20. Nodaļa : Sirds, kas pilna mīlestības un ticības — pravieša vēstules viņa ģimenei

20. Nodaļa

Sirds, kas pilna mīlestības un ticības — pravieša vēstules viņa ģimenei

„Atceries, ka es esmu patiess un uzticīgs draugs Tev un bērniem uz mūžīgiem laikiem. Mana sirds ir savijusies ar jūsu sirdīm vienmēr un uz mūžiem. Ak, lai Dievs svēta jūs visus!”

No Džozefa Smita dzīves

Savā pravieša aicinājumā Džozefam Smitam nācās daudz ceļot, lai apmierinātu strauji augošās organizācijas vajadzības. Kad viņš 1831. gada vasarā noteica Independenci, Misūri, par vietu Ciānas celšanai, Baznīca tur strauji pieauga, tāpat kā tā turpināja attīstīties Kērtlandē, Ohaio. No 1831. līdz 1838. gadam Baznīcai bija divas centrālās vietas — viena Misūri un otra Kērtlandē, kur dzīvoja pravietis. Šajā laikā pravietis veica sarežģīto 900 jūdžu (1448 km) garo ceļojumu uz Misūri piecas reizes, lai tur uzraudzītu Baznīcas attīstību.

1833. gadā un vēlreiz 1837. gadā Džozefs Smits devās uz Kanādas Ontārio provinci, mācot evaņģēliju un stiprinot draudzes. 1834. un 1835. gadā viņš ceļoja uz Mičiganu, lai apmeklētu Baznīcas locekļus. Gadu gaitā viņš sludināja evaņģēliju un vadīja Baznīcas lietas Springfīldā, Ilinoisā, Bostonā un Salemā, Masačūsetsā, Monmoutas apgabalā, Ņūdžersijā, Ņujorkā un Olbani, Ņujorkas štatā, Sinsinati, Ohaio štatā, Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, un daudzās citās vietās.

Biežie ceļojumi atšķīra pravieti no mājām un ģimenes, tāpat arī vajāšanas, ar kurām viņam daudzkārt nācās saskarties. Vairākkārt viņš tika netaisni apcietināts un ieslodzīts, un viņš bija upuris dučiem nepamatotu tiesas prāvu. Piemēram, 1837. gada 27. jūlijā pravietis un vairāki citi Baznīcas vadītāji atstāja Kērtlandi, lai apciemotu svētos Kanādā. Sasnieguši Pensilvāniju, Ohaio štatā, viņi tika „aizkavēti visu dienu ļaunprātīgās un falsificētās tiesas prāvās”. Tā kā viņi nebija tālu no Kērtlandes, viņi posās atpakaļ uz mājām, lai atpūstos un tad nākamajā dienā no jauna atsāktu savu ceļojumu. „Ap saulrieta laiku es iekāpu savos ratos, lai atgrieztos mājās Kērtlandē,” rakstīja pravietis. „Tajā brīdī šerifs ielēca manos ratos, satvēra grožus un iesniedza man jaunu apsūdzības rakstu.”¹

Pravieša biežā prombūtne no mājām bija smags pārbaudījums viņam un viņa ģimenei. Viņa vēstules Emmai atklāj vientulību, kuru viņš piedzīvoja, un ilgas, kuras viņš juta pēc viņas un viņu bērniem. Viņš nemitīgi rakstīja par savu lielo mīlestību uz savu ģimeni un savu ticību Dievam. Viņš arī sniedza iepriecinošu pārliecību savai ģimenei, paužot optimismu par nākotni, neskatoties uz likstām, ar kurām viņi saskārās.

