šajā grāmatā izmantotie avoti

Ir dažādi avotu veidi, no kuriem smeltas pravieša Džozefa Smita mācības, ieskaitot History of the Church. Tālāk sniegtais materiāls palīdzēs jums izprast šos avotus.

Pravieša mācību avoti

Pravieša Džozefa Smita mācības, kas ietvertas šajā grāmatā, ir ņemtas no tālāk sniegtajiem avotiem.

Runas. Grāmatā ir daudz citātu no pravieša Džozefa Smita teiktajām uzrunām un sprediķiem. Veids, kādā tie tika pierakstīti, ļoti atšķiras no tā, kā tika pierakstītas turpmāko Baznīcas prezidentu runas. Baznīcas prezidentiem, kuri bija pēc Džozefa Smita, bija rakstveži, kuri stenografēja viņu sacīto Baznīcas locekļiem. Kad kļuva pieejamas elektroniskās ierakstīšanas ierīces, piemēram, kasetes un kinofilmas, tās tika lietotas, lai precīzi ierakstītu Baznīcas vadītāju teiktos vārdus.

Taču Džozefa Smita dzīves laikā stenografēšana netika plaši pielietota. Tādēļ runas, ko viņš teica, tika pierakstītas neprecīzi, parastā rokrakstā, ko galvenokārt veica rakstveži, Baznīcas vadītāji un citi Baznīcas locekļi. Gandrīz visas Džozefa Smita uzrunas tika sacītas improvizējot, bez iepriekš sagatavota teksta, tādēļ piezīmes, ko veica tie, kas uzklausīja viņu, ir vienīgie viņa runu pieraksti. Lai gan pastāv daži garāki viņa uzrunu pieraksti, vairums pierakstu ir tikai pravieša teiktā vēstījuma apkopojums. Diemžēl daudzām Džozefa Smita teiktajām runām pierakstu nav. No vairāk nekā 250 runām, kuras, kā zināms, viņš ir teicis, pierakstos vai piezīmēs, ko veikuši rakstveži un citi, saglabājušās tikai aptuveni 50 teiktās runas.

Raksti. Dažas no pravieša mācībām, kas sniegtas šajā grāmatā, ir ņemtas no Džozefa Smita rakstiem, ko viņš sagatavoja iespiešanai Baznīcas periodiskajos izdevumos, ieskaitot Evening and Morning Star, Latter Day Saints’ Messenger and Advocate, Elders’ Journal, un Times and Seasons.¹ Džozefs Smits materiālus iespiešanai vai nu rakstīja pats vai diktēja. Turklāt viņš bieži uzdeva rakstvedim, kādam Augstākā Prezidija loceklim vai kādam citam uzticamam cilvēkam uzrakstīt rakstu par kādu noteiktu tēmu, ko viņš vēlējās izklāstīt. Pravietis tad pārskatīja šo tekstu, izlaboja to atbilstoši saviem ieskatiem un publicēja ar savu vārdu. Piemēram, šajā grāmatā ir citēti vairāki ievadraksti, kas 1842. gadā iespiesti Times and Seasons. Tajā gadā astoņus mēnešus, no februāra līdz oktobrim, Džozefs Smits bija šī periodiskā izdevuma redaktors un bieži publicēja rakstus, tos parakstot ar „Ed.” (redaktors). Lai arī citi palīdzēja uzrakstīt daudzus no šiem rakstiem, pravietis tos apstiprināja un publicēja ar savu vārdu.

Vēstules. Šajā grāmatā ir citāti no daudzām vēstulēm, kuras uzrakstījis vai diktējis Džozefs Smits. Šajā grāmatā ir arī citāti no vēstulēm, kuras apstiprinājis un parakstījis Džozefs Smits, kuras viņa vadībā daļēji vai pilnībā ir rakstījuši citi cilvēki.

