Gara dāvanas

„Ja jūs paklausīsiet evaņģēlijam ar neviltotām sirdīm, es apsolu Tā Kunga Vārdā, ka jūs iegūsit dāvanas, ko apsolījis mūsu Glābējs.”

No Džozefa Smita dzīves

Mormona Grāmatas titullapa paskaidro, kā šī ievērojamā Svēto Rakstu grāmata tiks padarīta pieejama pasaulei. Senatnē zelta plāksnes tika „uzrakstītas un aizzīmogotas, un noglabātas Tam Kungam, lai plāksnes nevarētu tikt iznīcinātas.” Pēdējās dienās tām bija jāparādās „ar Dieva dāvanu un spēku” un jātiek iztulkotām ar „Dieva dāvanu.” Piepildot šo pravietojumu, Dievs izvēlējās Džozefu Smitu, lai viņš iztulkotu svētos pierakstus. Ir skaidrs, ka Džozefa spēja tulkot senās rakstu zīmes netika iegūta ar izglītības palīdzību — viņam bija tikai pamatskolas zināšanas lasīšanā, rakstīšanā un rēķināšanā. Viņa spēja tulkot pierakstus, kas bija uzrakstīti pirms daudziem gadsimtiem valodā, par kuru viņam nebija zināšanu, nāca kā Paša Dieva dāvana.

Emma Smita, sava vīra darba sākotnējā pierakstītāja, liecināja par šo dievišķo dāvanu: „Neviens cilvēks nespētu diktēt manuskripta pierakstus, ja vien nebūtu iedvesmots; jo tad, kad [es] darbojos kā pierakstītāja, [Džozefs] varēja diktēt man stundu pēc stundas; un, kad mēs atgriezāmies no maltītēm vai pēc pārtraukumiem, viņš nekavējoties atsāka tulkot tieši no tās vietas, kur bija apstājies, nemaz neieskatoties manuskriptā un neliekot nolasīt kādu daļu no tā.”¹

Tas Kungs deva pravietim būtisku laicīgu palīdzību, kas ļāva viņam turpināt tulkošanas darbu. Pravieša draugs, Džozefs Naits, vecākais, vairākas reizes deva Džozefam naudu un pārtiku. Īpaši bezcerīgā laikā brālis Naits ceļoja uz pravieša māju, lai Džozefam un Oliveram dotu „skumbriju mucu un līnijpapīru rakstīšanai”, kā arī „deviņus vai desmit bušeļus graudu un piecus vai sešus bušeļus tupeņu [kartupeļu].” Brālis Naits atcerējās: „Džozefs un Olivers … atgriezās mājās un atrada tur mani ar pārtiku, un tie bija priecīgi, jo visi viņu krājumi bija beigušies.”²

1829. gada aprīlī un maijā vajāšanas arvien biežāk pārtrauca pravieša tulkošanas darbu viņa mājās Harmonijā, Pensilvānijā. Olivers Kauderijs rakstīja draugam Deividam Vitmeram, stāstot viņam par svēto darbu un lūdzot viņam atļauju turpināt darbu Deivida mājās Faijetā, Ņujorkā. 1829. gada maija beigās vai jūnija sākumā pravietis un Olivers kopā ar Deividu Vitmeru viņa vienjūga ratos ceļoja uz Deivida tēva, Pītera Vitmera, vecākā, lauku mājām. Jūnija laikā Vitmeru nama augšstāva istabā ar Dieva dāvanu un spēku tulkojums tika pabeigts.

Olivers Kauderijs aprakstīja brīnišķo pieredzi — kalpot kā pravieša pierakstītājam: „Tās bija neaizmirstamas dienas — rakstīt klausoties balss skaņās, kas diktēja ar debešķīgu iedvesmu, tas izraisīja manā sirdī vislielāko pateicību! Dienu pēc dienas es turpināju netraucēti pierakstīt no viņa mutes, kā viņš tulkoja ar Urīma un Tumīma palīdzību … vēsturi jeb pierakstu, sauktu par Mormona Grāmatu.”³