1832. gada 1. aprīlī, tikai nedēļu pēc tam, kad pūlis nolēja viņu ar darvu un izvārtīja spalvās, un tikai divas dienas pēc viņa adoptētā dēla nāves, pravietis atstāja mājas, lai dotos viņa otrajā ceļojumā uz Misūri. Noteikti viņa sirds bija skumju mākta un raižu pilna par viņa sievu, Emmu, un viņu vienīgo dzīvo bērnu Džūliju. Kad nākamajā mēnesī viņš ceļoja mājup, vēlēdamies ātrāk satikties ar savu ģimeni, viņu uz vairākām nedēļām aizturēja Grīnvilā, Indiānas štatā. Bīskaps Nevels K. Vitnejs, kas bija viens no pravieša pavadītājiem, bija smagi savainojis savu kāju negadījumā ar pasta ratiem un viņam bija nepieciešams atveseļošanās periods, lai turpinātu ceļojumu. Šajā laikā pravietis kaut kādā veidā saindējās, un tas izraisīja tik stipru vemšanu, ka viņš izmežģīja žokli. Viņš aizkļuva pie bīskapa Vitneja, kurš, pats gan vēl saistīts pie gultas, deva Džozefam priesterības svētību. Pravietis nekavējoties izveseļojās.

Neilgi pēc šī notikuma pravietis savai sievai uzrakstīja šādas rindas: „Brālis Martins [Heriss] ir ieradies šeit un atvedis iepriecinošas ziņas par to, ka viņa aizbraukšanas brīdī ar mūsu ģimenēm viss bija kārtībā, un tas ļoti ielīksmoja mūsu sirdis un uzmundrināja mūsu garus. Mēs pateicamies mūsu Debesu Tēvam par Viņa labestību pret mums un jums visiem. … Pašlaik mans stāvoklis ir ļoti nepatīkams, lai gan ar Tā Kunga palīdzību centīšos būt apmierināts. … Es vēlētos redzēt mazo Džūliju un vēlreiz paņemt viņu sev klēpī, un parunāties ar Tevi. … Es apliecinu Tev savu uzticību kā Tavs vīrs. Lai Tas Kungs svētī Tevi, lai miers ir ar Tevi, tad nu ardievu, līdz mēs tiekamies!”²

Džozefa Smita mācības

Ģimenes locekļi lūdz, mierina un stiprina viens otru.

Emmai Smitai 1832. gada 13. oktobrī no Ņujorkas, Ņujorkas štatā: „Šodien es pastaigājos pa visgreznāko Ņujorkas pilsētas daļu. Ēkas patiesi ir tik varenas un brīnišķīgas, tik ļoti, ka rada izbrīnu ikvienā, kas tās uzlūko. … Apskatījis visu, ko vēlējos, es atgriezos savā istabā, lai pārdomātu un nomierinātu savu prātu; un lūk, domas par mājām, Emmu un Džūliju pārņēma manu prātu kā plūdi, un es vēlējos kaut uz brīdi būt kopā ar jums. Mana sirds ir pārpilna ar visām iespējamajām jūtām un maigumu, ko var izjust tēvs un vīrs, un, ja es varētu būt kopā ar Jums, es jums tik daudz ko stāstītu. …

Es ļoti vēlētos Tev ko sacīt, lai sniegtu mierinājumu Tavā īpašajā pārbaudījumā un šī brīža ciešanās [tajā laikā Emma gaidīja bērnu]. Es ceru, ka Dievs Tev dos spēku, lai Tu nepadotos vājumam. Es lūdzu Dievam mīkstināt sirdis tiem, kas ir Tavā tuvumā, lai viņi būtu laipni pret Tevi un noņemtu nastu no Taviem pleciem tik daudz, cik vien iespējams, un nesāpinātu Tevi. Es uztraucos par Tevi, jo zinu par Tavu tagadējo stāvokli, ko nezina citi, bet Tev ir jāgūst mierinājums, zinot, ka Dievs ir Tavs Draugs Debesīs un ka Tev ir viens patiess un dzīvais draugs uz Zemes — Tavs vīrs.”³

