Pasludināt liela prieka vēstis visai pasaulei

No Džozefa Smita dzīves

Pēc tam, kad 1830. gada 6. aprīlī tika nodibināta Baznīca, Džozefs Smits turpināja sludināt evaņģēlija prieka vēstis. Aprīļa mēneša laikā viņš ceļoja uz Kolesvilu, Ņujorkā, lai apmeklētu savu draugu Džozefu Naitu, vecāko, kas kopā ar savu ģimeni bija ieinteresējies par evaņģēliju. Pravietis vadīja sanāksmes tuvējā apkārtnē, un „daudzi sāka kvēli lūgt Visuvarenajam Dievam, lai Viņš dotu tiem gudrību izprast patiesību.”¹ Aptuveni divus mēnešus vēlāk, otrā Kolesvilas apmeklējuma laikā, pravietis atklāja, ka vairāki cilvēki, kas bija dzirdējuši evaņģēliju, tagad vēlējās tikt kristīti. Šiem jaunpievērstajiem, secinot pēc pravieša pierakstiem, evaņģēlija pieņemšana prasīja lielu ticību un drosmi:

„Mēs noteicām, ka sanāksme notiks sabata dienā, un sestdienas pēcpusdienā mēs uzcēlām dambi pāri tuvējai ūdens straumei, lai varētu izpildīt kristīšanās priekšrakstu; bet naktī sapulcējies pūlis sagrāva dambi, kas neļāva svētdienā noturēt kristīšanos. … Jau agri pirmdienas rītā mēs bijām gatavi rīkoties, un, pirms mūsu ienaidnieki uzzināja par mūsu nodomiem, mēs bijām salabojuši dambi, un Olivers Kauderijs kristīja trīspadsmit cilvēkus, šo cilvēku vārdi bija Emma Smita, Ecekijs Peks ar sievu, Džozefs Naits, vecākais, ar sievu, Viljams Stringhems ar sievu, Džozefs Naits, jaunākais, Ārons Kulvers ar sievu; Levijs [Hals], Pollija Naita un Džūlija Stringhema.”²

Tajā rudenī Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam, ka Oliveram Kauderijam, Pīteram Vitmeram, jaunākajam, Pārlijam P. Pretam un Zibam Pītersonam bija „jāiet pie lamaniešiem un jāsludina tiem Mans evaņģēlijs” (M&D 28:8; 30:5–6; 32:1–3). Šie misionāri ceļoja 1500 jūdzes (aptuveni 2400 km), īslaicīgi sludinot dažādām indiāņu ciltīm, tajā skaitā, Senekas ciltij Ņujorkā, Vaiendotu ciltij Ohaio un Delavēriem un Šaunijiem Indiānas teritorijā. Tomēr vislielākos panākumus misionāri guva tad, kad tie apstājās Kērtlandes teritorijā, Ohaio štatā. Šeit viņi kristīja aptuveni 130 jaunpievērstos, galvenokārt no Sidnija Rigdona reformētās baptistu draudzes, tādējādi atklājot vietu, kas turpmākajos gados kļuva par pulcēšanās vietu simtiem Baznīcas locekļu. Misionāri atrada arī dažus jaunpievērstos starp pārceļotājiem, kas bija apmetušies Džeksonas apgabalā, Misūri štatā, kur vēlāk tika izveidota Ciānas pilsēta.

Pravietis Džozefs Smits mīlēja misionāru darbu, gan sludinot tiem, kas bija viņa tuvumā, gan sūtot pasaulē misionārus. Elders Pārlijs P. Prets aprakstīja šādu 1839. gadā iegūtu pieredzi: „Laikā, kad kopā ar brāli Džozefu apmeklējām Filadelfiju, [Pensilvānijā], tika atvērta ļoti liela baznīca, kur viņam sludināt, un aptuveni 3000 cilvēku pulcējās, lai viņu uzklausītu. Pirmais runāja brālis Rigdons, un viņš dalījās evaņģēlijā, izmantojot Bībeli savas mācības ilustrēšanai. Kad viņš beidza, piecēlās brālis Džozefs kā lauva, kas gatavojas rēcienam, un, būdams Svētā Gara pilns, runāja varenā spēkā, liecinot par vīzijām, kuras viņš bija redzējis, par eņģeļu kalpošanu, kuru viņš bija baudījis, un par to, kā viņš atradis Mormona Grāmatu un tulkojis to ar Dieva dāvanu un spēku. Viņš sāka savu uzstāšanos sakot: „Ja kādam arī nepietika drosmes liecināt par tik dievišķu Debesu vēstījumu un par tik dievišķu pierakstu atrašanu, tad viņš jūt nepieciešamību to darīt, jo vēlas būt godīgs cilvēku priekšā, pārējo atstājot Dieva ziņā.”

