47. Nodaļa: „Jehovas satiktam cilvēkam slava’ — Pēdējo dienu pravieši sniedz liecības par pravieti Džozefu Smitu

47. Nodaļa

„Jehovas satiktam cilvēkam slava” — Pēdējo dienu pravieši sniedz liecības par pravieti Džozefu Smitu

„Pravietis Džozefs Smits … bija Dieva aicināts, ar paša Dieva balsi, lai pēdējo reizi pasaulei atklātu evaņģēlija atklāšanu.” (Džozefs F. Smits)

No Džozefa Smita dzīves

Pēc pravieša Džozefa Smita un viņa brāļa Hairama nāves Divpadsmito kvoruma locekļi, kuri atradās misionāru gaitās Savienotajās Valstīs, pēc iespējas ātrāk atgriezās Navū. 1844. gada 8. augustā Divpadsmito locekļi sasauca svētos uz sanāksmi, kurā runāja Brigams Jangs, Divpadsmito kvoruma prezidents. Kad viņš runāja, notika kaut kas neparasts, par ko ir liecinājuši daudzi svētie. Prezidents Jangs brīnumainā veidā izskatījās un izklausījās kā Džozefs Smits. „Ja Džozefs būtu uzcēlies no mirušajiem un atkal tos uzrunājis,” atcerējās Džordžs K. Kenons, „iespaids nebūtu bijis pārsteidzošāks, kādu to pieredzēja daudzie klātesošie šajā sanāksmē. Tā bija paša Džozefa balss; un bija ne tikai Džozefa balss — cilvēku acīs likās, ka tas bija pats Džozefs, kurš stāvēja viņu priekšā. Mēs nekad neesam dzirdējuši par brīnišķīgāku un brīnumaināku notikumu kā to, kas notika sapulcējušos cilvēku klātbūtnē. Tas Kungs sniedza Saviem ļaudīm liecību, tā neatstājot vietu šaubām par to, kurš ir tas cilvēks, kuru Viņš ir izraudzījis, lai tos vadītu.”¹

Šīs sanāksmes noslēgumā svētie nobalsoja, lai pār tiem prezidētu Divpadsmitie. Pēc nedaudz vairāk kā trīs gadiem, 1847. gada decembrī, tika no jauna izveidots Augstākais Prezidijs, un Brigams Jangs tika atbalstīts kā Baznīcas prezidents.

Kopš Brigama Janga laikiem katrs no praviešiem, kurš ir prezidējis pār Baznīcu, ir liecinājis par pravieša Džozefa Smita ievērojamo misiju. Džozefs Smits tika izraudzīts Debesu padomē, lai būtu pēdējo dienu diženais pravietis un gaišreģis. Viņa misija bija tik svarīga, ka par to pareģoja senatnes pravieši, ieskaitot Vecās Derības pravieti Jāzepu, kurš tika pārdots uz Ēģipti. Šis Jāzeps pats bija gaišreģis, un viņš daudz pravietoja par Džozefu Smitu:

„Gaišreģi radīs Tas Kungs, mans Dievs, kurš būs izraudzīts gaišreģis maniem gurnu augļiem. … Un viņa vārds tiks saukts pēc mana, un tas būs pēc viņa tēva vārda. Un viņš būs līdzīgs man; jo tā lieta, kuru Tas Kungs īstenos ar viņa roku, ar Tā Kunga spēku novedīs manu tautu pie izglābšanas.” (2. Nefija 3:6, 15; skat. arī 2. Nefija 3:6–22).²

1834. gada decembrī Džozefs Smits, vecākais, deva pravietim Džozefam svētību, apstiprinot, ka viņš ir gaišreģis, par kuru bija pravietojis senatnes Jāzeps: „Es svētu tevi ar tavu tēvu — Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba svētībām; un pat ar tava tēva Jāzepa, Jēkaba dēla, svētībām. Lūk, viņš redzēja savus pēcnācējus pēdējās dienās …; viņš uzcītīgi meklēja, lai zinātu, no kurienes izcelsies dēls, kurš nesīs Tā Kunga vārdu, ar kuru tie varētu tikt apgaismoti un atgriezti īstajā ganāmpulkā; un viņa acis redzēja tevi, mans dēls; viņa sirds līksmoja un viņa dvēsele bija pamielota, un viņš teica: … „No maniem pēctečiem, kuri tiks izklīdināti starp citticībniekiem, celsies izraudzīts gaišreģis …, kura sirds apcerēs lielu gudrību, kura saprāts ietvers un aptvers dziļas Dieva lietas, un kura mute paudīs taisnīgo likumu.” … Tu turēsi šīs kalpošanas atslēgas, patiesi prezidēšanas atslēgas pār šo baznīcu, gan laikā, gan mūžībā.”³

