Patiesās un dzīvās Baznīcas izveidošana un liktenis

„Attiecībā uz šo Baznīcu un valstību jūs nezināt vairāk kā bērns savas mātes klēpī. Jūs to neaptverat. … Šī Baznīca piepildīs Ziemeļameriku un Dienvidameriku — tā piepildīs pasauli.”

No Džozefa Smita dzīves

1829. gada jūnijā pravietis Džozefs Smits pabeidza Mormona Grāmatas tulkošanu. „Kad mūsu tulkošana tuvojās noslēgumam,” pravietis teica, „mēs devāmies uz Palmīru, Veinas apgabalu, Ņujorkā, nostiprināt autortiesības un vienojāmies ar Egberta B. Grandina kungu iespiest piecus tūkstošus eksemplārus par trīs tūkstošiem dolāru.”¹ Egberts B.Grandins bija jauns vīrietis, gadu jaunāks par Džozefu Smitu, un viņam piederēja tipogrāfijas darbnīca Palmīrā. Viņš tikko bija iegādājies jaunu iespiedmašīnu ar jaunu tehnoloģiju, kas padarīja iespiešanas procesu daudz ātrāku. Tas ir ievērojami, ka pravietim izdevās atrast iespiedēju Palmīras lauku pilsētiņā, kas spēja izdot tik daudzus apjomīgus sējumus kā Mormona Grāmata. Tā kā Mormona Grāmatas iespiešana bija liels un dārgs projekts, Martins Heriss ieķīlāja savu fermu Grandina kungam, lai nodrošinātu maksājumu par iespiešanas izdevumiem.

1829. gada vasaras beigās Džozefs Smits, Martins Heriss un vairāki citi pulcējās tipogrāfijas darbnīcā, lai veiktu korektūru Mormona Grāmatas titullapai, pirmajai grāmatas lapai, kuru bija jānodrukā. Kad pravietis paziņoja, ka viņš ir apmierināts ar lapas izskatu, nekavējoties tika uzsākta iespiešana. Lai pabeigtu šo darbu, bija nepieciešami septiņi mēneši, un 1830. gada 26. martā nāca klajā Mormona Grāmatas pirmais izdevums.

Tagad, kad Mormona Grāmatas tulkošana un izdošana bija pabeigta, pravietis turpināja organizēt Baznīcu. Atklāsmē, kas šodien atrodama Mācības un Derību 20. nodaļā, Tas Kungs atklāja pravietim „precīzu dienu, kurā, saskaņā ar Viņa gribu un pavēli, mums vajadzēja organizēt Viņa Baznīcu vēl vienu reizi šeit uz Zemes.”² Noteiktā diena bija 1830. gada 6. aprīlis.

„Mēs … darījām zināmu mūsu brāļiem,” raksta pravietis, „ka mēs esam saņēmuši bausli organizēt Baznīcu; un saskaņā ar to mēs pulcējāmies kopā šim mērķim Pītera Vitmera, vecāka, namā, (mēs bijām seši, kas bija iesaistīti Baznīcas likumīgajā organizē-šanā), otrdienā, aprīļa sestajā dienā, mūsu ēras tūkstoši astoņi simti trīsdesmitajā gadā.”, ³ Aptuveni 60 cilvēki pieblīvēja Vitmeru namu Faijetā, Ņujorkā, pilnībā piepildot nama divas istabas. Lai izpildītu Ņujorkas štata likumu, par jaunās Baznīcas dibinātājiem tika noteikti seši no klātesošajiem vīriem — pravietis Džozefs Smits, Olivers Kauderijs, Hairams Smits, Pīters Vitmers, jaunākais, Samuēls Smits un Deivids Vitmers.⁴

Lai gan iesākumā Baznīca bija ļoti maza, Džozefam Smitam bija pravietisks redzējums par tās diženo likteni. Vilfords Vudrafs atminējās, ka priesterības sanāksmes laikā Kērtlandē, Ohaio, 1834. gada aprīlī, pravietis centās palīdzēt brāļiem saskatīt Dieva valstības stāvokli uz Zemes nākotnē:

„Pravietis aicināja visus priesterības nesējus pulcēties mazajā baļķu skolas ēkā, kas tur bija. Tā bija maza ēka, iespējams, 14 kvadrātpēdas liela. Taču tajā satilpa visi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas priesterības nesēji, kas tajā laikā bija Kērtlandes pilsētā. … Kad mēs sanācām kopā, pravietis aicināja Israēla elderus kopā ar viņu liecināt par šo darbu. … Kad viņi bija beiguši, pravietis sacīja: „Brāļi, es esmu ticis ļoti pacilāts un pamācīts caur jūsu šī vakara liecībām, bet es vēlos jums sacīt Tā Kunga priekšā, ka jūs nezināt vairāk par šīs Baznīcas un valstības likteņiem kā bērns savas mātes klēpī. Jūs to neaptverat.” Tas bija diezgan pārsteidzoš i. Viņš teica: „Šovakar jūs redzat tikai riekšavu priesterī- bas, bet šī Baznīca piepildīs Ziemeļameriku un Dienvidameriku — tā piepildīs pasauli.”⁵

Džozefa Smita mācības

Džozefs Smits organizēja patieso Jēzus Kristus Baznīcu laiku pilnības atklāšanā.

Džozefs Smits ziņoja par 1830. gada 6. aprīļa sanāksmes notikumiem, lai organizētu Baznīcu:„Atklājuši sanāksmi ar svinī gu lūgšanu mūsu Debesu Tēvam, mēs rīkojāmies saskaņā ar iepriekšējo pavēli — jautāt mūsu brāļiem, vai tie mūs pieņem par saviem skolotājiem Dieva valstības lietās un vai tie ir ar mieru, ka mēs rīkojamies un tiekam organizēti kā Baznīca atbilstoši pavēlei, ko mēs saņēmām. Par šiem priekšlikumiem viņi nobalsoja vienprātīgi.

Tad es uzliku savas rokas Oliveram Kauderijam un ordinēju viņu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas elderu; pēc kā viņš arī mani ordinēja minētās Baznīcas eldera kārtā. Tad mēs ņēmām maizi, svētījām to un pieņēmām kopā ar klātesošajiem; arī vīnu, svētījām to un dzērām kopā ar viņiem. Tad mēs uzlikām rokas katram klātesošajam Baznīcas loceklim, lai viņi varētu saņemt Svētā Gara dāvanu un varētu tikt konfirmēti par Kristus Baznīcas locekļiem. Svētais Gars tika izliets pār mums tā augstākajā pakāpē — daži pravietoja, kamēr mēs visi slavējām To Kungu un ārkārtīgi līksmojām. …

Pēc tam mēs izraudzījām un iecēlām vēl dažus no brāļiem dažādos priesterības amatos, saskaņā ar Garu, kas mūs uz to aicināja; tas bija laimes piepildīts laiks, ko pavadījām liecinot un, caur mums dāvāto Dieva žēlsirdību, izjūtot Svētā Gara spēku un svētības izlīstam pār mums; sanāksmi mēs noslēdzām ar iepriecinošu apziņu, ka tagad mēs — katrs no mums — esam Dieva atzīti Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, Baznīcas, kas tika organizēta saskaņā ar Viņa dotajām pavēlēm un atklāsmēm mums šajās pēdējās dienās, kas ir saskaņā ar to Baznīcas kārtību, kas aprakstīta Jaunajā Derībā.”⁶