Visi klātesošie bija saviļņojušu emociju piepildīti, aizrauti un pārņemti ar patiesības un spēka sajūtu, ar kādu viņš runāja, un par brīnumiem, ko viņš atstāstīja. Iespaids bija neizdzēšams; daudzas dvēseles nāca Dieva pulkā. Un es liecinu, ka viņš ar savu ticības pilno un spēcīgo liecību bija attīrījis savas drēbes no viņu asinīm. Daudzi tika kristīti Filadelfijā un tās apkārtējos reģionos.”³

Džozefa Smita mācības

Tā kā pasaule ir garīgā tumsā, mums ir jābūt uzcītīgiem, sludinot evaņģēliju.

1834. gadā Džozefs Smits un citi Baznīcas elderi Kērtlandē nosūtīja šādu vēstuli brāļiem citos apgabalos: „Lai cik biežas jums nešķistu mūsu vēstules, mēs tomēr ticam, ka jūs tās pieņemsiet ar brālīgu laipnību; un ka jūs ļausit mūsu, jūsu necienīgo brāļu, pārliecināšanas vārdam ieņemt vietu savās sirdīs, redzot tumsas prinča spēku un varas apmērus un aptverot, cik liels ir cilvēku skaits, kuri virzās pa nāves ceļu un kuri nekad nav pat pievērsuši uzmanību mūsu Kunga, Jēzus Kristus, evaņģēlija uzmundrinošajām skaņām.

Brāļi, uz mirkli apdomājiet pravieša vārdu piepildījumu; jo mēs redzam, ka tumsība klāj zemi un dziļa krēsla tās iedzīvotājus [skat. Jesajas 60:2]; ka starp cilvēkiem pieaug visa veida noziedzība, tiek veiktas lielas neģēlības; jaunā paaudze aug lepnības un iedomības pilnā vidē; gados vecākie zaudē pārliecību, kas tiem reiz ir bijusi, un jebkādu ticību tiesas dienai; starp tiem, kas sludina ticību Debesu reliģijai, pieaug negausība, netikumība, izšķērdība, lepnība, sirds aklums, elku pielūgšana, cietsirdība, šīs pasaules mīlēšana un vienaldzība pret mūžības lietām, un visa tā rezultātā izplatās neuzticība; cilvēki atļaujas pastrādāt visnekrietnākās rīcības un visļaunākās darbības, zaimošanu, krāpšanu, tuvāko līdzcilvēku reputācijas graušanu, zagšanu, laupīšanu, slepkavošanu, maldu aizstāvēšanu un nostāšanos pret patiesību, Debesu derību atmešanu un ticības Jēzum noliegšanu — un papildus tam visam ātri tuvojas Tā Kunga diena, kad nevienam, izņemot tos, kas būs ģērbti kāzu drēbēs, nebūs atļauts ēst un dzert Līgavaiņa, miera Valdnieka, klātbūtnē!

