Vispārējā konference
    Lai tie varētu redzēt
    Footnotes
    Theme

    Lai tie varētu redzēt

    Meklējiet un lūdziet iespēju ļaut savai gaismai spīdēt, lai citi varētu redzēt ceļu pie Jēzus Kristus.

    Brāļi un māsas, mūs ir svētījis un atjaunojis Gars, ko esam sajutuši šajā konferencē.

    A Pillar of Light

    Pirms divsimt gadiem birztalā virs kāda jaunieša galvas atspīdēja gaismas stabs. Šajā gaismā Džozefs Smits redzēja Dievu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Viņu gaisma izklīdināja garīgo tumsību, kas bija pārklājusi Zemi, un parādīja ceļu gan Džozefam Smitam, gan mums pārējiem. Pateicoties tajā dienā atklātajai gaismai, mēs varam saņemt svētību pilnību, kas ir pieejama caur Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, īstenoto Izpirkšanu.

    Pateicoties Viņa evaņģēlija atjaunošanai, mēs varam tikt piepildīti ar mūsu Glābēja gaismu. Taču šī gaisma nav paredzēta tikai jums un man. Jēzus Kristus mums ir izteicis aicinājumu: „Lai jūsu gaisma spīd šo ļaužu priekšā, lai tie varētu redzēt jūsu labos darbus un godināt jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”1 Es esmu iemīļojusi frāzi — „lai tie varētu redzēt”. Tas ir nozīmīgs Tā Kunga aicinājums — apzinātāk palīdzēt citiem ieraudzīt ceļu un nonākt pie Kristus.

    L. Tom Perry

    Kad man bija 10 gadu, mūsu ģimenei bija tas gods uzņemt elderu L. Tomu Periju no Divpadsmit apustuļu kvoruma, kamēr viņš bija kādā uzdevumā manā pilsētā.

    Tās dienas noslēgumā mana ģimene un Periji apsēdās mūsu viesistabā, lai nobaudītu manas mammas gardo ābolmaizi, savukārt elders Perijs stāstīja stāstus par svētajiem visā pasaulē. Tie mani apbūra.

    Kļuva jau vēls, un mana mamma mani pasauca uz virtuvi un uzdeva vienkāršu jautājumu: „Bonij, vai tu pabaroji vistas?”

    Es saskumu — es to nebiju izdarījusi. Nevēloties pamest Tā Kunga apustuļa klātbūtni, es teicu, ka vistas varbūt līdz rītam var pagavēt.

    Mana mamma stingri pateica „nē”. Tieši tad virtuvē ienāca elders Perijs un savā skanīgajā un aizrautīgajā balsī pajautāja: „Vai es dzirdēju, ka kādam vajag pabarot vistas? Vai mēs ar dēlu tev varam pievienoties?”

    Ak, cik gan jauka tagad šķita vistu barošana! Es izskrēju ārā paņemt lielo, dzelteno kabatas lukturīti. Prieka pārņemta, es viņus izvedu ārā, lēkājot pa labi zināmo taciņu uz vistu aploku. Kabatas lukturītim šūpojoties manā rokā, mēs šķērsojām kukurūzas dobes un izgājām cauri kviešu laukam.

    Sasniedzot nelielo irigācijas grāvi, kas šķērsoja ceļu, es instinktīvi pārlēcu tam pāri, kā es to daudzkārt biju darījusi. Es nenojautu, ka elders Perijs cenšas man turēt līdzi, ejot pa ceļu, kas viņam bija tumšs un nezināms. Mana dejojošā gaismiņa viņam nepalīdzēja ieraudzīt grāvi. Tā kā viņam nebija vienmērīgas gaismas avota, viņš iekāpa tieši ūdenī un skaļi ievaidējās. Panikas pārņemta, es pagriezos un ieraudzīju, ka mans jaunais draugs no grāvja velk ārā savas slapjās kājas un lej ārā ūdeni no smagajām ādas kurpēm.

