās Viņam. Šī līdzība tika stāstīta, lai parādītu iespaidu, ko atstāj vārda sludināšana; un mēs ticam, ka tā tieši norāda uz Valstības sākumu jeb nodibināšanu tajā laikā; tādēļ mums ir jāturpina sekot Viņa sacītajam par šo Valstību, sākot no tā laika, līdz pat pasaules galam.”⁸

Līdzība par kviešiem un nezālēm māca, ka taisnīgie un ļaunie „augs” kopā līdz pat pasaules galam, kad taisnīgie tiks sapulcināti, bet ļaunie sadedzināti.

„Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja [šai līdzībai arī ir saistība ar Valstības nodibināšanu tajā laikā]: „Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. — Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” [Mateja 13:24–30.]

Tad nu no šīs līdzības mēs mācāmies ne tikai par Valstības nodibināšanu Glābēja laikā, ko simbolizē labā sēkla, no kuras veidojas augļi, bet arī par baznīcas pagrimšanu, ko simbolizē nezāle, kuru iesēja ienaidnieks un kuru Viņa mācekļi labprāt būtu izrāvuši jeb attīrījuši Baznīcu, ja viņu uzskatus atbalstītu Glābējs. Taču Viņš, zinot visu, saka: „Nē, nedariet to.” Tas ir, it kā Viņš teiktu: „Jūsu uzskati nav pareizi, Baznīca ir savos pirmsākumos, un, ja jūs veiksit šo pārsteidzīgo soli, jūs līdz ar nezāli iznīcināsit kviešus jeb Baznīcu; tādēļ labāk ir ļaut tiem augt kopā līdz pļaujai jeb pasaules galam, kas nozīmē ļauno iznīcināšanu, kas vēl nav piepildīta. …

„… Viņa mācekļi pie Tā piegāja un sacīja: „Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā.” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.” [Mateja 13:36–38.]

Tad nu lai mūsu lasītāji ievēro izteicienu — „tīrums ir pasaule … nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, [lai tie rūpīgi ielāgo šo izteicienu — pasaules gals] un pļāvēji ir eņģeļi.” [Mateja 13:38–39.]

Tad nu cilvēkiem nevar būt nekāda pamata teikt, ka tas ir teikts pārnestā nozīmē vai ka tas nenozīmē to, ko Viņš saka, jo šeit Viņš pats izskaidro, ko Viņš iepriekš bija sacījis līdzībās; un atbilstoši šiem vārdiem, pasaules gals ir ļauno iznīcināšana; un pļaujamais laiks un pasaules gals tieši norāda uz to, kas pēdējās dienās notiks ar cilvēces ģimeni, nevis ar Zemi, kā daudzi ir iztēlojušies, kā arī norāda uz to, kas notiks pirms Cilvēka Dēla atnākšanas, un uz visu lietu atjaunošanu, par ko kopš seniem laikiem ir runāts ar svēto praviešu muti; un arī eņģeļi ņems dalību šajā lielajā darbā, jo viņi ir pļāvēji.

„Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā arī notiks pasaules pastarā galā” [Mateja 13:40]; tas ir, kad Dieva kalpi iet, brīdinot tautas, gan priesterus, gan pārējos, un kad tie nocietinās savas sirdis un atraidīs patiesības gaismu, tos vispirms nodos Sātana sitieniem, un bauslība tiks aizsieta un liecība aizzīmogota, … viņi tiks atstāti tumsībā un sagatavoti dedzināšanas dienai; tādējādi, būdami sasaistīti paši ar savas pārliecības saitēm, kuras vēl ciešāk ir savilkuši viņu priesteri, [viņi] ir sagatavoti Glābēja vārdu piepildījumam: „Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” [Mateja 13:41–42.]

Mēs saprotam, ka kviešu sakrāšanas darbs šķūnī jeb krātuvēs notiks tai pat laikā, kad tiks salasītas nezāles un sagatavotas sadedzināšanas dienai, un pēc sadedzināšanas dienas „taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” [Mateja 13:43.]”⁹

Līdzība par sinepju graudiņu māca, ka Baznīca un Dieva valstība, kas izveidota šajās pēdējās dienās, izplatīsies pa visu Zemes virsu.

„Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja, kas norāda uz Valstību, kurai jātiek nodibinātai pirms pļaujamā laika vai tā laikā, un kura skan tā: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” [Mateja 13:31–32.] Tad nu mēs varam skaidri saprast, ka šī sēkla simbolizē Baznīcu, kura izaugs pēdējās dienās. Tad, lūk, Debesu valstība ir pielīdzināta graudiņam. Ko vēl varētu tam pielīdzināt?

Paņemsim Mormona Grāmatu, ko kāds vīrs paņēma un noslēpa savā laukā, sargājot to ar ticību, lai tā uzdīgtu pēdējās dienās vai noteiktā laikā; palūkosimies, kā tā nāk laukā no zemes, kaut arī tā patiesi tiek uzskatīta par mazāko no visām sēklām, bet, lūk — tai veidojas zari, jā, pat ļoti augsti zari un Dievam līdzīgs majestātiskums, līdz tā līdzīgi sinepju graudiņam kļūst par lielāko no visiem augiem. Un tā ir patiesība, un tā ir uzdīgusi un izplatās pār Zemi, un taisnība raugās lejup no debesīm [skat. Psalmi 85:11; Mozus gr. 7:62], un Dievs sūta lejup Savus spēkus, dāvanas un eņģeļus, lai mājotu tās zaros.

Dieva valstība līdzinās sinepju graudiņam. Lūk, vai šī nav Debesu valstība, kas paceļ savu galvu pēdējās dienās sava Dieva majestātiskumā, patiesi Pēdējo Dienu Svēto Baznīca, kura ir līdzīga nesatricināmai, neizkustināmai klintij, kas stāv varenu, dziļu ūdeņu vidū, un ir pakļauta Sātana triecieniem un vētrām, un līdz šim tā ir bijusi nesatricināma un joprojām drosmīgi iztur pretestības milzīgos viļņus, kurus dzen grimstošu viltību vētrainie vēji, kas ir triekušies un joprojām triecas ar milzīgām putām pret viņas triumfālo krauju, brāžoties uz priekšu ar divkāršu taisnības ienaidnieka niknumu? …

Tumsības mākoņi ir jau ilgi situšies kā lieli viļņi pret Pēdējo Dienu Svēto Baznīcas neizkustināmo klinti, un, neskatoties uz to visu, sinepju graudiņš turpina celt savus diženos zarus aizvien augstāk un augstāk, izplešot tos aizvien plašāk un plašāk, un Valstības kaujas rati aizvien virzās uz priekšu — tos virza Jehovas varenā roka; un par spīti jebkādai pretestībai mēs turpināsim virzīties uz priekšu, līdz visi Viņa vārdi tiks piepildīti.”¹⁰

Trīs liecinieku liecības un Pēdējo dienu Svētie Raksti ir kā raugs, kas pievienots mīklai; līdzība par tīklu māca par vispasaules sapulcināšanu.

„ „Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.” [Mateja 13:33.] Šos vārdus var saprast tā, ka Pēdējo Dienu Svēto Baznīca sāka veidoties no neliela ierauga, kas tika dots trīs lieciniekiem. Paskatieties, cik tas ir līdzīgi līdzības vārdiem! Tas ātri raudzē iejavu, un drīz uzraudzēs visu. …

„Vēl Debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūrā, kas savilka visādas zivis. Un, kad tas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās izmeta laukā.” [Mateja 13:47–48.] Lai redzētu šāda veida darbu, uzlūkojiet Jāzepa pēcnācējus, kas izpleš evaņģēlija tīklu pār visu Zemes virsu, piepulcinot ikvienu, kas labs, lai varētu tos sakrāt traukos, kas sagatavoti šim nolūkam, bet eņģeļi parūpēsies par sliktajiem. „Tā tas būs pasaules pastarā galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem, un tos metīs degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Vai jūs to visu esat sapratuši? Tie Viņam sacīja: Esam gan.” [Mateja 13:49–51.] Un mēs sakām: „Esam gan.” Un arī tie varēja teikt: „Esam gan,” jo šie vārdi ir tik vienkārši un tik lieliski, ka katram svētajam pēdējās dienās uz tiem būtu jāatsaucas ar sirsnīgu „Āmen”.

