„Cik jauki un cik mīļi … kopā [dzīvot] vienprātīgi!”

„Strādāsim visi kopā, esot pacietīgi, spēcīgi un vienoti.”

No Džozefa Smita dzīves

1832. gada 27. decembrī pravietis Džozefs Smits saņēma no Tā Kunga pavēli, ka svētajiem ir jāsāk celt templis Kērtlandē (skat. M&D 88:119). 1833. gada 1. jūnijā Tas Kungs deva pravietim turpmākos norādījumus: „Tagad šeit ir gudrība un Tā Kunga prāts, — lai nams tiek uzcelts, nevis pēc pasaules veida … tādēļ lai tas tiek uzbūvēts pēc tā veida, ko Es parādīšu trijiem no jums” (M&D 95:13–14).

Pēc dažām dienām Tas Kungs piepildīja Savu apsolījumu, dodot Džozefam Smitam un viņa padomniekiem Augstākajā Prezidijā ievērojamu vīziju, kurā tie redzēja detalizētus tempļa plānus. Frederiks G. Viljams, otrais padomnieks Augstākajā Prezidijā, vēlāk atminējās: „Džozefs [Smits] saņēma Tā Kunga vārdu viņam, lai viņš paņemtu savus divus padomniekus, [Frederiku G.] Viljamsu un [Sidniju] Rigdonu un vērstos pie Tā Kunga, un Viņš tiem parādīs nama celtniecības plānu jeb modeli. Mēs nometāmies uz ceļiem, piesaucām To Kungu un celtne parādī jās mums saskatāmā attālumā, es biju pirmais, kas to pamanīja. Un mēs visi kopā to aplūkojām. Kad bijām labi aplūkojuši ārpusi, likās, it kā celtne pietuvotos un pārsegtu mūs.”¹

Kad Džozefs Smits izskaidroja augsto priesteru padomei lielisko plānu, kas tika atklāts Augstākajam Prezidijam, brāļi bija sajūsmināti un devās ārā, lai izvēlētos tam novietojumu — vietu kviešu laukā, ko brāļi Smiti iepriekšējā rudenī bija apsējuši. Hairams Smits nekavējoties skrēja pēc izkapts, lai sāktu attīrīt zemi celtniecībai, saucot: „Mēs gatavojamies celt namu Tam Kungam, un es apņemos būt pirmais, kas uzsāks šo darbu.”²

Šādas entuziasma jūtas kļuva par vienojošām svētajiem strādājot un upurējot, lai uzceltu pirmo templi šajā atklāšanā. Emmas Smitas vadībā sievietes gatavoja zeķes, bikses un jakas tempļa celtniekiem. Sievietes gatavoja arī aizkarus un paklājus templim, tempļa iekšdarbus vadīja Brigams Jangs. Brālis Džons Taners pārdeva savu 2200 akrus lielo saimniecību Ņujorkas štatā un ieradās Kērtlandē tieši laikā, lai aizdotu pravietim 2000 dolārus, ar ko izpirkt tempļa bloka ķīlu, kurai gatavojās atņemt izpirkšanas tiesī bas. Lai pasargātu templi no draudošajiem grautiņiem, vīri naktī sargāja templi, guļot tajās pat drēbēs, kurās dienā tie strādāja celtniecībā.

Pravietis paziņoja: „Bija vajadzīga liela sagatavošanās, lai uzsāktu celt Tā Kunga namu; un, neskatoties uz to, ka Baznīca bija nabadzīga, tomēr mūsu starpā valdošā vienotība, saskaņa un žēlsirdība deva mums spēkus pildīt Dieva pavēles.”³

Hibers Č. Kimbals, kurš gadu pirms tempļa iesvētīšanas kļuva par Divpadsmito kvoruma locekli, aprakstīja šīs lielās pūles: „Visa baznīca apvienojās šajā darbā, un katrs vīrs deva savu ieguldījumu. Tie, kuriem nebija pajūgu, devās strādāt akmeņlauztuvēs un gatavoja akmeņus, ko vest uz namu.”⁴ Elders Kimbals vēl atcerējās: „Džozefs teica: Nāciet, brāļi, iesim akmeņlauztuvēs un strādāsim Tam Kungam. Un pravietis pats devās savā pakulu kreklā un biksēs [linu auduma darba drēbēs] un strādāja, laužot akmeņus, tāpat kā mēs pārējie. Un katru sestdienu mēs ņēmām visus pajūgus, lai vestu akmeņus uz Templi, un tā mēs turpinājām, līdz nams tika pabeigts; un mūsu sievas visu laiku adīja, vērpa un šuva, un … darīja visāda veida darbus.”⁵

Kērtlandes svēto centieniem bija raksturīga vienotība, upurēšana un ziedošanās, kas padarīja par iespējamu turpmākajos gados piepildīt Tā Kunga mērķus. Tā bija viena no daudzajām reizēm, kad svētie darbojās kopā, paklausot pravieša Džozefa Smita pamācībai: „Strādāsim visi kopā, esot pacietīgi, spēcīgi un vienoti.”⁶

Džozefa Smita mācības

Ja strādājām kopā vienotībā, mēs varam labāk piepildīt Dieva mērķus.