Pirmajā Baznīcas vispārējā konferencē, kas notika Faijetā, Ņujorkā, 1830. gada 9. jūnijā, tika pasniegts Svētais Vakarēdiens, vairākus cilvēkus konfirmēja par Baznīcas locek-ļiem, citus iecēla priesterības amatos, un pār svētajiem izlija Svētais Gars. Pravietis Džozefs Smits rakstīja: „Šī pieredze iedvesmoja mūsu sirdis ar neizsakāmu prieku un piepildīja mūs ar godbijību un pazemību pret Visaugstāko Būtni, caur kuras žēlsirdī bu mēs bijām aicināti būt par instrumentiem, dodot cilvēku bērniem iespēju saņemt tās brīnišķās svētības, kādas šajā laikā izlija pār mums. Tiekot iesaistītiem tādā pašā lietu kārtībā, kāda pastāvēja senatnē svētajiem apustuļiem; apzinoties šādu notikumu nozīmību un svinīgumu; un liecinot un izjūtot ar savu paša būtni priesterības spēka dievišķās izpausmes, Svētā Gara dāvanas un svētības un žēlsirdīgā Dieva labestību un labvēlību pār tiem, kuri bija paklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus mūžīgajam evaņģēlijam; tas viss kopumā radīja mūsos līksmas pateicības sajūtu un iedvesmoja mūs ar jaunu dedzību un enerģiju patiesības lietā.”⁷

Kristus Baznīca ir organizēta saskaņā ar Dieva kārtību.

„Kristus ir Baznīcas galva, galvenais stūrakmens, garīgā klints, uz kuras uzcelta Baznīca, un elles vārtiem nebūs to uzvarēt [skat. Mateja 16:18; Efeziešiem 2:20].Viņš uzcēla Valstību, izraudzījās apustuļus un ordinēja viņus Melhisedeka priesterībā, dodot tiem spēku veikt evaņģēlija priekšrakstus.”⁸

„Kristus … deva citus par apustuļiem, un citus par evaņģēlistiem, un citus par ganiem un mācītājiem [Efeziešiem 4:11]. Un kā tika izraudzīti apustuļi, pravieši, gani, mācītāji un evaņģēlisti? Caur pravietojumu (atklāsmi) un roku uzlikšanu — caur dieviš ķu sazināšanos un dievišķi noteiktu priekšrakstu — ar priesterī bas starpniecību, kas organizēta saskaņā ar Dieva kārtību, ar dievišķu amatu.”⁹

„[Mormona Grāmata] vēsta mums, ka mūsu Pestītājs parādījās šajā [Amerikas] kontinentā pēc Savas augšāmcelšanās; ka Viņš izplatīja šeit evaņģēliju visā tā pilnībā, bagātībā, ar spēku un svētī bu; ka Amerikas kontinenta iedzīvotājiem bija apustuļi, pravieš i, gani, mācītāji un evaņģēlisti; tāda pati kārtība, tāda pati priesterība, tādi paši priekšraksti, dāvanas un svētības, kādas baudīja austrumu kontinentā.”¹⁰

„Evaņģēlists ir patriarhs. … Lai kur uz Zemes tiktu dibināta Kristus Baznīca, arvien ir jābūt patriarham, kurš kalpotu svēto pēcnācēju labā, līdzīgi kā Jēkabs deva saviem dēliem patriarha svētību.”¹¹

Ticības Apliecinājumi 1:6:„Mēs ticam tai pašai organizācijai, kas pastāvēja agrīnajā baznīcā, proti — apustuļiem, praviešiem, mācītājiem, skolotājiem, evaņģēlistiem un tā tālāk.”¹²

Baznīcu vada Augstākais Prezidijs, Divpadsmit apustuļu kvorums un Septiņdesmito kvorums.

„Es nelokāmi ticu praviešiem un apustuļiem, Jēzum Kristum, kas ir stūrakmens un kas tos māca kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.”¹³

„Prezidenti jeb [Augstākais] Prezidijs uzrauga Baznīcu, un atklāsmes par Dieva prātu un gribu attiecībā uz Baznīcu nāk caur Prezidiju. Tā ir Debesu kārtība un [Melhisedeka] priesterības spēks un privilēģija.”¹⁴

„Ar ko īpašs ir šo Divpadsmit apustuļu aicinājums atšķirībā no citiem Baznīcas aicinājumiem vai amatiem? … Viņi ir Divpadsmit apustuļi, kuri ir aicināti ceļojošajā Augstajā padomē, kas prezidē pār svēto draudzēm. … Viņiem ir kalpošanas atslēgas, lai atvērtu Debesu valstības durvis visām tautām un sludinātu evaņģēliju katrai radībai. Tā ir viņu apustuļu stāvokļa vara, pilnvaras un spēks.”¹⁵