Šo faktu patiesības iespaidotiem, kā gan varētu justies tie, kas ir baudījuši Dieva dāvanas un nobaudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus? [Skat. Ebrejiem 6:4–5]. Kas gan cits, ja ne tie, kas spēj saskatīt bīstamo stāvokli, ar kādu sastopas cilvēce šajā paaudzē, var strādāt Tā Kunga vīna dārzā, nebūdami pasaules nožēlojamās situācijas iespaidoti? Kas gan cits, ja ne tie, kas pienācīgi rēķinās ar mūsu garu Tēva visžēlīgumu, kas paredzējis upuri Savu radību labumam — glābšanas ieceri, Izpirkšanas spēku, pestīšanas plānu, par diženu mērķi uzskatot cilvēka atvešanu atpakaļ Debesu Ķēniņa klātbūtnē, to kronēšanu celesti-ālajā godībā un padarīšanu par mantiniekiem kopā ar Dēlu mantojumam, kas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs [skat. 1. Pētera 1:4] — kas gan cits, ja ne tie, spēj aptvert, cik svarīga ir nevainojama uzvedība visu cilvēku priekšā, un uzcītība, aicinot visus cilvēkus baudīt šīs svētības? Cik neaprakstāmi brīnišķas šīs lietas ir cilvēcei! Patiesi, tās var tikt uzskatītas par liela prieka vēstīm visiem ļaudīm; un arī liela prieka vēstīm, kas piepildīs Zemi un iepriecinās ikvienu, kas to dzird.”⁴

„Iznīcības eņģelis sāks postīt Zemes iedzīvotājus, pirms Dieva kalpi būs pasludinājuši brīdinājumu visām citticībnieku tautām, un, kā teicis pravietis: Tīrās šausmas tad būs sajust piepildāmies atklāsmi [Skat. Jesajas 28:19]. Es tā runāju tādēļ, ka es jūtu līdzi saviem līdzcilvēkiem, es to daru Tā Kunga vārdā, būdams Svētā Gara mudināts. Ak, kaut es varētu izraut viņus no tā ciešanu virpuļa, kurā, es esmu redzējis, viņi sevi ir iegrūduši savu grēku dēļ, kaut es varētu būt apveltīts ar spēju brīdināt viņus ar savu balsi, būt par instrumentu, lai novestu viņus līdz patiesai grēku nožēlošanai, lai viņiem varētu būt ticība stāties pretī ļaunajā dienā!”⁵

„Kaut Dievs dotu mums spējas izpildīt mūsu zvērestus un derības citam pret citu pilnīgā uzticībā un taisnīgumā Viņa priekšā, lai mūsu ietekme būtu jūtama starp visām Zemes tautām varenā spēkā, patiesi, lai iznīcinātu tumsas valstību un triumfētu pār viltus priesterību un pār ļaunajiem gariem pasaules telpā, un satriektu gabalos visas valstības, kas ir pret Kristus valstību, un izplatītu mūžīgā evaņģēlija gaismu un patiesību no upēm līdz pat Zemes galiem!”⁶

Vilfords Vudrafs, 4. Baznīcas prezidents, atminējās šādus pravieša Džozefa Smita vārdus: „Pasaule ir tumsas pilna. Grēks un bezdievība nomāc pasauli, līdzīgi kā ūdens apklāj jūras dziļumus. Sātans lielā mērā valda pār pasauli. Pasaule karos pret jums, karos Sātans, Zeme un elle. Bet … jums jāsludina evaņģēlijs, pildiet savu pienākumu, un Tas Kungs jūs atbalstīs. Zemei un ellei nebūs jūs uzvarēt.”⁷

Mūsu pienākums ir aicināt visu cilvēci nožēlot grēkus, tikt kristītiem, saņemt Svēto Garu un kļūt par pestīšanas mantiniekiem.

„Mēs ticam, ka tas ir mūsu pienākums — mācīt visai cilvēcei grēku nožēlošanas mācību, kuru mēs centīsimies atspoguļot caur šiem citātiem:

„Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes” [Lūkas 24:45–47].

No šīs Rakstu vietas mēs uzzinām, ka Kristum vajadzēja ciest un tikt sistam krustā, un augšāmcelties trešajā dienā noteiktam mērķim, lai grēku nožēlošana un grēku atlaišana tiktu sludināta visām tautām.

„Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās” [Apustuļu darbi 2:38–39].

