“Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos”: pravietis Libertī cietumā

“Viņa Visuvarenajā Vārdā mēs esam apņēmības pilni izturēt pārbaudījumus kā labi kareivji līdz galam.”

No Džozefa Smita dzīves

1838. gada 1. decembrī pravietis Džozefs Smits, viņa brālis Hairams un citi brāļi tika pārvesti no Ričmondas, Misūri štatā, kur viņi bija ieslodzīti baļķu namā, uz Libertī cietumu, Misūri štatā. Tur viņiem vajadzēja pavadīt vairāk nekā četrus mēnešus, gaidot tiesu par viltus apsūdzībām, kas tika celtas vajājot svētos Misūri štatā. Šajā laikā vajātāji padzina Baznīcas locekļus no viņu mājām Misūri štatā, sagādājot tiem ārkārtīgi lielas ciešanas. Svēto pārdzīvojumi ļoti uztrauca pravieti un viņa biedrus viņu ilgajā ieslodzījuma laikā.

Libertī cietums bija sadalīts augšstāva telpā un 14 kvadrātpēdu (4,27 reiz 4,27 m) apakšstāva cietuma telpā, kurā turēja ieslodzītos. Pravietis aprakstīja viņu stāvokli: „Mūs dienu un nakti cieši apsargā cietumā ar dubultām sienām un durvīm, neļaujot mums rīkoties saskaņā ar mūsu sirdsapziņu. Mūsu pārtika ir trūcīga, vienveidīga un grūti sagremojama; mums nav iespēju gatavot pašiem; mums liek gulēt uz grīdas salmos, un nav pietiekoši daudz segu, lai sasildītos, un, kad mums ir pieejama uguns, mēs esam spiesti elpot dūmus. Tiesneši laiku pa laikam ir skumīgi atzinuši, ka mēs esam nevainīgi un ka mūs būtu jāatbrīvo, taču viņi neuzdrošinās izpildīt likumu attiecībā uz mums, jo baidās no pūļa.”¹

„Telpa nebija tik augsta, lai ļautu vīriem izslieties taisni, un Aleksandrs Makrī, viens no ieslodzītajiem, teica, ka pārtika bija „ļoti cieta un tik pretīga, ka mēs to nespējām ēst līdz brīdim, kamēr mūs neuzveica izsalkums.”²

Mērsija Fīldinga Tomsone, Baznīcas locekle, kas apmeklēja brāļus cietumā, vēlāk rakstīja: „Manos spēkos nav aprakstīt savas izjūtas, kad uzraugs mūs ielaida cietumā un durvis aiz mums tika aizslēgtas. Mēs nevarējām nomākt šausmu sajūtu, apjaušot, ka esam ieslēgti tumšā un nomācošā alā, kas piemērota tikai visļaunākajiem noziedzniekiem, taču mēs tur redzējām pravieti Džozefu — cilvēku, kuru izraudzījis Dievs šajā laiku pilnības atklāšanā, lai viņš turētu Viņa valstības atslēgas uz Zemes, ar spēku saistīt un atraisīt saskaņā ar Dieva pavēlēm — ieslodzītu pretīgā cietumā bez kāda cita iemesla vai pamatojuma, kā vien par viņa apgalvojumu, ka Dievs ir viņu iedvesmojis izveidot Viņa Baznīcu starp cilvēkiem.”³

Laikā, kad pravietis bija ieslodzījumā, viņa sieva, Emma, varēja viņu apciemot tikai trīs reizes. Visa pārējā sazināšanās notika ar vēstuļu starpniecību. 1839. gada 4. aprīlī pravietis rakstīja: „Dārgā un mīlošā sieva! Ceturtdienas vakarā līdz ar saulrietu, ko mēs varam vērot caur šī derdzīgā cietuma režģiem, es apsēdos, lai rakstītu Tev vēstuli un darītu Tev zināmu manu stāvokli. Varētu būt, ka tagad jau ir pagājuši aptuveni pieci mēneši un sešas dienas, kopš es nakti un dienu atrodos sargu uzraudzībā aiz režģiem un griezīgām metāla durvīm derdzīga, tumša un netīra cietuma sienās. Tikai Dievs vien zina, ar kādām sajūtām es rakstu šo vēstuli. Ar spalvu vai mēli, vai eņģeļiem nevar aprakstīt vai paust prāta pārdomas par šiem apstākļiem cilvēciskai būtnei, kas nekad nav piedzīvojusi to, ko piedzīvojam mēs. … Par mūsu atsvabināšanu mēs paļaujamies vien uz Jehovas rokām un ne uz kādu citu.”⁴

No Libertī cietuma pravietis rakstīja vēstules arī svētajiem, paužot savu mīlestību pret viņiem un savu ticību, ka Dievs vienmēr atbalstīs tos, kas Viņam tic. Lielākā daļa no tālāk sniegtā materiāla ir ņemta no 1839. gada 20. marta vēstules Baznīcas locekļiem, kas ietver pravieša padomus svētajiem, viņa lūgšanas Dievam un Dieva atbildes uz viņa lūgšanām. Atsevišķas daļas no šīs vēstules vēlāk kļuva par Mācības un Derību 121., 122. un 123. nodaļu.