Orsons Prets, kas kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā, pierakstī ja: „Tas Kungs … noteica, ka jātiek organizētam Divpadsmit apustuļu kvorumam un tā uzdevums būs sludināt evaņģēliju visām tautām, vispirms citticībniekiem un tad jūdiem. Pēc Kērtlandes Tempļa pabeigšanas pravietis Džozefs Smits sapulcināja priesterības nesējus un, runājot par Divpadsmit apustuļiem, teica, ka viņi ir saņēmuši apustuļu stāvokli ar visām tam piekrīto-šām spējām gluži tāpat kā apustuļi senatnē.”¹⁶

Vilfords Vudrafs, ceturtais Baznīcas prezidents, atzīmēja: „Džozefs aicināja divpadsmit apustuļus. Kas viņi bija? Tas Kungs viņam teica: „Divpadsmitie ir tie, kas vēlas uzņemties Manu Vārdu ar visu sirdi. Un, ja viņi vēlas uzņemties Manu Vārdu ar visu sirdi, viņi ir aicināti iet pa visu pasauli sludināt Manu evaņģēliju katrai radībai.”[M&D 18:27–28.] … Kad pravietis Džozefs organizēja Divpadsmit apustuļu kvorumu, viņš mācīja vienotības principu. Viņš lika viņiem saprast, ka viņiem ir jābūt vienotiem kā sirdī, tā prātā un ka viņiem pilnībā ir jāuzņemas Kristus Vārds; un ja Dievs pavēlēs tiem ko darīt, viņiem ir jāiet un tas jādara.”¹⁷

„Septiņdesmitie veido ceļojošos kvorumus, lai dotos visā pasaulē, kur vien Divpadsmit apustuļi viņus sūtītu.”¹⁸

„Septiņdesmitie nav aicināti kalpot pie galda [skat.Apustuļu darbi 6:1–2], …bet sludināt evaņģēliju un stiprināt [baznīcas], un iecelt citus, kas ir Augstie priesteri un nepieder šiem kvorumiem, prezidēt [baznīcās]. Divpadsmit apustuļi arī … nodod Valstības atslēgas visām tautām atslēdzot tām evaņģēlija durvis, un aicina Septiņdesmitos sekot viņiem un atbalstīttos.”¹⁹

Lai arī ļaunuma spēki var tiekties iznīcināt Baznīcu, „neviena nesvēta roka nevar apturēt darba attīstību.”

„Kopš Kristus Baznīcas organizēšanas 1830. gada 6. aprīlī mums ir bijis gandarījums novērot patiesības izplatīšanos dažādās mūsu zemes daļās, neskatoties uz to, ka Baznīcas ienaidnieki sakopojuši savu nerimstošo uzcītību, lai apstādinātu tās gaitu un novērstu tās virzīšanos uz priekšu; lai gan ļaunie un blēdīgie cilvēki apvienojušies, lai iznīcinātu nevainīgos, … tomēr brīnišķais evaņģēlijs savā pilnībā izplatās un ik dienas gūst jaunpievērstos; un mūsu lūgšana Dievam ir, lai tas tā arī turpinātos, un arvien vairāk būtu to, kas tiktu izglābti mūžībā.”²⁰

„Patiesības Karogs ir pacelts; neviena nesvēta roka nevar apturēt darba attīstību; var trakot vajāšanas, var apvienoties pūļi, var sapulcēties armijas, apmelojumi var celt neslavu, taču Dieva patiesība dosies uz priekšu drosmīgi, cēli un neatkarīgi, līdz tā pārņems katru kontinentu, ieies katrā reģionā, ieplūdīs katrā valstī un aizsniegs katru ausi, līdz Dieva mērķi būs sasniegti un diženais Jehova teiks, ka darbs ir padarīts.”²¹

„Un atkal Glābējs viņiem stāstīja vēl vienu līdzību par Valstību, kas notiks tieši pirms vai arī pļaujas laikā, kas skan šādi: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā, ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” [Mateja 13:31–32.] Tagad mēs varam nepārprotami zināt, ka šī līdzība simbolizē Baznīcu, kāda tā būs pēdējās dienās. Lūk, Debesu valstī ba ir pielīdzināta tai. Tad kādai tai jābūt?