„Tad Viņš tiem sacīja: Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts Debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.” [Mateja 13:52.]

Šajā līdzībā aprakstīto var redzēt Mormona Grāmatas gadījumā, kā tā iznāk no sirds bagātību krājumiem. Tāpat arī derības, kas dotas Pēdējo Dienu svētajiem [Mācība un Derības], kā arī Bībeles tulkojums — tie atklāj no sirds dzīlēm jaunas un vecas patiesības, kas atbilst trīs mēriem miltu, kuriem pieskaras Jēzus Kristus atklāsmes attīrošais pieskāriens un eņģeļu kalpošana, kuri ir jau uzsākuši šo darbu pēdējās dienās, kas simbolizē raugu, kas uzraudzē visu mīklu. Āmen.”¹¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii–xii. lpp..

Pārlasiet 291.–293. lpp.. Ko mēs varam mācīties no Džozefa Smita piemēra, kas palīdzētu mums studēt Svētos Rakstus?
Pārlasiet Džozefa Smita paskaidrojumu par to, kāpēc Glābējs dažreiz mācīja līdzībās (294.–295. lpp.). Mācoties evaņģēlija patiesības, ko, pēc jūsu domām, nozīmē — ar mūsu acīm redzēt un ar ausīm dzirdēt? Pēc jūsu domām, kāpēc no mums tiks atņemta gaisma, ja mēs nevēlēsimies pieņemt lielāku gaismu? Padomājiet par to, kas jums ir jādara, lai saņemtu lielāku evaņģēlija gaismu.
Studējiet līdzību par sējēju (295.–297. lpp.). Šajā līdzībā Glābējs rāda, ka viens un tas pats evaņģēlija vēstījums atstāj atšķirīgu iespaidu atkarībā no tā, kā cilvēki to uztver. Kādēļ Dieva vārds nespēj augt tajos cilvēkos, kuru sirdis ir netaisnības pilnas? Kādēļ bēdu un vajāšanu dēļ daži atstāj Dieva vārdu bez ievērības? Kādos veidos „pasaules zūdīšanās” un „bagātības viltība” var nomākt mūsos vārdu?
Kā mēs varam nodrošināt, lai „zeme” būtu laba, kad mūsos ir iedēstīts vārds? Ko vecāki var darīt, lai palīdzētu saviem bērniem sagatavot savas sirdis vārda saņemšanai?
Līdzībā par kviešiem un nezāli (297.–299. lpp.) kvieši simbolizē taisnīgos jeb Valstības bērnus. Nezāles simbolizē ļaunā bērnus. Kā mēs varam saglabāt uzticību, kaut starp kviešiem ir atļauts augt arī nezālēm? Kā šo līdzību jums palīdz saprast Mācības un Derību 86:1–7?
Kādos veidos Baznīca mūsdienās ir līdzīga augošam kokam līdzībā par sinepju graudiņu? (Dažus piemērus skat. 299.–300. lpp..)
Pārlasiet 300.–302. lpp.. Uzsveriet, ka raugs ir viela, kas liek celties maizes mīklai. Kādos veidos Pēdējo Dienu Svētie Raksti ir līdzīgi raugam Baznīcai? Kādā veidā tie jums personīgi ir kā raugs? Kādā veidā Pēdējo dienu Svētie Raksti ir kā krājumi, kas ir gan jauni, gan veci?
Lasot līdzību par evaņģēlija tīklu (300.–301. lpp.), pēc jūsu domām, kāpēc ir zīmīgi, ka tīklā tiek savilktas visāda veida zivis? Kādā veidā šī līdzība piepildās mūsdienās?

Saistītie Svētie Raksti: Lūkas 8:4–18; Almas 12:9–11; M&D 86:1–11; 101:63–68.