Džozefa Smita mācības

Nav tādu ciešanu, kas var mūs šķirt no Dieva mīlestības un brālīgas draudzības vienam ar otru.

„Jūsu pazemīgais kalps, Džozefs Smits, jaunākais, — ieslodzītais Tā Kunga Jēzus Kristus un svēto dēļ, kuru ar spēku ir sagrābusi un aizturējusi diktatoriska valdība viņa ekselences, gubernatora Lilburna V. Bogsa vadībā, kas tiecas iznīcināt svētos — kopā ar mīļotiem brāļiem un biedriem ieslodzījumā — Keilabu Baldvinu, Laimanu Vitu, Hairamu Smitu un Aleksandru Makrī — sūta jums visiem sveicienus.⁵ Lai Dieva Tēva un mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, labvēlība ir pār jums un paliek ar jums mūžīgi! Lai ar Dieva žēlastību bagātīgi pieaug jūsu zināšanas! Un lai ticība un tikums, un zināšanas, un atturība, un pacietība, un dievbijība, un brālīga laipnība, un žēlsirdība ir jūsos un iet vairumā, lai jūs netaptu kūtri, nedz būtu neauglīgi! [skat. 2. Pētera 1:5–8].

Jo, ciktāl mums ir zināms, lielākā daļa no jums ir labi iepazinuši ļauno un patvaļīgo netaisnību un cietsirdību attiecībā pret mums; par cik mēs esam saņemti gūstā ar viltus apsūdzību par dažādām ļaundarībām un esam iemesti cietumā, ieslodzīti aiz biezām sienām, kur dienu un nakti mūs uzrauga stingra apsardze, tikpat nenogurstoši, kā velns kārdina un liek lamatas Dieva ļaudīm:

Tādēļ, dārgie, mīļotie brāļi, mēs vēl jo vairāk esam gatavi un vēlamies pretendēt uz jūsu brālīgo draudzību un mīlestību. Jo apstākļi, kādos mēs esam, atmodina mūsu garus svētām atmiņām par visu pārdzīvoto, un mēs domājam, ka jūs jūtaties tāpat, un tādējādi nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības un brālīgas draudzības citam ar citu [skat. Romiešiem 8:39]; un ikviena ļauna un cietsirdīga rīcība pret mums tikai vēl ciešāk sasaistīs mūsu sirdis un aizzīmogos tās kopā mīlestībā.

Nav nepieciešams jums sacīt, ka mēs tiekam turēti važās bez iemesla, nedz arī nepieciešams, lai jūs teiktu mums, ka esat padzīti no savām mājām un tikāt sisti bez jebkāda iemesla. Mēs abpusēji saprotam, ja Misūri štata iedzīvotāji liktu svētos mierā un tiektos pēc miera tikpat ļoti kā svētie, tad līdz pat šai dienai štatā valdītu miers un klusums; mēs nebūtu nonākuši šai ellē, … kur mēs esam spiesti klausīties neko citu kā vien zākājošus lāstus, un esam liecinieki zaimošanai un dzeršanai, un liekulībai, un visa veida izvirtībai. Un vēl — bāreņu un atraitņu saucieni nebūtu nonākuši Tā Kunga ausīs pret šiem ļaudīm. Nedz arī nevainīgas asinis izlijušas Misūri zemē. … Tas ir posta stāsts; skumjš stāsts, jā, ciešanu pilns stāsts, pārāk sāpīgs, lai to stāstītu; pārāk sāpīgs, lai pārdomātu; pārlieku sāpīgs cilvēciskām būtnēm. …

[Mūsu vajātāji] šādi izturas pret Svētajiem, kas viņiem nav nodarījuši nekā slikta, kas ir nevainīgi un tikumīgi; mīl To Kungu, viņu Dievu, un ir gatavi atstāt visu Kristus dēļ. Pat atstāstīt to visu ir šausmīgi, un tomēr tā ir patiesība. Ir nepieciešams, lai apgrēcība nāktu, bet vai tiem, caur kuriem tā nāk!” [skat. Mateja 18:7].”⁶

Likstas un posts ilgs tikai mazu brītiņu; ja mēs tās ar godu izturēsim, mēs tiksim paaugstināti Dieva klātbūtnē.

„Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu? Cik ilgi Tava roka būs apturēta un Tava acs, jā, Tava tīrā acs, noraudzīsies no mūžīgajām debesīm uz pārestībām Taviem ļaudīm un Taviem kalpiem, un Tava auss tiks pārņemta ar viņu kliedzieniem?

Jā, ak Kungs, cik ilgi viņi cietīs šīs pārestības un nelikumīgās apspiešanas, pirms Tava sirds tiks mīkstināta pret tiem, un Tu ietrīcēsies žēlastībā pret tiem?

Ak Kungs, Dievs Visuvarenais, debesu, zemes un jūras, un visu lietu, kas ir uz tām, Radītājs, un kas vadi un pakļauj velnu un drūmo un tumšo Šeola valdījumu — izstiep Savu roku; lai Tava acs izurbjas cauri; lai Tava telts tiek noņemta; lai Tava apslēptā vieta vairs nav apklāta; lai Tava auss uzklausa; lai Tava sirds tiek mīkstināta un Tu ietrīcies žēlastībā pret mums. Lai Tavas dusmas iedegas pret mūsu ienaidniekiem; un Savas sirds niknumā ar Savu zobenu atrieb par mums nodarītām pārestībām. Atceries Savus svētos, kas cieš, ak mūsu Dievs; un Tavi kalpi priecāsies Tavā Vārdā mūžīgi. …

… Mans dēls, miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu, un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos; tu triumfēsi pār visiem saviem nelabvēļiem.”⁷ [Šīs apakšnodaļas rindkopas atrodamas arī M&D 121:1–8].

Dieva spēks ir lielāks par jebkuru ļaunumu, un evaņģēlija patiesības galu galā triumfēs.

„Brāļi, ļaujiet man jums sacīt, ka neziņa, māņticība un fanātisms, kas sastopami tur, kur tiem nevajadzētu būt, bieži ir kavēklis šīs Baznīcas izaugsmei, līdzīgi kā lietusgāze kalnos, kas sajauc vistīrākos un dzidrākos ūdeņus ar dubļiem un netīrību, apklājot visu, kas pirms tam bijis tīrs, un tā viss tad traucas uz priekšu vienā lielā straumē; bet ar laiku straume mainās; un, neskatoties uz to, ka šobrīd mēs esam ierauti šajā muklājā, laikam ritot uz priekšu, nākamie uzplūdi, iespējams, var mūs atnest straumi, kas ir tik tīra kā kristāls un balta kā sniegs, bet drazas, koku atlūzas un gruži tiks nodalīti un pamesti ceļmalā.

Cik ilgi viļņojošies ūdeņi var palikt netīri? Kāds spēks apturēs Debesis? Tikpat labi cilvēks var izstiept savu vārgo roku, lai apturētu Misūri upi tās noteiktajā kursā, vai pagrieztu straumi atpakaļ, kā traucēt Visuvareno izliet zināšanas no Debesīm uz Pēdējo dienu svēto galvām. [Šī rindkopa atrodama arī M&D 121:33].

Kas gan ir [gubernators Lilburns V.] Bogss un viņa asinskārie pavadoņi, ja ne koki, kas aug krastā, un kuru saknes tiecoties ūdenī uzķer garām peldošās koku atlūzas? Mēs varētu teikt, ka ūdens nav ūdens, jo kalnu straumes nes lejā dubļus saduļķojot kristāltīros ūdeņus, kaut gan vēlāk tie kļūs daudz tīrāki nekā pirms tam; vai ka uguns nav uguns, jo plūdu straume to apdzēsīs; tas būtu līdzīgi apgalvojumam, ka mūsu lieta ir beigusies, jo atkritēji, meļi, priesteri, zagļi un slepkavas, kas visi ir vienlīdz noturīgi savās viltībās un pārliecībā, ir izlējuši no sava bezdievīguma pasaules telpā un no velna cietokšņa netīrumu un dubļu, un neķītrības plūdus … pār mūsu galvām.