Dienasgrāmatas. Pravieša dienasgrāmatas ir bagātīgs viņa mācību avots. Kaut arī viņa dienasgrāmatas apjomā ir milzīgas, viņš pats tajās rakstīja reti. Tā vietā viņš uzticēja rakstvežiem viņa pārraudzībā rakstīt savās dienasgrāmatās, kas ļāva viņam koncentrēties uz sava aicinājuma tiešajiem pienākumiem. Neilgi pirms savas mocekļa nāves viņš teica: „Pēdējos trīs gadus man ir pieraksts par visiem maniem darbiem un ziņojumiem, jo man pastāvīgā darbā ir bijuši vairāki labi, uzticami un efektīgi rakstveži — viņi man visur ir gājuši līdzi un rūpīgi pierakstījuši manu vēsturi, un viņi ir pierakstījuši, ko esmu darījis, kur esmu bijis un ko esmu teicis.”² Pravieša rakstveži veica ierakstus dienasgrāmatā gan trešajā personā, gan pirmajā personā, it kā to rakstītu pats Džozefs Smits.

Citu cilvēku atmiņas. Šajā grāmatā ir citāti no to cilvēku atmiņām, kuri dzirdēja pravieti runājam un vēlāk pierakstīja viņa vārdus savās dienasgrāmatās vai citos pierakstos. Pēc pravieša nāves Baznīcas vadītāji un vēsturnieki pielika lielas pūles, lai savāktu un saglabātu šāda veida pierakstus, un lai pierakstītu iepriekš neuzrakstītas atmiņas par pravieti. Tomēr šādi avoti tika izmantoti vienīgi tad, ja cilvēks bija pierakstījis to, ko viņš pats bija dzirdējis no pravieša.

Raksti. Šajā grāmatā ir citāti no Džozefa Smita mācībām un pierakstiem, kas vēlāk tika kanonizēti kā Svētie Raksti Mācībā un Derībās un Dārgajā Pērlē. Šie kanonizētie raksti ietver norādījumus, ko viņš deva par doktrinārām tēmām, viņa pierakstītās vīzijas, un vēstules un citus dokumentus, ko viņš tika rakstījis. Šajā grāmatā iekļauti citāti no šīm kanonizētajām mācībām un pierakstiem, ja tie sniedz ieskatu mācībās, kas izklāstītas šajā grāmatā.

Baznīcas vēsture

Daudzi no pravieša Džozefa Smita sprediķiem un rakstiem, kas iekļauti šajā grāmatā, ir citēti no History of The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints, uz ko šajā grāmatā ir dota atsauce kā uz History of the Church.³ Pirmajos sešos History of the Church (Baznīcas vēsture) sējumos izklāstīta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vēsture no tās pirmsākumiem līdz Džozefa Smita nāvei. Šajā vēsturē galvenokārt ir aprakstīti notikumi un pieredzes saistībā ar Džozefa Smita dzīvi un kalpošanu. Tas ir viens no svarīgākajiem vēsturiskās informācijas avotiem par pravieša dzīvi un mācībām un par agrīnās Baznīcas izaugsmi.

Džozefs Smits sāka gatavot šo vēsturi, kas galu galā 1838. gadā kļuva par History of the Church, lai atspēkotu nepatiesos ziņojumus, kas tika publicēti avīzēs un citur. Viņš bija ļoti norūpējies par savas vēstures pabeigšanu. 1843. gadā viņš teica: „Ir tikai daži temati, par ko esmu izjutis lielākas raizes nekā par savu vēsturi, — tas ir bijis ļoti grūts uzdevums.”⁴

History of the Church pamatojas uz pravieša atmiņām, dienasgrāmatām un citiem personīgiem pierakstiem. Tajā sniegts ikdienas stāstījums par pravieša aktivitātēm un nozīmīgiem notikumiem Baznīcas vēsturē. Vēl tajā ir iekļauti pieraksti no pravieša runām, atklāsmju kopijas, ko viņš saņēma, raksti no Baznīcas periodiskajiem izdevumiem, konferenču protokoli un citi dokumenti.