„[Mēs] izjūtam prieku, satiekot svētos kārtējā vispārējā konferencē [1840. gada oktobris]. … Šajā pēdējo dienu lielajā darbā svētie kā vienmēr ir centīgi, nenogurstoši un enerģijas pilni; un [tas] sniedz mums prieku un mierinājumu, un ļoti mūs uzmundrina, kad sastopamies ar grūtībām, kuras neizbēgami stāsies mums ceļā.

Brāļi, vienmēr izrādiet tādu garu un atbalstiet mūs; jo mums ir jāiet, un mēs iesim uz priekšu; Tā Kunga darbs ritēs uz priekšu, Tā Kunga Templis tiks uzcelts, Israēla elderi tiks iedrošināti, Ciāna tiks uzcelta un kļūs par cildinājumu, prieku un godu visai pasaulei; un cildinājuma, slavas, goda un majestātiskuma dziesma Viņam, kurš sēž goda krēslā, un Jēram mūžu mūžos atbalsosies no pakalna uz pakalnu, no kalna uz kalnu, no salas uz salu, un no kontinenta uz kontinentu, un šīs pasaules valstības kļūs par mūsu Dieva un Viņa Kristus valstību [skat. Jāņa atkl. 11:15].

Mēs patiešām esam priecīgi, zinot, ka visās baznīcās gan šeit, gan aiz robežām, gan šajā kontinentā, gan arī jūras salās, pastāv tāds vienotības gars; jo tikai caur šo principu un darbības saska-ņošanu mēs spēsim īstenot mūsu Dieva mērķus.”⁷

„[Navū Templis] tiek celts ļoti strauji; katrs ir ieguldījis pamatīgus pūliņus, lai sekmētu tā uzcelšanu; tiek gatavoti un piegādāti visdažādāko veidu materiāli, un mēs sagaidām, ka līdz nākamajam rudenim celtne būs pabeigta. … Ziemā bieži vien vairāk kā piecdesmit vīru strādāja akmeņlauztuvēs, kamēr tajā pat laikā daudzi citi bija iesaistīti transportēšanas un citos darbos. …

Kamēr liela daļa šajā darbā iesaistīto dažādu arodu cilvēki, veicot savus ikdienas darbus veltīja vienu desmito daļu no sava laika, citi bija ne mazāk gatavi šim pašam diženajam mērķim dot savu desmito tiesu un ziedojumus. Nekad agrāk kopš Baznīcas dibināšanas mēs neesam redzējuši lielāku gatavību piepildīt Jehovas [prasības], kvēlāku vēlmi darīt Dieva gribu, spraigākas pūles un lielāku uzupurēšanos, kā pēc Tā Kunga pavēles: „Lai Templis tiktu uzcelts no Manu ļaužu desmitās tiesas.” [Skat. M&D 97:10–11.] Likās, ka vienlaikus gan vecus, gan jaunus cilvēkus būtu pārņēmis uzņēmības, labdarības un paklausības gars; un brāļi un māsas, zēni un meitenes, un pat svešinieki, kas nav Baznīcas locekļi, vienojās nepieredzētā devīgumā, veicot šo diženo darbu; un bija arī daudz gadījumu, kad atraitnes, kas pārtiek no niecīgiem ienākumiem, nevarēja atturēt no savu divu artavu ziedošanas.

Šajā laikā mēs vēlamies sirsnīgi pateikties visiem, gan veciem un jauniem, gan Baznīcas locekļiem, gan mūsu draugiem, par viņu ārkārtīgo devīgumu, laipnību, uzcītību un paklausību, ko tie šajā gadījumā ir īstajā brīdī izrādījuši. Runa nav, ka mēs personī gi vai individuāli būtu guvuši kādu materiālu labumu, bet par vienotību mērķos un nolūkos, ko izrādīja brāļi šajā gadījumā, visi pieliekot savas rokas, tā mūsu rūpes, darbs, grūtības un raizes ievērojami samazinājās, mūsu jūgs kļuva patīkams un mūsu nasta viegla [skat. Mateja 11:30].”⁸

„Tagad ļaujiet man reizi pa visām reizēm teikt, kā to pauda psalmists senatnē: „Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Šī vienotība „ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm, … kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!” Vienotībā ir spēks. [Skat. Psalmi 133:1–3.]”⁹

Mēs kļūstam vienotāki, kad tiecamies paklausīt Dieva likumiem un pārvaram savas savtīgās sajūtas un aizspriedumus.