Emmai Smitai 1838. gada 12. novembrī no Ričmondas, Misūri, kur viņš tika turēts apcietinājumā: „Es saņēmu Tavu vēstuli, kuru pārlasu atkal un atkal; tā man ir īsts dārgums. Ak, Dievs, dāvā man iespēju vēlreiz redzēt manu mīļo ģimeni, man esot brīvībā un sabiedriskajā dzīvē! Manu sirdi piepildītu vārdos nepasakāma pateicība, ja varētu piespiest viņus pie savām krūtīm un skūpstīt viņu mīļos vaidziņus. Pasaki bērniem, ka es esmu dzīvs un ticu, ka drīzumā ieradīšos un skatīšu viņus. Mierini viņu sirdis, cik tas ir Tavos spēkos, un mēģini gūt mierinājumu arī pati sev, cik vien iespējams. …

„P.S. Raksti, pēc iespējas biežāk, un, ja vari, atbrauc mani apciemot, un paņem līdzi bērnus, ja iespējams. Rīkojies saskaņā ar savām sajūtām un labāko spriedumu un, ja iespējams, centies rast mierinājumu, jo es ticu, ka viss izvērtīsies uz labu.”⁴

Emmai Smitai 1839. gada 4. aprīlī no Libertī cietuma, Misūri: „Mana dārgā Emma, es nemitīgi domāju par Tevi un bērniem.… Es vēlos redzēt mazo Frederiku, Džozefu, Džūliju un Aleksandru, Džoannu [bāreni, kas dzīvoja kopā ar Smitiem] un veco Meidžoru [ģimenes suns]. Bet attiecībā uz Tevi pašu, ja Tu vēlies zināt, cik ļoti es gribu Tevi satikt, izvērtē savas sajūtas, cik ļoti Tu vēlies redzēt mani, un Tu sapratīsi. Es ar prieku aizietu no šīs vietas pie jums basām kājām, kailu galvu un puskails, lai tikai redzētu jūs, un uzskatītu to par lielu prieku, ne mirkli nedomājot, ka ceļojums ir pārāk grūts. … Ar gara spēku es paciešu visus savus spaidus, tāpat kā to dara tie, kas ir kopā ar mani. Vēl neviens no mums nav zaudējis drosmi.”⁵

Emmai Smitai 1840. gada 20. janvārī no Česteras apgabala, Pensilvānijā:„Es ļoti vēlos Jūs visus vēlreiz redzēt šajā dzīvē. Šķiet, ka pagājis ilgs laiks, kopš esmu šķirts no jums, bet ar Tā Kunga palīdzību tas vairs tā ilgi neturpināsies. … Mani pastāvīgi moka bažas, un tā tas būs, līdz es nokļūšu mājās. Es lūdzu Dievu, lai Viņš Jūs pasargā līdz manai atbraukšanai. Mana dārgā Emma, mana sirds ir cieši saistīta ar Tevi un mūsu mazajiem. Es vēlos, lai jūs mani atcerētos. Pasaki visiem bērniem, ka es viņus mīlu un ka es atgriezīšos mājās, cik ātri vien varēšu. Patiesi saistīts mīlestības saitēm, Tavs vīrs.”⁶

Mums ir mūžīga atbildība mācīt mūsu bērnus.

Emmai Smitai 1838. gada 12. novembrī no Ričmondas, Misūri, kur viņš tika turēts apcietinājumā: „Pasaki mazajam Džozefam, ka viņam ir jābūt labam zēnam, ka tēvs mīl viņu ar pilnīgu mīlestību. Viņš ir vecākais un nedrīkst sāpināt tos, kas ir mazāki par viņu, bet viņam tie ir jāmierina. Pasaki mazajam Frederikam, ka tēvs mīl viņu no visas sirds, viņš ir jauks zēns. Džūlija ir jauka maza meitene. Es mīlu arī viņu. Viņa ir bērns ar lielām dotībām. Saki viņai, ka tēvs vēlas, lai viņa to atceras un lai viņa ir laba meitene. Pasaki visiem pārējiem, ka es domāju par viņiem un lūdzu par viņiem visiem. … Mazais Aleksandrs nemitīgi ir manā prātā. Ak, mana mīlošā Emma, es vēlos, lai Tu atceries, ka es esmu patiess un uzticīgs draugs Tev un bērniem uz mūžīgiem laikiem. Mana sirds ir savijusies ar jūsu sirdīm uz visiem laikiem. Ak, lai Dievs svētī jūs visus, āmen! Es esmu Tavs vīrs, un esmu važās un nelaimē.”⁷