Džozefs Smits līdz pat savai nāvei piedalījās savas vēstures sagatavošanā un pārskatīšanā. Tomēr lielāko darba daļu viņš norādīja veikt citiem viņa pārraudzībā. Par iemeslu tam bija viņam raksturīgais ieradums savas domas izteikt mutiski vai diktēt, nevis pašam tās pierakstīt, un arī viņa pastāvīgais kalpošanas darbs Baznīcā. Pravieša vēsturē 1839. gada 5. jūlijā rakstīts: „Es diktēju vēsturi, es saku diktēju, jo pats es reti kad lietoju rakstāmspalvu.”⁵

Līdz 1844. gada jūnijam vēstures pieraksti bija uzrakstīti līdz 1838. gada 5. augustam. Kārtidžas cietumā, neilgi pirms savas nāves, pravietis uzdeva elderam Vilardam Ričardam, savam galvenajam rakstvedim tajā laikā, turpināt vēstures apkopošanas ieceri.⁶ Elders Ričards un citi vīri, kuri bija tuvi pravietim, turpināja šo vēstures pierakstu atbilstoši norādījumiem līdz eldera Ričarda nāvei 1854. gadā. Tad vēstures apkopošanas darbu galvenokārt veica elders Džordžs A. Smits, pravieša brālēns un tuvs draugs, kurš 1839. gadā tika ordinēts par apustuli un 1854. gadā kļuva par Baznīcas vēsturnieku. Šajā apkopošanas darbā palīdzēja arī daudzi citi, kuri strādāja Baznīcas vēstures birojā.

Viens no svarīgajiem darbiem, ko veica History of the Church apkopotāji, bija oriģinālo dokumentu rediģēšana un sagatavošana iekļaušanai vēsturē. Viņu darba pienākumos ietilpa veikt nelielus redakcionālus labojumus gandrīz visiem History of the Church iekļautajiem oriģinālajiem dokumentiem. Apkopotāji laboja kļūdaini uzrakstītos vārdus, pieturzīmju un lielo burtu lietošanu un gramatiku. Vēl dažos gadījumos vēstures apkopotāji veica dažas citas izmaiņas oriģinālajos dokumentos. Šīs izmaiņas var iedalīt trīs kategorijās:

Pierakstu apkopošana. Daudzas Džozefa Smita runas bija pierakstījuši vairāk nekā viens klausītājs. Dažos gadījumos History of the Church apkopotāji apvienoja divus vai vairākus vienas un tās pašas runas pierakstus vienā versijā.
Pierakstu mainīšana no trešās personas pirmajā personā. Daudzi pieraksti par pravieša mācībām un aktivitātēm tika pierakstītas trešajā personā. Šādi pārsvarā rakstīja viņa rakstveži, un daži pieraksti ir ņemti no citu cilvēku, kuri pazina pravieti, pierakstītā kā arī no avīžu rakstiem. Strādājot pie History of the Church, apkopotāji pārrakstīja šo vēsturi pirmajā personā, it kā to rakstītu pravietis. Tādēļ dažus pierakstus, kas bija veikti trešajā personā, nācās pārveidot kā rakstītus pirmajā personā.
Vārdu vai frāžu pievienošana vai izmainīšana. Daudzas no oriģinālajām piezīmēm, kas veiktas no pravieša sprediķiem, ir īsas, nepilnīgas un savstarpēji nesaistītas. Šādos gadījumos Baznīcas vēsturnieki atjaunoja pravieša sprediķus, balstoties uz pieejamajiem pierakstiem, kā arī smeļoties savās atmiņās un pieredzē ar pravieti. Šis darbs dažkārt prasīja izmainīt vai pievienot kādu vārdu vai frāzi, lai aizpildītu nepilnības un padarītu skaidrāku to nozīmi.