1840. gada decembrī pravietis rakstīja Divpadsmito kvoruma locekļiem un citiem priesterības vadītājiem, kuri kalpoja misijās Lielbritānijā: „Ir … ļoti patīkami dzirdēt, ka jūsu starpā valda laba saprašanās un ka svētie ar prieku uzklausa padomu un cenšas veikt šo mīlestības darbu, nostiprinot patiesību un taisnī bu. Tas ir tas, kam vajadzētu būt Jēzus Kristus Baznīcā; vienotī bā ir spēks. „Cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi! [Psalmi 133:1.] Lai Visuaugstā svētie vienmēr attīsta šo principu, un viņi saņems visbrīnišķīgākās svētības ne tikai sev vien, bet visai Baznīcai — tiks ievērota valstības kārtība, tās vadītājus cienīs, un prasībām ātri un ar prieku paklausīs. …

Lai svētie atceras, kādas diženas lietas atkarīgas no viņu individuālajām pūliņiem un ka viņi ir aicināti un Svētā Gara atbalstī ti būt par mūsu līdzdarbiniekiem, veicot šo diženo pēdējo dienu darbu; un, ņemot vērā apsolīto svētību un godības mērogus, lai katra savtīga sajūta tiek ne tikai apglabāta, bet arī iznī-dēta; un lai katrā prātā virsroku gūst un triumfāli valda mīlestība uz Dievu un cilvēkiem, lai viņu sirdis kļūtu tādas kā Ēnoham senatnē, saprotot visas lietas tagadnē, pagātnē un nākotnē, un lai jums netrūktu nevienas dāvanas, sagaidot mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos [skat. 1. korintiešiem 1:7].

Darbs, kurā mēs visi vienotībā esam iesaistīti, nav parasts darbs. Ienaidnieki, ar kuriem mēs esam cīnījušies, ir veikli un ar labām manevrēšanas iemaņām; mums pienākas būt modriem, lai koncentrētu savu enerģiju un lai mūsu starpā būtu vislabākās sajūtas; un tad ar Visuvarenā palīdzību mēs dosimies no uzvaras uz uzvaru, no iekarojuma uz iekarojumu; mūsu ļaunās kaislības tiks pakļautas, mūsu aizspriedumi zudīs; mūsu sirdīs nebūs vietas naidam; netikumi vairs nebūs redzami, un mēs būsim atzinīgi novērtēti Debesu priekšā un būsim atzīti par Dieva dēliem.

Apzināsimies, ka mums ir jādzīvo nevis sev, bet Dievam; to darot, pār mums tiks izlietas vislielākās svētības gan šajā laikā, gan mūžībā.”¹⁰

„Mēs teiksim svētajiem, kas nāks uz šejieni [uz Navū], ka mēs šajā vietā esam likuši pamatus Dieva ļaužu sapulcināšanai, un [mēs] sagaidām, ka tad, kad svētie ieradīsies, viņiem būs padoms, kā Dievs ir noteicis. … Mēs šeit cenšamies apjozt savus gurnus un iztīrīt no sava vidus netaisnības darītājus; un mēs ceram, ka tad, kad mūsu brāļi ieradīsies no ārvalstīm, viņi mums palīdzēs virzīt uz priekšu šo labo darbu un īstenot šo diženo nodomu, lai Ciāna varētu tikt uzcelta taisnīgumā un visas tautas pulcētos zem tās karoga; lai mēs kā Dieva ļaudis Viņa vadībā un paklausot Viņa likumam, varētu augt taisnīgumā un patiesībā; lai tad, kad Viņa mērķi tiks īstenoti, mēs varētu saņemt mantojumu starp tiem, kas ir iesvētīti.”¹¹

„Mums, katram no mums, ir draugi, paziņas, mūsu ģimenes locekļi un kolēģi; un mēs atklājam, ka draudzības … un brālības saites nesaraujami saista mūs kopā ar tūkstošiem mīļu cilvēku; mēs esam pieņēmuši vienu kopīgu ticību, patiesi to ticību, „kas svētiem reiz uzticēta.” [Jūdas 1:3.] Mums ir bijusi privilēģija dzirdēt mūžīgo evaņģēliju, kas mums tika nodots caur pravietojuma garu atveroties Debesīm, caur Svētā Gara dāvanu, caur eņģeļu kalpošanu un ar Dieva spēku. … Radnieciska saskaņa ir jūtama visā miesā, patiesi Kristus miesā, kas saskaņā ar Pāvila izteikumu, ir Viņa Baznīca; un, ja kāda miesas daļa tiek ievainota, arī citas daļas izjūt sāpes, jo, kā saka Pāvils: „Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdz” [skat. 1. korintiešiem 12:12–27].”¹²

Vienotība centienos vienmēr tiek atalgota ar lielām laicīgām un garīgām svētībām.