Emmai Smitai 1839. gada 4. aprīlī no Libertī cietuma, Misūri: „Es vēlos, lai Tu neļautu mūsu mazajiem bērniem aizmirst mani. Saki viņiem, ka tēvs viņus mīl ar pilnīgu mīlestību un ka viņš darīs visu iespējamo, lai pasargātu tos no vajātājiem. Māci [bērniem] visu, ko vari, lai viņiem būtu gaišas galvas. Esi maiga un laipna pret viņiem, neesi neiecietīga pret tiem, bet uzklausi viņu vēlmes. Pasaki, ka viņu tēvs lūdz viņus būt labiem bērniem un klausīt māti. Mana dārgā Emma, uz Tevi gulstas liela atbildība viņu priekšā — būt cienīgai un apdomīgai, un mācīt viņiem būt taisnīgiem, veidot viņu jaunos un maigos prātus tā, lai viņi sāktu iet pa taisnības takām un nenovērstos jaunības dienās, ieraugot bezdievīgus piemērus.”⁸

Emmai Smitai 1839. gada 9. novembrī no Springfīldas, Ilinoisā: „Mani tirdīs nemitīgas bažas par Tevi un bērniem līdz brīdim, kad saņemšu kādu ziņu no Tevis, un jo īpaši, par mazo Frederiku. Bija tik smagi atstāt viņu slimu. Es ceru, ka Tu uzraudzīsi šīs vārgās atvases tā, kā pienākas mātei un svētajai, un centīsies attīstīt viņu prātus, [mācīt] viņiem lasīt un būt prātīgiem. Neļauj viņiem būt atklātā vējā, lai tie nesaaukstējas, un centies parūpēties par visu pārējo. Manas prombūtnes laiks būs ilgs un skumīgs. … Esi pacietīga, līdz es nākšu, un dari visu labāko, ko vari. Es nevaru uzrakstīt visu, ko gribētu, bet tici man, manas jūtas pret jums visiem ir pašas labākās.”⁹

Dievs ir mūsu draugs, un mēs varam Viņam uzticēties mūsu grūtību dienās.

Emmai Smitai 1832. gada 6. jūnijā no Grīnvilas, Indiānā: „Gandrīz katru dienu es apmeklēju birztalu, kas atrodas tieši aiz pilsētas, tur es varu būt nošķirts no ikviena mirstīgā acīm un paust visas savas sirds jūtas pārdomās un lūgšanā. Es esmu pārcilājis prātā visas savas dzīves pagātnes mirkļus un esmu sērojis un slacījis ciešanu asaras par savu muļķību, ka esmu ļāvis manas dvēseles pretiniekam valdīt pār mani tik lielā mērā, kā tas ir noticis agrāk. Bet Dievs ir žēlsirdīgs un ir piedevis manus grēkus, un es priecājos, ka Viņš ir sūtījis Mierinātāju visiem, kas ir ticīgi un pazemojas Viņa priekšā. …

Es centīšos būt mierā ar savu likteni, zinot, ka Dievs ir mans draugs. Viņā es atradīšu mierinājumu. Viņa rokās es esmu nodevis savu dzīvi. Es esmu gatavs doties turp, kurp Viņš mani aicinās. Es vēlos būt kopā ar Kristu. Es nevērtēju augstu savu dzīvību, [kā vien] lai darītu Viņa gribu.”¹⁰