Visu History of the Church apkopošanu un rakstīšanu pārraudzīja un pārskatīja apustuļi. Vēsture tika nolasīta Augstākā Prezidija locekļiem, ieskaitot Brigamu Jangu, un Divpadsmit apustuļiem, no kuriem daži bija cieši pazīstami ar pravieti un bija dzirdējuši viņa runas oriģinālā. Šie vadītāji apstiprināja manuskriptu iespiešanai kā Baznīcas vēsturi par tajā ietverto laika periodu.

1856. gadā vēsture tika pabeigta, ieskaitot laika periodu līdz Džozefa Smita nāves brīdim. Vēsture 19. gadsimtā tika periodiski pa daļām publicēta Baznīcas izdevumos kā „Džozefa Smita vēsture.”⁷ Vēlāk šo vēsturi rediģēja elders B. H. Roberts, Septiņdesmito prezidija loceklis, un publicēja sešos sējumos laikā no 1902. līdz 1912. gadam. Tās nosaukums bija History of The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints.

Vīri, kuri apkopoja šo vēsturi, izcēlās ar darba akurātību. Elders Džordžs A. Smits teica: „Lielākās rūpes tika pievērstas tam, lai idejas izteiktu pravieša stilā, cik tuvu vien tas bija iespējams; un ne reizi, cik man zināms, izteiksmes veids netika mainīts, jo es pats dzirdēju vairumu viņa runu, biju ar viņu ļoti tuvās attiecībās, esmu saglabājis ļoti dzīvas atmiņas par viņa mācībām, kā arī esmu labi iepazinis viņa principus un motīvus.”⁸

Elders Džordžs A. Smits un elders Vilfords Vudrafs paziņoja: „Džozefa Smita vēsture tagad ir stādīta priekšā pasaulei, un mēs esam gandarīti, ka nekad iepriekš nav publicēta savās detaļās precīzāka vēsture kā šī. Lai tā būtu tik precīza, vēsturnieki un lietveži, kas bija iesaistīti šajā darbā, pielika vislielākās pūles. Viņi bija acu un ausu liecinieki gandrīz visām darbībām, kas pierakstītas šajā vēsturē, vairums no kurām tika pierakstītas notikuma vietā, un tajos gadījumos, kur viņi paši personīgi nebija klāt, viņi ieguva pierakstus no tiem, kas tur bija. Turklāt, kopš pravieša Džozefa nāves Vēsture ir tikusi rūpīgi rediģēta prezidenta Brigama Janga stingrā kontrolē, un guvusi viņa apstiprinājumu.

Tādēļ ar šo mēs sniedzam savu liecību visai pasaulei, pie kā šie vārdi nonāks, ka Džozefa Smita Vēsture ir patiesa un tā ir viena no autentiskākajām vēsturēm, kas jebkad sarakstīta.”⁹

Šajā grāmatā pravieša Džozefa Smita runas un raksti ir citēti no History of the Church, ja vien oriģinālā runa vai raksts tajā nav ietverts. Kad šajā grāmatā sniegts citāts no History of the Church, atsaucēs ir pievienota informācija par runas vai raksta oriģinālu, ieskaitot to cilvēku vārdus, kuri pierakstīja pravieša sprediķus. Atsaucēs arī norādīts, kad History of the Church apkopotāji smēlās no savām atmiņām un kopā ar Džozefu Smitu pieredzētā, lai izmainītu vārdus vai frāzes oriģinālajā pierakstā. Šādi papildinājumi vai izmaiņas ir atzīmēti vienīgi tad, kad tās skar citāta nozīmi. Nelielas rediģēšanas izmaiņas nav norādītas.

Grāmata ar nosaukumu Džozefs Smits — Vēsture, kā tā ietverta Dārgajā Pērlē, ir izvilkums no History of the Church pirmā sējuma pirmajām piecām nodaļām.