1841. gada janvārī pravietis Džozefs Smits un viņa padomnieki Augstākajā Prezidijā deva norādījumus svētajiem, kuri ieradās Navū no dažādām pasaules daļām: „Vienīgi, esot vienotiem mūsu centienos un saskaņojot darbību, mēs varam paveikt šo diženo pēdējo dienu darbu …, no tā daudzkārt pieaugs mūsu labums, gan laicīgais, gan garīgais, un Debesu svētības plūdīs pār mums nepārtrauktā straumē; par to, mūsuprāt, nevar būt nekādu šaubu.

Visizcilākās laicīgās un garīgās svētības, kas vienmēr izrietējušas no uzticības un vienotības pūliņos, nekad nav atalgojušas indivīda piepūli vai iniciatīvu. Šo faktu pārpārēm apliecina visu iepriekšējo laikmetu vēsture …

“Mēs vēlamies, lai svētie saprastu, ka tad, kad viņi šeit ieradīsies, viņi nevar cerēt uz pilnību vai dzīvi pilnīgā mierā, saskaņā un mīlestībā; ja viņi lolos šādas domas, viņi nepašaubāmi pievilsies, jo šeit pulcējas cilvēki ne tikvien no dažādiem štatiem, bet arī no dažādām tautām, un kaut arī viņi izjūt milzīgu pieķeršanos patiesības lietai, tiem ir savi aizspriedumi audzināšanā, un tādēļ būs nepieciešams kāds laiks, lai tos pārvarētu. Ir arī iezagušies daudzi bezdievji, kas cenšas sēt mūsu vidū nesaticību, nesaskaņas un naidu, tādā veidā uzveļot svētajiem lāstu. … Tādēļ, lai tie, kas šeit ierodas, ir pilni apņēmības turēt Dieva baušļus, un lai nezaudē drosmi mūsu uzskaitīto iemeslu dēļ, un tad viņiem veiksies — tiem tiks darīts zināms Debesu saprāts, un galu galā tie līksmos un paši savām acīm redzēs tās godības piepildījumu, kas ir sagatavota taisnīgajiem.

Lai uzceltu Tā Kunga Templi, no svēto puses tiek prasītas milzī gas pūles, lai viņi uzceltu namu, ko pieņemtu Visuvarenais un kurā varētu izpausties Viņa spēks un godība. Tādēļ, lai tie, kas var devīgi upurēt savu laiku, savus talantus un savu īpašumu valstības labklājībai un mīlestībai, attiecībā uz patiesību, … apvienojas ar mums pēdējo dienu lielajā darbā un dalās likstās, lai galu galā mēs kopā varētu baudīt valstības godību un triumfu.”¹³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Padomājiet par pravieša Džozefa Smita izteikumu: „Strādāsim visi kopā, esot pacietīgi, spēcīgi un vienoti” (272. lpp.). Kas notiek, ja mūsu pūliņi nav pietiekami ilgstoši vai pietiekami spēcīgi? Kas notiek, ja cilvēki raujas dažādos virzienos? Kā mēs varētu pielietot pravieša izteikumu savās mājās un savos Baznīcas aicinājumos?
Izlasiet visu pirmo rindkopu 274. lpp.. Kādēļ, ja mēs strādājam kopā, mūsu nastas kļūst vieglākas? (Dažus piemērus skat. 271.–274. lpp.). Kādi principi ir jums palīdzējuši darboties kopā ar citiem lielākā vienotībā?
Pārlasiet visu pirmo rindkopu 275. lapaspusē. Kādas ir dažas no savtīguma sekām? Ko mēs varam darīt, lai iznīdētu sevī savtī gās sajūtas? Kā jūs jūtaties, kad jūs ļaujat savā sirdī virsroku ņemt mīlestībai uz Dievu?
Pārlasiet rindkopu 276. lpp. apakšdaļā. Kādos veidos jūs esat guvuši labumu no draudzības saitēm un mīļiem cilvēkiem savā bīskapijā vai draudzē? Kādā veidā bīskapijas un draudzes gūst labumu, kad „radnieciska saskaņa ir jūtama visā miesā”?
Studējiet trešo rindkopu 277. lpp.. Pēc jūsu domām, kāpēc tas nav gudri — cerēt, lai Baznīcas locekļi mūsu bīskapijās un draudzēs būtu pilnīgi? Vai jums ir nācies redzēt, kā nepilnīgu ļaužu grupa savus dažādos talantus un spējas pielieto kopējās lietas labad? Kādi ir bijuši šādu vienotu pūliņu rezultāti?

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 18:19–20; Jāņa 17:6–26; Mosijas 18:21; 3 Nefijs 11:29–30; M&D 38:24–27; Mozus gr. 7:18.