Emmai Smitai 1834. gada 4. jūnijā no Misisipi upes krastiem Ilinoisas štata rietumos; pravietis Džozefs rakstīja, būdams Ciānas nometnes pārgājienā: „Laiku palaikam mūsu domas ar neizsakāmām bažām kavējas pie mūsu sievām un bērniem — mūsu radiniekiem atbilstoši miesai, kam tik ļoti esam pieķērušies savās sirdīs — un arī pie mūsu brāļiem un draugiem. … Saki tēvam Smitam un visai ģimenei, kā arī brālim Oliveram [Kauderijam], lai viņi rod mierinājumu un lai raugās pēc tās dienas, kad šīs dzīves pārbaudījumi un nelaimes beigsies, un mēs baudīsim savu darbu augļus, ja turēsimies ticībā līdz galam, un es lūdzu par tādu laimīgu likteni mums visiem.”¹¹

Emmai Smitai 1838. gada 4. novembrī no Independences, Misūri, kur viņš tika turēts apcietinājumā: „Mana dārgā un mīļotā sirds dzīvesbiedre grūtībās un ciešanās, es vēlos Tev sacīt, ka man viss ir labi un ka mēs visi esam labā garastāvoklī attiecībā uz mūsu pašu likteni. … Es esmu dziļi noraizējies par Tevi un mūsu mīļajiem bērniem. Mana sirds raud un asiņo par brāļiem un māsām, par noslepkavotajiem Dieva cilvēkiem. … Ko Dievs var izdarīt mūsu labā, es nezinu, bet es vienmēr un visos apstākļos ceru uz labāko. Lai gan es iešu līdz nāvei, es ticēšu Dievam. Kādas ļaundarības vēl var pastrādāt varmākas, es nezinu, bet domāju, ka tos ierobežos pavisam nedaudz vai arī nemaz. Ak, lai Dievs ir mums žēlīgs! … Līdz šim Dievs ir pasargājis dažus no mums, iespējams, Viņš vēl izrādīs kādu žēlastību. …

Situācijā, kādā esmu, es nevaru pilnīgi droši paredzēt, ar ko viss beigsies, un varu tikai lūgt pēc atbrīvošanas, līdz tā nāks, un ar pacietību un sīkstumu pieņemt visu notiekošo. Es ceru, ka Tu it visā būsi uzticīga un patiesa. Es nevaru rakstīt daudz manā stāvoklī. Visus jautājumus risini atbilstoši jūsu apstākļiem un vajadzībām. Lai Dievs Tev dod gudrību, apdomību un nosvērtību, un man ir liels pamats cerēt, ka tas [tā arī būs].

Es nepārtraukti domāju par mūsu mazajiem bērniem. Pasaki viņiem, ka tēvs vēl ir dzīvs. Dievs dos, un viņi to atkal redzēs. Ak, Emma, … neatstāj mani, nedz arī patiesību, bet atceries mani; ja mēs vairs netiksimies šajā dzīvē, lai Dievs dod, ka mēs tiekamies Debesīs! Es nevaru vārdos izteikt savas jūtas, mana sirds ir pārpilna. Ardievu, ak, mana mīļā un sirsnīgā Emma! Es esmu Tavs uz mūžiem, Tavs vīrs un patiess draugs.”¹²

Emmai Smitai 1839. gada 21. martā no Libertī cietuma, Misūri: „Mana dārgā Emma, es ļoti labi zinu Tavas smagās pūles un jūtu Tev līdzi. Ja Dievs vēlreiz pasargās manu dzīvību un sniegs iespēju parūpēties par Tevi, es atvieglošu Tavas gaitas un centīšos mierināt Tavu sirdi. Es vēlos, lai Tu rūpētos par ģimeni, cik labi vien spēj. Es ticu, ka Tu darīsi visu iespējamo. Es biju ļoti apbēdināts uzzinot, ka Frederiks ir slims, bet es ceru, ka viņš atkal atlabs un ka jums viss būs labi. Es gribētu, lai Tu mēģinātu atrast laiku un rakstītu man garu vēstuli, un pastāstītu man visu, ko vien vari, gan to, vai vecais Meidžors vēl ir dzīvs, gan to, ko saka mūsu mazie pļāpas, kad glaužas Tev klāt. … Saki viņiem, ka es esmu cietumā, lai viņu dzīvības varētu tikt izglābtas. …