Šajā laikā Džozefs Smits iemācījās, ka dievišķā dāvana bija kopā ar viņu tikai tad, kad viņš bija cienīgs, lai viņu vadītu Gars. Deivids Vitmers aprakstīja: „Kādu rītu, kad [Džozefs Smits] gatavojās turpināt tulkošanu, kaut kas bija nogājis greizi viņa mājās, un viņš bija sarūgtināts par to. Tas bija kaut kas, ko bija izdarījusi Emma, viņa sieva. Mēs ar Oliveru devāmies augšā pa kāpnēm, un drīz vien nāca arī Džozefs, lai turpinātu tulkošanu, bet viņš neko nevarēja izdarīt. Viņš nevarēja iztulkot pat vienu vienīgu zilbi. Viņš nokāpa lejā, aizgāja uz augļu dārzu un lūdza To Kungu; viņš bija prom aptuveni stundu — tad, atgriezies mājā, viņš lūdza Emmai piedošanu, un, kad uzkāpa augšā pie mums, tad tulkošana raiti turpinājās. Viņš neko nevarēja izdarīt, ja vien nebija pazemīgs un ticības pilns.”⁴

Pazemīgi un ar ticību izmantojot viņam doto Dieva dāvanu, jaunais pravietis paveica šķietami neiespējamu uzdevumu — laika posmā no 1829. gada aprīļa sākuma līdz jūnija beigām iztulkoja gandrīz visu Mormona Grāmatu.

Džozefa Smita mācības

Katram no mums ir dotas Gara dāvanas; Baznīcā ir nepieciešamas katra cilvēka dāvanas.

Ticības Apliecinājumi 1:7: „Mēs ticam valodu, pravietojumu, atklāsmju, vīziju, dziedināšanas, valodu tulkošanas un citām dāvanām.”⁵

„Mēs … ticam pravietošanai, valodām, vīzijām un atklāsmēm, dāvanām un dziedināšanām; un ka šīs lietas nevar tikt baudītas bez Svētā Gara dāvanas.”⁶

Amass Poters atcerējās: „Es atceros, ka pravietis sludināja lielai draudzei birzī rietumos no Navū Tempļa. Viņš paziņoja, ka viņš sludinās par gara dāvanām. … Džozefs izklāstīja, ka katram Pēdējo Dienu svētajam ir dāvana un ka, dzīvojot taisnīgu dzīvi un lūdzot pēc tās, Svētais Gars atklās to viņam vai viņai.”⁷

„Pāvils saka: „Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, … un citam dāvanas dziedināt”; un vēl: „Vai tad visi ir pravieši? … Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?”, acīmredzami parādot, ka visiem nevar būt visas no pieminētajām dāvanām, bet, ka kāds cilvēks saņem vienu dāvanu un cits saņem citu dāvanu — visi nepravietoja, visi nerunāja mēlēs, visi neveica brīnumus; bet visi saņēma Svētā Gara dāvanu; dažreiz viņi runāja mēlēs un pravietoja apustuļu dienās un dažreiz nē. …

Baznīca ir viena vienība, ko veido dažādi locekļi, un tā ir precīzi salīdzināma ar cilvēka organismu. Pāvils pēc tam, kad bija runājis par dažādām dāvanām, teica: „Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi; un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. … Vai visi ir mācītāji? Vai visi brīnumu darītāji? … Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot? Acīmredzami nē, tomēr viņi visi ir viena ķermeņa locekļi. Visi miesīgā ķermeņa locekļi nav acs, auss, galva vai roka, tomēr acs nevar pateikt ausij: „Tu man neesi vajadzīga!”, nedz arī galva kājai: „Tu man neesi vajadzīga!” tās visas ir pilnīga mehānisma — viena ķermeņa sastāvdaļas; un, ja viens loceklis cieš, ar to kopā cieš visi pārējie locekļi: un, ja viens loceklis līksmo, kopā ar to tiek godināti visi pārējie.” [Skat. 1. korintiešiem 12:9–10, 18–21, 26–30.]

„Tās tad ir visas dāvanas; tās nāk no Dieva; tās ir no Dieva; tās visas ir Svētā Gara dāvanas.”⁸

Mēs saņemam Gara dāvanas caur paklausību un ticību.