    Ar piemirkušām un gurkstošām kurpēm elders Perijs man palīdzēja pabarot vistas. Kad mēs to bijām izdarījuši, viņš man mīloši norādīja: „Bonij, man vajag redzēt ceļu. Man vajag, lai tur, kur es eju, spīdētu gaisma.”

    Es spīdināju lukturīti, bet ne tā, lai palīdzētu elderam Perijam. Apzinoties, ka viņam bija nepieciešama gaisma, lai droši dotos uz priekšu pa taciņu, es spīdināju lukturīti tieši tur, kur viņš gāja, un mēs ar pārliecību atgriezāmies mājās.

    Mani dārgie brāļi un māsas, gadiem ilgi es esmu domājusi par principu, ko iemācījos no eldera Perija. Tā Kunga aicinājums — ļaut mūsu gaismai spīdēt — nenozīmē, ka mums ir jāvicina apkārt gaismas stars un kopumā jāpadara pasaule gaišāka. Tas nozīmē, ka mums šī gaisma ir jāspīdina tā, lai citi varētu redzēt ceļu pie Kristus. Mums ir jāsapulcina Israēls šī priekškara pusē, lai palīdzētu citiem saskatīt nākamo soli derību ar Dievu slēgšanā un ievērošanā.2

    Glābējs liecināja: „Lūk, Es esmu gaisma; un Es esmu rādījis jums piemēru.”3 Aplūkosim vienu no Viņa piemēriem.

    Sieviete pie akas bija samariete, kura nepazina Jēzu Kristu, un daudzi viņu uzskatīja par sabiedrības atstumto. Jēzus viņu satika un uzsāka sarunu. Viņš ar viņu runāja par ūdeni. Pēc tam Viņš tai sniedza papildu gaismu, paziņodams, ka Viņš ir „dzīvais ūdens”.4

    Kristus bija līdzjūtīgs pret viņu un viņas vajadzībām. Viņš runāja ar šo sievieti viņai saprotamā valodā un uzsāka sarunu par kaut ko pazīstamu un ierastu. Ja Viņš vairs neko nebūtu teicis, tā būtu bijusi jauka sastapšanās. Taču tā neliktu viņai iet uz pilsētu un paziņot: „Nāciet, [redziet] … vai tik Tas nav Kristus?”5 Pakāpeniski, sarunas gaitā, viņa atklāja Jēzu Kristu un, neskatoties uz viņas pagātni, kļuva par gaismu, kas apspīd ceļu, lai citi to redzētu.6

    Palūkosimies uz diviem cilvēkiem, kuri sekoja Glābēja piemēram un dalījās gaismā. Nesen mans draugs Kevins vakariņu laikā tika nosēdināts blakus kādam uzņēmuma vadītājam. Viņš raizējās, jo nezināja, par ko viņi divas stundas varētu runāt. Sekojot pamudinājumam, Kevins viņam pajautāja: „Pastāstiet par savu ģimeni. No kurienes tā nāk?”

    Šis džentlmenis par saviem priekštečiem nezināja daudz, tāpēc Kevins izņēma savu telefonu un teica: „Man ir lietotne, kas apvieno cilvēkus ar viņu ģimenēm. Paskatīsimies, ko mēs varam atrast.”

    Pēc garas sarunas Kevina jaunais draugs pajautāja: „Kāpēc ģimene jūsu Baznīcā ir tik svarīga?”

    Kevins sniedza vienkāršu atbildi: „Mēs ticam, ka mēs turpinām dzīvot arī pēc nāves. Ja mēs sameklējam mūsu priekšteču vārdus un aizvedam tos uz svētu vietu, ko sauc par templi, mēs varam izpildīt laulību priekšrakstus, lai mūsu ģimenes varētu būt kopā arī pēc nāves.”7

    Kevins sāka ar kaut ko tādu, kas viņam un viņa jaunajam draugam bija kopīgs. Pēc tam viņš atrada veidu, kā liecināt par Glābēja gaismu un mīlestību.