Ņemsim Mormona Grāmatu, kuru cilvēks ņēma un paslēpa savā laukā, aizsargājot ar savu ticību, lai tā atkal atplauktu pēdējās dienās jeb pienācīgā laikā; palūkosim, kā tā nāca no zemes, kura tika nodēvēta par visnederīgāko no sēklām, bet skatiet, kā tā sazarojas, jā, pat sniedzoties augšup ar ļoti augstiem zariem Dievam līdzīgā varenībā, lai tā kā sinepju graudiņš kļūtu par lielāko no visiem augiem. Un tā ir patiesība, tā ir dzinusi asnus un izdīgusi no zemes, un taisnība sākusi raudzīties no Debesīm [skat.Psalmi 85:11; Mozus gr 7:62], un Dievs sūta lejup Savus spēkus, dāvanas un eņģeļus, izmitinot tās zaros.

Debesu valstība ir kā sinepju graudiņš. Tad, lūk, vai tā nav Debesu valstība, kas paceļ savu galvu pēdējās dienās sava Dieva varenībā, patiesi, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, kā nekustīga, nesatricināma klints lielu ūdeņu vidū, pakļauta Sātana vētrām un kārdinājumiem, kas līdz šim ir palikusi nelokāma un vēl joprojām drosmīgi stājas pretī milzīgajiem pretestības viļņiem, kurus nes aukaini maldinošu darbu vēji, un pretestības viļņi niknumā ir triekušies un vēl arvien triecas pret tās triumfējošo krauju, kurus ar dubultu niknumu dzen taisnīguma ienaidnieks?”²²

Kā daļu no savas lūgšanas, iesvētot Kērtlandes Templi, kas vēlāk tika pierakstītaMācības un Derību 109:72–76, pravietis Džozefs Smits teica: „Atceries visu Tavu baznīcu, ak Kungs, ar visām viņu ģimenēm, un visus viņu tuviniekus, ar visiem viņu slimajiem un nomocītajiem, ar visiem zemes nabagajiem un lēnprātī gajiem; lai valstība, kuru Tu esi izveidojis bez roku palīdzības, varētu kļūt par lielu kalnu un piepildīt visu zemi; lai Tava baznīca varētu iznākt no tumsības tuksneša un spīdēt spoži kā mēness, skaidri kā saule un briesmīgi kā karapulks ar karogiem; un tikt saposta kā līgava tai dienai, kad Tu atsegsi Debesis, un darīsi, ka kalni izplūdīs Tavā klātbūtnē un ielejas pacelsies, nelīdzenās vietas tiks nogludinātas; lai Tava godība varētu piepildīt zemi; lai, kad bazūne sauks mirušos, mēs varētu tikt aizrauti mākonī satikt Tevi, lai mēs vienmēr varētu būt ar To Kungu; lai mūsu drānas varētu būt tīras, lai mēs varētu būt tērpti taisnības apmetņos, ar palmu zariem mūsu rokās un godības kroņiem uz mūsu galvām, un pļaut mūžīgo prieku par visām mūsu ciešanām.”²³

Mums visiem ir pienākums stiprināt Baznīcu un darīt savu daļu Dieva valstības celšanā.

„Dieva darbs ir kopīgs pasākums, kurā ir ieinteresēti visi svētie; mēs visi esam viena ķermeņa locekļi un visi pieņemam to pašu garu, un visi esam kristīti ar vienu kristību un iemantojam to pašu dievišķo cerību. Dieva lietas virzīšana uz priekšu un Ciānas cel-šana ir darbs, kurā visi ir vienlīdz iesaistīti. Atšķirība ir tikai tajā, ka viens cilvēks ir aicināts īstenot vienu uzdevumu un cits — citu uzdevumu; „bet ja viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi, un kad viens loceklis tiek godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi, un acs nevar sacīt ausij, man tevis nevajag, nedz arī galva var sacīt kājām, man tevis nevajag”; pretējas jūtas, dalītas intereses, izmeklētas ieceres ir jāapvieno vienā kopējā lietā, visu interešu labā [skat.1. korintiešiem 12:21, 26].”²⁴