Nē! Dievs to nepieļaus. Elle var izgāzt savu niknumu kā degošu lavu no Vezuva kalna vai no vulkāna Etnas, vai no visbriesmīgākajiem no vulkāniem, un tomēr „mormonisms” pastāvēs. Uguns, ūdens, patiesība un Dievs ir realitātes. Patiesība ir „mormonisms”. Dievs ir tā Radītājs. Viņš ir mūsu vairogs. Viņam mēs esam pateicību parādā par piedzimšanu. Ar Viņa balsi mēs esam aicināti Viņa evaņģēlija atklāšanai laiku pilnības sākumā. Caur Viņu mēs saņēmām Mormona Grāmatu un caur Viņu mēs pastāvam līdz šai dienai; un caur Viņu mēs paliksim, ja tas tā būs mūsu godībai; un Viņa Visuvarenajā Vārdā mēs esam apņēmības pilni izturēt pārbaudījumus kā labi kareivji līdz galam.

… Vēl pirms jūs būsit šo izlasījuši, jūs jau to zināsiet, bet ja nē — tad tagad ziniet, ka mūri un važas, durvis un čīkstošas eņģes, un līdz nāvei iebiedēti sargi un uzraugi … pašā savā būtībā ir domāti, lai godīga vīra dvēselei liktu justies stiprākai par elles spēkiem. …

… Mēs esam jūsu brāļi un draugi bēdās un nesam Jēzus Kristus važas evaņģēlija dēļ un mūsos mītošās cerības uz godību dēļ.”⁸

Glābējs saprot visas mūsu ciešanas, un Viņš būs ar mums mūžīgi mūžos.

Tas Kungs mierināja pravieti ar šādiem vārdiem: „Zemes gali vaicās pēc tava vārda, un muļķi izsmies tevi, un elle plosīsies pret tevi; kamēr sirdsšķīstie un gudrie, un cēlie, un tikumīgie meklēs padomu un pilnvaras, un svētības pastāvīgi no tavas rokas. Un tavi ļaudis nekad netiks pavērsti pret tevi ar nodevēju liecībām. Un kaut arī to ietekme iemetīs tevi nepatikšanās un aiz restēm, un sienām, tu tiksi turēts godā; un vēl tikai īsu brīdi, un tava balss tavu ienaidnieku vidū būs briesmīgāka kā lauvas rēciens dēļ tava taisnīguma; un tavs Dievs stāvēs tev blakus mūžīgi mūžos.

Ja tu esi aicināts iziet cauri bēdām; ja tu esi briesmās starp viltus brāļiem; ja tu esi briesmās starp laupītājiem; ja tu esi briesmās uz zemes vai jūrā; ja tu tiec apsūdzēts ar visāda veida viltus apsūdzībām; ja tavi ienaidnieki krīt tev virsū; ja viņi atrauj tevi no tava tēva un mātes, un brāļu, un māsu sabiedrības; un ja ar izvilktu zobenu tavi ienaidnieki atrauj tevi no tavas sievas sirds un tavām atvasēm, un tavs vecākais dēls, kaut tikai sešus gadus vecs, ieķersies tavās drānās un teiks: Mans tēvs, mans tēvs, kāpēc tu nevari palikt ar mums? Ak, mans tēvs, ko šie vīri grasās ar tevi darīt? Un ja tad viņš tiks atrauts no tevis ar zobenu un tiksi ievilkts cietumā, un tavi ienaidnieki ložņās tev apkārt kā vilki pēc jēra asinīm; un ja tu tiksi iemests bedrē jeb slepkavu rokās, un tev tiks piespriests nāves spriedums; ja tu tiksi iemests dziļumos; ja bangojošā jūra darbosies pret tevi; ja negantie vēji kļūs par tavu ienaidnieku; ja debesis satumsīs un visi elementi apvienosies, lai nosprostotu ceļu, un visbeidzot, ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.

Cilvēks Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?

Tādēļ turies uz sava ceļa un priesterība paliks ar tevi; jo viņu robežas ir noteiktas un nevar tikt pārkāptas. Tavas dienas ir zināmas un tavu gadu nekļūs mazāk; tādēļ nebīsties no tā, ko cilvēks var izdarīt, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos.”⁹ [Šīs sadaļas rindkopas atrodamas arī M&D 122:1–9.]

Klusā, mierīgā balss čukst mierinājumu mūsu dvēselēm bēdu un ciešanu laikā.