Caur Džozefu Smitu, izraudzītu gaišreģi pēdējās dienās, tika atklātas evaņģēlija mācības un glābšanas priekšraksti un uz Zemes no jauna tika nodibināta patiesā Jēzus Kristus Baznīca. Senatnes un mūsdienu praviešu liecības apvienojas kopā, pasludinot, ka Džozefs Smits bija darbarīks, caur kuru Dievs atjaunoja evaņģēlija pilnību, lai svētītu „visu cilvēces ģimeni, no mūžības uz mūžību.”⁴

Pēdējo dienu praviešu liecības

Džozefs Smits bija pirmsordinēts savam pravietiskajam aicinājumam.

Prezidents Brigams Jangs: „Tas bija nospriests mūžības padomēs, vēl ilgi pirms Zemes pamatu likšanas, ka [Džozefam Smitam] jābūt tam cilvēkam šīs pasaules pēdējā atklāšanā, kurš nesīs cilvēkiem Dieva vārdu un saņems Dieva Dēla priesterības atslēgu un spēku pilnību. Tā Kunga acis bija pār viņu un pār viņa tēvu, un pār viņa tēva tēvu, un pār viņu priekštečiem līdz pat Ābrahāmam, un no Ābrahāma līdz plūdiem, no plūdiem līdz Ēnoham un no Ēnoha līdz Ādamam. Viņš sargāja šo ģimeni un tās asinis, kā tās cirkulēja no sava avota līdz šī cilvēka dzimšanai. [Džozefs Smits] bija pirmsordinēts mūžībā, lai prezidētu pār šo pēdējo atklāšanu.”⁵

Prezidents Džozefs Fīldings Smits: „Džozefs Smits tika izraudzīts, lai stāvētu Tā Kunga darba galvgalī pēdējās dienās, un viņa darbs tika viņam nozīmēts caur mūsu Mūžīgā Tēva priekšzināšanām mūžībā, pirms viņš piedzima. Viņš nāca Ēlijas garā, lai sagatavotu ceļu mūsu Kunga atnākšanai. Nevienam pravietim kopš Ādama laika, izņemot, protams, mūsu Glābēju, nav tikusi uzticēta lielāka misija.”⁶

Prezidents Ezra Tafts Bensons: „Lai gūtu priekšstatu par pravieša misijas uz Zemes svarīgumu, mums to jāaplūko mūžības gaismā. Viņš bija starp dižciltīgajiem un dižajiem, ko Ābrahāms aprakstīja šādi:

„Tad nu Tas Kungs bija man, Ābrahāmam, parādījis saprātus, kas tika organizēti pirms pasaule bija; un starp tiem visiem bija daudzi dižciltīgi un diži; un Dievs redzēja šīs dvēseles, ka tās bija labas, un Viņš stāvēja to vidū un Viņš sacīja: Šos Es darīšu par Saviem valdniekiem; jo Viņš stāvēja starp tiem, kas bija gari, un Viņš redzēja, ka tie bija labi; un Viņš sacīja uz mani: Ābrahām, tu esi viens no tiem; tu biji izraudzīts pirms tu piedzimi.” (Ābrahāma 3:22–23.)

Tā bija ar Džozefu Smitu. Viņš arī tur bija. Viņš arī sēdēja apspriedē kopā ar dižciltīgajiem un dižajiem. Ieņemot ievērojamu goda vietu un atzinību, viņš neapšaubāmi palīdzēja plānot un izpildīt Tā Kunga dižo darbu — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”, visu mūsu Debesu Tēva bērnu glābšanu [Mozus gr. 1:39]. Viņa misijai bija un tai bija jābūt ietekmei uz visiem, kas nākuši uz Zemes, visiem, kuri toreiz dzīvoja uz Zemes, un miljoniem, kas vēl piedzims. …

Pravietis Džozefs Smits bija ne tikai viens no dižciltīgajiem un dižajiem, bet viņš pievērsa un pat šodien no augšējām sfērām turpina pievērst uzmanību svarīgiem jautājumiem šeit uz Zemes. Jo Tā Kunga acīs … tā visa ir viena liela mūžīga programma, kurā pravietim Džozefam ir nozīmīga loma — tas viss ar Dieva mūžīgo priesterību un pilnvarām.”⁷

Džozefa Smita Pirmā vīzija ir mūsu individuālo liecību būtiska daļa.

