Pieminiet Dieva labestību un diženumu
Es aicinu jūs ik dienu atcerēties Debesu Tēva un Jēzus Kristus diženumu un to, ko Viņi jūsu labā ir darījuši.
Pravieši jau kopš sendienām un it īpaši grūtību periodos ir mudinājuši mūs atcerēties Dieva diženumu un apsvērt to, ko Viņš ir darījis mūsu katra, kā arī mūsu ģimeņu un visu ļaužu labā.1 Kaut arī šos norādījumus var atrast visos Svētajos Rakstos, vispamanāmāk tie tiek uzsvērti Mormona Grāmatā. Tās titullapā tiek paskaidrots, ka Mormona Grāmatas mērķis ir parādīt „Israēla nama atlikumam, kādas lielas lietas Tas Kungs ir darījis priekš viņu tēviem”.2 Mormona Grāmatas noslēgumā ir ietverts Moronija aicinājums: „Lūk, es gribētu jūs pārliecināt, lai tad, kad jūs lasīsit šos pierakstus, … jūs atcerētos, cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis pret cilvēku bērniem …, un [pārdomātu] tos savās sirdīs.”3
Tas, cik pastāvīgi pravieši lūdz mums atcerēties Dieva labestību, ir iespaidīgi.4 Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs atcerētos Viņa un Viņa mīļotā Dēla labestību ne jau Viņu gandarījuma dēļ, bet gan domājot par to, kā šāda atcere iespaido mūs pašus. Apsverot Viņu labestību, mēs iegūstam plašāku skatījumu un dziļāku izpratni. Domājot par Viņu līdzjūtību, mēs kļūstam pazemīgāki, vairāk lūdzam un kļūstam nelokāmāki.
Kāda mana pacienta skaudrā pieredze apliecina to, kā mūs var mainīt pateicība par mums izrādīto dāsnumu un līdzjūtību. 1987. gadā es iepazinos ar Tomasu Nīlsonu — kādu ievērības cienīgu vīru, kuram bija nepieciešama sirds transplantācija. Viņam bija 63 gadi, un viņš dzīvoja Loganā, Amerikas Savienoto Valstu Jūtas štatā. Pēc militārā dienesta, Otrā pasaules kara laikā, viņš Loganas Jūtas templī salaulājās ar Donnu Vilksu. Viņš kļuva par enerģisku un veiksmīgu mūrnieku. Vēlākajos gados viņam jo sevišķi patika skolas brīvlaikos strādāt kopā ar savu vecāko mazdēlu Džonatanu. Viņu starpā izveidojās īpaša saikne — daļēji tādēļ, ka Tomass redzēja, cik lielā mērā Džonatans līdzinās viņam pašam.
Gaidot donora sirdi, Tomasu pārņēma nomāktība. Viņš nebija sevišķi pacietīgs cilvēks. Viņš allaž bija spējis uzstādīt un sasniegt mērķus, pateicoties smagam darbam un apņēmībai. Ciešot no sirds mazspējas, kuras dēļ dzīvē nācās ieturēt pauzi, Tomass dažkārt apvaicājās, ko es esmu pasācis, lai šo procesu paātrinātu. Viņš jokojot ierosināja dažādus veidus, kā es varētu panākt, lai donora sirds būtu pieejama ātrāk.
Kādā līksmā, bet šausminošā dienā Tomasam radās iespēja iegūt ideālu donora sirdi. Izmēri un asinsgrupa saderēja, un donors bija jauns — tikai 16 gadus vecs. Donora sirds piederēja Džonatanam — Tomasa mīļotajam mazdēlam. Šajā dienā Džonatans tika nāvējoši savainots viņa vadītās mašīnas un garāmbraucošā vilciena sadursmē.