No šīs Rakstu vietas mēs uzzinām, ka apsolījums par Svēto Garu ir dots visiem, kam tiks sludināta grēku nožēlošanas mācība, tas ir, visām tautām. … Tādējādi mēs ticam grēku nožēlošanas mācības sludināšanai visā pasaulē, gan veciem, gan jauniem, gan bagātiem, gan nabagiem, gan nebrīvajiem, gan brīvajiem.”⁸

„Dvēseles ir tikpat vērtīgas Dieva acīs, kādas tās vienmēr ir bijušas; un elderiem ir jāpārliecina un jāaicina visus cilvēkus visur nožēlot grēkus, lai viņi varētu kļūt par pestīšanas mantiniekiem. Šis ir Tā Kunga žēlastības gads: atsvabiniet apcietinātos, lai viņi varētu dziedāt: Ozianna! [skat. Jesajas 61:1–2].”⁹

„Eldera pienākumos būtu drosmīgi pastāvēt Kristus lietas labā un brīdināt ļaudis vienbalsīgā vienotībā nožēlot grēkus un tikt kristītiem grēku atlaišanai un Svētā Gara saņemšanai.”¹⁰

„Es turpināšu jums sacīt, ko Tas Kungs pieprasa no visiem cilvēkiem, no tiem, kam augsts sabiedriskais stāvoklis, un no tiem, kam zems, no bagātiem un no nabadzīgiem, no vīriešiem un sievietēm, no mācītājiem un citiem ļaudīm, no reliģijā izglītotiem un neizglītotiem, lai viņi varētu baudīt Dieva Svēto Garu visā pilnībā un izbēgtu no Dieva soda, kas gandrīz ir gatavs gāzties pār Zemes tautām. Nožēlojiet visus savus grēkus un kristieties grēku atlaišanas ūdeņos Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā, un saņemiet priekšrakstus ar tā roku uzlikšanu, kas ir ordinēts un saistīts šim spēkam, lai jūs varētu saņemt Dieva Svēto Garu; un tas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un Mormona Grāmatu, un ir vienīgais ceļš, pa kuru cilvēks var ieiet celestiālajā valstībā. Tās ir jaunās derības prasības jeb Kristus evaņģēlija pirmie principi.”¹¹

„No visiem cilvēkiem tiek prasīts, lai tiem būtu ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, lai viņi nožēlotu visus savus grēkus un viņus kristītu (kāds, kam ir pilnvaras) Jēzus Kristus Vārdā grēku atlaišanai, un lai viņiem tiktu uzliktas rokas Svētā Gara dāvanas saņemšanai, lai ieceltu viņus par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem.”¹²

Tā Kunga kalpi dodas visā pasaulē, lai atrastu tos, kas ir gatavi pieņemt Jēzus Kristus evaņģēliju.

„Sūtiet kādu uz Centrālameriku un uz visām valstīm Dienvidamerikā, kur runā spāņu valodā, un neatstājiet nevienu Zemes nostūri bez misionāru darba.”¹³

„Mēs nelūdzam nevienam cilvēkam atmest visu labo, kas viņam ir; mēs tikai lūdzam viņiem nākt un iegūt vēl vairāk. Kas notiktu, ja visa pasaule pieņemtu šo evaņģēliju? Tad viņi redzētu skaidri, un Dieva svētības tiktu izlietas pār cilvēkiem, kas ir manas dvēseles kvēlākā vēlēšanās.”¹⁴

„Tūkstoši no tiem, kas ir dzirdējuši evaņģēliju, ir kļuvuši tam paklausīgi un līksmo par tā dāvanām un svētībām. Aizspriedumi un to pavadošā ļaunuma sekas dod ceļu patiesības spēkam, kura ietekmi ir sākuši izjust tālās zemēs. … Bija laiks, kad mūs uzskatīja par krāpniekiem un domāja, ka „mormonisms” drīz izzudīs, iznīks un tiks aizmirsts. Bet tas laiks, kad šo ticību uzskatīja par pārejošu parādību vai ziepju burbuli, ir pagājis, un tagad tā dziļi sakņojas visu to sirdīs un pieķeršanās sajūtās, kas ir pietiekami augstsirdīgi, lai atsacītos no iepriekšējo mācību aizspriedumiem un patiesi un godīgi pētītu šo tematu.”¹⁵