Prezidents Džozefs F. Smits: „Dižākais notikums, kas jebkad noticis pasaulē kopš Dieva Dēla augšāmcelšanās no kapa un Viņa uzkāpšanas Debesīs, bija Tēva un Dēla ierašanās pie zēna Džozefa Smita, lai sagatavotu ceļu [Dieva] valstības — nevis cilvēka valstības — pamatu ielikšanai, kas nekad nebeigsies un netiks gāzta.

Pieņemot šo patiesību, man ir viegli pieņemt jebkuru citu patiesību, ko viņš izteica un pasludināja savas misijas laikā … pasaulē. Viņš nekad nav mācījis ko tādu, kas nebūtu patiess. Viņš nekad nepraktizēja mācību, ko viņam nepavēlēja darīt. Viņš nekad neaizstāvēja kļūdaino. Viņš netika maldināts. Viņš redzēja, viņš dzirdēja, viņš rīkojās, kā viņam tika pavēlēts rīkoties, un tādēļ par darbu, ko paveica Džozefs Smits, ir atbildīgs Dievs — ne Džozefs Smits. Par to ir atbildīgs Tas Kungs, nevis cilvēks.”⁸

Prezidents Hibers Dž. Grants: „Viens no diviem — vai nu Džozefs Smits redzēja Dievu un sarunājās ar Viņu, un pats Dievs zēnam Džozefam Smitam stādīja priekšā Jēzu Kristu, un Jēzus pateica Džozefam Smitam, ka viņš būs darbarīks Dieva rokās, lai atkal nodibinātu uz Zemes patieso Jēzus Kristus evaņģēliju — vai arī tā sauktais mormonisms ir mīts. Taču mormonisms nav mīts! Tas ir Dieva spēks par pestīšanu; tā ir Jēzus Kristus Baznīca, kas nodibināta Viņa vadībā, un visa pasaules neticība nespēj mainīt būtiskos faktus saistībā ar Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.”⁹

Prezidents Hovards V. Hanters: „Es esmu pateicīgs par savu piederību Baznīcai; un mana liecība par tās dievišķumu pamatojas uz jaunekļa vienkāršo stāstu, kurš birzī bija nometies uz ceļiem un redzēja dievišķas būtnes — nevis vienu Dievu, bet divas savrupas, atšķirīgas Dievības personas, Tēvu un Dēlu, no jauna atklājot Zemei Dievības personas. Mana ticība un liecība pamatojas uz šo vienkāršo stāstu, jo, ja tas nav patiess, mormonisms kritīs. Bet, ja tas ir patiess, — un es sniedzu liecību, ka tas tāds ir, — tad tas ir viens no dižākajiem notikumiem visā vēsturē.”¹⁰

Prezidents Deivids O. Makejs: „Tēva un Dēla parādīšanās Džozefam Smitam ir šīs Baznīcas pamats. Tur slēpjas tās spēka un dzīvīguma noslēpums. Tā ir patiesība, un es sniedzu liecību par to. Šī viena atklāsme atbild uz visiem zinātnes jautājumiem par Dievu un Viņa dievišķo personību. Vai jūs nesaskatāt, ko tā nozīmē? Ir atbildēts uz jautājumu, kas ir Dievs. Ir skaidras Viņa attiecības ar Viņa bērniem. Ir acīmredzama Viņa ieinteresētība par cilvēci caur cilvēkam uzticētajām pilnvarām. Ir nodrošināta šī darba nākotne. Šīs un citas brīnišķīgās patiesības kļūst skaidras, pateicoties šai lieliskajai Pirmajai vīzijai.”¹¹

Prezidents Ezra Tafts Bensons: „Pravieša Džozefa Smita Pirmā vīzija ir Baznīcas pamata teoloģija. Pretinieks to apzinās un tāpēc ir uzbrucis Džozefa Smita vīzijas ticamībai kopš dienas, kad viņš paziņoja par Tēva un Dēla parādīšanos. … Jums vienmēr jāsniedz liecība par Pirmās vīzijas patiesumu. Džozefs Smits ir redzējis Tēvu un Dēlu. Viņi runāja ar viņu, kā viņš ir stāstījis, Viņi ir runājuši. Tas ir pats lieliskākais notikums kopš mūsu Kunga augšāmcelšanās. Jebkurš vadītājs, kurš bez ierunām nespēj paziņot savu liecību par to, ka Dievs un Jēzus Kristus parādījās Džozefam Smitam, nevar būt patiess vadītājs, patiess gans. Ja mēs nepieņemam šo patiesību, … ja mēs neesam saņēmuši liecību par šo brīnišķo atklāsmi, mēs nevaram iedvest ticību tiem, kurus mēs vadām.”¹²