Kad es apciemoju Tomasu un Donnu slimnīcā, viņi bija bēdu sagrauti. Man ir grūti iztēloties, ko viņiem nācās pārciest, apzinoties, ka Tomasa dzīve var tikt paildzināta, pateicoties tieši viņa mazdēla sirdij. Sākumā viņi pat atteicās apsvērt Džonatana sērojošo vecāku — savas meitas un znota — piedāvāto sirds transplantu. Taču Tomass un Donna zināja, ka Džonatanam ir iestājusies smadzeņu nāve, un pēc kāda laika saprata, ka viņu lūgšanas pēc Tomasam nepieciešamās donora sirds nav Džonatana negadījuma iemesls. Nē, Džonatana sirds bija dāvana, kas varēja nākt par svētību Tomasam viņa grūtībās. Viņi atskārta, ka šī traģēdija var nest arī kaut ko labu, un nolēma turpināt iecerēto.
Transplantācijas procedūras izdevās. Pēc tam Tomass kļuva par citu cilvēku. Pārmaiņas nebija saistītas tikai ar veselības stāvokļa uzlabošanos vai pat ar pateicības izjūtu vien. Viņš man teica, ka ik rītu domā par Džonatanu, par savu meitu un znotu, par saņemto dāvanu un to, ko šī dāvana ir prasījusi. Kaut arī bija labi redzams, ka viņš nav zaudējis savu iedzimto humora izjūtu un apņēmību, es ievēroju, ka Tomass ir kļuvis nopietnāks, iejūtīgāks un labsirdīgāks.
Pēc transplantācijas Tomass nodzīvoja vēl 13 gadus — gadus, kuru citādi nebūtu bijis. Viņa nekrologā bija rakstīts, ka šie gadi ir ļāvuši viņam dāsni un mīloši bagātināt savu ģimenes locekļu un citu cilvēku dzīvi. Viņš kļuva par privātu sponsoru un rādīja citiem optimisma un apņēmības piemēru.
Ikviens no mums, līdzīgi kā Tomass, ir saņēmis dāvanas, ko mēs paši sev nebūtu spējuši nodrošināt, — dāvanas no mūsu Debesu Tēva un Viņa mīļotā Dēla, kuru skaitā ir glābšana caur Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas upuri.5 Mēs esam saņēmuši dzīvi šajā pasaulē, mēs vēl saņemsim fizisko dzīvi nākamībā un, ja mēs to izvēlēsimies, arī mūžīgo glābšanu un paaugstināšanu, un tas viss vienīgi pateicoties Debesu Tēvam un Jēzum Kristum.
Ikreiz, kad mēs liekam lietā šīs dāvanas, gūstam no tām labumu vai pat domājam par tām, mums vajadzētu apsvērt to devēju pienestos upurus, Viņu dāsnumu un līdzjūtību. Godbijība devēju priekšā padara mūs pateicīgus, un ne tikai. Atcere par Viņu dāvanām var un tai vajadzētu mūs mainīt.
Šī pārsteidzošā pārmaiņa notika, piemēram, ar Almu, jaunāko. Kad Alma „gāja visapkārt, saceldamies pret Dievu”,6 viņam parādījās eņģelis. Eņģelis, runājot „pērkona balsī”,7 norāja Almu par to, ka tas vajāja Baznīcu, „zogot ļaužu sirdis”.8 Eņģelis arī atgādināja: „Ej! Un atceries tavu tēvu gūstu … un atceries, cik lielas lietas [Dievs] ir darījis priekš tiem.”9 No visiem iespējamajiem pamudinājumiem, eņģelis uzsvēra tieši šo.
Alma nožēloja grēkus un atcerējās. Vēlāk viņš dalījās eņģeļa atgādinājumā ar savu dēlu Helamanu. Alma ieteica: „Es gribu, lai tu darītu tāpat, kā es darīju, atceroties mūsu tēvu gūstu; jo viņi bija jūgā un neviens tos nevarēja atbrīvot, izņemot Ābrahāma … Īzāka … un Jēkaba Dievu; un Viņš tiešām atbrīvoja tos no viņu bēdām.”10 Alma pateica vienkārši: „Es uzticos Viņam.”11 Alma saprata, ka, atceroties par atbrīvošanu no gūsta un atbalstu „visādos pārdzīvojumos un grūtībās”, mēs iepazīstam Dievu un uzzinām to, ka uz Viņa solījumiem var paļauties.12
Kaut arī tikai dažiem no mums ir bijusi tik dramatiska pieredze kā Almam, mūsu pārmaiņas var izrādīties tikpat pamatīgas. Glābējs sendienās deva šādu solījumu:
„Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu … akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.