Dievs valda pār visu saskaņā ar Viņa paša gribu. Es uzticos Viņam. Man vissvarīgākā ir manas dvēseles pestīšana, jo es pilnīgi droši zinu par mūžības lietām. Ja Debesis kavējas, man tas nenozīmē nenieka. Man ir jārūpējas par savu dvēseli, un es esmu apņēmības pilns to darīt. Es vēlos, lai jūs darītu to pašu. Mūžīgi jūsu.”¹³

Emmai Smitai 1842. gada 16. augustā netālu no Navū, Ilinoisas, kad pravietis Džozefs slēpās no saviem ienaidniekiem: „Ar visdziļāko sirsnību es vēlos Tev pateikties par tiem diviem interesantajiem un mierinošajiem apmeklējumiem manā gandrīz vai trimdinieka stāvoklī. Vārdi nevar izteikt manas sirds pateicību par sirsnīgo un uzticīgo draudzību, kuru Tu caur to man izrādīji. Kopš Tavas aizbraukšanas laiks ir pagājis līdz šim ļoti nemanāmi; mans prāts ir pilnīgi samierinājies ar manu likteni, lai notiek tas, kam jānotiek. …

Pasaki bērniem, ka viņu tēvam pagaidām viss ir labi; un ka viņš paliek dedzīgās lūgšanās Visuaugstākajam Dievam par savu drošību, par Tevi un par viņiem. Pasaki mātei Smitai, ka viņas dēlam viss būs labi vai nu dzīvē, vai nāvē; jo tā saka Dievs Tas Kungs. Pasaki viņai, ka es arvien viņu atceros, tāpat arī Lūciju [Džozefa māsa] un visus pārējos. Viņiem visiem ir jātur drošs prāts. … Steigā, Tavs mīlošais vīrs līdz nāvei, cauri visai mūžībai, uz visiem laikiem.”¹⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet šo nodaļu, ievērojot Džozefa Smita jūtas pret Emmu un viņu bērniem. Ko māca viņa piemērs par to, kā mums būtu jārunā un jāizturas savās ģimenēs? Ko mēs varam mācīties no tā, kā Džozefs un Emma Smita pūlējās rakstīt viens otram un satikt viens otru? Kādas ir dažas no lietām, ko jūs esat darījuši, lai parādītu ģimenes locekļiem, ka jūs viņus mīlat?
Pravietis Džozefs teica Emmai, ka viņš bija „patiess un uzticīgs draugs [viņai] un bērniem uz mūžīgiem laikiem”, un viņš patiecās viņai par viņas „sirsnīgo un uzticīgo draudzību” (240., 244. lpp.) Ko var darīt vīri un sievas, lai stiprinātu savu draudzību?
Savās vēstulēs Džozefs Smits izrādīja Emma uzticību, paužot pārliecību, ka viņa pieņems pareizus lēmumus un darīs visu, ko viņa var, lai rūpētos par ģimeni (243. lpp.).Kā šādas uzticības izpausmes ietekmē attiecības starp vīru un sievu?
Izlasiet pravieša Džozefa vēstījumu viņa bērniem 244. lpp. otrajā rindkopā. Kā šādu ziņu saņemšana varēja palīdzēt viņa bērniem? Ko var darīt vecāki pārbaudījumu laikos, lai parādītu saviem bērniem, ka viņi tic Dievam?
241.–244. lpp. pārlasiet, kā Džozefs Smits pauda savu ticību Dievam. Izraugieties dažas no šīm izpausmēm, kas jūs īpaši uzrunā. Kā jūs varat pielietot šīs patiesības savā dzīvē?

Saistītie Svētie Raksti: 1. Mozus 2:24; 1. korintiešiem 11:11; Efeziešiem 5:25; Mosijas 4:14–15; M&D 25:5, 9, 14; 68:25–28