Prezidents Džordžs Alberts Smits: „Kad pravietis kā zēns Palmīras mežos redzēja Tēvu un Dēlu un saprata, ka viņi patiešām ir personas, ka viņi var dzirdēt un atbildēt uz viņa teikto, šajā pasaulē sākās jauna ēra un tika ielikti pamati cilvēku bērnu ticībai. Viņi tagad varēja lūgt mūsu Tēvu Debesīs, zinot, ka Viņš var dzirdēt un atbildēt uz viņu lūgšanām, ka pastāv saikne starp Debesīm un Zemi.”¹³

Dievs un eņģeļi mācīja pravieti Džozefu Smitu.

Prezidents Džons Teilors: „Kas bija Džozefs Smits? Mormona Grāmata mums vēstī, ka viņš bija Jāzepa, kurš tika pārdots uz Ēģipti, pēcnācējs, un tādējādi viņš tika izraudzīts tāpat kā Ābrahāms, lai izpildītu darbu uz Zemes. Dievs izvēlējās šo jauno vīrieti. Pēc pasaules uzskatiem viņš bija neizglītots, taču viņš bija visdziļāk izglītotais un saprātīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu saticis savā dzīvē, un es esmu ceļojis simtiem tūkstošiem jūdžu, bijis dažādos kontinentos un runājies ar visu slāņu un ticību cilvēkiem, tomēr es nekad neesmu saticis tik inteliģentu cilvēku, kāds bija viņš. Un kur viņš ieguva savu inteliģenci? Ne no grāmatām, ne no loģikas vai to dienu zinātnes vai filozofijas, bet viņš to ieguva no Dieva atklāsmēm, kas viņam tika darītas zināmas ar mūžīgā evaņģēlija starpniecību.”¹⁴

Prezidents Vilfords Vudrafs: „Es nekur citur nekad neesmu lasījis, ka kādā no atklāšanām cilvēku bērni saņemtu līdzīgu spēka izpausmi, kādu, kā es zinu, saņēma Dieva pravietis, organizējot šo Baznīcu, kad abi — Tēvs un Dēls — parādījās pravietim Džozefam, atbildot uz viņa lūgšanu, un kad Tēvs teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!” Tā bija nozīmīga atklāsme, kas nekad iepriekš nebija izpaudusies līdzīgā veidā kādā no pasaules atklāšanām, ko Dievs būtu devis attiecībā uz Viņa darbu. Tādējādi šajā organizācijā Dieva pravietim kalpoja Debesu eņģeļi. Tie bija viņa skolotāji, tie bija norādījumu devēji, un, viss, ko viņš darīja, un viss, ko viņš paveica kopš iesākuma, kopš tās dienas līdz pat savai nāves dienai mocekļa nāvē, notika ar Jēzus Kristus atklāsmi.”¹⁵

Prezidents Lorenco Snovs: „Džozefs Smits, kuru Dievs izraudzījās, lai iedibinātu šo darbu, bija nabadzīgs un neizglītots, un nepiederēja kādai populārai kristiešu konfesijai. Viņš bija parasts zēns, godīgs un ļoti godprātīgs. … Līdzīgi Mozum viņš jutās nezinošs un nesagatavots uzdevumam būt par reliģijas reformatoru, atrasties pavisam nepopulārā pozīcijā, lai cīnītos pret uzskatiem un ticībām, kas pastāvējušas jau gadsimtiem ilgi un ko cilvēki pieņēmuši dziļā teoloģiskā paklausībā; taču Dievs aicināja viņu atbrīvot visu nāciju nabadzīgos un sirdī godīgos no viņu garīgās un laicīgās verdzības [jūga]. Un Dievs apsolīja viņam, ka ikviens, kurš pieņems un paklausīs viņa vēstījumam, un ikviens, kurš ar godīgu nolūku pieņems kristīšanu grēku atlaišanai, saņems dievišķas izpausmes, saņems Svēto Garu, saņems to pašu evaņģēliju un svētības, kas ir apsolītas un iegūstamas caur evaņģēliju, kā sludināja senie apustuļi, un šim vēstījumam un šim solījumam jābūt spēkā, kad vien un kam vien to nesīs elderi — Dieva pilnvarotie vēstneši. Tā teica Džozefs Smits, neizglītots, nepieredzējis, parasts, vienkāršs un godīgs zēns.”¹⁶