Es jums došu Savu Garu …
un jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.”13
Pēc Augšāmcelšanās Glābējs pastāstīja nefijiešiem, ar ko šīs pārmaiņas iesākas. Viņš aprakstīja izšķirošo soli Debesu Tēva iecerē, sakot:
„Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis. …
Un šī iemesla dēļ Es esmu ticis pacelts; tādēļ, saskaņā ar Tēva spēku, Es saistīšu visus cilvēkus pie Sevis.”14
Kas būtu nepieciešams, lai jūs pievērstos Glābējam? Padomājiet par Jēzus Kristus pakļaušanos Sava Tēva gribai; Viņa uzvaru pār nāvi; to, ka Viņš uzņēmās uz Sevi jūsu grēkus un kļūdas; to, ka Viņš iemantoja no Tēva varu, lai par jums aizlūgtu; un to, ka Viņš īstenoja jūsu labā visaptverošu Izpirkšanu.15 Vai gan ar to nepietiek, lai jūs Viņam pievērstos? Man ar to pietiek. Jēzus Kristus „stāv ar atplestām rokām, cerot un vēloties [mūs visus] dziedināt, piedot, attīrīt, stiprināt, šķīstīt un iesvētīt”.16
Šīm patiesajām mācībām vajadzētu dāvāt mums jaunu sirdi un pamudināt mūs uz izvēli — sekot Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. Tomēr arī jaunām sirdīm var būt tieksme klejot, tieksme atstāt mūsu mīlēto Dievu.17 Lai pārvarētu šo tendenci, mums ik dienu būtu jādomā par mūsu saņemtajām dāvanām un to, ko tās ir prasījušas. Ķēniņš Benjamīns ieteica: „Es gribētu, lai jūs atcerētos un vienmēr pieminētu Dieva diženumu un … Viņa labestību un iecietību pret jums.”18 Ja mēs to darām, mēs varam pretendēt uz ievērojamām debesu svētībām.
Pārdomas par Dieva labestību un žēlastību palīdz mums kļūt garīgi atsaucīgākiem. Savukārt paaugstināts garīgais jūtīgums ļauj mums ar Svētā Gara spēku uzzināt patiesību par visu.19 Tajā ir ietverta liecība par Mormona Grāmatas patiesumu, saprotot, ka Jēzus ir Kristus, mūsu personīgais Glābējs un Pestītājs, un pieņemot to, ka Viņa evaņģēlijs ir ticis atjaunots šajās pēdējās dienās.20
Ja mēs atcerēsimies par mūsu Debesu Tēva un Jēzus Kristus diženumu un to, ko Viņi mūsu labā ir darījuši, mēs neuztversim Viņus par kaut ko pašsaprotamu, līdzīgi kā Tomass neuztvēra par pašsaprotamu Džonatana sirdi. Tomass ik dienu priekpilni un godbijīgi pieminēja traģēdiju, kas bija paildzinājusi viņa dzīvi. Sajūsmināti apzinoties, ka mēs varam tikt glābti un paaugstināti, mums būtu jāatceras, ka glābšana un paaugstināšana ir maksājusi ļoti dārgi.21 Mēs varam izjust godbijību un prieku, atskāršot, ka bez Jēzus Kristus mēs būtu nolemti iznīcībai, bet kopā ar Viņu mēs varam saņemt pašu dižāko dāvanu, ko Debesu Tēvs var mums dot.22 Tik tiešām, šī godbijība ļauj mums baudīt apsolījumu par mūžīgo dzīvi šajā pasaulē un ar laiku iemantot „mūžīgo dzīvi …, patiesi nemirstīgo godību” nākamajā pasaulē.23
Domājot par Debesu Tēva un Jēzus Kristus labestību, mēs arvien vairāk uz Viņiem paļaujamies. Mūsu lūgšanas mainās, jo mēs zinām, ka Dievs ir mūsu Tēvs un ka mēs esam Viņa bērni. Mēs cenšamies nevis mainīt Viņa gribu, bet gan pieskaņot savu gribu Viņējai un nodrošināt sev tās svētības, ko Viņš vēlas mums piešķirt ar nosacījumu, ka mēs pēc tām lūdzam.24 Mēs vēlamies būt lēnprātīgāki, šķīstāki, nelokāmāki, līdzīgāki Kristum.25 Pateicoties šīm izmaiņām, mēs kļūstam turpmāku debesu svētību saņemšanas cienīgi.