„Ja trūkst ticības, trūkst arī tās augļu. Kopš pasaules radīšanas nav bijis cilvēka, kam būtu tikai ticība, proti, bez darbiem. Ticīgie senajos laikos apdzēsa ugunsgrēku, izbēga no zobena asmens, sievietes saņēma atpakaļ tuviniekus, kas tika augšāmcelti no mirušajiem, utt.. Ar ticību tika radītas pasaules. [Skat. Ebrejiem 11:3, 34–35]. Cilvēkam, kuram nav nevienas no dāvanām, nav ticības, un viņš maldina pats sevi, ja domā, ka ir. Ticības ir trūcis ne vien starp pagāniem, bet arī kristīgajā pasaulē, tādēļ ir trūcis arī valodu, dziedināšanas, pravietojumu, un praviešu un apustuļu, un visu dāvanu un svētību.”⁹

„Šī ziema [1832–1833] tika pavadīta, tulkojot Svētos Rakstus, Praviešu skolā un sēžot konferencēs. Man ir bijis daudz brīnišķīgu atsvaidzinošu notikumu. Dāvanas, kuras tiek dotas tiem, kas tic un paklausa evaņģēlijam, un ir kā apliecinājums tam, ka Tas Kungs ir vienmēr tas pats Savā rīcībā pret pazemīgiem taisnības mīlētājiem un sekotājiem, sāka tikt izlietas starp mums tāpat kā senajās dienās.”¹⁰

Edvards Stīvensons bija klāt, kad Džozefs Smits sludināja Pontiakā, Mičiganā, 1834. gadā. Viņš atminējās pravieša vārdus: „Ja jūs paklausīsiet evaņģēlijam ar neviltotām sirdīm, es apsolu Tā Kunga Vārdā, ka jūs iegūsiet dāvanas, ko apsolījis mūsu Glābējs, un ar to jūs varat mani pārbaudīt, vai esmu patiess Dieva kalps.”¹¹

Gara dāvanas parasti tiek saņemtas klusi un personīgi bez ārējām izpausmēm.

„Cilvēku viedokļi attiecībā uz Svētā Gara dāvanu ir dažādi un pretrunīgi. Dažiem cilvēkiem ir ieradums saukt katru pārdabisku izpausmi par Dieva Gara iespaidu, kamēr daži domā, ka izpausme ar to nemaz nav saistīta un ka tas ir vienkārši prāta impulss vai iekšēja sajūta, iespaids, vai slepena liecība vai pierādījums, kas pārņem cilvēkus, un ka nav tādas lietas kā ārējās izpausmes.

Ja mēs apdomājam to, ka cilvēces ģimene daudzus gadsimtus pagātnē ir bijusi tīta dziļā tumsībā un neziņā bez atklāsmes vai kādiem atbilstošiem kritērijiem, caur kuriem nonākt līdz zināšanām par Dieva lietām, kuras var uzzināt tikai ar Dieva Garu, tad nav pārsteigums, ka cilvēkiem lielā mērā ir jābūt neziņā par pestīšanas principiem, it īpaši par Svētā Gara dabu, uzdevumiem, spēku, ietekmi, dāvanām un svētībām. Tādēļ nereti gadās, ka tad, kad šīs Baznīcas elderi sludina pasaules iedzīvotājiem, ka, ja tie paklausīs evaņģēlijam, viņi saņems Svētā Gara dāvanu, tad cilvēki cer sagaidīt brīnišķīgas izpausmes, kādu varenu spēka izrādīšanu vai kāda neparasta brīnuma veikšanu. …

Cilvēces ģimenei piemīt liela tieksme uz galējībām, īpaši reliģiskajos jautājumos, un tādēļ cilvēki kopumā vai nu vēlas kādu brīnišķu izpausmi, vai arī viņi neticēs Svētā Gara dāvanai vispār. Ja kāds elders uzliek savas rokas uz kāda cilvēka galvas, daudzi domā, ka šim cilvēkam nekavējoties ir jāceļas un jārunā mēlēs un jāpravieto. Šāds pieņēmums ir radies no gadījuma, kad Pāvils uzlika savas rokas uz noteiktu cilvēku galvām, kuri iepriekš (kā viņi teica) ir tikuši kristīti ar Jāņa kristību un kuri, kad viņš bija beidzis, „runāja mēlēs un pravietoja” [skat. Apustuļu darbi 19:1–6]. …

Mēs ticam, ka Svētais Gars tiek dots ar roku uzlikšanu, kuru veic tie, kas ir pilnvaroti, un ka valodu dāvana un arī pravietošanas dāvana ir Gara dāvanas, un ka tās tiek iegūtas ar Svētā Gara starpniecību; bet tādā gadījumā sacīt, ka cilvēki vienmēr ir pravietojuši un runājuši mēlēs, kad viņiem ir uzliktas rokas, būtu apgalvot to, kas nav patiess, pretrunā apustuļu praksei un neatbilstoši Svētajiem Rakstiem.