    Otrais stāsts ir par Ellu, koledžas basketbolisti. Viņas piemērs aizsākās tad, kad viņa, atrazdamās skolā, saņēma savu misijas aicinājumu. Viņa izlēma atvērt aicinājuma vēstuli savas komandas priekšā. Komanda gandrīz neko nezināja par Jēzus Kristus Baznīcu un nesaprata, kāpēc Ella vēlas kalpot. Viņa daudz lūdza, lai saprastu, kā izskaidrot misijas aicinājumu tā, lai viņas komandas biedrenes sajustu Garu. Kā viņa to paveica?

    „Es uztaisīju PowerPoint prezentāciju,” teica Ella, „jo man tas tiešām padodas.” Viņa pastāstīja par potenciālu kalpot vienā no vairāk nekā 400 misijām un iespēju iemācīties valodu. Viņa pieminēja tūkstošiem misionāru, kuri jau kalpo. Ella nobeidza prezentāciju ar Glābēja attēlu un šo īso liecību: „Basketbols ir viena no vissvarīgākajām lietām manā dzīvē. Es devos pāri visai valstij un atstāju savu ģimeni, lai spēlētu pie šī trenera un ar šo komandu. Vienīgās divas lietas, kas man ir vēl svarīgākas par basketbolu, ir mana ticība un mana ģimene.”8

    Ja nu jūs tagad nodomājat, ka šie ir lieliski piemēri par 1000 vatu spuldzītēm, bet es esmu tikai 20 vatu spuldzīte, tad atcerieties, ka Glābējs liecināja, ka „Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu”.9 Viņš mums atgādina, ka Viņš sniegs gaismu, ja mēs vienkārši norādīsim citiem virzienu pie Viņa.

    Jums un man jau tagad ir pietiekami daudz gaismas, lai ar to dalītos. Mēs varam izgaismot nākamo soli, lai kādam palīdzētu tuvoties Jēzum Kristum, un tad nākamo un tā tālāk.

    Pajautājiet sev: „Kuram ir nepieciešama tā gaisma, kas ir man, lai viņš varētu atrast īsto ceļu, ko viņš nevar saskatīt?”

    Mani dārgie draugi, kāpēc ir tik svarīgi, lai mūsu gaisma spīdētu? Tas Kungs mums ir teicis, ka „ir vēl daudzi uz zemes … kuri ir atturēti no patiesības, tāpēc ka viņi nezina, kur to atrast”.10 Mēs varam palīdzēt. Mēs varam apzināti ļaut mūsu gaismai spīdēt, lai citi to varētu redzēt. Mēs varam izteikt aicinājumu.11 Mēs varam doties šajā ceļojumā kopā ar tiem, kuri sper soli tuvāk Glābējam, neatkarīgi no tā, cik neveikls tas ir. Mēs varam sapulcināt Israēlu.

    Es liecinu, ka Tas Kungs pavairos jebkuras pieliktās pūles. Svētais Gars mums darīs zināmu, ko teikt un darīt. Šādi mēģinājumi var likt iziet no mūsu komforta zonas, taču mēs varam būt droši, ka Tas Kungs palīdzēs mūsu gaismai spīdēt.

    Es esmu ļoti pateicīga par Glābēja gaismu, kas turpina vadīt šo Baznīcu caur atklāsmi.

    Lead, Kindly Light

    Es aicinu mūs visus sekot Jēzus Kristus piemēram un būt līdzjūtīgiem pret tiem, kuri mums ir līdzās. Meklējiet un lūdziet iespēju ļaut savai gaismai spīdēt, lai citi varētu redzēt ceļu pie Jēzus Kristus. Viņa apsolījums ir lielisks: „Tas, kas seko Man, nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”12 Es liecinu, ka mūsu Glābējs Jēzus Kristus ir pasaules ceļš, patiesība, dzīvība, gaisma un mīlestība. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.