Atzīstot, ka ikviena laba lieta nāk no Jēzus Kristus, mēs daudz efektīvāk runāsim ar apkārtējiem par savu ticību.26 Mēs nezaudēsim drosmi, saskaroties ar šķietami neizpildāmiem uzdevumiem un nepārvaramiem apstākļiem.27 Mēs stiprināsim savu apņemšanos — ievērot mūsu noslēgtās derības attiecībā uz sekošanu Glābējam.28 Mēs tiksim piepildīti ar Dieva mīlestību, mēs gribēsim bez nosodījuma palīdzēt grūtībās nonākušajiem, mēs mīlēsim savus bērnus un audzināsim viņus taisnīgumā, saglabāsim savu grēku piedošanu un allaž būsim priekpilni.29 Tie ir tie ievērības cienīgie augļi, ko nes Dieva labestības un žēlastības pieminēšana.
No otras puses, Glābējs ir brīdinājis: „Nekā cilvēks neaizvaino Dievu, jeb ne pret vienu Viņa dusmas nav iedegušās, kā vien pret tiem, kas neatzīst Viņa roku visās lietās.”30 Es nedomāju, ka Dievs jūtas aizvainots, ja mēs par Viņu aizmirstam. Man, drīzāk, šķiet, ka Viņš jūtas dziļi vīlies. Viņš zina, ka mēs paši esam lieguši sev iespēju — tuvināties Viņam, atceroties Viņu un Viņa labestību. Tādējādi mēs palaižam garām Viņa tuvināšanos mums un tās īpašās svētības, ko Viņš mums ir apsolījis.31
Es aicinu jūs ik dienu atcerēties Debesu Tēva un Jēzus Kristus diženumu un to, ko Viņi jūsu labā ir darījuši. Ļaujiet, lai pārdomas par Viņu labestību vēl ciešāk piesaista jūsu klejojošo sirdi Viņiem.32 Gremdējieties pārdomās par Viņu līdzjūtību, un jūs tiksiet svētīti ar paaugstinātu garīgo jūtīgumu un kļūsiet līdzīgāki Kristum. Viņu iejūtības apsvēršana palīdzēs jums „uzticīgi [izturēt] līdz galam”, līdz jūs tiksiet „uzņemti debesīs”, lai „varētu dzīvot ar Dievu nebeidzamā laimes stāvoklī”.33
Runājot par Savu mīļoto Dēlu, mūsu Debesu Tēvs teica: „Uzklausiet Viņu!”34 Atsaucoties šiem vārdiem un klausoties Viņā, priekpilni un godbijīgi atcerieties, ka Glābējam ļoti patīk atjaunot to, ko jūs nespējat atjaunot; Viņam ļoti patīk dziedēt brūces, ko jūs nespējat dziedēt; Viņam ļoti patīk labot to, kas ir neatgriezeniski sabojāts;35 Viņš atlīdzinās jebkuru jums nodarīto netaisnību;36 un Viņam ļoti patīk uz mūžiem dziedēt pat pilnībā satriektas sirdis.37
Prātojot par mūsu Debesu Tēva un Jēzus Kristus pasniegtajām dāvanām, es esmu iepazinis Viņu bezgalīgo mīlestību un Viņu neaptveramo līdzjūtību pret visiem Debesu Tēva bērniem.38 Šīs zināšanas ir mainījušas mani, un tās mainīs arī jūs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.