… Visas Gara dāvanas ir neredzamas miesīgajai redzei vai cilvēka izpratnei; patiesi tikai pavisam nedaudzas no tām ir redzamas vai saprotamas cilvēkam. … Tikai dažas no Gara dāvanām varētu būt atpazīstamas cilvēcei. Pēteris un Jānis bija apustuļi, tomēr ebreju tiesa sodīja tos kā krāpniekus. Pāvils bija gan apustulis, gan pravietis, tomēr tie nomētāja viņu ar akmeņiem un iemeta cietumā. Lai gan Pāvilam bija Svētā Gara dāvana, cilvēki par to neko nezināja. Mūsu Pestītājs bija „svaidīts ar prieka eļļu vairāk par viņa biedriem” [Ebrejiem 1:9], tomēr cilvēki bija tik lielā neziņā par to, kas Viņš ir, ka sauca par Belcebulu un sita Viņu krustā kā blēdi. Kurš varētu atpazīt mācītāju, skolotāju vai evaņģēlistu no ārējā izskata? Un tomēr viņiem ir Svētā Gara dāvana.

Taču, runājot par citiem Baznīcas locekļiem un apskatot dāvanas, par kurām runāja Pāvils, mēs atklājam, ka pasaule kopumā var par tām neko nezināt un ka ir tikai viena vai divas dāvanas, kuras tiktu atpazītas, ja tās visas tiktu izlietas pār cilvēkiem uzreiz pēc roku izlikšanas. [1. korintiešiem 12:4–11], Pāvils saka: „Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.”

Tika pieminētas vairākas dāvanas, tomēr kuru no tām visām varētu atpazīt novērotājs, tūlīt pēc roku uzlikšanas? Gudrības vārds un zināšanu vārds ir tikpat liela dāvana kā jebkura cita, tomēr, ja cilvēkam ir abas šīs dāvanas vai ja tās tika saņemtas caur roku uzlikšanu, kas to varētu zināt? Cits varētu saņemt ticības dāvanu, un apkārtējiem tas tāpat varētu palikt nezināms. Vai, pieņemsim, ja cilvēks saņem dziedināšanas dāvanu vai spējas veikt brīnumus, tās arī neparādās uzreiz; jo ir nepieciešams laiks un noteikti apstākļi, lai pielietotu šīs dāvanas. Pieņemsim, ka cilvēks spēj atpazīt garus, kurš varētu to pārbaudīt? Vai, ja viņš spētu tulkot valodas, viņš taču stāvēs klusu, kamēr kāds nesāks runāt nezināmā valodā. Ir tikai divas dāvanas, kuras varētu būt pamanāmas — valodu dāvana un pravietojumu dāvana. Par tām tiek runāts visvairāk, un tomēr, ja cilvēks runās nezināmā valodā, saskaņā ar Pāvila liecību, klātesošie viņu uztvers par svešinieku [skat. 1. korintiešiem 14:11]. Viņi sacīs, ka tā ir buldurēšana, un, ja viņš pravietotu, viņi to nosauktu par blēņām. Valodu dāvana, iespējams, ir vismazākā dāvana no visām, un tomēr tā ir viena no tām, pēc kurām tiecas visvairāk.