Prezidents Harolds B. Lī: „Džozefs Smits, jauns cilvēks, neskolots tā laika teoloģijā, neskolots sava laika augstākajās mācību iestādēs, … [bija] tāds, kurš spēja būt paklausīgs Gara pamācībām un čukstiem. Džozefs Smits nespētu nodibināt šo Baznīcu. Viņš nespētu nest gaismā Tā Kunga darbu, Mormona Grāmatu. Viņi var izsmiet pravieti Džozefu Smitu kā cilvēku. Viņi var apšaubīt šīs Baznīcas rašanos, taču šeit stāv viena lieta kā piemineklis — pati Mormona Grāmata. Džozefs, kā cilvēks, nespētu to paveikt, taču Visuvarenā Dieva spēka mudināts Džozefs varēja un paveica brīnumaino kalpošanu — izveda Valstību laukā no tumsas atjaunotajā Jēzus Kristus evaņģēlijā.”¹⁷

Prezidents Deivids O. Makejs: „Šajā reizē es vēlos runāt par Džozefu Smitu ne tikai kā par izcilu cilvēku, bet kā par iedvesmotu Tā Kunga kalpu. Patiesi, Džozefa Smita diženuma pamatā ir dievišķa iedvesma. …

„No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?” jautāja jūdi, kad tie brīnījās par Jēzus gudrību [Jāņa 7:15]. Tāpat mēs atkārtojam šo jautājumu attiecībā uz Džozefu Smitu, apsverot viņa ievērojamos sasniegumus neilgajā [četrpadsmit gadu] laika sprīdī kopš Baznīcas izveidošanas līdz viņa mocekļa nāvei; domājot par Atjaunotā evaņģēlija pilnīgo saskaņu ar agrīnās baznīcas mācībām, ko nodibināja Jēzus Kristus un Viņa apustuļi; saskatot viņa dziļos ieskatus principos un mācībās; un redzot Baznīcas nepārspējamo plānu un efektivitāti, kas izveidota pēc Kristus, kura vārdu tā nes, iedvesmas. Atbilde uz jautājumu: „No kurienes šim vīram tāda gudrība?” ir sniegta šajā aizkustinošajā pantā:

Jehovas satiktam cilvēkam slava,
Jēzus ir svētījis Pravieti šo.
Piedoti grēki, ir pasaule brīva.
Tautas un valdnieki cildina to.”18

Prezidents Hovards V. Hanters: „Mēs slavinām [Džozefu Smitu] par viņa spēju sazināties ne tikai ar Jehovu, bet arī ar citām Debesu būtnēm. Tik daudzi viņu apmeklēja, nodeva atslēgas un apmācīja šo izraudzīto gaišreģi, kurš tika uzcelts pēdējās dienās. … Vēl mēs slavinām Džozefu Smitu par viņa uzcītību un spējām iztulkot un saņemt simtiem atklāto Rakstu lapaspušu. Viņš ir atklāsmes starpnieks. Ir aprēķināts, ka caur viņu tika dots vairāk Svēto Rakstu brīnumaino lapaspušu nekā caur jebkuru citu cilvēku vēsturē.”¹⁹

Pravietis Džozefs Smits bija Dieva aicināts atvērt pēdējo atklāšanu un atjaunot evaņģēlija pilnību.

Prezidents Spensers V. Kimbals: „Es šodien sniedzu pasaulei liecību, ka vairāk nekā pirms pusotra gadsimta dzelzs griesti tika sagrauti, no jauna tika atvērtas Debesis, un kopš tā laika atklāsmes ir plūdušas pastāvīgi.

Šī jaunā diena uzausa, kad kāda dvēsele ar dedzīgu vēlmi lūdza pēc dievišķas vadības. Tika atrasta kāda savrupa, nomaļa vieta, notika nomešanās ceļos, sirds bija pazemīga, tika izteikti lūgumi, un gaisma, kas spožāka par sauli pusdienā, apgaismoja pasauli — un šis priekškars nekad vairs neaizvērsies.

Jauns puisis …, Džozefs Smits, būdams ar milzīgu ticību, salauza burvestību, satrieca „dzelzs debesis” un atjaunoja saziņu. Debesis noskūpstīja Zemi, gaisma izkliedēja tumsību, un Dievs atkal runāja ar cilvēku, no jauna atklājot „Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem” (Amosa 3:7). Uz Zemes bija jauns pravietis, un caur viņu Dievs izveidoja Savu valstību, ko nekad neiznīcinās un nenovirzīs citi cilvēki, — Valstību, kura pastāvēs mūžīgi.