Drīzumā pēc tam, kad pravietim atļāva izbēgt no saviem sagūstītājiem Misūri štatā, viņš atminējās sajūtas, kuras viņam bija ieslodzījuma laikā: „Laikā, kad es biju savu ienaidnieku rokās, lai gan es izjutu lielas bažas attiecībā par savu ģimeni un draugiem, pret kuriem viņi izturējās tik necilvēcīgi un aizvainojoši, … neskatoties uz manām raizēm, man jāsaka, es jutos pilnīgi mierīgs un paļāvības pilns par mūsu Debesu Tēva gribu. Es zināju, ka esmu nevainīgs, tāpat, kā arī svētie ir nevainīgi, un ka mēs neesam izdarījuši neko tādu, par ko būtu pelnījuši šādu izturēšanos no mūsu apspiedēju rokām. Tādēļ es varēju paļauties uz to Dievu, kura rokās ir visu cilvēku dzīvības un kas bieži ir mani izglābis no nāves vārtiem, jo zināju, ka Viņš mani atbrīvos; un kaut izskatījās, ka jebkurš glābšanās ceļš ir slēgts un ka nāve raudzījās man sejā, un ka, pēc cilvēka domām, mana iznīcība bija jau nolemta, tomēr kopš pirmā brīža ieejot apmetnē, es jutu pārliecību, ka mēs ar brāļiem un mūsu ģimenēm tiksim izglābti.

Jā, tā klusā, mierīgā balss, kas tik bieži manu dvēseli lielu ciešanu un bēdu laikā ir čukstus mierinājusi, lika man turēt drošu prātu un apsolīja izglābšanos, tā sniedzot man lielu mierinājumu. Un, lai gan trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš, tomēr Pulku Kungs, Jēkaba Dievs, bija mana stiprā pils; un, kad es saucu Viņu manu bēdu laikā, Viņš mani izglāba [skat. Psalmi 46:7; 50:15]; un es piesaucu ar visu savu dvēseli un visu, kas ir manī, lai svētītu un slavētu Viņa svēto Vārdu. Jo, lai gan es biju spaidīts no visām pusēm, tomēr [es nebiju] nomākts; biju bez padoma, un tomēr nebiju izmisumā; tiku vajāts, tomēr nebiju atstāts; biju satriekts, tomēr ne pazudināts [skat. 2. korintiešiem 4:8–9].”¹⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet aprakstu par Libertī cietumu Misūri štatā (357.–358. lpp). Studējot un pārrunājot šo nodaļu, pārdomājiet, kādos apstākļos atradās pravietis, kad viņš rakstīja vārdus, kas pierakstīti šajā nodaļā. Pārskatiet trešo rindkopu 361. lpp.. Kādā ziņā atgadījums ar pravieti Libertī cietumā raksturo šo patiesību?
Studējiet trešo rindkopu 359. lpp.. Kā sarežģīti apstākļi dažreiz „atmodina mūsu garus svētām atmiņām”? Kā grūtības un vajāšanas var „saistīt mūsu sirdis” pie ģimenes locekļiem un draugiem? Kāda ir bijusi jūsu pieredze, kas attiecināma uz šīm patiesībām?
Džozefs Smits pasludināja, ka nekas nevar šķirt viņu un viņa brāļus no Dieva mīlestības (359. lpp.). Kādas ir jūsu domas vai sajūtas, pārdomājot šo apgalvojumu? Kas mūs var atšķirt no Dieva mīlestības? Kas mums ir jādara, lai dzīvotu Dieva mīlestībā?
Izlasiet pirmo rindkopu 361. lpp.. Ko mēs varam darīt, lai saņemtu mieru, ko Tas Kungs mums piedāvā? Ko jūs iegūstat no Tā Kunga apgalvojuma, ka Džozefa Smita likstas un ciešanas būs „tikai mazu brītiņu”?
Pārlasiet Džozefa Smita apgalvojumus svētajiem, ka Baznīcas ienaidnieki nevar neko izdarīt, lai aizkavētu Dieva spēku (361.–362. lpp.) Kāpēc mēs dažkārt aizmirstam šo patiesību? Ko mēs varam darīt, lai par to atcerētos?
Studējiet Tā Kunga vārdus pravietim 362.–363. lpp.. Kā varētu mainīties mūsu dzīve, ja mēs atcerētos, ka pārbaudījumi var dot mums pieredzi un nākt mums par labu? Ko jums nozīmē apzināties, ka Pestītājs pazemojās zem visām lietām? Ko, jūsuprāt, nozīmē „turēties uz Tava ceļa”?
Izlasiet nodaļas pēdējo rindkopu (363.–364. lpp.). Padomājiet par to, kā Svētais Gars ir jūs mierinājis grūtību laikā. Vai jums ir bijuši atbilstoši gadījumi, ar ko varētu dalīties?

Saistītie Svētie Raksti: Filipiešiem 3:8–9; Mosijas 23:21–24; Almas 7:11; 36:3