Tādējādi saskaņā ar Svēto Rakstu liecību un Gara izpausmēm senajās dienās, par Svētā Gara dāvanām apkārtējais ļaužu pulks zināja ļoti maz, izņemot dažus ārkārtējus notikumus, kā, piemēram, Vasarsvētku diena. Lielākās, labākās un visnoderīgākās dāvanas novērotājam var palikt nezināmas. …

Svētā Gara izpausmes, eņģeļu kalpošana vai spēju attīstīšana, Dieva varenība vai godība ļoti reti tika izpaustas publiski, un to pieredzēja tikai Dieva tauta, piemēram, Israēla tauta; taču visbiežāk eņģeļi apmeklēja cilvēkus vai Dievs Pats Sevi atklāja, kad viņi bija vieni paši, viņu kambaros, tuksnešos vai laukos, un parasti bez lieka trokšņa vai kņadas. Pēteri no cietuma eņģelis atbrīvoja nakts melnumā, Pāvilam eņģelis parādījās, paliekot neredzams pārējam pūlim; Marijai un Elizabetei eņģelis parādījās tā, ka citi par to nezināja; viņš runāja ar Jāni Kristītāju, kamēr apkārtesošie cilvēki to pat nepamanīja.

Kad Elīsa redzēja Israēla ratus un ugunīgus zirgus, citi par to nezināja. Kad Tas Kungs parādījās Ābrahāmam, tas notika viņa telts priekšā; kad eņģeļi devās pie Lata, neviens cilvēks nezināja, kas viņi bija, izņemot pašu Latu, kā, iespējams, notika arī ar Ābrahāmu un viņa sievu. Kad Tas Kungs parādījās Mozum, tas notika degošā krūmā, tabernaklā vai kalna galā. Kad Elija tika paņemts uguns ratos, pasaulei tas nebija redzams, un, kad viņš bija klints alā, bija liela un spēcīga vētra, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs, bija zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un tad bija lēna balss, kas bija Tā Kunga balss, sakot: “Ko tu šeit dari, Elija?” [skat. 1. Ķēniņu 19:11–13].

To Kungu ne vienmēr var atpazīt caur Viņa balss dārdiem, ar Viņa godības izrādīšanu vai Viņa spēka izpausmi, un tie, kas visvairāk alkst redzēt šīs lietas, ir vismazāk sagatavoti tās saskatīt, un, ja Tas Kungs izpaustu Savu spēku tā, kā Viņš to darīja Israēla bērniem, šie cilvēki būtu pirmie, kas teiktu: „Lai Tas Kungs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim.” [Skat. Mozus 20:19.]”¹²

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Tas Kungs deva Džozefam Smitam dāvanu, lai viņš varētu pārtulkot zelta plāksnes (115.–116. lpp.). Kad Tas Kungs ir devis jums dāvanas, lai palīdzētu jums piedalīties Viņa darbā?
Ko mēs varam mācīties no Deivida Vitmera stāsta 116. lpp.? Kādas pieredzes jūsu pašu dzīvē ir jums iemācījušas, ka jums ir jābūt cienīgiem, lai varētu lietot savas garīgās dāvanas?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 117. lpp.. Kādā veidā Baznīca gūst labumu no tā, ka tās locekļiem ir dažādas Gara dāvanas? Kādā veidā jūs esat guvis labumu no citu cilvēku garīgajām dāvanām? Kad jūs esat redzējuši cilvēkus ar dažādām dāvanām strādājot kopā, lai palīdzētu cits citam?
Studējiet sadaļu 118. lpp.. Domājiet par dažām garīgām dāvanām, kas varētu stiprināt jūs personīgi vai palīdzētu kalpot Tam Kungam vai citiem. Nosakiet, ko jūs darīsiet, lai „tiektos nopietni pēc labākajām dāvanām” (M&D 46:8).
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 118. lpp. beigās. Pārdomājiet vai pārrunājiet īpašo padomu par to, kādas ir garīgo dāvanu izpausmes. Kāpēc ir tik svarīgi atcerēties, ka garīgās dāvanas „reti tika izpaustas publiski”? (121. lpp.) Kāpēc, jūsuprāt, daudzas dāvanas nāk klusu un individuāli? Kāpēc ir svarīgi atcerēties, ka daudzām dāvanām „nepieciešams laiks un noteikti apstākļi, lai tās pielietotu”? (120. lpp.).
Pēc šīs nodaļas izlasīšanas, kas, jūsuprāt, ir daži no garīgo dāvanu mērķiem?

Saistītie Svētie Raksti: 1. korintiešiem 12:1–31; 3. Nefijs 29:6; Moronija 10:6–23; M&D 46:8–33.