Šīs Valstības mūžīgums un atklāsmes, kas īstenojas, ir nepašaubāma realitāte. Saule nekad vairs nenorietēs; nekad vairs pilnīgi visi cilvēki nekļūs necienīgi, lai nevarētu sazināties ar savu Radītāju. Nekad vairs Dievs nebūs apslēpts no Saviem bērniem uz Zemes. Atklāsme ir šeit, lai paliktu.”²⁰

Prezidents Gordons B. Hinklijs: „Stāsts par Džozefa dzīvi ir stāsts par brīnumu. Viņš piedzima trūcīgos apstākļos. Viņš uzauga, pieredzot dzīves likstas. Viņš tika dzīts no vietas uz vietu, nepatiesi apvainots un pretlikumīgi ieslodzīts. Viņš tika nogalināts 38 gadu vecumā. Tomēr īsajā 20 gadu laika posmā pirms viņa nāves viņš paveica to, ko neviens cits nav paveicis visas dzīves laikā. Viņš iztulkoja un izdeva Mormona Grāmatu, grāmatu, kura kopš tā laika ir pārtulkota daudzās valodās un kuru miljoniem cilvēku uz visas pasaules ir pieņēmuši kā Dieva vārdu. Šiem miljoniem cilvēku atklāsmes, kuras viņš saņēma, un citi viņa rakstītie raksti tiek pieņemti kā Svētie Raksti Kopējais grāmatas lappušu skaits ir aptuveni divas reizes lielāks par Bībeles Jaunās Derības lappušu skaitu, un to paveica viens cilvēks dažu gadu laikā. Šajā pat laikā viņš izveidoja organizāciju, kura … ir pārcietusi jebkādas likstas un izaicinājumus un darbojas šodien, pārvaldot … locekļus visā pasaulē, tāpat kā tā pārvaldīja 300 locekļus 1830. gadā. Ir apšaubītāji, kuri cenšas izskaidrot šīs organizācijas ievērojamos panākumus kā laika, kurā viņš dzīvoja, produktu. Es saku, ka šī organizācija toreiz bija tikpat īpaša, unikāla un ievērojama, kāda tā ir šodien. Tā nav tā laika produkts. Tā nāca kā atklāsme no Dieva. …

Tajā 20 gadu laika posmā, pirms viņa nāves, Džozefs Smits ieviesa programmu evaņģēlija sludināšanai zemes tautām. Es apbrīnoju drosmi, ar kādu viņš rīkojās. Jau Baznīcas agrīnajās dienās, nopietnu likstu laikā, vīri tika aicināti atstāt mājas un ģimeni, šķērsot okeānu, lai sludinātu par Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu. Pravieša prāts, viņa vīzija aptvēra visu pasauli.

Mūsu vispārējās konferences sanāksmēs, kuras notiek divreiz gadā, Baznīcas locekļi pulcējas Ziemeļ-, Centrāl- un Dienvidamerikā; Britu salās un Āfrikā; Eiropas valstīs; Klusā Okeāna salās un kontinentos; un Āzijas senatnīgajās salās. Tas ir Džozefa Smita, Dieva pravieša, vīzijas uzplaukums. Viņš patiesi bija varens gaišreģis, kurš redzēja mūsdienas un vēl lielākas dienas, kas vēl būs, Tā Kunga darbam virzoties pār visu pasauli.”²¹

Prezidents Džozefs F. Smits: „Lai ko vēl Džozefs Smits būtu darījis vai kāds būtu bijis, mēs nekad nedrīkstam aizmirst faktu, ka viņš bija viens no miljoniem cilvēku, kas tajā laikā dzīvoja uz Zemes, — taču vienīgais cilvēks, kurš bija Dieva aicināts, ar paša Dieva balsi, lai pēdējo reizi pasaulei atklātu evaņģēlija atklāšanu; un šī ir svarīga patiesība, ko paturēt prātā, — ka viņš bija Dieva aicināts stādīt pasaulei priekšā evaņģēliju, atjaunot cilvēku bērniem svēto priesterību, izveidot pasaulē Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu un atjaunot visus evaņģēlija priekšrakstus ne tikai dzīvo, bet arī mirušo pestīšanai, un viņu šajā misijā aicināja pats Dievs. …

… Ir bijuši citi pravieši, turklāt izcili pravieši, kuriem arī ir kalpojuši eņģeļi, un citi ir redzējuši Dieva pirkstu un ir saņēmuši vairāk vai mazāk atklāsmju; taču, vai ir kāds gadījums un kuram cilvēkam personiski ir parādījušies abi — gan Tēvs, gan Dēls — un paziņojuši par Savu esamību? Kur ir tāds cilvēks? Nekur, cik vien pierakstīts vēsturē, izņemot pravieti Džozefu Smitu, un tas notika, kad viņš bija jaunietis. Faktiski, kad viņš mira mocekļa nāvē, viņš vēl bija jauns, viņam bija tikai 38 gadi.