„Daži no Divpadsmitajiem un vēl citi jau ir devušies uz Eiropu [1839. gada septembrī], un atlikušie no tiem, kas aicināti kalpot šajā misijā, dosies ceļā pēc dažām dienām. … Tā Kunga darbs turpinās ļoti iepriecinošā veidā, gan šeit, gan Eiropā. Anglijā daudzi simti pēdējā laikā ir piepulcējušies mūsu rindām. Bet tā … patiesi ir jānotiek, jo „Efraims maisās starp citām tautām” [Hozejas 7:8]. Un Glābējs ir sacījis: „Manas avis dzird Manu balsi” [Jāņa 10:27]; un arī — „kas jūs klausa, tas klausa Mani” [Lūkas 10:16], un — „Es viņus sapulcināšu atpakaļ no ziemeļu zemes, un sapulcināšu no visiem zemes galiem” [Jeremijas 31:8]. Un, kad Jānis dzirdēja balsi sakām: „Izeita no viņas, Manas tautas” [Jāņa atkl. 18:4], un patiesi tam jātiek piepildītam, lai Tā Kunga ļaudis varētu dzīvot, kad „kritīs, kritīs lielā Bābele” [Jāņa atkl. 18:2].”¹⁶

Vēstulē, kas rakstīta no Libertī cietuma 1839. gada martā, pravietis Džozefs Smits teicis šādus vārdus, kas vēlāk ierakstīti Mācībā un Derībās 123:12: „Jo tur ir vēl daudzi uz zemes starp visām sektām, grupām un nosaukumiem, kuri ir cilvēku smalkās viltības, ar ko tie gaida, lai piekrāptu, apžilbināti, un kuri ir atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast.”¹⁷

Ieteikumi mācīšanai un studēšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet otro un trešo rindkopu 149. lpp.. Kāpēc dažreiz ir nepieciešama drosme, lai dalītos mūsu liecībās par Atjaunošanu un Mormona Grāmatu? Kā mēs varam attīstīt šādu drosmi?
Džozefs Smits aprakstīja pasaules garīgo tumsu; tad viņš liecināja par „lielas prieka vēsts pasludināšanu” atjaunotajā evaņģēlijā (150.–151. lpp.). Kā šīs divas domas var iedvesmot mūs atvērt savas mutes un dalīties evaņģēlijā?
Izlasiet pēdējo rindkopu 151. lpp.. Kad Tas Kungs ir jūs atbalstījis jūsu centienos veikt misionāru darbu?
Pārdomājiet tos Svēto Rakstu pantus, kurus Džozefs Smits citēja, lai atgādinātu mums mūsu pienākumu mācīt evaņģēliju visai cilvēcei (152. lpp.). Pārdomājiet un pārrunājiet, ko jūs un jūsu ģimene var darīt, lai dalītos evaņģēlijā ar citiem.
Izlasiet sesto rindkopu 152. lpp., kurā pravietis runā par misionāru darbu kā mēģinājumu atsvabināt apcietinātos. Kādos veidos dažus cilvēkus var uzskatīt par apcietinātiem? (Dažus piemērus skat. 150.–151. lpp.). Kādos veidos evaņģēlija pirmie principi un priekšraksti var tos atsvabināt?
Pārlasiet pravieša uzaicinājumu otrajā rindkopā 154. lpp.. Kā šis uzaicinājums var iedrošināt cilvēkus mācīties vairāk par atjaunoto evaņģēliju? Pārlasiet trešo rindkopu 154. lpp. un nodaļas pēdējo rindkopu. Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu cilvēkiem atsacīties no viņu aizspriedumiem par Baznīcu? Kā mūsu rīcības palīdz cilvēkiem uzzināt, kur atrast patiesību?
Kādas svētības ienāca jūsu dzīvē, kad pūlējāties sludināt evaņģēliju?

Saistītie Svētie Raksti: Marka 16:15–20; 2. Nefija 2:8; Almas 26:1–9, 26–37; M&D 42:6–9, 11–14; 88:77–83.