„Brāļi un māsas, esiet ticīgi, esiet uzcītīgi, cīnieties dedzīgi pēc tās ticības, kas reiz tika uzticēta svētajiem [skat.Jūdas 1:3];lai katrs vīrietis, sieviete un bērns izprot šī darba svarīgumu un rīkojas tā, it kā tā panākumi būtu atkarīgi tikai no viņa individuālās piepūles; lai visi jūtas ieinteresēti tajā un tad ņem vērā, ka viņi dzīvo dienā, par kuru domājot tika saviļņotas karaļu, praviešu un taisnīgu cilvēku dziļākās jūtas tūkstošiem gadu atpakaļ — skats uz šo dienu iedvesmoja viņu jaukākos rakstus un cildenākās dziesmas, un lika viņiem sludināt tik jūsmīgā runas veidā, kas pierakstīts Svētajos Rakstos; un drīz mums būs jāiesaucas iedvesmas valodā:

„Tas Kungs atkal ir atjaunojis Ciānu;

Tas Kungs ir atpestījis Savu tautu, Israēlu.”[M&D 84:99.]”²⁵

Kā atcerējās Vilfords Vudrafs, 1839. gadā Džozefs Smits Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem, kuri devās misijā uz Lielbritāniju, deva šādu pamudinājumu: „Lai kas arī nāktu pār jums, salieciet savu muguru un panesiet to, un vienmēr atbalstiet un aizstāviet Baznīcas un Dieva valstības intereses.”²⁶

Ieteikumi mācīšanai un studēšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.

Iedomājieties, kā jutās priesterības sanāksmes, kas atainota 136. lpp., dalībnieki. Kā, jūsuprāt, jūs justos, ja dzirdētu Džozefa Smita pravietojumu, ka Baznīca kādu dienu piepildīs pasauli? Tagad, atskatoties uz šo pravietojumu, kādas ir jūsu domas vai sajūtas?
Pārlasiet 137.–138. lpp. atzīmējot darbības, ko veica, dibinot Baznīcu un pirmajā vispārējā konferencē. Džozefs Smits teica: „Šī pieredze iedvesmoja mūsu sirdis ar neizsakāmu prieku un piepildīja mūs ar godbijību un pazemību pret [Dievu]” (137.-138. lpp.) Kad jums ir bijušas tādas sajūtas, kādas raksturoja Džozefs Smits?
Pārlasiet Džozefa Smita mācības par Baznīcu Jēzus laikā un Mormona Grāmatas laikā (138.–139. lpp). Kādā veidā Baznīca ievēro šo pašu modeli mūsdienās?
Kāpēc, jūsuprāt, mums ir nepieciešami vadītāji, kas prezidē pār vispasaules Baznīcu? (dažus piemērus skat. 139.–140. lpp.) Kā jūs esat tikuši svētīti caur Augstākā Prezidija, Divpadsmit apustuļu kvoruma, Septiņdesmito kvorumu un prezidējošās bīskapības kalpošanu?
Kādas ir jūsu domas vai sajūtas, lasot Džozefa Smita pravietojumus par Baznīcas likteni? (skat. 141.–142. lpp.) Kādos veidos mēs varam piedalīties šajā darbā? (Dažus piemērus skat. 142.–143. lpp.)
Džozefs Smits mācīja: „Lai katrs vīrietis, sieviete un bērns izprot šī darba svarīgumu un rīkojas tā, it kā tā panākumi būtu atkarī gi tikai no viņa individuālās piepūles”. Domājiet par noteiktiem veidiem, kādos jūs varat pielietot šo padomu savā dzīvē.
Ja kāds jums jautātu, kāpēc jūs esat Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, ko jūs teiktu?

Saistītie Svētie Raksti: Daniēla 2:31–45; Mosijas 18:17–29; M&D 20:1–4; 65:1–6; 115:4–5