… Pravietis Džozefs Smits sarunājās ar Tēvu un Dēlu un runāja ar eņģeļiem, un tie viņu apmeklēja un piešķīra viņam svētības un dāvanas, un spēka atslēgas, kas nekad iepriekš nebija tikušas piešķirtas nevienam cilvēkam, izņemot paša Dieva Dēlu. Vēl nevienam cilvēkam, kurš jebkad dzīvojis uz Zemes, nebija tikušas piešķirtas visas evaņģēlija atklāšanu atslēgas, kā tās tika piešķirtas Džozefam Smitam Kērtlandes Templī, kad viņu apmeklēja Dieva Dēls, Mozus, Ēlija un Elija un kad viņam atvērās Debesis un viņš saņēma spēka un pilnvaru atslēgas, ar kurām viņš varēja ielikt pamatus Dieva darbam, plašus un dziļus pamatus, lai visu Zemi apklātu ar zināšanām par Dievu un ar Viņa spēku un godību.”²²

Džozefa Smita darbs svētī tos, kas dzīvojuši uz Zemes, tos, kas pašlaik dzīvo, un tos, kas vēl piedzims.

Prezidents Džozefs F. Smits: „Darbs, kurā bija iesaistīts Džozefs Smits, nav ierobežots tikai attiecībā uz šo dzīvi, bet tas attiecas arī uz nākamo dzīvi un uz iepriekšējo dzīvi. Citiem vārdiem, tas attiecas uz tiem, kuri dzīvojuši uz Zemes, uz tiem, kuri dzīvo, un uz tiem, kuri būs pēc mums. Tas nav kaut kas tāds, kas attiecas uz cilvēku tikai, kamēr tas atrodas miesas mājoklī, bet uz visu cilvēces ģimeni no mūžības uz mūžību. Tādēļ, kā es esmu teicis, Džozefs Smits ir jāgodā, viņa vārds ir jāciena; desmitiem tūkstošu cilvēku savā sirdī un savas dvēseles dziļumos pateicas Dievam par zināšanām, ko Tas Kungs ir atjaunojis caur viņu uz Zemes, un tādēļ tie runā par viņu labu un sniedz liecību par viņa vērtību. Un tas nav ierobežots tikai attiecībā uz kādu ciematu, štatu vai nāciju, bet attiecas uz katru nāciju, valodu un tautu, kur līdz pat šai dienai ir ticis sludināts evaņģēlijs.”²³

Prezidents Džozefs Fīldings Smits: „Tādā pat veidā, kā es zinu, ka Jēzus ir Kristus, — un to es zinu ar atklāsmi no Svētā Gara — es zinu, ka Džozefs Smits ir un bija, un mūžīgi būs Dieva pravietis.

Es godāju un cienu viņa svēto vārdu. Kopā ar savu brāli, manu vectēvu, patriarhu Hairamu Smitu, viņš ar asinīm aizzīmogoja savu liecību Kārtidžas cietumā. Un es vismaz vēlos būt darbarīks Tā Kunga rokās, lai Zemes gali zinātu, ka glābšana ir atkal pieejama, jo Tas Kungs šajās dienās ir uzcēlis varenu gaišreģi, lai no jauna nodibinātu Viņa Valstību uz Zemes.

Liecības un pateicības garā es noslēdzu ar šiem iedvesmotajiem vārdiem no Mācības un Derībām: „Tā Kunga Pravietis un Gaišreģis Džozefs Smits ir izdarījis vairāk cilvēku glābšanai šai pasaulē, kā jebkurš cits cilvēks, kas jebkad tanī ir dzīvojis.” (M&D 135:3.)”²⁴

Prezidents Gordons B. Hinklijs, runājot Kārtidžā, Ilinoisas štatā, 1994. gada 26. jūnijā, par godu 150-tajai gadadienai kopš pravieša Džozefa Smita mocekļa nāves: „Šis lieliskais darbs, ko iesāka viņš, kurš tika nogalināts Kārtidžā, ir attīstījies brīnumainā un brīnišķīgā veidā. … Šis brīnumainais darbs, kurš iesākās ar zēna no Palmīras pravietisko aicinājumu, ir iznācis „no tumsības tuksneša” un spīd „spoži kā mēness, skaidri kā saule un briesmīgi kā karapulks ar karogiem”, kā pravietis par to bija lūdzis (M&D 109:73). …

Šeit šajā vakarā mēs apklustam godbijībā. Mēs pārdomājam dzīves brīnumu, kas iesākās Vermontas štata zaļajos pakalnos un noslēdzās šeit, Kārtidžas cietumā. Šī dzīve nebija ilga. Taču šīs dzīves augļi ir kaut kas tāds, ko gandrīz nav iespējams aptvert.

Šis diženais Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas darbs tūkstošiem cilvēku ir bijis vērtīgāks par pašu dzīvību, un tie ir miruši, tam kalpojot. Simtiem tūkstošu liecinieku ir devušies pasaulē, lai sniegtu liecību par Džozefu Smitu kā aicinātu Dieva pravieti. Svētā priesterība, kas tika atjaunota caur viņu, ir piešķirta kā mantija neskaitāmiem godprātīgiem un šķīstiem vīriešiem, kuri tikuši ietērpti šajā dievišķajā spēkā. Mormona Grāmata dodas pāri visai pasaulei kā vēl viena liecība par To Kungu, Jēzu Kristu.

Citējot patiesību, kas tika izteikta jau sen atpakaļ un atšķirīgos apstākļos, „mocekļu asinis ir kļuvušas par Baznīcas sēklu.” Liecības, kuras tika aizzīmogotas šajā apkārtnē, šajā vietā, kur mēs šovakar tiekamies, tajā karstajā un tveicīgajā dienā pirms 150 gadiem, tagad spēcina cilvēku ticību visā pasaulē.”²⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.

Izlasiet notikumu, kas aprakstīts 537. lpp. Padomājiet par to, kā cilvēki varēja justies, kad viņi saņēma liecību, ka Brigamam Jangam bija jānāk Džozefa Smita vietā kā Baznīcas vadītājam. Kādā veidā mēs varam saņemt liecību, ka Tas Kungs mūsdienās ir aicinājis Baznīcas prezidentu?
Jāzeps no Ēģiptes un citi senatnes pravieši pravietoja par Džozefu Smitu un par viņa misiju (539. lpp.). Kā tas redzams šajā nodaļā, pēdējo dienu pravieši ir turpinājuši uzsvērt Džozefa Smita nozīmību. Kāpēc, jūsuprāt, Džozefam Smitam tikusi pievērsta tik liela uzmanība, gan pirms viņa kalpošanas uz Zemes, gan pēc tās?
Studējiet liecības 540.–541. lpp. par Džozefa Smita pirmsodinēšanu. Kādā veidā mainās mūsu izpratne par Džozefa Smita misiju uz Zemes, ja mēs raugāmies uz to mūžības gaismā?
Izlasiet liecības 541.–543. lpp. par Pirmo vīziju. Kas padara šo notikumu par „[dižāko notikumu], kas jebkad noticis pasaulē kopš Dieva Dēla augšāmcelšanās”? Kādā veidā Pirmā vīzija ir „šīs Baznīcas pamats” un „tās spēka un dzīvīguma noslēpums”? Kas palīdzēja jums iegūt liecību par Pirmo vīziju?
Prezidents Džozefs F. Smits paziņoja: „Par darbu, ko paveica Džozefs Smits, ir atbildīgs Dievs — ne Džozefs Smits” (541. lpp.). Kādēļ, jūsuprāt, tā ir svarīga piezīme, kas norāda uz Džozefa Smita misiju?
Džons Teilors par Džozefu Smitu teica: „Es nekad neesmu saticis tik inteliģentu cilvēku, kāds bija viņš” (544. lpp.). Tomēr prezidents Teilors un citi Baznīcas prezidenti ir norādījuši, ka Džozefam Smitam nebija lielas iespējas mācīties. Kādēļ pravietis spēja kļūt tik inteliģents? (Dažus piemērus skat. 543.–546. lpp.) Kā mēs varam rīkoties atbilstoši Džozefa Smita piemēram, tiecoties pēc garīgām zināšanām?
Pārlasiet 546.–550. lpp., ievērojot patiesības un priekšrakstus, ko Tas Kungs ir atjaunojis caur Džozefu Smitu. Padomājiet par to, ar ko atšķirtos jūsu dzīve, ja jūs nezinātu par atjaunoto evaņģēliju. Kādēļ jūs izjūtat pateicību par Džozefu Smitu un par viņa misiju?

Saistītie Svētie Raksti: 2. Nefija 3:6–19; 27:6–26; 3. Nefijs 21:9–11; M&D 1:17; 5:9–10; 21:1–6.